Pašapmierinātība

Pašapmierinātība ir paēdusi apmierinātība ar sevi bez iekšējas izaugsmes: pārliecība, ka jūs jau esat tik labs, ka vairs nav jācenšas.

Jūs sēžat savas pilnības iekšienē kā labi izkurinātā istabā. Aiz loga līst lietus, vējš liec kokus, bet jūs tas neskars — te ir silti, sausi, un viss jau ir pareizi. Pašapmierinātība ir tāds omulīgs bezjautājumu stāvoklis, kad jūs vairs negaidāt no sevis neko jaunu. Viss, kas varēja tikt izdarīts, ir izdarīts. Viss, kas jāzina, jūs zināt.

Gurdžijevs reiz salīdzināja cilvēku ar ratiem, kur pasažieris, kučieris un zirgs ir dažādas vienas būtnes daļas, bet pasažieris ir pārliecināts, ka viņš ir viss iejūgs. Pašapmierinātība ir pasažiera pārliecība, ka rati jau ir ieradušies, kaut zirgs vēl stāv stallī. Tā nepamana savus pašas robus tieši tāpēc, ka ir pārāk apmierināta ar sevi. Te nav dzīva kontakta ar realitāti — ir tikai atspulgs sava paša viedokļa gludajā virsmā.

Šajā sajūtā ir īpašs miers — bet sastindzis miers. Ne tas, kas nāk pēc īsta darba, bet tas, kas aptur attīstību. Jūs pārstājat uzdot jautājumus, jo atbildes jau ir. Un šīs atbildes — esat jūs paši.

Ķermenī pašapmierinātība ir jūtama kā maigs smagums. Pleci nedaudz nokrīt, krūškurvis ir mazliet izplestāks — it kā jūs nēsātu neredzamu mantiju. Elpošana kļūst sekla, vienmērīga, bez svārstībām. Reizēm uz lūpām parādās viegls pussmaids — nevis dzīvs, bet apmierināts.

Taču, ja ieklausās ķermeņa sajūtās uzmanīgāk, var pamanīt vieglu notirpumu. Īpaši mugurā — starp lāpstiņām, pakausī. Tā nav atslābšana, bet sastingšana — ķermenis pārstāj sūtīt signālus, jo iekšējais sargs ir nolēmis, ka briesmu nav. Bet šajā trauksmes trūkumā ir arī jūtīguma trūkums. Jūs kļūstat kurls pret smalkām vibrācijām — pret to, kas vēl nav noticis, bet jau nobriest zem virsmas.

Rokas var gulēt nekustīgi, plaukstām uz leju, it kā apzīmogojot pašreizējo mirkli. Kājas stingri stāv uz grīdas — nav gatavības spert soli kaut kur citur. Viss ķermenis saka: šeit un tagad — tas ir pareizi, tālāk nav jāiet.

Aiz pašapmierinātības slēpjas uzskats: «Es jau esmu pietiekami labs. Man nekas nav jāmaina». Bet tā nav mierīga pārliecība — tā ir smalka aizsardzība pret saskarsmi ar savu nepilnību. Tajā ir paradoksāla likumsakarība: jo stiprāk esat pārliecināts par savu taisnību, jo šaurāks kļūst jūsu redzeslauks.

Doma «es zinu, kā vajag» kļūst par necaurredzamu sienu. Jebkurš iebildums no ārpuses tiek uztverts kā uzbrukums — nevis patiesībai, bet jūsu iekšējai teritorijai. Jūs nestrīdaties, jūs piekāpīgi pamājat, jau iepriekš zinot, ka sarunu biedram nav taisnība. Tas ir samtains veids, kā izvairīties no īstas saskarsmes.

Pašapmierinātība ir saldas lamatas: jūs ticat, ka turat savas dzīves pavedienus rokās, un šī ticība silda. Bet šī siltuma iekšienē slēpjas bailes: ja nu es neesmu tik labs? Un tur slēpjas arī bailes, ka kaut kas ir palaists garām. Tāpēc pašapmierinātība tik nikni sargā savas robežas — tā baidās saplīst pret realitāti. Tā neuzdod sev jautājumus, jo aiz jautājuma var sekot atbilde, kas satricinās visu celtni.

Lūk, kā tas ir jūtams: iekšpusē esat piepildīts — bet tikai ar gaisu, bez blīva satura, kā balons, kas tūlīt pārplīsīs no pārmērīgas pašapmierinātības.

