Iemīlēšanās

Iemīlēšanās ir akūta aizrautība ar otru cilvēku: apbrīnas pilns redzējums viņā kā savā ideālā, kurā izredzētais šķiet pilnīgs, bet pasaule — dekorācija viņam.

Iemīlēšanās ir stāvoklis, kurā viens cilvēks pēkšņi kļūst par pasaules centru. Viss apkārt izbalē un atkāpjas otrajā plānā, bet viņš viens pats mirdz, it kā uz viņu būtu vērsts vienīgais gaismas stars. Šāda sajūta atgādina nevis mierīgu siltumu, bet drudzi: saldu, visu aptverošu, kas atņem miegu un apetīti.

Taču jau pašā sākumā ir svarīgi saprast vienu. Mēs gandrīz nekad nepieķeramies cilvēkam tādam, kāds viņš ir — mūs apbur viņa tēls, kuru mēs paši radām. Uz īsto, vēl gandrīz svešo otru mēs projicējam savu ideālu, savus sapņus, visu to labāko, kā mums pietrūkst. Viņš kļūst par ekrānu, uz kura mēs atspoguļojam to, kas dzīvo mūsos pašos. Tāpēc šī sajūta ir tik žilbinoša un tik īslaicīga: tēls ir skaists, bet tas neiztur sastapšanos ar dzīvu cilvēku.

Un tāpēc, par spīti visai savai vērstībai uz otru, iemīlēšanās ir pārsteidzoši uz sevi vērsts stāvoklis. Mūs apreibina ne tik daudz viņš, cik tas, kādi mēs kļūstam viņa tuvumā: dzīvi, piepildīti, pamanīti. Šī sajūta ir mūsu pašu spējas mīlēt garša, kuru kļūdas pēc mēs piedēvējam vienam vienīgam cilvēkam.

Iemīlēšanos ķermenis atklāj pirms vārdiem. Sirds metas skriešus jau pie viena vārda, pie soļu skaņas, pie telefona vibrācijas. Krūtīs siltums te sastingst, te izplūst; slavenie «tauriņi» ir viegla uzbudinājuma trīsa, kas iekārtojusies zem ribām un nevēlas aiziet.

Miegs kļūst raustīts, ēst negribas — organisms it kā pārgājis uz citu degvielu. Skats atkal un atkal atgriežas pie vienas sejas, acu zīlītes paplašinās, āda kļūst siltāka un piesarkst. Ķermenis it kā noregulēts uz vienu vienīgu frekvenci: lai kur jūs būtu, daļa uzmanības visu laiku ir vērsta uz viņu.

Bet šķirtībā iestājas īsts abstinences sindroms — nemiers, tukšums, fizisks iztrūkums, ko nespēj apslāpēt nekas cits kā vien jauna tikšanās. Tā nav metafora: iemīlēšanās tiek piedzīvota ar ķermeni gandrīz kā atkarība, ar tādu pašu pieplūdumu pie «devas» un tādām pašām ilgām bez tās.

Iemīlēšanās atklāj apbrīnojamu prāta darbību — tā spēju iztēloties. Mēs par otru zinām niecīgi maz, bet prāts acumirklī aizpilda robus ar visvēlamāko: noslēpumainā klusumā saskata dziļumu, nejaušā frāzē — dvēseļu radniecību, svešā sejā — to, kurš beidzot mūs sapratīs. Idealizācija nav iemīlēšanās kļūda, bet gan tās mehānisms.

Zem tā slēpjas ļoti sens uzskats: es esmu nepilnīgs, un kaut kur ir tas, kurš mani papildinās. Iemīlēšanās sola dziedēt šo trūkumu ar vienu cilvēku — «lūk, ar viņu es beidzot kļūšu vesels». Tāpēc tā ir tik valdonīga: tā nav tikai simpātija, tā ir cerība uz glābiņu, projicēta uz otru. Un tāpēc tik sāp, kad tēls saplaisā: brūk ne tikai tas — brūk apsolījums, ka kāds no ārpuses padarīs mūs veselus.

Bet ieskatieties pašā pārdzīvojumā — un atklāsies kas dīvains. Tas pilnums, tā atvērtība, tā pasaule, kas pēkšņi iemirdzējusies krāsās — tas viss ir jūsu. Otrs to jūsos nav ielicis; viņš tikai, kā atslēga, atslēdzis to, kas vienmēr bijis iekšā — jūsu pašu spēju mīlēt un būt dzīvam. Iemīlēšanās parāda jums jūs pašus — mīlošu, atvērtu, starojošu — un pārliecina, ka avots ir ārpusē. Tajā ir tās saldā maldināšana un tās klusā dāvana: tā ļauj ieraudzīt, uz ko esat spējīgs, tiklīdz pārstājat meklēt avotu citā.

