Prieks

Prieks ir iekšēja piekrišanas gaisma notiekošajam, kas paceļas no iekšienes: dzīves pārbagātība, kura iztaisno ķermeni un pati vēlas dalīties.

Prieks nāk negaidīti — un jūs to atpazīstat pēc šīs krūtīs izplūdušās siltuma sajūtas. Pasaule pēkšņi pārstāj būt pelēka: krāsas kļūst košākas, skaņas skaidrākas, un pat parastā gaisma no loga šķiet piepildīta ar jēgu. Tas ir īpašs gara stāvoklis, kad iekšējais miers sastopas ar dzīves pieņemšanu tādu, kāda tā ir. Jūs nemeklējat neko ārpusē — jūs jau izjūtat pilnību. Un šī pilnība nav sasniegumu rezultāts, bet drīzāk atvērtība, gatavība pieņemt labo, kad tas nāk.

Ivans Iļjins savās pārdomās par laimi šo stāvokli sauca par iekšēju dziedāšanu — brīdi, kad dvēsele atgūst savu veselumu un sāk skanēt saskaņā ar pasauli. Šajā stāvoklī jūs pārstājat vērtēt un sākat vienkārši būt. Prieks neprasa atļauju un neprasa paskaidrojumus — tas vienkārši notiek, un jūs atrodaties tā iekšienē, kā silta gaismas starā.

Ķermenī prieks atsaucas vispirms ar siltumu. Tas izplūst krūtīs, paceļas līdz rīklei, atslābina plecus. Elpošana kļūst dziļāka un brīvāka — it kā gaiss pats ieplūstu bez piepūles. Jūs ievērojat, ka lūpu kaktiņi paceļas paši no sevis, un uz sejas parādās smaids, kuru jūs nebijāt plānojuši. Ādu it kā apskalo viegls vilnis — skudriņas var paskriet pa rokām vai muguru. Viss ķermenis zaudē saspringumu, un jūs jūtaties vieglāks, it kā no jums būtu noņemta nasta, par kuras esamību jums pat nebija nojausmas.

Dažkārt prieks dod lidojuma sajūtu: jūs varat nepamanīt nogurumu, kājas pašas nes uz priekšu. Bet ir arī kluss prieks — gandrīz nekustīgs, kad jūs vienkārši sēdat un jūtat, kā miers izplatās pa katru šūnu. Šādos brīžos ķermenis pats izvēlas būt mīksts, atvērts — jūs ievērojat, kā nolaižas pleci, kā atslābinās žoklis, kā pāriet saspringums no muguras.

Zem prieka bieži slēpjas uzskats: “man šī laime ir jānopelna” vai “tas ir pārāk labi, lai ilgtu — drīz pienāks atmaksa”. Mēs esam pieraduši saistīt prieku ar iemeslu — sasniegumu, dāvanu, tikšanos —, un, kad iemesla nav, mēs neļaujam sev vienkārši priecāties. Tomēr prieks neprasa nopelnus. Tas notiek nevis tāpēc, ka jūs kaut ko izdarījāt, bet gan tāpēc, ka esat atvērti.

Paradokss ir tajā, ka mēģinājums noturēt prieku bieži vien to iznīcina. Tiklīdz sākat domāt: “kaut tas nebeigtos” — siltums sāk zust. Uzskats, ka mums jākontrolē sava laime, atņem mums iespēju vienkārši tajā būt. Prieks nav resurss, ko var uzkrāt; tā ir dvēseles kustība, kas iziet caur jums un atbrīvo vietu nākamajam mirklim.

Kad jūs priecājaties, jūsu iekšējais stāvoklis piepildās ar īpašām nokrāsām. Lūk, kā tas var justies:

Kā tas jūtams:

• Iekšā izplūst siltums, kas ceļas no vēdera uz krūtīm, un jūs jūtat, kā spriedze pamet jūsu muskuļus.
• Pasaule apkārt kļūst dzīvāka: krāsas šķiet piesātinātākas, skaņas — tīrākas, un pat laiks palēninās, dodot jums iespēju iesūkt katru mirkli.
• Jūs piepilda vieglums — it kā iekšā degtu maiga gaisma, kurai nav vajadzīgas pūles, lai degtu.
• Jūs pamanāt, ka gribat smaidīt, smieties, dalīties šajā stāvoklī ar citiem, pat ja blakus neviena nav.