• Iekšējais fons — līdzens, bez asiem stūriem, kā dīķa virsma, kurā redzat tikai savu atspulgu.
• Laiks plūst bez raustīšanās: pagātne jau ir pabeigta, nākotne nebiedē, tagadne — ideāls miera punkts.

Iekšējais monologs:

• «Man viss ir kārtībā. Es esmu uz pareizā ceļa. Tie, kas nepiekrīt, vienkārši vēl nav izauguši līdz manai izpratnei».
• «Es to jau esmu piedzīvojis. Man nav jāklausās citos — es pats zinu, kas man ir vislabāk».
• «Cik labi, ka es neesmu tāds kā viņi: ne saspringts, ne šaubīgs, ne meklētājs».

Šīs frāzes skan klusi, gandrīz nemanāmi, jo pašapmierinātībai nepatīk skaļi vārdi — tā ir pārliecināta bez pierādījumiem. Tā nestrīdas — tā konstatē.

No malas pašapmierināts cilvēks izskatās noslēgts. Viņš reti uzdod precizējošus jautājumus — kāpēc, ja viss jau tāpat ir skaidrs? Viņa poza var būt izteikti atraisīta: atgāzies krēslā, rokas aiz galvas, vai, gluži pretēji, ar nelielu ķermeņa atliekšanos atpakaļ, it kā viņš vērtētu sarunu biedru no augšas.

Sarunā viņš bieži lieto noslēgtas frāzes: «elementāri», «pats par sevi saprotams», «es tā arī zināju». Viņš nepārtrauc — viņš pacieš otra cilvēka runu kā pieklājības izrādīšanu. Viņa skatiens var būt nedaudz izkliedēts — viņš skatās cauri sarunu biedram, nevis uz viņu.

Runa kļūst mazāk emocionāla, vienmērīgāka. Reizēm parādās viegla mēles piesišana vai galvas kratīšana ar izteiksmi «nu ko». Žesti — skopi, plaukstas bieži saliktas mājiņā vai viena roka gulstas uz otras, kā tiesnesim, kurš jau ir pasludinājis spriedumu.

Attiecībās pašapmierinātība rada neredzamu distanci. Jūs esat blakus cilvēkam, bet viņš ir aiz stikla. Viņa pašpārliecinātība atgrūž, taču ne agresīvi, bet gausi, kā peļķe, kurā negribas slapināt kājas.

Parasti apkārtējie uz pašapmierinātību reaģē ar jauktām sajūtām: no vienas puses, tā var šķist kā mierīgums un spēks, no otras — tajā nav siltuma. Citi sāk justies mazāki, nepilnvērtīgāki. It kā viņi teiktu: “Es esmu ideāls. Tu — nē.”

Kolektīvā šāds stāvoklis bieži noved pie izolācijas. Cilvēki pārstāj dalīties šaubās viņa klātbūtnē, jo zina: tās netiks sadzirdētas, bet sagaidītas ar augstprātīgu pamājienu. Laika gaitā saskarsmes loks sašaurinās līdz tiem, kas vai nu piekrīt, vai neredz šo sienu.

Pašapmierinātības izpratnes vēsture ir stāsts par to, kā cilvēce mācījās atšķirt veselīgu pašcieņu no tās groteskās ēnas. Senatnē pašapmierinātība bieži saplūda ar lepnību – vienu no septiņiem nāves grēkiem, pilnīgu morālu nosodījumu. Tika uzskatīts, ka cilvēks, kurš ir apmierināts ar sevi, novēršas no Dieva – un tāpēc ir pelnījis krišanu.

Jaunajos laikos, līdz ar psiholoģijas ienākšanu, uzsvars mainījās. Pašapmierinātību sāka uztvert nevis kā grēku, bet gan kā psiholoģisku aizsardzību – mehānismu, kas slēpj nenoteiktību. Psihoanalītiskajā tradīcijā to sāka aplūkot kā reaktīvu veidojumu – aizsardzību, aiz kuras slēpjas nenoteiktība. Vēlāk, humānistiskajā tradīcijā, sāka runāt par pašcieņas vērtību – un pašapmierinātība sāka atšķirties no veselīga lepnuma pēc atvērtības kritērija.

Mūsdienās kultūra vienlaikus veicina pašapmierinātību un atmasko to. Sociālie tīkli, pašizaugsmes industrija, motivācijas saukļi – tas viss rada ātras pilnības ilūziju. «Tu esi labāks, nekā domā», «Tici sev», «Tu jau esi pareizajā ceļā» – šie teikumi, izrunāti bez konteksta, baro pašapmierinātību. Bet jo vairāk cilvēks sevi apliecina šādā gatavā pārliecībā, jo mazāk viņš ir spējīgs uz patiesu izaugsmi. Mūsdienu literatūra un kino, gluži pretēji, mīl sižetus, kur pārliecinātais varonis pēkšņi paklūp – un tikai caur sakāvi iegūst patiesu spēku.

