Noskumums

Noskumums ir klusa skumja ar konkrētu iemeslu, maigs zaudējuma vai nepiepildījuma pārdzīvojums. Tas nāk kā vilnis, lūdz palēnināties un aiziet, kad piedzīvots.

Noskumums nenāk ar troksni, bet ar izelpu. Jūs to pamanāt nevis kā uzliesmojumu, bet kā vieglu iekšējā fona nobīdi — it kā saule būtu aizgājusi aiz mākoņa un pasaule uz mirkli kļuvusi klusāka. Tās nav sāpes un nav ciešanas, bet drīzāk caurspīdīgs plīvurs, kas pārklāj visu, kam pieskaraties ar skatienu. Tajā nav asuma — ir viskoza, mierīga atsevišķība.

Franču psihiatrs un fenomenologs Ežēns Minkovskis rakstīja, ka garīgā pagrimuma brīžos mainās mūsu pasaules pārdzīvojums: viss apkārt attālinās, zaudē krāsas un blīvumu, pārvēršoties klusinātā, izplūdušā ainavā. Jūs atrodaties šīs akvareļu paletes iekšienē, kur visas krāsas ir pieklusinātas par pustoni, un tā nav cīņa, bet pats stāvoklis.

Šāds stāvoklis neprasa skaidrojumus. Tas ir — kā elpa pēc skriešanas, kā vakara gaisma, kas neprasa atļauju ienākt. Tāda ir tā daba: tas nemēģina jums kaut ko iemācīt, tas vienkārši notiek ar jums. Un pats pārsteidzošākais — jūs varat atklāt, ka šajā vieglajā ēnā ir sava dīvaina mājīgums, it kā istaba, kurā uz mirkli apsēdāties, lai izelpotu.

Kad noskumums nāk, jūs to jūtat nevis ar prātu, bet ar visu ķermeni. Pleci nedaudz nokrīt, elpošana kļūst sekla — ne no bailēm, bet no noguruma. Jūs pamanāt, ka sēdat nekustīgi ilgāk nekā parasti, rokas atdusas uz ceļiem, un tajās nav ne sasprindzinājuma, ne trīsas — tikai mierīgs smagums.

Krūtīs var rasties vēsas tukšuma sajūta — ne sāpes, bet gan atbrīvota vieta. Kakls nesavelkas kā asarām, bet jūs jūtat vieglu saspringumu, it kā gaiss būtu kļuvis biezāks. Reizēm gribas dziļāk ievilkt elpu, bet tas nenotiek — jūs it kā turat šo elpu, nevēlēdamies to izlaist.

Seja mainās: lūpu kaktiņi ir tik tikko manāmi nolaisti, skatiens izplūdis, jūs skatāties cauri priekšmetiem, nevis uz tiem. Skatiens kļūst maigs, bez ierastā tvēriena. Pat ja jūs pasmaidīsiet, smaids būs īss un drīzāk pieklājības apliecinājums, nevis jūtu atspulgs. Ķermenis palēninās, it kā jūs dzertu biezu, siltu dzērienu, un katrs malks prasa laiku.

Aiz noskumuma bieži slēpjas kluss uzskats: “Tā nedrīkstēja notikt.” Vai: “Es gribēju ko citu.” Tā drīzāk ir vilšanās, kas jau pieņēmusi savu neizbēgamību. Uzskats dzīvo zem virsmas kā zemūdens straume, un tieši tā iekrāso noskumumu zaudējuma nokrāsā.

Jūs varat pamanīt, ka noskumums nāk ne tik daudz no ārēja notikuma, cik no salīdzinājuma starp to, kas ir, un to, kas varēja būt. Jūs skatāties uz vakara lietu un domājat: “Cik labi būtu to sagaidīt kopā.” Un šajā salīdzinājumā ir visa noskumuma mehānika: tas rodas spraugā starp cerībām un realitāti.

Bet paradokss ir tāds, ka šis pats salīdzinājums atklāj jums jūsu pašu vērtību. Noskumums parāda, ka jums nav vienalga. Tas maigi izgaismo to, kas jums ir svarīgs: tuvību, mājas, pabeigtību, mieru. Ja šīm lietām nebūtu svara, jūs nejustu tukšumu to prombūtnē. Noskumums ir kompass, kas norāda uz jūsu patiesajām vēlmēm, tikai tas runā čukstus, nevis kliedz.

Kā tas ir jūtams:

• Noskumums ir kā ilga, lēna izelpa — jūs no sevis izlaižat nevis gaisu, bet gan cerības.
• Tā ir sajūta, ka pasaule ir nedaudz pieklusināta, kā istaba ar nolaistām žalūzijām, kur ēnas ir maigākas, un skaņas atskan it kā no tālienes.
• Iekšpusē parādās viegls nogurums, kas neprasa miegu, bet aicina vienkārši būt, nesteidzoties nekur.

