Apmierinātība

Apmierinātība ir mierīga pilnības sajūta „pietiekami”: vienmērīgs gandarījums par paveikto un esošo, bez izsalkuma pēc vairāk.

Jūs zināt šo sajūtu. Varat izelpot un pateikt sev: jā, tik labi. Vairāk nevajag. Pietiek. Šis īsais “pietiek, pietiek” neizklausās kā ierobežojums, bet gan kā maigs punkts, kas nolikts garas frāzes beigās. Ķermenis atslābst, prāts pārstāj pārcilāt variantus. Jūs vienkārši esat tajā, kas jau noticis.

Spēja atrast jēgu pat ciešanās ir tā pati apslēptā sakne, no kuras izaug apmierinātība, kas neprasa ārējas garantijas. Kad pārdzīvojums ir jēgpilns, tas pats kļūst par atalgojumu. Apmierinātība negaida aplausus — tā klusi pamāj no iekšienes: “viss ir kārtībā”. Tā nav ne eiforija, ne miers, bet drīzāk silta piekrišana tam, kā ir izveidojies. Jūs nemēģināt noturēt šo mirkli, nebaidāties, ka tas aizies — jūs vienkārši tajā stāvat.

Apmierinātība ķermenī tiek izdzīvota kā maigs spriedzes atslābums. Pleci atslābināti nolaižas, un jūs ievērojat, ka elpošana pati no sevis pārkārtojas – kļūst lēnāka un dziļāka. Žoklis atbrīvo ierasto sasprindzinājumu, un lūpas nedaudz atveras, it kā klusā nopūtā. Krūtīs ir nevis vieglums, bet drīzāk patīkams smagums, it kā jūs tikko būtu nolicis zemē smagu nastu. Asinis siltā vilnī pieplūst sejai, un jūs jūtat, kā pa mugurkaulu slīd viegla elektriska strāva – ne no aukstuma, bet no saskares ar to, kā realitāte atsaucas jūsu iekšējam “jā”.

Dažreiz tas jūtams kā smaids, kuru jūs nekontrolējat. Tas pats rodas lūpu kaktiņos, un jūs negribat to slēpt. Ķermenis kļūst nedaudz smagāks, kā pēc sātīgām pusdienām, bet ne no noguruma, bet no pārpilnības ar to, kas ir noticis. Jūs varat pamanīt, ka sēdat vai stāvat taisnāk – ne saspringti, bet vienkārši ar cieņu, bez lieka muskuļu tonusa. Īsa ieelpa, pauze, un iekšienē izplūst kaut kas līdzīgs iekšējam sārtumam.

Apmierinātības iekšienē skan kluss: «esmu izdarījis pietiekami», «ar to pietiek». Bet paradokss ir tāds, ka šī doma nerodas pati no sevis — tā dzimst no īslaicīgas iekšējā kritiķa apstādināšanas. Kamēr prāts ir aizņemts ar vērtējumu «labi» vai «slikti», apmierinātība nevar ielavīties. Tā nāk tikai tad, kad mēs uz mirkli pārstājam spriest par rezultātu.

Šī emocija necieš salīdzināšanu. Ja sāc sevi mērīt ar citiem — «viņiem ir vairāk», «es varēju labāk», — apmierinātība izkūst. Tā dzīvo vienīgā klusumā: tikai šis mirklis, tikai šis iznākums. Tāpēc tik grūti to atzīt kultūrā, kur vienmēr ir uz ko tiekties. Apmierinātība ir iekšējas atļaujas akts sev apstāties. Un bieži vien tas ir visgrūtākais: atļaut sev pateikt «man pietiek» bez vainas sajūtas vai sajūtas, ka esi padevies.

Kā tas ir jūtams:

• Viegla laika palēnināšanās, it kā sekundes kļūtu viskozākas un siltākas, kā medus.
• Kluss prieks, kas necenšas izlauzties ārā, bet paliek iekšā, kā sildītājs krūtīs.
• Pabeigtības sajūta — nevis “viss ir ideāli”, bet “viss ir savās vietās, pat ja ir nelīdzenumi”.
• Pārliecība, ka nākamais solis nav obligāts tieši tagad, un var vienkārši pastāvēt šajā vietā, ieelpojot gaisu.

