Bauda

Bauda ir ķermenisks “jā” notiekošajam: vajadzības sastapšanās ar to, kas to remdē, — garšu, siltumu, pieskārienu, skaistumu, — izdzīvota šeit un tagad.

Jūs iegūlaties krēslā ar tasi karstas tējas, ievelkat malku — un siltums izplūst pa visu ķermeni. Tas nav kāds liels notikums, ne atlīdzība, ne rezultāts. Vienkārši patīkami. Tieši tā arī ir bauda: tīra, nekā neapgrūtināta patīkamība šeit un tagad. Tai nav vajadzīga izpratne, tā neaicina nākotnē, neatgādina par pagātni. Tā notiek pati no sevis — un tajā slēpjas tās īpašais vieglums.

Sengrieķu filozofs Epikūrs, kuru bieži vienkāršoti reducē uz “ēd, dzer, priecājies”, patiesībā ieteica atšķirt patīkamus pārdzīvojumus: vieni piesātina un nomierina ķermeni, citi — dvēseli, bet trešie tikai uzkurina izsalkumu. Viņš mācīja, ka augstākais labums nav vētrainos dzīrēs, bet gan mierīgā priekā no vienkāršas esamības: kad ķermenis nesāp, dvēsele neraizējas, un blakus ir draugs. Šajā atklāsmē slēpjas paradokss: patīkamais pārstāj būt tāds, tiklīdz mēs sākam to medīt. Tas atklājas tikai tad, kad mēs tam nepieķeramies.

Tieši šajā atšķirībā, ko viegli palaist garām, arī slēpjas būtība. Bauda nav atlīdzība par pareizu uzvedību un nav deserts pēc darba. Tā ir pati dzīves viela, kuru mēs pārāk bieži uzskatām par pašsaprotamu vai, gluži pretēji, noniecinām kā kaut ko “zemo”.

Jūs atpazīstat, ka jums ir patīkami, pēc ķermeņa, kas atsaucas bez vārdiem. Sejas muskuļi atslābst, lūpas nedaudz paveras — jūs smaidāt, pat nedomājot par to. Elpošana kļūst dziļāka un vienmērīgāka, it kā gaiss pats atrastu ceļu uz pašu plaušu būtību.

Dažreiz patīkamais atsaucas ar tirpšanu — skrien pār muguru, pār rokām, pār pakausi. Vai siltu vilni krūtīs, kas izplatās uz vēderu, uz plaukstām. Ir baudas, ko jūs gandrīz jūtat ar ādu: saules gaisma uz sejas, ūdens strūkla dušā, auduma maigums. Tādos brīžos ķermenis pārstāj būt instruments — tas kļūst par tikšanās vietu ar to, kas priecē.

Vai esat ievērojuši, kā patīkamas maltītes laikā jūs neviļus aizverat acis? Tā nav tikai ieradums. Ķermenis pats izslēdz ārējos traucējumus, lai pilnīgāk izbaudītu garšu. Baudīšana ir ķermenisks “jā”, kas skan bez neviena vārda.

Baudai ir slēpts ienaidnieks — doma, ka tai vajadzētu būt «pietiekami». Tiklīdz sākam vērtēt patīkamu brīdi: «Cik tas ir labi? Cik ilgi tas turpināsies? Vai tas nav par maz?» — tas uzreiz izgaist. Bauda dzīvo tagadnē, bet vērtēšana aizved mūs prātā.

Zem šīs sajūtas bieži slēpjas uzskats: «Man šeit un tagad vajadzētu justies labi, citādi es kaut ko palaižu garām.» Mēs cenšamies ieslodzīt prieku garantiju būrī, lai tas neaizslīdētu — bet, jo ciešāk jūs spiežat, jo ātrāk tas izkūst. Bauda nepakļaujas pavēlēm. Jo spēcīgāk jūs no sevis pieprasāt prieku, jo mazāk tā paliek.

Ko darīt, ja ļautu baudai būt īsai — un nemēģinātu to pagarināt? Paradokss ir tāds, ka, atlaižot tvērienu, jūs iegūstat vairāk: patīkamais ilgst tieši tik ilgi, cik nepieciešams, un aiziet bez nožēlas.