Iekšējais monologs:

• “Cik gan labi ir tagad… Es pat nezināju, ka var justies tik viegli.”
• “Tas ir uz īsu brīdi, bet lai notiek. Es vienkārši palikšu šajā, nedomājot par rītdienu.”
• “Interesanti, vai tas ir tikai man, vai pasaule tiešām kļuvusi spožāka?”
• “Es gribu atcerēties šo sajūtu, lai pie tās atgrieztos, kad kļūs grūti.”

Un tas viss — nav nejaušība, bet gan dabiska dvēseles valoda, kad tā jūtas drošībā un var vienkārši būt.

Kad jūs priecājaties, apkārtējie to pamana. Smaids kļūst atvērtāks, acis sāk mirdzēt, kustības kļūst brīvākas un enerģiskākas. Jūs varat sākt dungot, dejot vai vienkārši vairāk žestikulēt. Prieks bieži izpaužas vēlmē kādu apskaut, padalīties ar ziņām, uzdāvināt negaidītu dāvanu. Pat balss mainās — tā kļūst skanīgāka, siltāka, tajā parādās notis, kuras jūs paši neesat pamanījuši.

Bet prieks var būt arī kluss — jūs vienkārši kļūstat uzmanīgāki pret citiem, maigāki vārdos, iecietīgāki pret sīkumiem. Jūsu gaita kļūst pārliecinātāka vai, gluži pretēji, bezsvara. Cilvēki blakus var sajust jūsu siltumu un paši sākt smaidīt — un tā jau ir daļa no kopējā lauka, ko jūs veidojat.

Prieks ir lipīgs — tā, iespējams, ir vissociālākā no emocijām. Priecīga cilvēka sabiedrībā citiem kļūst vieglāk, atmosfēra izlādējas. Taču šim lipīgumam ir arī otra puse: svešs prieks var izraisīt skaudību vai sajūtu, ka esat apdalīts. Īpaši, ja pats atrodaties skumju vai apātijas stāvoklī. Šādos brīžos cita cilvēka laime šķiet kā pārmetums — un jūs varat no tās norobežoties, liedzot sev iespējamo siltumu.

Attiecībās prieks ir spēcīgs savienotājs. Dalīts prieks dubultojas: kad dalāties tajā ar tuvinieku, tas nesamazinās, bet gan aug. Tajā pašā laikā, ja esat pieradis apspiest prieku (piemēram, uzskatot to par nepieklājīgu vai vieglprātīgu), jūs varat neapzināti distancēties no citiem, liedzot sev un viņiem šo kopīgo gaismu. Kultūras normas arī ietekmē: vienās sabiedrībās prieks tiek sveikts un izteikts spilgti, citās — atturīgi, gandrīz nemanāmi. Un tad cilvēks var justies neērti, ja viņa prieks ir “pārāk skaļš” apkārtējiem.

Attieksme pret prieku vēstures gaitā ir mainījusies līdz ar cilvēka dabas izpratni. Senatnē prieks bieži tika saistīts ar tikumību un dvēseles harmoniju: tika uzskatīts, ka prieks pavada darbību, kas saskan ar tikumību. Viduslaikos kristīgā doma pretstatīja garīgo prieku — Svētā Gara augli — un pasaulīgo prieku, ko varēja uzskatīt par kārdinājumu. Prieks nebija tikai emocija, bet gan žēlastības zīme vai, gluži pretēji, grēcīgas pieķeršanās zemes lietām pazīme.

Apgaismības laikmetā radās ideja, ka prieks ir cilvēka dabiskās tiesības, bet tā trūkums — nepareizas sabiedrības iekārtas pazīme. Vēlāk, 20. gadsimtā, psiholoģija sāka pētīt prieku kā bioloģisku mehānismu, un mūsdienu patērētāju kultūra to pārvērta par preci: mums māca dzīties pēc “laimes mirkļiem” caur pirkumiem, izklaidēm, sociālajiem tīkliem. Bet jo vairāk mēs cenšamies “nopirkt” prieku, jo mazāk tā paliek. Šodien mēs sākam saprast, ka prieks ir dziļš veids, kā attiekties pret dzīvi, kas sevī ietver gan acumirklīgus uzplaiksnījumus, gan ilgstošu siltumu, un tas atgriežas pats no sevis, kad mēs pārstājam no dzīves prasīt pastāvīgu spilgtumu.