No iekšienes iemīlēšanās ir vienlaikus paradīze un mokas. Pasaule ir pārvērtusies, jūs esat pārpildīts līdz malām — un jūs nepiederat sev.

Kā tas jūtams:

• Apsēstība ar vienu: Doma pie viņa atgriežas pati no sevis, desmitiem reižu stundā, bez jūsu atļaujas. Jūs atkal un atkal pārlaižat prātā katru vārdu, katru skatienu.
• Saasināts dzīvīgums: Krāsas ir košākas, mūzika dziļāka, ikdienišķa diena caurstrāvota ar jēgu. Jūs jūtaties dzīvs, kā sen neesat juties.
• Saldas mokas: Sajūsma un nemiers ir nesaraujami saplūduši — laime par to, ka viņš ir, un bailes, ka tas viss varētu izrādīties neabpusējs.

Iekšējais monologs svārstās starp poliem:

• «Viņš paskatījās uz mani — vai tas kaut ko nozīmē?»
• «Bet ja nu es visu izdomāju?»
• «Es nevaru pārstāt par viņu domāt, un es negribu pārstāt»

Ieklausieties tajā, kas ir zem šī drudža. Aiz visas šīs aizrautības ar otru ir īsi mirkļi, kad jūs vienkārši esat atvērts — un tajos mirkļos nav ne aprēķina «abpusēji vai nē», ne nemiera, ir tikai tīra esamības pilnība. Tas ir pats vērtīgākais iemīlēšanās stāvoklī — nevis objekts, bet stāvoklis: tas, kāds jūs esat, kad sirds ir atvērta. Un šis stāvoklis, ja ieskatās, nav tik ļoti atkarīgs no otra, kā šķiet. Tas ir jūsu.

Iemīlējušos var pamanīt no malas, pat ja viņš klusē. Viņš ir izklaidīgs un starojošs vienlaikus: smaida savām domām, zaudē sarunas pavedienu, ik pēc piecām minūtēm pārbauda telefonu. Darbi, vēl vakar svarīgi, pēkšņi tiek paveikti kaut kā — visa uzmanība aizplūst uz vienu punktu.

Runā atklājas idealizācija: stāstot par viņu, iemīlējies apraksta nevis cilvēku, bet brīnumu. Viņš atrod iemeslus būt blakus, «nejauši» iet tur, kur var viņu satikt, stundām ilgi pārspēlē galvā pagātnes tikšanās un mēģina nākotnes. Izskats pēkšņi iegūst nozīmi — gribas būt skaistam viena skatītāja priekšā.

Un vēl — iemīlējies kļūst dāsns un drosmīgs: viņš spēj uz žestiem, uz kuriem parastā stāvoklī nebūtu uzdrošinājies. Iemīlēšanās uz laiku noņem daļu aizsardzības, un cilvēks atklājas dzīvāks, īstāks — un neaizsargātāks. Ievērojiet, kā šo stāvokli atpazīst citā no pirmā acu uzmetiena: mēs nekļūdīgi nolasām svešu iemīlēšanos, jo tajā cilvēks uz brīdi pārstāj slēpties.

Iemīlēšanās ir gandrīz vai visvairāk apdziedātais stāvoklis kultūrā. Dziesmas, filmas, dzejoļi gandrīz vienmēr ir par to — par pirmo dzirksti, par reiboni sākumā. Mums jau no bērnības iegalvo, ka tieši tas ir mīlestība, un ka šai sajūtai vajadzētu ilgt mūžīgi, bet, ja tā pārgājusi — tad «mīlestība ir aizgājusi».

No tā rodas milzīgs apjukums, kas lauž likteņus. Cilvēki iemīlēšanās norimumu uztver kā attiecību beigas un aiziet tieši tajā brīdī, kad varētu sākties īsta mīlestība. Citi drudža virsotnē pieņem liktenīgas izvēles — apprecas, pārceļas, pārrauj iepriekšējo dzīvi, — lēmumus pieņemot no stāvokļa, kas pēc savas būtības ir īslaicīgs un izkropļo uztveri.

Ir vērts apstāties un godīgi pajautāt sev: ko es īsti gribu — šo cilvēku vai šo stāvokli? Mēs nereti iemīlamies pašā iemīlēšanās sajūtā, tajā, cik labi un dzīvi mēs tajā jūtamies — un tad konkrētais cilvēks izrādās tikai iegansts, lai to piedzīvotu vēlreiz. To saskatīt sevī nozīmē pārstāt būt par rotaļlietu paša drudža varā.