Kā tas ir jūtams:

• It kā iekšpusē paplašinātos maiga telpa — elpot kļūst vieglāk, pleci nolaižas, spriedze pazūd.
• Rodas viegls reibonis, bet ne no vājuma, bet gan no pilnības — it kā jūs uz mirkli izkristu no domu plūsmas.
• Laiks zaudē asumu: minūte izstiepjas līdz veselam acumirklim, kurā gribas palikt.
• Viss ķermenis piepildās ar klusu pateicību — bez iemesla, vienkārši par to, ka tas notiek.

Iekšējais monologs:

• «Cik tas ir patīkami… lai tā būtu vēl mazliet».
• «Kāpēc es agrāk nepamanīju, cik garšīgi smaržo šī tēja?»
• «Izrādās, var vienkārši sēdēt un nekur nesteigties — un tajā ir tik daudz dzīvības».
• «Savādi, bet jo mazāk es cenšos noturēt šo mirkli, jo spilgtāks tas kļūst».

Kad jūs izjūtat baudu, citi to redz. Pat ja jūs neko nesakāt, sejas izteiksme mainās: acis kļūst mīkstākas, lūpu kaktiņi paceļas. Jūs varat sākt klusi dungot, šūpoties līdzi mūzikas ritmam vai glāstīt krūzītes malu.

Baudā cilvēki bieži kļūst dāsnāki: rodas vēlme pacienāt, dalīties, sagādāt prieku citam. Mēs dāvinām to, kas patīk mums pašiem, it kā patīkamā sajūta lūgtos ārā.

Bet gadās arī pretēji: jūs noslēdzaties sevī, iegrimstat personīgā “ligzdā”, nevēloties to dalīt ar citiem. Baudai var būt intīms raksturs — nevis tāpēc, ka jūs būtu mantkārīgs, bet gan tāpēc, ka tās trauslums prasa aizsardzību no svešiem skatieniem.

Sabiedrībā attieksme pret baudu ir divējāda. No vienas puses, patēriņa kultūra sola bezgalīgu baudu: nopērc, izmēģini, iegūsti. No otras puses — morāle bieži nosoda tos, kuri «pārāk daudz priecājas», turot tos aizdomās par vieglprātību vai egoismu.

Tuvinieku lokā bauda vieno: kopīga maltīte, saruna, apskāvieni — tas viss rada kopīgu patīkamo sajūtu lauku. Taču darba un formālos kontekstos to bieži slēpj: «priecāties šeit nav vietā».

Interesanti, ka, atklāti priecājoties par kaut ko vienkāršu, tas var izraisīt skaudību vai nesapratni. Apkārtējie dažkārt uztver jūsu baudu kā izaicinājumu viņu pašu «nopietnajam» noskaņojumam. Vai tiešām ir tik svarīgi, ko domā citi, ja jūs jūtaties pilns un dzīvs?

Cilvēka izpratne par baudu ir nogājusi garu ceļu. Antīkajā laikmetā tajā saskatīja labumu, ja vien tā netraucēja dvēseles harmoniju (Epikūrs). Viduslaikos baudu pasludināja par grēka lamatām — miesas prieks tika uzskatīts par garīgās tīrības pretstatu. Renesanse atdeva ķermenim tiesības uz prieku, bet Apgaismība pievienoja domu par “saprātīgu baudu”: var baudīt, bet mērenībā.

Šodien mēs dzīvojam laikmetā, kurā bauda ir kļuvusi par industriju. Sociālie tīkli, ēdiens, izklaide — viss sola “tūlītēju patīkamību”, bet bieži atstāj tukšuma pēcgaršu. Mēs mācāmies atšķirt: ir mehānisks patēriņš — un ir dzīvs prieks. Mūsdienu kultūra vienlaikus veicina baudas dzīšanos un kaunina par to, radot plaisu starp ķermeni un garu.

Izpratne ir mainījusies no “baudas kā mērķa” uz “baudu kā uzmanības kvalitāti”. Jo apzinātāk jūs attiecaties pret mirkli, jo vairāk tajā ir īstas patīkamības — nevis tās, ko izraisa ārējs stimuls, bet tās, kas dzimst no saskarsmes ar dzīvi.

