Augstprātība

Augstprātība ir skatiens uz citiem no augšas: uzpūsta pārākuma sajūta, kuras dēļ apkārtējie šķiet mazāki un zemāki.

Jūs stāvat mazliet augstāk, skatāties mazliet no augšas. Jums šķiet — jūs redzat vairāk, esat nozīmīgāks, esat citā pakāpienā. Iekšā izplūst patīkama sajūta par savu izredzētību. Augstprātība nav tikai vērtējums «es esmu labāks». Tas ir veids, kā noturēt sevi pasaulē, kad kaut kas iekšā baidās būt līdzvērtīgs.

Psihoanalītiķis Alfrēds Adlers savā individuālās psiholoģijas teorijā reiz atzīmēja, ka pārākuma komplekss (augstprātība) ir dziļas mazvērtības sajūtas kompensācija. Cilvēks būvē ilūziju par savu ekskluzivitāti, kas patiesībā nemitīgi prasa skatienu no apakšas uz augšu. Bez tā, kurš skatās no apakšas, šis diženums izirst kā gaisa balons, kas turas gaisā tikai tik ilgi, kamēr ir tie, pār kuriem tas paceļas.

Tā gandrīz nekad nav vientuļa. Tā staigā kopā ar klusām bailēm, ka jūs esat nepietiekams. Un, lai apslāpētu šīs bailes, jūs paceļat sevi uz pjedestāla. Tikai šis pjedestāls stāv uz kāda cita muguras.

Augstprātīga cilvēka ķermenis ir bruņās ietērpts ķermenis. Pleci ir iztaisnoti, bet ne brīvi — ar vieglu sasprindzinājumu, it kā jūs uz tiem nestu nevis savu augstumu, bet gan šī augstuma noturēšanas nastu. Kakls ir izstiepts, zods pacelts, skatiens viegli slīd pāri galvām — it kā viss, kas atrodas lejā, nebūtu cienīgs tiešam kontaktam.

Elpošana bieži ir sekla. Augstprātība neļauj elpot dziļi — jo dziļa elpošana nozīmē atvērtību, ievainojamību, gatavību uzņemt. Bet te ir jāpaliek pacēlumā, neielaižot. Krūškurvis ir nedaudz paplašināts, bet sastindzis — jūs neatslābināties, jūs fiksējat pārākuma pozu.

Rīklē var rasties viegls vēsums, saspīlējums — it kā jūs aizturētu ne tikai vārdus, bet arī pašu atzīšanu, ka otrs arī elpo, arī jūt. Visi ķermeņa signāli kliedz: «es esmu augstāk, es neesmu tāds kā viņi».

Aiz augstprātības slēpjas vienkāršs un vienlaikus spēcīgs uzskats: «man jābūt labākam par citiem, citādi es neesmu nekas». Tās ir slēptas bailes no savas nenozīmības. Augstprātība nav pārmērīga pašvērtējuma izpausme, bet gan tā trūkums, kas tiek kompensēts, pazemojot citus.

Paradokss ir tāds, ka, jo spēcīgāk jūtaties pārāks, jo vairāk esat atkarīgs no tiem, kas ir zemāk. Jūsu pārākumam ir nepieciešams skatītājs. Bez citu atzīšanas jūsu «augstākā» pozīcija sabrūk. Tāpēc augstprātība nav pašpietiekama. Tā nepārtraukti meklē apstiprinājumu ārējā pasaulē: sarunā, salīdzināšanā, domās «es neesmu tāds».

Kad dzīvojat ar šo uzskatu, katra saskarsme pārvēršas vērtējumā. Jūs neviļus sarindojat cilvēkus: «šis ir gudrāks, šis ir vājāks, tas nav manas uzmanības vērts». Pasaule kļūst par skalu, uz kuras jums jābūt augstāk, citādi — neveiksme.

Augstprātība iekšienē ir tieva nostiepta stīga. Jūs pastāvīgi sevi uzturat formā: «nenolaisties», «neizrādīt vājumu», «saglabāt savu tēlu». Iekšienē dzīvo kluss monologs, līdzīgs nebeidzamai aizstāvības runai.

Kā tas jūtams:

• Jūs jūtaties kā centrs, ap kuru griežas visi pārējie — nevis tāpēc, ka jūs to lūdzat, bet tāpēc, ka jums jābūt centram, citādi jūs zaudējat orientāciju.
• Starp jums un pasauli stāv stikla siena: jūs redzat citus, bet nejūtat tos; tie ir objekti, foni, instrumenti jūsu pašvērtējumam.
• Vientulība virsotnē ir reāla ķermeņa sajūta: jūs esat pacēlumā, bet neviens nestāv jums blakus, visi ir lejā, un tiltu uz viņiem nav.
• Iekšienē — nebeidzama pārbaude: «vai es joprojām esmu augstāk? Vai mani vēl nav panākuši? Vai mani nav atmaskojuši?»