• Prieks vs Bauda: bauda ir ķermeniska un lokāla — garšas, siltuma, pieskāriena patīkamība. Prieks ir plašāks un gaišāks — dvēseles pacēlums, kas nav reducējams uz patīkamu sajūtu. Bauda iepriecina ķermeni; prieks spārno dvēseli.
• Prieks vs Eiforija: prieks ir skaidrs un vērsts uz kaut ko — gaiša atsaukšanās uz labo. Eiforija ir pārmērīga un gandrīz bez cēloņa — pacilāts reibums, kurā viss ir labi uzreiz, dažreiz pāri mēram. Prieks ir samērīgs ar iemeslu; eiforija to pārsniedz.
• Prieks vs Jautrība: prieks ir dziļāks un pilnīgāks — tas var būt kluss, nopietns, apslēpts, var dzīvot vienatnē ar sevi un pat blakus asarām. Jautrība dzīvo uz virsmas un vienmēr uz āru: tā ir viegla, trokšņaina, kustīga un īsa. Prieku var nest sevī visu dienu klusējot; jautrība klusējot nemēdz būt. Prieks ir pilnība; jautrība ir vieglums.
• Prieks vs Laime: prieks ir spožs uzplaiksnījums par konkrētu labu lietu, šeit un tagad. Laime ir dziļš un ilgstošs visas dzīves pilnības stāvoklis. Prieks uzliesmo un nodziest; laime turas arī bez iemesla.

Pretstats: Noskumums — prieks paceļ un atver jūs pasaulei — viegli, gaiši, gribas kustēties un dalīties. Noskumums apslāpē un aizved uz iekšu — klusāk un lēnāk, tuvāk tam, kā trūkst vai kas bija dārgs un ir aizgājis.

Vairāk līdzīgu:

Kad prieka ir pārāk daudz, tas pārstāj būt prieks un pārvēršas eiforijā — stāvoklī, kurā cilvēks zaudē saikni ar zemi, nepamana briesmas, pārvērtē savas spējas. Šāds pārmērīgs pacēlums nogurdina psihi — kā pārāk spoža gaisma, kas žilbina acis. Šajā stāvoklī ir grūti būt kopā ar citiem, jo jūsu vilnis pārpludina, neatstājot vietu klusumam un mieram.

No otras puses, kad prieks ir nomākts vai nepieejams, dzīve zaudē krāsas. Jūs pārstājat just siltumu no tā, kas agrāk sildīja: bērna smaids, laba mūzika, lietus smarža — tas viss kļūst vienaldzīgs. Tas nav slinkums un ne iegriba, bet stāvoklis, kurā iekšējais prieka avots ir aizsprostots — iespējams, ilgstoša stresa, zaudējuma vai dziļas pārliecības dēļ, ka priecāties «nedrīkst» vai «ir bīstami». Abi ir vienas un tās pašas lietas poli: spēja priecāties ir lokans muskulis, kas var atrofēties no bezdarbības vai pārslodzes.

Dažādās kultūrās prieks ieguvis savas nokrāsas. Ķīniešu filozofijā, piemēram, prieks (乐) tika saprasts kā iekšēja harmonija, kas seko rituāla un kārtības ievērošanai. Hindu tradīcijā prieks — ananda — tiek uzskatīts par vienu no augstākās svētlaimes aspektiem, pasaules radošās enerģijas izpausmi. Sūfiji runāja par prieku kā par mīlestības vīnu, kas apreibina dvēseli savienībā ar Dievišķo.

Krievu kultūrā prieks bieži mīt līdzās bēdām — «prieks un bēdas iet roku rokā». Šī dualitāte atspoguļota folklorā, literatūrā un ikonu glezniecībā: pat uz ikonām svētie, kas piedzīvojuši garīgu prieku, bieži tiek attēloti ar mierīgu skumju nokrāsu. Prieks šeit nav bezrūpīgs jautrības uzplūdums, bet gan dziļa pateicība, kas iziet cauri ciešanām. Tādējādi katrā kultūrā prieks ir veids, kā attiekties pret dzīvi, ietverot sevī tautas pasaules uzskata un vēstures īpatnības.