• Bauda vs Apmierinātība: bauda ir patīkama sajūta mirklī. Apmierinātība ir mierīgs «pietiekami, labi» pēc rezultāta, sajūta, ka vajadzīgais ir saņemts. Bauda sagādā prieku procesā; apmierinātība vainago rezultātu.
• Bauda vs Baudījums: bauda ir viegla un ikdienišķa — patīkams dienas sīkums. Baudījums ir dziļāks un pilnīgāks — jūs atdodaties tam, paildzināt, izgaršojat ar katru šūnu. Bauda iepriecina garāmejot; baudījums pārņem pilnībā.
• Bauda vs Komforts: komforts ir vienmērīgs fons, kad nekas netraucē; to gandrīz nepamana. Bauda ir aktīvs patīkamā uzplaiksnījums: garša, siltums, glāsts, kas priecē tieši tagad. Komforts ir neērtības trūkums; bauda — prieka klātbūtne.
• Bauda vs Laime: bauda — īslaicīga ķermeņa vai jūtu patīkamība. Laime — dzīves pilnība kopumā, kas nav reducējama uz baudu summu; var noslīkt baudās un būt nelaimīgam. Bauda — dzirksts; laime — pilnība.
• Bauda vs Prieks: bauda ir ķermeniska un lokāla — garšas, siltuma, pieskāriena patīkamība. Prieks ir plašāks un gaišāks — dvēseles pacēlums, kas nav reducējams uz patīkamu sajūtu. Bauda iepriecina ķermeni; prieks spārno dvēseli.
• Bauda vs Pārsātinājums: bauda ir tad, kad kārotais sagādā prieku. Pārsātinājums iestājas aiz baudas robežas: kārotā kļuvis tik daudz, ka tas vairs nepriecē un sāk atgrūst. Bauda saka “vēl”; pārsātinājums — “pietiek, aiznes prom”.

Veselīga bauda ir elastība: jūs spējat gan izbaudīt pīrāga garšu, gan bez nožēlas to nolikt malā. Problēmas sākas, kad bauda kļūst par vienīgo veidu, kā justies labi — vai, gluži pretēji, kad tā tiek pilnībā bloķēta.

Vienā polā ir nevaldāmas baudas slāpes: nemitīga jaunu stimulu meklēšana, ēdiens nevis izsalkuma remdēšanai, bet tukšuma aizpildīšanai, bezgalīga plūsmas ritināšana. Šeit bauda pārstāj būt brīva — tā pārvēršas par narkotiku, kuru jūs dzenaties, lai nesastaptos ar klusumu.

Otrā polā ir nespēja priecāties. Jums šķiet, ka izklaides ir tukšas, bet bauda — kaut kas necienīgs pieaugušam cilvēkam. Jūs liedzat sev mazos priekus, uzskatot tos par vājumu, un pamazām dzīve zaudē krāsas.

Līdzsvars nav vidū, bet gan kustībā. Spējā pamanīt patīkamo, nepadarot to par kultu. Spējā pateikt “jā” šodienas saulainajam rītam — un neprasīt to pašu no sevis rīt.

Austrumu tradīcijās bauda bieži tika uzlūkota kā viena no esamības šķautnēm, kuru nevajadzētu ne noraidīt, ne pārspīlēt. Budisms mācīja, ka pieķeršanās baudai ved pie ciešanām, taču vienlaikus atzina līdzjūtības un prieka par citiem vērtību. Laodzi runāja par dabiskumu: kad cilvēks dzīvo saskaņā ar Dao, bauda nāk pati no sevis, kā lietus vai saule.

Rietumu filozofijā hedonisms (Epikūrs) saskārās ar askētismu (stoiķi un kristīgie vientuļnieki). Taču interesanti, ka karmelīts brālis Lorenss, kurš pusi mūža nostrādāja klostera virtuvē, Dieva klātbūtni saskatīja tieši vienkāršās lietās: viņš teica, ka apgriež pankūku pannā aiz mīlestības uz Dievu.

Šodien mēs no jauna atklājam seno gudrību: bauda nav ne grēcīga, ne svēta — tā vienkārši ir, kā dārza ziedēšana. Svarīgs ir nevis tās daudzums, bet tas, cik ļoti jūs tajā esat klātesoši.