Iekšējais monologs:

• «Es nenolaidīšos līdz viņu līmenim. Viņi nesaprot, ka es redzu tālāk un dziļāk.»
• «Protams, viņi apskauž. Kurš gan neapskaustu to, kas man ir.»
• «Es nevaru atļauties būt vājš — citādi mani pārstās cienīt. Un varbūt es pats pārstāšu sevi cienīt.»
• «Kāpēc man klausīties kādu, kas ir zemāk? Viņš man nepateiks neko jaunu.»
• «Labāk šķist aukstam, nekā parādīt, ka man sāp no viņu neuzmanības.»

No malas tā ir uzreiz pamanāma. Jūs varat neteikt ne vārda — stāja, skatiens, intonācija jau atklāj jūsu iekšējo nostāju. Jūs uz sarunu biedru skatāties ar nedaudz sašaurinātām acīm, pamājat ar aizkavēšanos, it kā izvērtējot, vai viņa vārdi ir pelnījuši uzmanību.

Jūs bieži pārtraucat — nevis no rupjības, bet tāpēc, ka jau zināt, ko viņš teiks, un jūsu viedoklis ir svarīgāks. Jūs varat nepabeigt teikumus, atstājot tos karājamies gaisā — jums šķiet, ka sarunu biedram pašam vajadzētu izdomāt, jo jūs esat augstāk.

Jūs reti uzdodat jautājumus — jūs neinteresē, kas notiek otra cilvēka iekšienē, jūs interesē, kā viņš vērtē jūs. Jūs runājat vairāk, nekā klausāties. Un, ja kāds mēģina jūs kaut kur pārspēt, jūs vai nu noniecināt viņa sasniegumu, vai atgādināt par savējo.

Attiecībās augstprātība darbojas kā distance. Jūs atgrūžat cilvēkus, neļaujot viņiem pietuvoties, bet tajā pašā laikā ciešat no vientulības. Jūs vēlaties būt nozīmīgs, bet nozīmīgums bez tuvības ir tukšs kronis.

Darbā jūs varat būt tas, kurš bez atļaujas uzņemas atbildību, bet arī tas, kurš nepieņem kritiku. Ja kāds piedāvā citu skatupunktu, jūs to noraidāt: «es jau to esmu pārdomājis, viss ir acīmredzams». Kolēģi nogurst no jūsu nekļūdīguma un pārstāj dalīties idejās — jūs nepamanāt, kā izolējat sevi.

Draudzībā jūs varat būt «priekšnieks», kurš izlemj, kur iet, ko darīt, par ko runāt. Draugi paliek, kamēr viņi ir gatavi būt soli zemāk. Bet īsta draudzība ir līdzvērtīga, un jūs nepratīsiet būt līdzvērtīgs. Tāpēc loks sašaurinās.

Kādreiz augstprātība tika uzskatīta par tikumu. Antīkajā aristokrātijā — par godu: «Es esmu labāks, jo esmu no citas dzimtas, citām asinīm.» Tā nebija personiska īpašība, bet gan kārtas dotība. Kristietība apvērsa šo ainu: augstprātība kļuva par nāves grēku, lepnību — par visu kritienu avotu. No cilvēka tika prasīta pazemība, savas niecības atzīšana Dieva priekšā. Taču tas tikai nomainīja vienu pārākuma formu pret citu: «Es esmu pazemīgāks, tātad esmu tuvāk patiesībai.»

Jaunajos laikos uzsvars pārcēlās uz sociālo salīdzināšanu. Augstprātība kļuva ne tik daudz par grēcīguma, cik par nenoteiktības pazīmi. 20. gadsimta psiholoģija tajā saskatīja pašvērtējuma traumu, vajadzību aizpildīt iekšējo tukšumu. Mūsdienās, sociālo tīklu un mūžīgās panākumu dzīšanās pasaulē, augstprātība tiek kultivēta kā zīmols: «Es esmu labāks, jo man ir vairāk atzīmju «Patīk», sasniegumu, naudas.» Pašpilnveides industrija vienlaikus sola jums diženumu un pārdod līdzekļus pret bailēm palikt par «neko». Mēs esam iemācījušies saukt augstprātību par aizsardzību, bet reti ieskatāmies zem tās — tur, kur dzīvo vienkārša cilvēciskā vēlme būt vērtīgam.