Literatūra

Viktora Dragunska «Deņiskas stāsti» atgriež lasītāju absolūtas skaidrības sajūtā, kur pasaule ir pilna brīnumu, kas slēpjas pašās ikdienišķākajās lietās. Prieks šeit neprasa ārējus cēloņus, tas pulsē pašā esamības faktā – vai tas būtu saules apspīdēta ābola garša vai ilgi gaidīta notikuma tuvošanās. Dragunskis raksta īsos, enerģiskos teikumos, kas ataino bērna sajūsmu, kuram katra jauna diena ir tīrs, gaismas pārpludināts audekls.

Glezniecība

Gleznā «Dzīves prieks» Anrī Matiss izšķiroši pārrauj reālisma važas, ļaujot krāsām iegūt pašām savu, niknu brīvību. Figūras, kas dejo idilliskās ainavās, ir uzgleznotas plūstošām, gandrīz muzikālām līnijām, un palete no okera, rozā un dziļi zilā rada vibrējošas, dzīvas pasaules iespaidu. Šeit krāsa kļūst par primāro gavilēšanas valodu, kur katrs triepiens ir tīras, neaptumšotas klātbūtnes mirkļa triumfs.

Mūzika

Antonio Vivaldi «Gloria» izvēršas kā spēcīga gaismas straume, kur jau no pirmajiem taktiem trompetes un koris pasludina dzīves triumfu. Mūzikas temps strauji pieaug, iesaistot klausītāju harmoniju virpulī, kas šķiet bezgalīgi augsts un caurspīdīgs. Tas ir prieks, pacelts arhitektūras kārtā, kur katra skaņa ir izkopta līdz pilnībai, radot sajūtu par lidojumu pār ikdienas burzmu.

Kino

Stenlija Donena un Džīna Kellija filma “Dziedot lietū” pārvērš stihiju par personīga triumfa fonu, kur varonis, lecot pa peļķēm, izaicina pašu dabu. Katrā dejas kustībā, katrā smaidā un straujajā stepa ritmā slēpjas enerģija, kas spēj jebkuru apmākumu pārkausēt dzirkstošā gaismas straumē, aicinot izšķīst šajā neizsīkstošajā lietusgāzē un līdz malām piepildīties ar tā dzīvinošo spēku.

1. Ievērojiet ikdienas detaļas. Prieks gandrīz vienmēr slēpjas mazajā, nevis grandiozajā: pirmajā kafijas malkā, gaismā pa logu, sarunā, kurā laiks aizmirstas. Steigā šo mazumu pārstāj pamanīt — un šķiet, ka prieka vispār nav.

2. Apstājieties un sajūtiet atbalstu zem kājām. Prieku var atgūt nevis ar pozitīvo domāšanu, bet ar vienkāršu klātbūtni. Jūs varat sākt ar to, lai uz mirkli apstātos un sajustu pēdu zoles pieskārienu grīdai, dziļāk ieelpotu, pamanītu, kā gaisma krīt uz sienas.

3. Ļaujiet sev pārstāt tikt galā vienatnē. Negaidiet, ka garastāvoklis uzlabosies tūlīt — un nepieprasiet no sevis mundrumu, ja iekšā ir tukšums. “Man jau vajadzētu kaut ko just” — šī balss bieži traucē vairāk nekā pats nogurums. Kas būtu, ja uz laiku vienkārši atbrīvotos no pienākuma būt stipram?

Man nācās pārdzīvot posmu, kurā krāsas bija kā iztecējušas un nekas vairs neizraisīja atbalsi. Un vispirms atgriezās gandrīz nemanāms siltums no tā, ka es vienkārši sēdēju un skatījos uz zaru aiz loga. Nekāda laimes viļņa nebija. Tā prieks bieži atgriežas piezagdamies — caur ķermeni, caur apstāšanos, caur atteikšanos no pretenzijām. Un tomēr dažreiz ar šo siltumu vien ir par maz, lai sasildītos vienatnē.

Dažreiz, lai atkal atvērtos šai klusajai gaismai, vajag kādu, kas kļūs par liecinieku jūsu atgriešanās. Nevis padomdevējs, bet vienkārši cits cilvēks, kuram blakus ir vieglāk pamanīt mazās lietas. Atgūt sev vienkāršo prieku blakus citam, kurš arī atceras, kā tas skan — nozīmē ielaist to atpakaļ bez piepūles.