Iekšējais monologs:

• “Nu, izdevās. Jā, tā tam ir jābūt. Es priecājos, ka esmu to sasniedzis.”
• “Vairs nekas nav jāpierāda. Šis rezultāts jau ir, un tas ir mans.”
• “Dīvaini… Es nejūtu tukšumu, lai gan agrāk pēc sasniegumiem vienmēr iestājās tukšums. Tagad vienkārši ir labi.”
• “Var izelpot. Droši vien tā ir tā apmierinātība, par kuru visi runā?”

No malas cilvēks, kurš piedzīvo apmierinātību, izskatās mierīgs un nedaudz atrauts. Viņš retāk steidzas, nepārbauda telefonu ik minūti. Viņa žestos parādās lēnums — viņš var apstāties uz vietas, neuzreiz pārejot pie nākamā darba. Skatiens kļūst maigāks, izplūdis, it kā viņš skatītos nevis uz priekšmetiem, bet caur tiem — uz sevi iekšā.

Citi var pamanīt vieglu smaidu, kas nepazūd pat tad, kad cilvēks klusē. Viņš mazāk žestikulē, runā klusāk un bez ierastās steigas. Ja jūs viņam piedāvāsiet vēl vienu uzdevumu vai atlīdzību, viņš var pieklājīgi atteikt — nevis tāpēc, ka ir noguris, bet tāpēc, ka viņam vairs nav vajadzīgs. Viņa ķermenis nemeklē ārēju apstiprinājumu; tas jau ir saņēmis signālu: viss ir kārtībā.

Apmierināta cilvēka klātbūtnē citiem bieži kļūst mazliet vieglāk. Viņa miers izplatās kā žāvas. Tomēr šī pati emocija var izraisīt arī aizkaitinājumu – it īpaši vidē, kur tiek vērtēta pastāvīga tieksme un neapmierinātība ar sevi. Apmierināts cilvēks šķiet “nepietiekami ambiciozs”, viņš izkrīt no vispārējās skrējiena straumes.

Tuvās attiecībās apmierinātība rada uzticamības sajūtu. Jūs neprasāt no partnera vairāk, nekā viņš spēj dot, un nemeklējat viņā aizvietotāju savam iekšējam tukšumam. Taču reizēm šī pašpietiekamība biedē: “Ja tev jau ir pietiekami, kāpēc man tevi vajag?” Apmierinātībai nav vajadzīgs otrs kā aizpildītājs, bet tieši tāpēc tā spēj patiesi būt blakus – bez gaidām un prasībām.

Kādreiz apmierinātība tika uztverta kā bīstami lamatas — apstāšanās ceļā, kas noved pie stagnācijas. Antīkajā ētikā tā bieži tika saistīta ar mērenību (sofrosini), taču drīzāk kā tikums, kas jākopj, nevis kā dabiska sajūta. Viduslaiku askēze jebkurā pašapmierinātībā saskatīja lepnības grēku: cilvēks nedrīkstēja just, ka viņam ir «pietiekami», jo viņš vienmēr ir nepilnīgs Dieva priekšā.

Līdz ar kapitālisma un protestantiskās ētikas ienākšanu apmierinātība kļuva gandrīz vai nepieklājīga. Patēriņa kultūra prasa mūžīgu neapmierinātību: tikai tā virza tirgu. Šī emocija tika visādi noniecināta — to dēvēja par «pašmierinājumu», «pašapmierinātību», sajaucot to ar slinkumu. Šodien mēs no jauna sākam atklāt tās vērtību: nevis kā attīstības apstāšanos, bet kā integrācijas brīdi. Apmierinātība ir salikšanas punkts, kurā mēs varam apzināties to, kas mums jau ir. Tā atgriež mūs no nākotnes (kur viss «būs labāk») tagadnē (kur «jau ir labi»).