• Augstprātība vs Cinisms: abi skatās uz cilvēkiem no augšas, taču no atšķirīga augstuma. Augstprātība nostāda augstāk sevi personīgi: “es esmu labāks par viņiem”. Cinisms nostāda augstāk nevis sevi, bet savu prāta skaidrību: “es redzu viņiem cauri, visi ir mantkārīgi”. Augstprātība paaugstina sevi; cinisms paaugstina savu neticību.
• Augstprātība vs Nicinājums: nicinājums vienmēr ir par otru — “tu esi zemāks”; tas pazemina objektu. Augstprātība ir par sevi — “es esmu augstāks”; tā paaugstina subjektu. Bieži tās ir divas vienas kustības puses, taču fokuss ir atšķirīgs: nicinājums pazemina to, augstprātība paaugstina šo.
• Augstprātība vs Nievīgums: augstprātība ir iekšēja nostādne «es esmu augstāk»; nievīgums ir tās ārējais akts: nepagodināt otru ar uzmanību, atmest ar roku viņa vajadzībām. Augstprātība jūt pārākumu; nievīgums to izrāda.
• Augstprātība vs Lepnums: abi paceļ galvu, taču balstās uz ko citu. Lepnums stāv uz sava — uz paveiktā, izciestā, godīgi sasniegtā, un tam nevienu nevajag noniecināt. Augstprātība stāv uz sveša — tai vajag kādu zemāku, lai justos augstāka. Lepnums ir pilns pats ar sevi; augstprātība ir tukša iekšienē un tāpēc mūžīgi mērās ar citiem.
• Augstprātība vs Pārdrošība: abi skatās uz svešu autoritāti no augšas. Bet pārdrošība ir karsts izaicinājums, mests tam, kurš ir augstāks, lai parādītu, ka jūs viņu neatzīstat. Augstprātība ir aukstāka un klusāka: tā jau bez izaicinājuma ir pārliecināta, ka otrs ir zemāks, un vienkārši viņu nepamana. Pārdrošība aizskar; augstprātība nonievā.
• Augstprātība vs Pašapmierinātība: abi ir apmierināti ar sevi, taču vērsti atšķirīgi. Pašapmierinātība ir noslēgta sevī — sātīga pārliecība “es esmu labs”, un cits te nav vajadzīgs. Augstprātība ir vērsta uz citiem — tai vajag viņus pazemināt, lai paceltos. Pašapmierinātība apbrīno sevi; augstprātība skatās uz pārējiem no augšas.
• Augstprātība vs Kritiskums: kritiskums tēmē uz priekšmetu: šeit ir vājā vieta, šeit ir kļūda. Augstprātība tēmē uz cilvēku: viņš ir zemāks, un nav ko izprast. Kritiskums vērtē padarīto; augstprātība — darītāju.

Pretstats: Pazemība — augstprātība skatās no augšas uz leju — “es esmu augstāks, esmu labāks par citiem”. Pazemība pieņem savu vietu bez sevis paaugstināšanas un bez pašnoniecināšanās — “es neesmu ne vairāk, ne mazāk par citiem”, un tajā ir miers, nevis sakāve.

Vairāk līdzīgu:

Kad augstprātības ir pārāk daudz, cilvēks sastingst mūžīgā tiesneša pozā. Viņš nespēj mācīties — jo skolēns atzīst savu nezināšanu. Attiecības kļūst formālas, dziļas saites — neiespējamas. Vientulība uzkrājas, un līdz ar to arī trulas ilgas, kuras nekādi neizdodas noslāpēt ar paša nozīmīguma spožumu.

Bet ir arī otrs pols — kad augstprātība ir gandrīz nepieejama. Cilvēks tik ļoti nejūt savu pārākumu, ka pastāvīgi noniecina sevi. Viņš aizliedz sev būt uzmanības centrā, pat tad, kad tas ir piemēroti. Viņš piekāpjas, atvainojas, izšķīst citos. Tā nav pazemība — tas ir sevis zaudējums, maskēts kā nekaitīgums. Iekšienē mīt tās pašas bailes «būt par nevienu», tikai ar pretēju zīmi — nevis «es esmu augstāk», bet «es esmu zem visiem».

Veselība neatrodas pa vidu, bet gan spējā kustēties: atzīt savu cieņu, neiznīcinot cita cieņu, prast būt augstāk, kad tas nepieciešams, un nolaisties vienā līmenī, kad tas sniedz tuvību.

Dažādās kultūrās augstprātība ir tikusi uztverta atšķirīgi. Dzenbudisma tradīcijā lepnība ir ilūzija par atsevišķu “es”, kas nostāda sevi augstāk par dzīves plūsmu. Meditācija māca izšķīdināt šo iedomāto pārākumu, atgriežot cilvēku vienkāršajā esībā.

Japāņu kultūrā pastāv jēdziens «kenkjō» — pieticība, kas nepazemo, bet ļauj saskatīt otra vērtību. Augstprātīgs cilvēks tur tiek uztverts kā «nenobriedis», zaudējis harmoniju.

