Apbūrums

Apbūrums ir valdzinājums ar skaistumu vai šarmu. Objekts šķiet starojošs, pievilkšanās ir maiga un burvīga, bet kritiskais skatiens aizmieg.

Jūs satiekat kāda skatienu, un uz mirkli pasaule pārstāj čabēt. Viss, kas bija svarīgs pirms mirkļa, atkāpjas otrajā plānā, un pirmajā paliek tikai šis cilvēks, šis priekšmets, šī melodija. Jūs nemeklējat skaidrojumus, neanalizējat — jūs vienkārši grimstat mirklī, un šī iegrimšana nebiedē, bet šūpo. Tas ir īpašs stāvoklis — spēja saskatīt pilnību tur, kur tā vēl nav līdz galam izpaudusies, un rast tajā mieru.

Makss Vēbers modernitātes galveno procesu aprakstīja kā pasaules atburšanu — un apbūrums izrādās tā retā kustība pretējā virzienā, kad lieta atkal kļūst lielāka par savu izskaidrojumu. Tas ir mirklis, kad ierasto uzmanības gaitu pēkšņi pārņem jauns objekts, un visa dvēsele pulcējas ap to kā gaisma ap sveci. Tieši pulcējas — neizkaisās, nepazaudē sevi, bet, gluži pretēji, atrod sevi šajā koncentrēšanās uz skaisto. Kad esat pārņemti ar skaistumu, jūs nezaudējat galvu — jūs atrodat sirdi. Jūs skatāties uz mākoni, un tas kļūst nevis par ūdens pilieniem, bet par veselu Visumu, kurā esat gatavi palikt uz visiem laikiem.

Apbūrums reti ilgst ilgi — tas ir pēkšņs atskārsmes mirklis, pēc kura atkal sabiezē ikdiena. Bet tieši šajā atskārsmes mirklī jūs jūtat, ka dzīve nesastāv tikai no lietderības un funkcionalitātes. Tā ir arī skaista. Un šis skaistums neprasa no jūsu pūles — tas vienkārši ir, un jūs atļaujaties būt tā pārņemti. Noķert sevi uz tā, ka smaidāt bez iemesla — tas, iespējams, ir visprecīzākā pazīme.

Ķermenī apbūrums izpaužas kā maigs izplešanās krūtīs. Jūs pamanāt, ka elpošana kļūst virspusējāka, bet ne no bailēm, bet no apslēptas sajūsmas — jūs baidāties ievilkt dziļu elpu, lai nenobiedētu šo sajūtu. Plaukstas var kļūt nedaudz siltākas, un pa muguru noskrien viegli drebuļi, it kā pa ādu būtu pārvilkta spalva.

Pārsteidzoši, bet apbūrumā gandrīz nav spriedzes — ne plecos, ne žoklī. Gluži pretēji, sejas muskuļi atslābst, lūpu kaktiņi paceļas, un jūs pamanāt, ka skatāties mazliet ilgāk nekā parasti. Dažreiz sirdsdarbība palēninās — jūs it kā ieejat kopējā ritmā ar to, kas jūs apbūris. Ja tā ir ainava, jūs elpojat vēja ritmā; ja mūzika — jūsu ķermenis viegli šūpojas, pašiem nemanot.

Gadās, ka izžūst mute — no pārmērīgas uzmanības, kas vērsta uz āru. Vai, gluži pretēji, izdalās siekalas, kā salduma gaidās. Tas nav izsalkums, bet maņu atbilde uz skaistumu. Jūs burtiski baudāt mirkli, pat tam nepieskaroties.

Zem apbūruma bieži slēpjas kluss uzskats: “Lūk, tas — kas man vajadzīgs, lai justos labi. Ja spēšu noturēt šo mirkli, es būšu laimīgs.” Mēs ticam, ka mūsu apbrīnas avots ir ārpusē, un, ja to pazaudēsim, pasaule atkal kļūs pelēka. Tas ir slazds: apbūrums nav par īpašumu, bet par saskarsmi.

Te nu ir slazds: mums šķiet, ka spēsim noturēt skaistumu, ja satversim to aiz astes — sākam fotografēt, ierakstīt, stāstīt draugiem. Bet, jo stiprāk saspiežam, jo ātrāk tas izslīd caur pirkstiem. Tas ir kā nakts tauriņš — apsēžas uz atvērtas plaukstas, bet tikai tad, ja plauksta nesaspiežas.