• Pašapmierinātība vs Apmierinātība: apmierinātība — kluss, prātīgs «labi, pietiek» par paveikto. Pašapmierinātība — uzpūsta sevis apbrīnošana, akla pret trūkumiem un nepatīkama no malas. Apmierinātība ir apmierināta ar darbu; pašapmierinātība ir apreibusi no sevis.
• Pašapmierinātība vs Lepnums: lepnums balstās uz reālo — izdarīto, cienījamo, un tas ciena citus. Pašapmierinātība ir uzpūsta un akla — sātīga mīlestība pret sevi bez pamata, ar acīm, kas slēgtas pret trūkumiem. Lepnums stāv uz darbiem; pašapmierinātība apbrīno sevi bez darba.
• Pašapmierinātība vs Augstprātība: abi ir apmierināti ar sevi, taču vērsti atšķirīgi. Pašapmierinātība ir noslēgta sevī — sātīga pārliecība “es esmu labs”, un cits te nav vajadzīgs. Augstprātība ir vērsta uz citiem — tai vajag viņus pazemināt, lai paceltos. Pašapmierinātība apbrīno sevi; augstprātība skatās uz pārējiem no augšas.

Pretstats: Grēku nožēla — pašapmierinātība ir noslēgta un neuzdod sev jautājumus — “ar mani viss ir kārtībā, es visu daru pareizi”, un jebkuru savu rīcību tā attaisno nedomājot. Grēku nožēla ir atvērta un ievainojama — “es rīkojos slikti, un to izdarīju es”: tā redz nodarītās sāpes un meklē, kā to labot, nevis kā izskatīties taisnam.

Kad pašapmierinātības ir pārāk daudz, cilvēks pārstāj mācīties. Viņš neredz savas kļūdas, nepieņem kritiku, un jebkuru spoguli, kas parāda plaisu, viņš saplēš vai aizkrāso. Šāds cilvēks pamazām nonāk savu priekšstatu kokonā — un pasaule ap viņu kļūst blāva, jo jaunais nespēj izlauzties cauri bruņām.

Otrā polā — pilnīgs pašapmierinātības trūkums. Tas ir iekšējs izsalkums: cilvēks nekad nespēj apstāties, lai pateiktu: “Šeit es esmu izdarījis pietiekami. Tas ir labi.” Viņš mūžīgi dzenas pēc ideāla, nedodot sev atelpas brīdi, un katrs panākums tiek noniecināts ar domu: “par maz, varēja labāk.” Šādā stāvoklī nav miera — tikai nemitīgas sacensības, kur finiša lente izslīd ikreiz, kad tuvojas.

Veselība nav zelta vidusceļā, bet gan spējā saskatīt abus polus. Ievērot, kad sāc sastingt pašapbrīnā, un ievērot, kad sevi nemaz nevērtē. Tās ir vienkāršas zināšanas: “ā, lūk, kāds es tagad esmu.” Bez nosodījuma — tikai ar interesi.

Austrumu filozofijā, īpaši budismā, pašapmierinātība tiek uzskatīta par vienu no smalkākajām pieķeršanās formām — pieķeršanos “es”, savam priekšstatam par sevi. Skolotājs, kurš ir apmierināts ar sevi, pārstāj būt skolnieks — un līdz ar to apstājas ceļā. Dzenbudismā ir slavens tēls: skolnieka krūze, kas piepildīta līdz malām, nespēj uzņemt jaunas mācības. Pašapmierinātība ir tieši tāda pilna krūze.

Rietumu tradīcijā morālisti — no Dantes līdz Miltonam — pašapmierinātībā saskatīja krišanas sākumu. Arī Lucifers taču bija skaists un sevī pārliecināts. Antīkā filozofija, gluži pretēji, vērtēja mērenību un pašpietiekamību (autarkiju), taču vilka robežu starp gudru apmierinātību ar esošo un tukšu iedomību.

Mūsdienās, individuālisma laikmetā, pašapmierinātība izpaužas kā narcistiska kultūra. Mēs dzīvojam pasaulē, kur “patikt sev” ir kļuvis par mantru. Taču aiz šīs mantras bieži slēpjas tas pats slazds: es esmu tik labs, ka man nav jāredz citi. Mūsu laika kultūras varoņi — veiksmīgi jaunuzņēmēji, blogeri, ietekmētāji — nereti kļūst par sava tēla upuriem, sastingstot mūžīga triumfa pozā.