• Apmierinātība vs Bauda: bauda ir patīkama sajūta mirklī. Apmierinātība ir mierīgs «pietiekami, labi» pēc rezultāta, sajūta, ka vajadzīgais ir saņemts. Bauda sagādā prieku procesā; apmierinātība vainago rezultātu.
• Apmierinātība vs Dvēseles miers: apmierinātība — «viss ir izdarīts, viss ir kārtībā», apmierinātība ar rezultātu. Dvēseles miers — klusums un miers dvēselē, ne obligāti no sasnieguma. Apmierinātība ir apmierināta ar rezultātu; dvēseles miers vienkārši atpūšas.
• Apmierinātība vs Laime: apmierinātība ir mierīga un mērena — «viss ir kārtībā, mani tas apmierina». Laime ir pilnīgāka un spilgtāka — pārpilnība un pacēlums, nevis vienkārši «pietiekami». Apmierinātība māj: pietiek; laime spīd: pilns.
• Apmierinātība vs Pašapmierinātība: apmierinātība — kluss, prātīgs «labi, pietiek» par paveikto. Pašapmierinātība — uzpūsta sevis apbrīnošana, akla pret trūkumiem un nepatīkama no malas. Apmierinātība ir apmierināta ar darbu; pašapmierinātība ir apreibusi no sevis.

Pretstats: Frustrācija — apmierinātība ir “izdevās, man pietiek”: vēlme ir izpildīta, iestājas miers. Frustrācija ir “gribu, bet nesanāk, kaut kas visu laiku nostājas ceļā”, un nespēja panākt savu uzkrāj klusu aizkaitinājumu.

Kad apmierinātības ir pārāk daudz — cilvēks pārstāj pamanīt, ka dzīve prasa kustību. Viņš var sastingt ērtā purvā, izvairoties no jebkādiem riskiem un jaunas pieredzes. Šāda «viltus apmierinātība» bieži maskē bailes no pārmaiņām: «man jau tā ir labi, nekas nav jāmaina». Šajā stāvoklī ir salds smagums, taču tas nebaro, bet iemidzina. Cilvēks pārstāj augt, attiecības kļūst virspusējas, bet dvēsele — gurda.

Kad apmierinātība ir nomākta vai nepieejama — cilvēks nespēj apstāties. Viņš skrien pa sasniegumu apli, bet katra finiša līnija nes tikai īsu atvieglojuma uzliesmojumu, kuru acumirklī nomaina jaunas slāpes. Iekšā — hronisks «par maz», «nepietiekami labi», «jābūt labāk». Šāds cilvēks nespēj izjust mieru pat pēc lielas uzvaras; viņš tērē visu siltumu paātrinājumam, nevis sasildīšanai.

Budistu tradīcijā apmierinātība (santosa) ir viena no praksēm: just prieku par to, kas ir, nevis par to, kas varētu būt. Tā ir aktīva uzmanība pietiekamībai. Dzenbudismā “ikdienišķā garša” — sāta tēja, klusums pēc darba — tiek uzskatīts par tiešu ceļu uz apgaismību.

Rietumos stoiķu filozofi mācīja, ka ārējie labumi nedod patiesu apmierinātību — tā dzimst iekšienē, kad mēs pieņemam to, kas ir mūsu spēkos. Epikūrs, kuru bieži pārprot, runāja nevis par baudu dzīšanos, bet par “ataraksiju” — mierīgumu, kas rodas no mērenības. Austrumu filozofijā (daoisms, konfūcisms) apmierinātība ir gudrības, nevis vājuma pazīme. Zemnieks, apmierināts ar savu lauku, ir veselāks nekā imperators, kuru pārņem vēlmes.

Literatūra

Stāstā «Viena Ivana Deņisoviča diena» Aleksandrs Solžeņicins parāda, kā cilvēks rod pamatu zem kājām visnepanesamākajos apstākļos. Apmierinātība te rodas no sīkām uzvarām: veiksmīgi noslēpta maizes gabala, līdzenas šuves sienā vai iespējas mierīgi izsūkt karstu zupu. Tā ir sajūta cilvēkam, kurš, izcīnījis no dzīves entropijas tiesības uz cieņu, atzīst nodzīvoto dienu par gandrīz laimīgu.