Ir vēl viena nianse: apbūrums var kļūt par patvērumu. Ja dzīve ir pārāk sarežģīta, var paslēpties tēlā, sapnī, cilvēkā, kurš šķiet ideāls. Tad tā vairs nav vieglums, bet atkarība. Bet veselīgā formā apbūrums ir vienkārši durvis uz citu uztveres dimensiju, kur uz brīdi aizmirstat par kategorijām “lietderīgi — nelietderīgi” un vienkārši mīt skaistumā.

Kā tas jūtams:

• It kā iegrimtu siltā straumē, kur domas kļūst viskozas un maigas kā karamele, un jūs negribat no tās izkļūt.
• Laiks plūst citādi — stunda var aizskriet kā piecas minūtes, bet katra sekunde šķiet pilna un piesātināta, it kā jūs būtu palēninājuši filmu un tagad redzētu katru kadru.
• Apbūruma objekta (cilvēka, priekšmeta, idejas) klātbūtne piepilda visu iekšējo redzi, un jūs pamanāt sīkākās detaļas, kas agrāk slīdēja garām — kā saulrieta ēnas uz ādas, kā papīra faktūru, kā balss trīsēšanu.
• Rodas dīvaina “atpazīšanas” sajūta — it kā jūs jau būtu zinājuši šo skaistumu, tikai aizmirsuši, un tagad tas jums atgādina par kaut ko pazīstamu, kas jūsos dzīvo kopš bērnības.

Iekšējais monologs:

• “Cik tas ir skaisti… es gribu, lai tas nekad nebeidzas.”
• “Kāpēc es to nepamanīju agrāk? Kā es varēju dzīvot bez tā?”
• “Man nekas nav jāsaka — pietiek vien skatīties un just, kā iekšā viss sastingst.”
• “Ja es tagad pakustēšos, burvība zudīs. Bet es negribu to zaudēt — lai tas ilgst vēl vienu mirkli, vēl vienu elpu.”

No ārpuses apburts cilvēks izskatās gandrīz sastindzis. Viņš var ilgi skatīties uz kaut ko, nenovēršot acis, neapzināti viegli pasmaidīt. Kustības kļūst gludākas, lēnākas — it kā viņš kustētos caur sīrupu. Balss, ja cilvēks runā, skan maigāk, klusāk, ar sapņainības pieskaņu.

Dažkārt apbūrums izpaužas vēlmē pieskarties: lapai, audumam, sarunu biedra rokai — ļoti viegli, it kā baidoties izjaukt. Vai arī, gluži pretēji, piesardzīgā attālināšanā — lai nenobiedētu mirkli, cilvēks saglabā distanci, bet viņa skatiens paliek piekalts. Citi var pamanīt, ka esat kļuvis izklaidīgs: nedzirdat uzrunas, aizmirstat par darīšanām. Tas nav slinkums — tā ir augsta koncentrēšanās uz kaut ko citu.

Ja apbūrums tiek piedzīvots kompānijā, tas var kļūt lipīgs: jūs redzat drauga sajūsmināto seju un paši sākat pamanīt skaistumu tur, kur agrāk gājāt garām. Bet tas var arī norobežot: iemīlējies pāris uz soliņa bieži nepamana nevienu apkārt, un tas izskatās gandrīz kā slepens rituāls.

Starppersonu attiecībās apbūrums ir pirmais tilts. Kad kāds jūs ir apbūris, jūs viņu nevērtējat pēc ieguvuma, bet vienkārši priecājaties par viņa klātbūtni. Jūs esat gatavs klausīties, skatīties, smaidīt. Tas rada īpašu maigu atmosfēru, kurā dzimst uzticība. Bet ir arī otra puse: apbūrums var būt sociālā līme, kas satur kopā grupas (“personības kults”, “līdera harizma”), un tad to izmanto kā ietekmes instrumentu.

Patērētāju kultūrā apbūrums ir viens no galvenajiem dzinējspēkiem. Reklāma, mode, dizains – viss ir veidots tā, lai jūs apburtu ar tēlu, izraisītu vieglu apsēstību, pēc kuras jūs vēlēsieties nopirkt ne tik daudz lietu, cik ar to saistīto sajūtu. Mēs esam apburti nevis ar telefonu, bet ar to, kāda dzīve ar to kļūs. Un tas pats par sevi nav slikti – svarīgi tikai atcerēties, ka apbūruma avots nav ārpusē, bet gan jūsu pašu spējā apbrīnot.

Kādreiz apbūrums tika uztverts kā apsēstība vai pat dievišķa iejaukšanās. Sengrieķi to sauca par “goēteiju” — skatiena maģiju, kas spēj apburt un pakļaut gribu. Viduslaikos to saistīja ar velna kārdinājumu vai, gluži pretēji, ar žēlastību — reliģiskā ekstāzē. Pamazām, attīstoties psiholoģijai, cilvēki sāka saprast: apbūrums nav maģija, bet gan dabiska psihes spēja izvēlēties uzmanības fokusu.