Daba nav nejauši padarījusi iemīlēšanos tik traku. Šī īslaicīgā neprātība, kā izrādās, kalpo gluži praktiskam mērķim: saved divus cilvēkus pietiekami tuvu un pietiekami ilgi, lai starp viņiem paspētu rasties īsta saikne. Idealizācija apslāpē kritisko domāšanu, drudzis izdzēš piesardzību — citādi, prātīgi izsverot visus tuvināšanās riskus, cilvēki, iespējams, nemaz netuvotos. Iemīlēšanās ir uzticības avanss, kas izsniegts pirms tam radušies pamati.

Taču mūsdienu kultūra ir iemācījusies parazitēt uz šī mehānisma. Izklaides un iepazīšanās industrija mums pārdod bezgalīgu sākumu: lietotnes ir veidotas tā, lai atkal un atkal dāvātu jaunuma dūrienu, romantiskās komēdijas beidzas ar kāzām, nerādot, kas notiek tālāk. Mūs padara atkarīgus no pirmā cēliena un pieradina visu pārējo uzskatīt par garlaicību. Un ir vērts pajautāt: vai es meklēju dzīvu cilvēku, ar kuru varu iet ceļu, — vai arī dzenos pēc sākuma devas, ko man pārdod mīlestības aizsegā?

• Iemīlēšanās vs Apbūrums: apbūrums ir vieglāks un mierīgāks — jūs ir valdzinājusi kāda īpašība, šarms, izturēšanās, un jūs apbrīnojat, nezaudējot galvu. Iemīlēšanās ir apbūrums, kas izgājis no krastiem: tas jau nevis apbrīno, bet absorbē, un no tā nevar aizmigt.
• Iemīlēšanās vs Dievināšana: dievināšana paceļ otru un raugās uz augšu, bieži no tālienes, nepretendējot uz tuvību, — tā dievina elku. Iemīlēšanās turpretī tiecas uz savienošanos: tai ir par maz apbrīnot, tai vajag būt kopā ar viņu, kļūt par vienu veselu.
• Iemīlēšanās vs Kaisle: kaisle vispirms ir ķermeniska tieksme, alkas iegūt. Iemīlēšanās ir plašāka: tā satver visu cilvēku — iztēli, domas, nākotnes ainu, — un ķermeniskais tajā ir tikai daļa. Var izjust kaisli bez idealizācijas; iemīlēšanās bez idealizācijas nemēdz būt.
• Iemīlēšanās vs Mīlestība: tā ir galvenā atšķirība. Iemīlēšanās ir vērsta uz tēlu un dzīvo no idealizācijas; mīlestība ir vērsta uz reālu cilvēku un sākas tur, kur tēls sabrucis, bet jūs tomēr izvēlaties šo — ar visām viņa nepilnībām. Iemīlēšanās ir drudzis, kas ar jums notiek; mīlestība ir tas, ko jūs darāt un izvēlaties katru dienu. Pirmā ņem, otrā dod.
• Iemīlēšanās vs Simpātijas: simpātijas ir mierīgs «man ar viņu labi, velk būt blakus», bez drudža un apsēstības. Iemīlēšanās ir simpātijas, pareizinātas ar apsēstību un idealizāciju: tā pati tieksme, bet jau atņem miegu un aizsedz visu pārējo pasauli.
• Iemīlēšanās vs Apsēstība: te ir svarīga robeža. Veselīgā iemīlēšanās gadījumā, par spīti visai iegrimšanai, otrs paliek brīvs, un ir prieks. Kad iemīlēšanās ieslīd apsēstībā, prieks aiziet, paliek mokoša fiksācija, greizsirdīga kontrole un trauksme — tas vairs nav par mīlestību pret otru, bet par nespēju panest nenoteiktību. Ja velk sekot, pārbaudīt un noturēt — iemīlēšanās pārkāpusi bīstamu robežu.
• Iemīlēšanās vs Greizsirdība: greizsirdība ir bieža iemīlēšanās pavadone, bet tā ir cita sajūta. Iemīlēšanās tiecas pēc otra; greizsirdība baidās viņu zaudēt un vēršas pret iedomātu sāncensi. Iemīlēšanās atver, greizsirdība savelk un moka. Jo vairāk saiknē ir baiļu zaudēt, jo mazāk tajā paliek pašas iemīlēšanās.