Glezniecība

Žana Batista Simeona Šardēna gleznā “Lūgšana pirms pusdienām” laiks it kā apstājas mājīgas vienkāršības gaisotnē. Mīkstā gaisma, kas krīt uz vienkāršajiem traukiem un bērnu noliektajām galvām, izceļ esības pilnību, kur pārmērību trūkums tiek uztverts kā augstākā harmonijas forma. Šajā interjerā katra detaļa – no galdauta faktūras līdz mātes vērīgajam skatienam – izstaro mierīgu pasaules pieņemšanu, kurā viss ir pietiekami.

Mūzika

Luidži Bokerīni “Menuets” izvēršas kā izsmalcināts stīgu dialogs, kurā nav ne drusciņas steigas vai ambīciju. Ritmisks, taču viegls melodijas raksts, rotāts ar graciozām pasāžām, iemieso dvēseles skaidrības sajūtu, brīvu no vajadzības kaut ko pierādīt. Tā ir mūzika, kas ir apmierināta ar savu tīrību, aicinot klausītāju izbaudīt mirkli, kuram nav vajadzīgs turpinājums.

Kino

Filmā «Ideālās dienas» Vims Venderss pārvērš Tokijas tualešu tīrītāja rutīnu īstā himnā apzinātai klātbūtnei, kur katra kasetīte vecajā atskaņotājā un katrs saules atspīdums lapotnē kļūst par pilnvērtīgu prieka avotu. Hirayama nemeklē pārmaiņas, viņš atrod pilnību atkārtojošos žestos, ļaujot skatītājiem kopā ar viņu izšķīst šajā gaismas un skaņas plūsmā, lai iesūktu tā mieru un aiznestu šo iekšējo klusumu savā rītdienā.

Apmierinātību nevar izsaukt ar gribasspēku. Tā atnāk pati, ja tai atvēl iekšēju plašumu.

1. Dodiet sev tiesības uz nepilnīgu, bet pietiekamu rezultātu. Ļaujiet sev pabeigt darbu nevis «teicami», bet vienkārši «labi». Nepieprasiet no sevis ideālu finālu. Kad kaut kas ir pabeigts — nepārslēdzieties uzreiz uz nākamo uzdevumu. Pasēdiet minūti vai divas ar to, kas ir sanācis. Ieelpojiet un izelpojiet, sajūtiet rezultāta smagumu savās plaukstās.
2. Izdzirdiet iekšējo pārmetumu un atgriezieties pie sajūtām. Ievērojiet prāta paradumu noniecināt: “jā, bet varēja būt labāk”. Tā vietā, lai cīnītos ar šo domu, vienkārši atzīstiet to un pievērsiet uzmanību atpakaļ ķermenim. Kāds tas ir tagad? Silti, mierīgi, smagi? Tas ir gandarījums — nevis kā doma, bet kā fiziska sajūta.
3. Atstājiet mēģinājumus kontrolēt un uzdodiet sev vakara jautājumu par to, kas jau ir pietiekami. Jums nevajadzētu to aizturēt. Ja tā ir aizgājusi — nekas briesmīgs. Tā atgriezīsies, kad jūs pārstāsiet to medīt. Pamēģiniet dienas beigās atskatīties nevis uz nepaveikto, bet uz to, kas jau ir izveidojies: kas šodien bija pietiekami?

Reiz, pabeidzot vairāku mēnešu projektu, es gaidīju tukšumu vai jaunu trauksmi, bet tā vietā sajutu, kā pa muguru izplūst vienmērīgs siltums, un sapratu — man patiešām pietiek. Tas neatcēla nākamos mērķus, bet parādīja, ka var iet tālāk, nebūdams izsalcis.

Un dažreiz izrunāt šo kluso «diezgan» kāda klātbūtnē ir tas pats, kas punktu pārvērst komatā, un tad kopā var turpināt teikumu, zinot, ka iepriekšējais jau ir pabeigts.