Literatūra

Komēdijā «Buržuā muižnieks» Moljērs izceļ kungu Žurdenu, kura pašapmierinātību baro ilūzija par savu diženumu. Varonis patiesi sajūsminās par to, ka visu mūžu, pats to neapzinoties, runājis prozā, pārvēršot ikdienišķību par iemeslu pašapbrīnai. Viņa komiskajam lepnumam trūkst refleksijas, tas ir omulīgs kokons, kurā absurdums tiek uzdots par augstāko sasniegumu.

Glezniecība

Pāvela Fedotova gleznā «Svaigs kavalieris» galvenais varonis iemūžināts savas uzvaras brīdī, lai gan apkārt valda ikdienas haoss un vakardienas jautrības pēdas. Viņa poza, pilna uzpūtīgas cieņas, kontrastē ar neveiklo ordeni, kas piesprausts tieši uz mājas halāta. Mākslinieks meistarīgi atveido šo trauslo, gandrīz grotesko brīdi, kad cilvēks paceļ sevi uz pjedestāla, nepamanot, ka pamats ir tikai atliekas un putekļi.

Mūzika

Žana Batista Lallī «Maršs turku ceremonijai» skan kā izlikta svarīguma apoteoze, kur katrs akords pasvītro mirkļa komisko svinīgumu. Ritmiskais, tīši pompozais orķestra soļojums rada skaņu ainavu, kurā pat viltus iesvētīšana par «mamamušiem» varonim šķiet vislielākais notikums vēsturē. Mūzika šeit kļūst par spoguli, kas atspoguļo pašaizmirstīgu apreibināšanos ar savu nozīmīgumu.

Kino

Martina Skorsēzes «Volstrītas vilks» skatītājam paver nevaldāma narcisma panorāmu, kur katrs kadrs ir piesātināts ar apreibinošu varas un vieglas naudas sajūtu. Kamera, alkatīgi tverot dārgo uzvalku spozmi un Džordana Belforta neprātīgos žestus, ļauj pilnībā izjust šo drudžaino veiksmes ritmu, aicinot izbaudīt šī apreibinošā triumfa pilnību un paņemt līdzi kripatiņu tā apžilbinošās enerģijas savā ikdienā.

Pirmais, ko var darīt, pamanot sevī pašapmierinātību — necensties to padzīt. Tas nepazudīs cīnoties.

1. Ļaujiet šai sajūtai būt, to neduļķojot. Tā ir kā silta peļķe: jo vairāk jūs to kulat, jo duļķaināka tā paliek. Vienkārši atzīstiet: “Jā, lūk, tas ir. Es šobrīd apbrīnoju sevi un nevēlos skatīties uz saviem trūkumiem.” Šajā atzīšanā jau ir izgaismojums.
2. Izmantojiet ziņkāri, nevis pratināšanu. Pēc tam var maigi ienest jautājumu. Nevis prasīgi vai apsūdzoši, bet ziņkāri: “Un ja nu es tomēr kaut ko nezinu? Ja nu aiz manas pārliecības slēpjas bailes?” Uzdodiet šo jautājumu sev — un palieciet ar to, negaidot, ka atbilde parādīsies tajā pašā mirklī — tā bieži nāk ar nokavēšanos, un tā ir daļa no procesa.
3. Ļaujiet sev pārstāt “saglabāt seju”. Pašapmierinātība bieži izaug no idejas “man viss ir kārtībā, es jau visu sapratu”. Taču, tiklīdz atļausiet sev nebūt varonim, kurš vienmēr tiek galā, — jūs ieraudzīsiet, cik daudz dzīvības slēpās aiz šīs vitrīnas. Atļaujiet sev nezināt, neprast, būt nogurušam — tas nav vājums, bet īstuma atgūšana.

Norobežoties no citu viedokļa ir viegli, it īpaši, kad savā taisnībā ir omulīgi. No šīs taisnības iekšienes nekas nekustas, lai cik ļoti censtos. Parasti viss mainās citur, brīdī, kad blakus ir cilvēks, kura priekšā nav jāizliekas. Tad plaisa, ko tik rūpīgi slēpj, ielaiž gaismu. Tieši šādos brīžos ieskatīties aiz sava gludā atspulga blakus citam, kurš redz jūs patiesu, izrādās veids, kā ieraudzīt aiz gludās virsmas patiesās acis – gan savas, gan svešas.