Pretstats: Vienaldzība — iemīlēšanās padara vienu cilvēku par pasaules centru, uzlādē ar vilkmi un uzmanību pret viņu. Vienaldzība — pretējais pols: šis cilvēks vispār neaizkustina, nekāda lādiņa, pilnīga neitralitāte; tur, kur iemīlēšanās viss ir vērsts uz otru, šeit uz viņu nav vērsts nekas.

Vairāk līdzīgu:

Iemīlēšanās pati par sevi nav problēma, bet gan viena no dzīvākajām un dabiskākajām pieredzēm, kas cilvēkam pieejama. Tā kļūst par trauksmes signālu tikai dažos gadījumos, un ir vērts prast tos atšķirt.

Pirmais — kad cilvēks ir iemīlējies iemīlēšanās sajūtā. Viņš atkal un atkal uzliesmo, taču, tiklīdz drudzis rimstas un pienāk īstas tuvības laiks, zaudē interesi un meklē jaunu objektu. Aiz tā bieži slēpjas nevis mīlestības pārpilnība, bet bailes no patiesas tuvības: kamēr ilūzija turpinās, var mīlēt droši, nesastopoties ar īsto otru un neparādot īsto sevi.

Otrais — kad iemīlēšanās pārvēršas ciešanās: uzmācīgas domas, nespēja ēst un gulēt nedēļām ilgi, visa dzīve pakārtota vienam cilvēkam, kurš, iespējams, pat neatbild ar pretmīlestību. Šāda izsmeļoša apsēstība (to sauc par limeranci) vairs nav prieks, bet gūsts.

Šeit nav diagnozes un nav iemesla kaunēties par savu spēju iemīlēties — gluži pretēji, tā ir brīnišķīga. Ir tikai iemesls aizdomāties: vai mana iemīlēšanās atver mani dzīvei un otram cilvēkam — vai aizved prom no reālā cilvēka un no paša sevis? Godīga atbilde uz šo jautājumu — palīdz tā augt vai dzenā pa apli pēc sākuma devas — ir mīlestības pieaugšanas sākums.

Rietumu kultūra iemīlēšanos par kulta statusu ir paaugstinājusi salīdzinoši nesen. Viduslaikos trubadūri dziedāja par «kurtuāzo mīlestību» — ilgām pēc neaizsniedzamas dāmas, kas ir izsmalcināta tieši savā nepiepildītībā. 19. gadsimta romantisms padarīja iemīlēšanos par augstāko vērtību un autentiskuma mērauklu: spēcīgi just kļuva svarīgāk nekā dzīvot saprātīgi. «Romeo un Džuljeta» ir šīs tradīcijas galvenais mīts, un ir vērts atzīmēt: varoņi iet bojā pašā iemīlēšanās virsotnē, pat nepiedzīvojot ikdienas pārbaudījumus. Mēs esam padarījuši par mīlestības paraugu stāstu, kas beidzās pirms īstā mīlestība sākās.

Karls Gustavs Jungs šo pārdzīvojumu skaidroja ar Animas vai Animusa projekciju: mēs otrā cilvēkā saskatām tās slēptās, nepārdzīvotās savas dvēseles daļas, kuras neapzināti cenšamies integrēt, lai iegūtu veselumu. No šejienes nāk tas pats solījums: kaut kur ir tas, kurš padarīs mani veselu. Austrumu tradīcijas raudzījās citādi un brīdināja: pieķeršanās otram kā savas laimes avotam ir tiešs ceļš uz ciešanām. Mīlestība bez tvēriena, bez prasības, lai otrs aizpildītu jūsu tukšumu, — nebūt nav tas pats, kas iemīlēšanās, un sākas tur, kur tā beidzas.

Literatūra

Ivans Turgeņevs stāstā «Pirmā mīlestība» apraksta iemīlēšanās sajūtu kā stihisku katastrofu, kas pēkšņi uzgāžas pār jaunekļa sirdi. Te kaislībai trūkst apdomības, tā maina pasaules uztveres optiku, liekot varonim ar bijību un šausmām vērot paša pārvērtības līdz šim nezināma spēka varā. Šī sajūta pilnībā pārņem cilvēku, atstājot tikai svārstīgu zemi zem kājām un neizbēgama pērkona negaisa sajūtu, pēc kura iepriekšējais cilvēks vairs nevar pastāvēt savā agrākajā kvalitātē.

Glezniecība

Antuāna Vato «Svētceļojums uz Kiteru» ir gaidīšanas triumfs, kur katra iemīlēto kustība ir caurstrāvota ar grāciju un klusu solījumu par tuvību. Ainavas zeltainā dūmaka un zīda tērpu mīkstās krokas rada atmosfēru, kurā laiks palēninās, pārvēršot aizbraukšanas brīdi par bezgalīgu ceļa sākumu. Mākslinieks meistarīgi attēlo iemīlēšanos kā pārejas sajūtu, kad divi cilvēki vēl nav sasnieguši krastu, bet jau ir saistīti ar kopīgu tieksmi uz kādu ideālu, citpasaules malu.