Eiropas filozofijā, īpaši pie Frīdriha Nīčes, augstprātība (caur dvēseles diženuma prizmu) reizēm tika pārvērtēta: pārcilvēka tēls ir spēka izpausme, kam nav vajadzīga ārēja atzinība. Taču pat Nīčem šis spēks nozīmē varu pār sevi, kamēr mēģinājumi dominēt pār citiem paliek vājuma forma.

Šodien mēs dzīvojam kultūrā, kur publiska sevis noniecināšana un izlikts diženums mijas vienā lentē. Sociālie tīkli māca rādīt savu labāko versiju — un tādējādi rada ideālu augsni augstprātībai. Taču, jo spožāka ir fasāde, jo klusāka ir balss iekšienē, kas čukst: «un ja nu es tāds neesmu?»

Literatūra

Viljama Tekerija «Iedomības tirgū» pasaule atklājas kā nebeidzama masku virkne, kur katrs tēls ir apsēsts tikai ar sava maka smagumu un dzimtas dižciltīgumu. Autora vārds šeit ir smalks skalpelis, kas atver tukšumu to iekšienē, kuri pieraduši skatīties uz tuvākajiem kā uz dekorācijām savas nozīmības izcelšanai. Augstprātība šajā romānā ir auksta, siltumu nedodoša gaisma, kurā cilvēka dvēsele saraujas līdz sīkas ambīcijas lielumam.

Glezniecība

Uz Antonisa van Deika gleznas «Kārlis I medībās» monarhs iemieso absolūto distanci starp sevi un pārējo pasauli. Pat stāvot uz zemes, viņš saglabā valdonīgu galvas noliekumu un skatienu, kas vērsts kaut kur pāri horizontam, kur nepastāv neviena cita tiesības, izņemot viņa paša. Zeltainie un dziļi brūnie toņi uzsver ne tik daudz cilvēka diženumu, cik necaurredzamo sienu, ko uzcēlusi viņa augstprātība.

Mūzika

«Koronācijas maršs» no Džakomo Meijerbēra operas «Pravietis» veidots uz svinīgiem vara pūšamajiem instrumentiem un skaidru, gandrīz mehānisku ritmu, kas necieš steigu. Katrā akordā dzirdama prasība pēc tūlītējas atzīšanas, pārvēršot mūziku skaņu pjedestālā tam, kurš stāv pāri visiem. Šī partitūra piepilda zāli, liekot apkārtējiem paklanīties smagnējā triumfa soļa priekšā.

Kino

Roberta Altmena «Gosfordparkā» augstprātība caurstrāvo katru muižas stāvu, pārvēršot cilvēku attiecības stingrā žestu un intonāciju hierarhijā. Kamera bezkaislīgi fiksē, kā mājas saimnieki pat nepamana kalpotāju klātbūtni, kuru dzīves viņiem ir tikai troksnis aiz durvīm, un šī atrautība kļūst par klusu spoguli, kurā mierīgi var saskatīt, kā tieši iedomība ceļ barjeras starp cilvēkiem.

1. Pieņemiet bailes, neaizstāvoties pret tām. Reiz pamēģiniet neapspiest šo balsi un neattaisnoties tās priekšā. Vienkārši atzīstiet: jā, lūk, tās ir bailes no nenozīmīguma.

2. Atbrīvojieties no vajadzības sniegt apstiprinājumus ārpasaulei. Iekšā ir šī spriedze — gribas kaut ko pasaulei pierādīt. Bet, ja ieskatāties vērīgi, pierādījumi ir vajadzīgi tikai jums pašam. Pasaule nav lūgusi jūs būt virsotnē. Pasaule lūdz būt — vienkārši būt.

3. Atļaujiet sev būt nepilnīgiem. Augstprātība ir bruņas, kas saspiež jūs no iekšpuses. Atsakieties no maskas «es vienmēr esmu augstumos» — tajā jūs slēpjat ne tikai bailes, bet arī sevi pašu. Atļaujiet sev šaubīties, kļūdīties, būt parastiem. Tieši no tā sākas spēks, kuram nav jāpaceļas pāri citiem, lai izjustu savu vērtību.

Ielūkojieties tajā mirklī, kad rodas pārākuma sajūta pār citiem. Gandrīz vienmēr zem tās slēpjas vecas, gandrīz izdzēstas bailes. Bailes, ka jūs nespēsiet tikt galā, ka jūs apsteigs, ka bez kronēšanas jūs pats par sevi esat maz vērts.

Kad augstprātība nopietni traucē attiecībām un tur izolācijā uz pjedestāla, zem tā parasti ir ievainojams pašvērtējums. To var satikt un stiprināt drošā kontaktā ar citu cilvēku. Pamēģiniet nokāpt no pjedestāla un ļaut otram būt jums līdzās kā līdzvērtīgam, un aukstais virsotnes plašums pārvērtīsies par tuvības siltumu.