Šodien mēs zinām, ka apbūrums ir resurss. Spēja saskatīt skaistumu ikdienišķajā ir viens no veidiem, kā saglabāt garīgo līdzsvaru. Taču mūsdienu kultūra izmanto šo spēju, radot nebeidzamas “klipveida apbūruma” plūsmas: ritinot lentu, mēs ik brīdi aizķeramies uz spilgtiem attēliem, bet ātri zaudējam spēju dziļai, ilgstošai apburtībai. Cik bieži jūs varat sēdēt un vērot saulrietu veselas divdesmit minūtes, neizņemot telefonu? Apbūrums, kas kādreiz bija reta dāvana, šodien ir kļuvis par preci, un mūsu uzdevums ir nezaudēt tā autentiskumu.

• Apbūrums vs Iemīlēšanās: apbūrums ir vieglāks un mierīgāks — jūs ir valdzinājusi kāda īpašība, šarms, izturēšanās, un jūs apbrīnojat, nezaudējot galvu. Iemīlēšanās ir apbūrums, kas izgājis no krastiem: tas jau nevis apbrīno, bet absorbē, un no tā nevar aizmigt.
• Apbūrums vs Zaintrigētība: zaintrigētība ir aktīvs impulss, vēlme uzlauzt noslēpuma riekstu: «man jāuzzina, kas slēpjas aiz šī priekškara»; apbūrums ir pasīva apbrīna par formu vai klātbūtni, kas neprasa analīzi: «man vienkārši ir labi un skaisti blakus tam». Intriga grib atminēt un pārvaldīt noslēpumu, apbūrums — piekrīt būt apburts.

Pretstats: Vilšanās — apbūrums ietin — cilvēks vai iecere šķiet brīnišķīga, jūs esat pārņemts un redzat tikai labāko. Vilšanās norauj šo plīvuru — “izrādījās ne tas, uz ko cerēju”, un sajūsmas vietā paliek rūgtums par nepiepildīto.

Kad apbūruma ir pārāk daudz, cilvēks riskē ieslīgt ilūzijās. Viņš redz tikai skaisto, nepamanot ēnas, un tas var novest pie vilšanās. Piemēram, apburts ar ideju vai cilvēku, viņš ceļ gaisa pilis, bet realitāte tās sagrauj ar blīkšķi. Šāds cilvēks var dzīvot pastāvīgā «rozā miglā», izvairoties no sarežģītiem lēmumiem un īstu attiecību dziļuma.

Pretējais pols — pilnīga nespēja apburt. Ja jūs neredzat neko cienīgu sastingšanai, ja pasaule kļuvusi plakana, bez maģijas — tas līdzinās emocionālai sausumai. Aiz tās bieži slēpjas aizsardzība: «labāk es neapbrīnošu, lai pēc tam nevilšos». Bet tas taču atņem jums spilgtumu, spontānu prieku. Dzīve kļūst pelēka, paredzama, garlaicīga — un jūs pats sev atņemat iedvesmas degvielu.

Veselīga attieksme pret apbūrumu ir prasme tajā iegrimt un izkļūt, nezaudējot sevi. Ļaut sev būt apburtam, bet nepiesaistīt visu laimi šim mirklim. Tad apbūrums kļūst par svaiga gaisa malku, nevis narkozes līdzekli.

Dažādās kultūrās apbūrumam ir bijis atšķirīgs svars. Japāņu estētikā tas ir tuvs jēdzienam “jūgen” — noslēpumains dziļums, smalka skaistums, ko nav iespējams izteikt vārdos. Eiropas tradīcijā tas ilgi tika jaukts ar jēdzieniem “graciozitāte”, “valdzinājums”, bet romantismā tas kļuva gandrīz par reliģisku pārdzīvojumu — dzejnieki aprakstīja dabu kā apburtu telpu. Eksistenciālisma filozofi, gluži pretēji, brīdināja: apbūrums var būt bēgšana no brīvības un atbildības.

Austrumu tradīcijās, piemēram, budismā, apbūrums tiek uzskatīts par samsāras slazdu — pieķeršanos iluzoram skaistumam, kas traucē saskatīt visu parādību tukšumu. Taču vienlaikus pastāv arī uzskats, ka caur apbūrumu var pieskarties patiesībai — ja tajā neiestrēgst. Tā, dažas tantriskās prakses izmanto skaistuma vērošanu kā ceļu uz apziņas paplašināšanu.