Mūzika

Frica Kreislera «Mīlestības prieks» izskan kā straujš virpulis, kurā vijoles lociņš tik tikko paspēj pieskarties stīgām, sagrābjot klausītāju valša virpulī. Melodija ir piepildīta ar vieglumu, kas piemīt agrākajiem randiņiem, kad katra kustība šķiet deja, un gaisā vibrē brīnuma priekšnojauta. Kompozīcija it kā griežas atpazīšanas ekstāzē, nedodot ne mirkli atelpas, tikai vairodama sajūsmu no pašas iespējas eksistēt blakus citam cilvēkam.

Kino

Ričarda Linkleitera «Pirms rītausmas» fiksē trauslo iemīlēšanās laiku caur Džesijas un Selīnas bezgalīgiem dialogiem, kas klīst pa nakts Vīni, kur katrs nejaušs skatiens kļūst svarīgāks par jebkuriem vārdiem. Kamera seko viņiem pa pēdām, pārvēršot pilsētas ieliņas pasaulē, kas pastāv tikai šiem diviem, kuru balsis saplūst vienā sirsnības un ziņkāres simfonijā. Piedzīvojot šo nejaušo satikšanos kopā ar varoņiem, var ieelpot sevī viņu atpazīšanas drebuļus un ļaut šai gaismai izgaismot savas ierastās dienas kontūras.

1. Paskatieties uz partneri ar interesi, brīvu no aizspriedumiem. Paradokss: iemīlēšanās izdziest, jo tēls ir izsmelts — jūs «visu par viņu zināt». Taču jūs pazīstat nevis cilvēku, bet gan savu paša radītu priekšstatu. Patiesais otrs ir neizsmeļams. Sāciet viņu iepazīt no jauna, ar ziņkāri, it kā pirmoreiz: ko viņš jūt, no kā baidās, kā ir mainījies. Dzīva interese par reālu cilvēku atgriež to, ko projekcija vairs nespēj sniegt.
2. Raugieties uz mīļoto kā pēc ilgas šķiršanās. Iemīlēšanās — tā būtībā ir ārkārtīgi koncentrēta uzmanība pret vienu cilvēku. Ar laiku uzmanība izkliedējas, otrs kļūst par «fonu». Atgrieziet viņam šo klātbūtnes kvalitāti apzināti: raugieties uz viņu tā, it kā redzētu pēc ilgas šķiršanās. Pievilcība dzīvo uzmanībā — tur, kurp tā aiziet, turp atgriežas arī karstums.
3. Noņemiet neaizskaramības bruņas. Attiecību sākumā mēs bieži cenšamies izskatīties labāki, nekā esam, — baidāmies parādīt savu vājumu vai vajadzību. Taču patiesa tuvība nav iespējama bez ievainojamības. Ļaujiet sev ieraudzīt un tikt ieraudzītam bez izskaistinājumiem: mirkļos, kad netiekat galā, kad jums ir bail vai sāp. Kad pārstājat izlikties par pašpietiekamu, starp jums rodas pieņemšanas telpa — un tieši tur dzimst tas dziļums, kura dēļ ir vērts šķērsot tiltu no pirmās iemīlēšanās uz mīlestību.

Viss šis — spēja raudzīties no jauna, atgriezt uzmanību un nolaist bruņas. Es pats reiz tam izgāju cauri: atceros, kā manās attiecībās projekcija sāka krist, un partneris pēkšņi šķita parasts un paredzams. Man gribējās aiziet, taču tā vietā nolēmu riskēt — pastāstīju par savām bailēm nebūt gana labs. Pārsteidzošā kārtā tieši šis ievainojamības mirklis kļuva par punktu, kurā ledus sakustējās un starp mums radās īsts dziļums. Šāda pāreja ne vienmēr padodas viegli: daudzus uz tilta no iemīlēšanās uz nobriedušu mīlestību aizrauj — velk uzliesmot no jauna ar citu, nevis palikt un riskēt būt īstam. Ja pamanāt, ka atkal un atkal aizejat tieši tad, kad projekcija krīt, runa nav par partneriem, bet gan par tām bailēm, kas jūs aptur pusceļā. Šo pāreju iespējams veikt nevis vienatnē, bet divatā — tur, kur beidzas iemīlēšanās tēlā un sākas spēja mīlēt dzīvu cilvēku.