Literatūra

Traktātā «Garšas fizioloģija» Žans Antelms Brijā-Savarens pārvērš ēdiena baudīšanu smalkā intelektuālā baudā, kur katra garšas nianse kļūst par pamatu filozofiskām pārdomām. Autors paceļ gastronomiju augstās mākslas rangā, pierādot, ka prasme saskatīt prieku zemes dāvanās ir attīstītas dvēseles un patiesas dzīves baudas pazīme. Viņa stils, plūstošs un izsmalcināts, aicina lasītāju palēnināties un apzināties, cik daudz skaistuma slēpjas vienkāršās maņu pieredzēs.

Glezniecība

Žana-Onorē Fragonāra “Šūpoles” iemūžina mirkli, kad bauda sasniedz savu virsotni, pārvēršoties bezsvara stāvoklī. Gaisā lidojošā kurpīte un rotaļīgā gaisma, kas izlaužas caur biezo lapotni, rada pilnīgas brīvības atmosfēru no rītdienas. Šajā kompozīcijā viss ir pakārtots mirklim. Kustības dinamika un maigie pasteļtoņi uzsver, ka patiess baudījums vienmēr dzīvo tagadnes mirklī, neprasot neko citu kā vien savu spilgtumu.

Mūzika

Johana Štrausa valsis “Pie skaistās zilās Donavas” atklājas kā bezgalīgs riņķojums, kurā ritms kļūst par pašas dzīves sinonīmu. Vijoļu pasāžas un vieglās pūšaminstrumentu pārvērtības rada lidojuma sajūtu, kurā nav cita mērķa kā vien pats kustības process. Šī mūzika iemieso tīru, ne ar ko neaptumšotu prieku, kas dzimst no skaņu harmonijas, aicinot klausītāju uzticēties plūsmai un vienkārši baudīt, cik viegli un graciozi laiks pārvēršas dejā.

Kino

Filmā “Amēlija” Žans Pjērs Ženē ikdienu pārvērš mozaīkā, kas sastāv no taustes un vizuāliem priekiem, vai tas būtu krēma brulē karameļu garoziņas krakšķis vai rokas iegremdēšana sausu pupiņu maisā. Režisors izmanto piesātinātu siltu toņu paleti un dīvainus skata leņķus, lai parādītu, kā no sīkumiem veidojas īstas laimes audums. Ļaujiet šiem kadriem piesūcināt jūsu uztveri, lai, izejot no tumšās zāles, jūs varētu aiznest līdzi šo spēju pamanīt sajūsmas dzirksteles visparastākajās lietās un piepildīt ar tām savu paša dienu.

1. Izveidojiet sev apzinātas baudas praksi. Apsēdieties ar kafijas tasi un nešķirstiet telefonu. Ļaujiet sev vienkārši dzert — sajust siltumu, aromātu, garšu. Ja galvā ienāk doma «tas ātri beigsies», maigi atgriezieties pie sajūtām. Bauda neprasa pagarināšanu — tā prasa piesātinātību.

2. Atļaujiet sev nelielu prieku bez vainas apziņas. Dažreiz mēs baidāmies, ka baudai sekos atmaksa. Bet patīkamais neuzkrāj parādus. Malka ūdens neuzliek jums pienākumu būt mūžīgi pateicīgam. Atļaujiet sev nelielu prieku bez vainas apziņas — tā nav nodevība pret «nopietnu dzīvi», bet gan atgriešanās pie tās pamata.

3. Noņemiet visvarenības masku. Bauda izslīd, kad mēs esam pārāk aizņemti vai prasīgi pret sevi, cenšoties visu kontrolēt. Mēģiniet nevis izlikties par spēku, bet vienkārši būt dzīvam — nogurušam, jūtošam, īstam. Un tad jūs sajutīsiet siltu vilni, kuru nav nepieciešams noturēt. Tas nāks pats.

Reiz, sēžot uz iegrimušā dīvāna ar kakao krūzi, es pieķēru sevi pie domas: lūk, tas, nekas īpašs, bet es esmu bezgalīgi laimīgs šajā mirklī. Ne cīņas, ne gaidu. Vienkārši tas.

Šie mirkļi var notikt arī vientulībā. Taču dažkārt, kad blakus ir kāds, kurš negaida ne spēku, ne izturību, tie piepildās citādi. Izgaršot šo vienkāršās esamības mirkli kopā ar otru, nepieķeroties un nesteidzoties — tā ir īpaša pieredze, ko ir vērts izmēģināt.