Literatūra

Gogoļa „Vakaros pie Dikaņkas” pati daba ir apveltīta ar pārvērtību dāvanu, kur ierastā ziemas ainava kļūst par burvības skatuvi. Nakts te ir dzīvs, mirgojošs audekls, caurvīts ar mēness gaismu un brīnuma neredzamo klātbūtni. Valdzinājums dzimst no šī smalkā ikdienas un pasakas sajaukuma, kad ierastums pēkšņi sāk mirdzēt no iekšpuses, liekot ticēt neiespējamā iespējamībai.

Glezniecība

Arhipa Kuindži «Mēness naktij pie Dņepras» piemīt gandrīz hipnotisks spēks, pārvēršot eļļas krāsas pulsējošā gaismas straumē. Dziļās, gandrīz melnās krastu ēnas tikai uzsver upes caururbjošo sudrabu, radot ilūziju, ka audekls izstaro savu mirdzumu. Skatītājs nonāk šīs klusās varenības gūstā, kur gaisma kļūst par vienīgo valodu, kurā daba runā par savu noslēpumu.

Mūzika

Nikolaja Rimska-Korsakova «Šeherezāde» izvēršas kā bezgalīgs audekls, austs no arfu skaņu pārplūdumiem un solo vijoles glaimojošām intonācijām. Katra frāze skan kā jauna stāsta apsolījums, ievelkot klausītāju austrumu leģendu labirintā, kur laiks zaudē ierasto blīvumu. Šis muzikālais stāstījums ne vienkārši apraksta pasaku — tas pats par to kļūst, noturot uzmanību saldā saspringumā tūkstoš un vienas nakts garumā.

Kino

Hajao Mijadzaki «Gariem aizrauts» iegremdē pasaulē, kur katrs ūdens atspulgs un katra vēja brāzma ir caurstrāvoti ar citādas, valdzinošas būtības garu. Čihiro ceļojums caur spoku pilsētu, kas piepildīta ar neaptverama skaistuma detaļām, liek aizmirst par īstenības robežām un izšķīst šajā vizuālajā plūdumā, aicinot pilnībā nodoties apceres maģijai un ienest šīs mirdzošās pasaules daļiņu savas sirds dzīlēs.

Nemēģiniet pagarināt burvību — tas ir tas pats, kas mēģināt aizturēt elpu desmit minūtes. Vienkārši esiet tajā, kamēr tā ilgst.

1. Atsakieties no mēģinājuma fiksēt skaistumu un izšķīstiet tajā. Ja pamanāt, ka esat apburti ar saulrietu, nefilmējiet to telefonā, bet skatieties ar acīm, uzsūciet to. Ļaujiet sev palikt šajā stāvoklī tik ilgi, cik tas jūs pats notur.

2. Pieņemiet šarma pazušanu bez pretestības. Ja tas aiziet — neķerieties, nemeklējiet vainīgos. Tas atnāca pats, tas aizies pats. Jūsu loma — būt lieciniekam, nevis īpašniekam.

3. Nepārmetiet sev emocionālo sausumu, bet ievērojiet mazu brīnumu. Ja šarms neatnāk un jūtat sausumu — nevainojiet sevi. Dažreiz vajag vienkārši piebremzēt, nolikt malā ierīces, iziet ārā bez mērķa. Skaistums gaida, tas nekur nav pazudis — jūs vienkārši esat pieradis to nepamanīt. Pamēģiniet aizkavēties pie vienas mazas lietas, kas liks jums apstāties: lapas ēnas, plaisas asfaltā, garāmgājēja intonācijas. Nevērtējiet — vienkārši skatieties.

Vienā dzīves posmā es biju tik ļoti zaudējis spēju brīnīties, ka pasaule kļuva plakana. Tad es sāku no jauna mācīties valdzinājumu: katru dienu atradu to, no kā gribas aizturēt elpu. Sākumā tas bija grūti, bet pamazām iekšējais filtrs atslāba, un pasaule atkal piepildījās ar krāsām. Valdzinājums neaizved prom no realitātes. Tas to padziļina un padara jūs dzīvāku. Tomēr šai sajūtai ir arī otra puse: dažreiz tā sagrābj tik spēcīgi, ka jūs sākat tajā pazaudēt sevi. Šādos brīžos ir svarīgi atrast kādu, kurš var būt blakus, nevis iznīcinot jūsu apbrīnu, bet gan daloties tajā. Dažreiz izkļūt no šī reibuma ne vienam, bet kopā ar jūtīgu cilvēku — nozīmē nenoslīkt ilūzijā, bet iznest no tās dārgo graudu, kas paliks ar jums uz visiem laikiem.