Iekšējais monologs:

• «Laikam šodien vienkārši tāda diena. Nekas briesmīgs, tikai mazliet mierīgi».
• «Es atcerējos laiku, kad bija savādāk. Es nenožēloju, bet jūtu, cik tas ir tālu».
• «Es neko negribu mainīt. Es gribu, lai kāds vienkārši pasēdētu blakus, neteikdams ne vārda».

Noskumumā nav drāmas. Tas ir kā ilga pauze starp notīm mūzikā, kad pauze kļūst par melodijas daļu. Jūs nemēģināt to pārtraukt, jo jūtat: tai ir sava jēga.

Tas, kurš noskumst, bieži kļūst gandrīz neredzams. Kustības kļūst gludas un retas — jūs noliekat krūzīti mazliet ilgāk nekā vajag, pāršķirat lapu nesteidzīgi. Citi var pamanīt, ka esat sācis runāt mazāk, atbildat vienzilbīgi, nemeklējat skatienu.

Jūs varat ievilkties sevī, nevis atraujoties, bet vienkārši nosēdoties vienā vietā. Darbā vai draugu lokā tas bieži izskatās kā noslēgtība, lai gan iekšienē nav atteikšanās no kontakta — jūs vienkārši nespējat uzturēt ierasto sarunas enerģiju. Reizēm gribas klusumu, un jūs izvairāties no trokšņainām vietām, izvēloties pazīstamus maršrutus, kur nekas nenovērš uzmanību.

Var rasties vēlme sakārtot lietas, uzturēt kārtību — it kā noskumums pārvērstos vienkāršās, nesteidzīgās darbībās, kas neprasa domas. Vai arī, gluži pretēji, jūs atmetat darbus, ļaujot sev plūst līdzi dienas ritējumam, nepretojoties tā gausajam ritmam.

Sabiedrībā noskumums bieži tiek uztverts kā neveiklība. Apkārtējie izjūt diskomfortu no jūsu klusēšanas — viņi vēlas jūs “uzmundrināt” vai “novērst uzmanību”, jo jūsu stāvoklis atgādina viņiem par trauslumu. Jūs varat pamanīt, ka cilvēki sāk runāt skaļāk, smaidīt platāk, piedāvāt plānus, tikai lai jūs “atgrieztos” pie ierastā toņa.

Bet, ja jūs ļaujat noskumumam būt cita klātbūtnē, notiek kas cits: starp jums rodas godīgāka telpa. Kad kāds nesteidz kliedēt jūsu ēnu, bet vienkārši paliek blakus, noskumums pārstāj būt vientulība. Tas kļūst par kopīgu klusumu, ko var dalīt, neplēšot to ar vārdiem.

Draudzībā un tuvās attiecībās spēja izturēt cita bēdu smagumu ir īpaša dāvana. Daudzi to neprot, un tad noskumums tiek iedzīts iekšā, paslēpts aiz smaida. Bet tie, kas to pieņem bez nosodījuma, kļūst par jums ostu, kur var izelpot un neko nepaskaidrot.

Kādreiz noskumums netika izdalīts kā atsevišķa sajūta — tas bija daļa no sarežģītās «melanholijas» paletes, kuru senatnē uzskatīja gan par dievu dāvanu, gan par lāstu. Viduslaikos to bieži identificēja ar izmisumu — grēku, no kura vajadzēja atbrīvoties ar lūgšanu un darbu. Toreiz uzskatīja, ka noskumums vājina garu un novērš no Dieva.

Deviņpadsmitā gadsimta romantisms apgrieza šo attieksmi kājām gaisā: noskumums kļuva par dvēseles dziļuma, cildena jūtīguma pazīmi. Dzejnieki to meklēja, mākslinieki gleznoja krēslas ainavas, un tika uzskatīts, ka ciest nozīmē just smalkāk. Taču XX gadsimtā veiksmes un pozitīvās domāšanas kultūra atkal pasludināja noskumumu par «neproduktīvu». To sāka ārstēt, apslāpēt, aizstāt ar aktivitāti.

Šodien mēs mācāmies trešo skatījumu: noskumums nav ne tikums, ne trūkums, bet dabiska reakcija uz kontakta zaudēšanu ar kaut ko svarīgu. Mēs sākam saprast, ka mēģinājumi izvairīties no noskumuma tikai vairo tā spēku. Sociālajos tīklos, kur visam jābūt spožam un možam, noskumums ir kļuvis gandrīz par pretkultūru — atļauts tikai tad, ja tas iesaiņots ironijā vai estētikā. Taču īsta pārdzīvošana prasa no mums drosmi palikt pelēkajā, nekrāsojot to rozā.

• Noskumums vs Grūtsirdība: noskumums var būt gaišs un netraucēt dzīvot. Grūtsirdība ir blāva un gurda — tajā dziest dzīves garša un ceļas «kādēļ». Noskumums ir viegla ēna; grūtsirdība — bezkrāsainība un gara pagurums.
• Noskumums vs Ilgas: noskumums ir mīksts un mierīgs. Ilgas — mokoša ilgošanās, kas savelk krūtis, tieksme pēc kaut kā tāla vai neatgriezeniska, ko nevar sasniegt. Noskumums vienkārši ir; ilgas sauc un žņaudz.
• Noskumums vs Melanholija: noskumums vienmēr ir reakcija uz konkrētu zaudējumu vai nepiepildītu gaidījumu, tam ir iemesls, un, kad tas ir pārdzīvots, sajūta aiziet. Melanholija ir bezcēloņaina un izplūdusi kā fons; tā nav īslaicīga reakcija, bet gan kontemplatīva prāta noskaņa, kas saskata visa dzīvā trauslumu un pārejošību. Noskumums ievaino ar konkrētu zaudējumu; melanholija nomierina ar klusu piekrišanu pasaules nepilnībai.
• Noskumums vs Nostalģija: noskumums ir bez adreses — vienkārši klusi un nedaudz skumji. Nostalģijai ir adrese pagātnē — tās ir skumjas pēc aizgājušā, ko izgaismo atmiņu siltums. Noskumums nav par neko; nostalģija — par «toreiz».
• Noskumums vs Skumjas: abas ir klusas un gaišas, bet dažāda dziļuma. Noskumums ir viegls un īslaicīgs — mākonītis, noskaņojuma ēna. Skumjas ir smagākas un ilgstošākas — tās ir nosēdušās un nokrāso ar sevi dienas. Noskumums pāriet līdz vakaram; skumjas paliek ciemos.

Pretstats: Prieks — paceļ un atver jūs pasaulei — viegli, gaiši, gribas kustēties un dalīties. Noskumums apslāpē un aizved uz iekšu — klusāk un lēnāk, tuvāk tam, kā trūkst vai kas bija dārgs un ir aizgājis.

Kad noskumuma kļūst pārāk daudz, tas zaudē savu vieglo elpu un pārvēršas par biezām, lipīgām ilgām, kas nogulsnējas prāta dibenā. Jūs vairs nejūtat ne gaismas staru, ne atvieglojumu pēc asarām — tikai bezgalīgu smagumu iekšā. Tas vairs nav fons, bet gan visas debesis, un šķiet, ka tās nekad nekļūs gaišākas. Šādā stāvoklī cilvēks var pārstāt pamanīt laiku, ēdienu, tuviniekus — pasaule izbalē, un pazūd vēlme kaut ko darīt.

Bet ir arī otrs pols: pilnīga nespēja skumt. Jūs esat aizliedzis sev šo sajūtu tik sen, ka esat aizmirsis tās garšu. Noskumuma vietā — aizkaitinājums, steiga, tūlītējas lietas. Jūs nedodat sev pauzi, jo šajā pauzē var iesūkties skumjas. Tā ir aizsardzība, kas laika gaitā izsmeļ. Noskumums, kuru nepārdzīvo, nepazūd — tas pārvēršas sausumā, vienaldzībā, nespējā dziļi just ne tikai zaudējumu, bet arī prieku.

Veselīga pārdzīvošana atrodas starp šiem krastiem: jūs varat skumt, neiegrimstot bezdibenī, un varat ielaist noskumumu, kad tas nāk, nenogalinot to ar aizņemtību. Šī prasme ir kā laikapstākļu izpratne: redzēt mākoņus un neturēt lietussargu katram gadījumam.

Austrumu tradīcijās, īpaši japāņu estētikā, noskumums ieņem godpilnu vietu. Japāņu estētikā pastāv jēdziens «bēdīgais lietu valdzinājums», kas tiek uzskatīts par augstāko skaistuma uztveres formu. Sakuru ziedēšana ir skaista tieši tāpēc, ka tā ir īslaicīga, un šis īsums nerada bēdas, bet gan caurspīdīgu noskumumu, kam nav vajadzīgs mierinājums.

Stoiķu filozofijā noskumums netika nosodīts, bet prasīja līdzsvarotību: ļaut sev just, bet neļaut sevi pārņemt. Seneka rakstīja, ka asaras atvieglo dvēseli, ja tās ir dabiskas, nevis vājuma izdabāšana. Kristīgajā mistikā sastopama «asaru dāvana» — stāvoklis, kad raudāšana kļūst par lūgšanu, bet noskumums — par dziļas vienotības formu ar pasauli.

Dažās kultūrās noskumums ir sociāli atļauta tuvības forma. Piemēram, tradicionālajos īru bēru mielastos sēras mijas ar atmiņām, dziesmām un smiekliem — noskumums nevis izolē, bet vieno cilvēkus. Savukārt mūsdienu Instagram kultūrā noskumums ir iedzīts privātā telpā: jūs varat to dalīt tikai personīgā ziņojumā vai «storijos uz dienu», maskējot to estētikā.

Literatūra

Stāstā «Aukstais rudens» Ivans Buņins visu dzīvi iekļauj vienā atvadu vakarā — un desmitgadēm klusas atmiņas pēc tam. Buņins rāda noskumumu kā uzticības formu. Tas, kas bija īsts, turpina dzīvot apslāpētā atmiņas gaismā. Varoniene runā par savu dzīvi vienkārši. Bija tikai tas aukstais vakars, un viss pārējais kļuva tikai par jaunas tikšanās gaidīšanu.

Glezniecība

„Ūdenskrātuve” Viktora Borisova-Musatova — klusums, kas kļuvis par krāsu. Divas sieviešu figūras pie ūdens nesteidzas un ne par ko nerunā; pasaule apkārt sastingusi izbalējušos, it kā ar pelniem pārkaisītos toņos. Gleznā atspoguļojas pārdzīvojums pēc zaudējuma. Kaut kas jau ir aizgājis, bet skaistums palicis, un uz to var skatīties tikai lēni.

Mūzika

Gabriela Forē “Pavāna” virzās senlaicīgas dejas solī, kurā svinīgums nav šķirams no skumjām. Melodija it kā atskatās uz kaut ko dārgu, nemēģinot to atgūt. Tā ir atvadu mūzika bez izmisuma — tas noskumums, kas lūdz tikai noklausīties to līdz galam.

Kino

„Tokijas stāsts” Jasudžiro Odzu vēsta par veciem vecākiem, kas ieradušies ciemos pie pieaugušajiem bērniem, kuriem vienmēr ir laika par maz, — un ne reizi nepaceļ balsi. Kamera gandrīz nekustas, neviens neizsaka pārmetumus, bet pēc fināla ilgi sēdi klusumā, saprotot. Tas bija par katru no mums. Noskatieties šo filmu, kad sajutīsiet, ka jums ir nepieciešams dalīt savu klusumu ar kādu, kas to saprot bez liekiem vārdiem.

Vai ar noskumumu vispār vajag “tikt galā”? Varbūt tā nav problēma, kas jāatrisina, bet gan valoda, kurā jūs uzrunā zaudējums, vai nostalģija, vai vienkārši nogurums?

1. Izveidojiet klusuma telpu, kur noskumums var palikt. Vismaigākais, ko varat izdarīt, — atļaut tam būt. Nemēģiniet izklīdināt mākoņus, neieslēdziet mūziku skaļāk, lai noslāpētu klusumu. Vienkārši apsēdieties, uzvāriet tēju, satveriet krūzīti plaukstās un atļaujiet sev «nedarīt». Noskumums, ko nedzen prom, pāriet ātrāk, bet svarīgāks ir cits: tas paspēj pateikt jums to, kā dēļ tas atnāca.

2. Pamaniet, uz kādu vērtību norāda jūsu skumjas. Aplūkojiet, ko noskumums izgaismo. Iespējams, tas ir par kādu, kuru neesat redzējuši pārāk ilgi, par plānu, kas nepiepildījās, vai par pagātnes sevi, kas vairs nav. Uzdodiet sev šo jautājumu ne kā uzdevumu, bet kā interesi. Noskumums nav ienaidnieks, bet godīgs sarunu biedrs, kas atnāca parādīt, kas jums ir vērtīgs.

3. Atbrīvojiet sastingstošās sāpes, noņemot masku “es tieku galā”. Atļaujiet sev asaras, ja tās lūdzas laukā, — nevis kā vājumu, bet kā ķermenisku izelpu pēc ilgstoša sasprindzinājuma. Nevajag tūlīt meklēt vārdus vai attaisnojumus: ļaujiet vilnim izplūst caur rīkli un krūtīm, sevi neizvērtējot. Tas noņem iekšējo aizliegumu būt ievainojamam un ļauj sāpēm iegūt formu, lai tās nepaliktu kā mēms kamols iekšā.

Kādā vakarā es sēdēju kopā ar draugu, kurš klusējot pavadīja man blakus pusotru stundu, neuzdodot jautājumus, — un es izjutu šāda klusuma ārstniecisko kvalitāti.

Ja noskumums ieilgst, ja tas vairs nav saistīts ar notikumu un kļūst par jūsu pastāvīgajām mājām, ir svarīgi nepalikt ar to vienatnē. Dažkārt piebremzēt šajā pauzē blakus citam, kurš prot klusēt kopā ar jums, izrādās vieglāk, nekā klīst tajā bez liecinieka. Nebaidieties ielūgt kādu savā pauzē — noskumums pārstāj būt šķērslis, kad tas ir dalīts.