Mīlestība

Mīlestība ir dziļa jūtu vienotība, kurā otra labums ir jūsu pašu labums: maiguma, cieņas, prieka un izvēles būt kopā apvienojums.

Mīlestība nav sajūta, kas jūs pārņem, un tā nav emocija starp citām. Tas ir vesels jūsu būtības stāvoklis, kad jūs ne tikai reaģējat uz pasauli, bet atveraties tai pretī. Vai esat kādreiz ievērojuši, ka šajā stāvoklī pārstājat būt sevi ierastajā nozīmē — tas, kurš aizstāvas, vērtē, izsver? Tā vietā jūs kļūstat lielāks par sevi: jūsu uzmanība brīvi plūst uz otru, un jūs pēkšņi redzat nevis to, ko viņš dara vai saka, bet to, kas viņš ir iekšienē — viņa būtību, ko pat viņš pats var nepamanīt. Mihails Bahtins to sauca par “ne-alibi esamībā” notikumu: tas ir stāvoklis, kad jūs nevarat izvairīties no satikšanās, jūs tajā esat pilnībā klātesošs, un tikai tā rodas īsts dialogs.

Šī satikšanās nav par to, lai kaut ko iegūtu sev. Tā ir par to, lai atdotu sevi — ne upurī, bet dāvanā. Šī stāvokļa paradokss ir tāds, ka jo vairāk jūs atdodat, jo vairāk jums paliek. Jūs nekļūstat nabadzīgāks, bet bagātāks. Jo tā neizsīkst, kad to dāvā — tā aug. Kā uguns, kas neizdziest, kad no tās aizdedz citu.

Un tomēr tā ne vienmēr ir priecīga. Tā var būt mokoša — kad jūs redzat otra nepilnības un turpināt izvēlēties viņu, neskatoties ne uz ko. Tas ir galvenais atklājums: tā ir visredzīgākā attieksme. Jūs redzat visu: trūkumus, kļūdas, vājības — un tomēr sakāt “jā”. Ne tāpēc, ka vajadzētu būt labāk, bet tāpēc, ka šis cilvēks ir tieši tāds, kāds viņš ir, un viņš jau ir. Atcerieties brīdi, kad jūs pieņēmāt kādu nevis par kaut ko, bet vienkārši tāpēc, ka viņš ir. Tā ir šīs sajūtas sirds.

Kad mīlestība nāk nevis no prāta, bet no ķermeņa, jūs to jūtat kā maigu izplešanos krūtīs. It kā saules pinums sāktu izstarot siltumu, un šis siltums izplūst pa rokām, pa vēderu, līdz pat pirkstu galiem. Elpošana kļūst mierīgāka – it kā jūs ielaistu sevī vairāk gaisa, vairāk dzīvības. Dažreiz kaklā rodas kamols – nevis no sāpēm, bet no pārpilnības, kad sajūta ir tik spēcīga, ka tai kļūst par šauru iekšienē.

Mīļotā cilvēka klātbūtnē jūsu ķermenis atslābst. Jūs varat pamanīt, ka pleci nolaižas, žoklis atslābst, ierastais saspīlējums atkāpjas. Ja mīlestība ir neatlīdzināta vai nemierīga, var parādīties trīsas, sūc pakrūtē, sirds pukst neregulāri. Bet arī tā ir mīlestības ķermeņa valoda – tā runā par to, cik stipri jūs esat iesaistīti. Kā jūsu ķermenis atpazīst, ka jūs mīlat? Tas to atpazīst pēc tā, cik viegli jums ir elpot viņa tuvumā.

Kad mīlestība caurvij līdz pašam kodolam, jūs varat just tirpšanu plaukstās, vēlmi pieskarties. Vai, gluži pretēji, pilnīgu klusumu iekšienē, kad pietiek vienkārši sēdēt blakus un neko nedarīt – ķermenis pats zina, kas tam vajadzīgs. Tas pārstāj cīnīties par drošību, tas padodas otra klātbūtnes žēlastībai.

Lielākā daļa ciešanu mīlestībā rodas nevis no pašas sajūtas, bet no uzskata, kas slēpjas aiz tās. Jūs domājat, ka mīlestība ir par otru, par to, lai saņemtu apstiprinājumu savai vērtībai. Bet patiesībā tā ir par jums. Lūk, šis uzskats: “Mana vērtība nav pilnīga, kamēr mani nemīl tā, kā es vēlos.” Tā liek mums pieķerties otram, prasīt, kontrolēt, baidīties zaudēt. Mēs cenšamies pārvaldīt mīlestību: panākt, lai tā nebeidzas, lai otrs būtu paredzams.

Bet jo spēcīgāk jūs kontrolējat, jo mazāk mīlestības paliek. Jo mīlestība pēc savas būtības ir brīva. Ja jūs to saspiežat dūrē, tā izsūcas starp pirkstiem. Atbrīvojot – jūs dodat tai vietu būt. Šis veltīgais mēģinājums to saspiest dūrē ir tikai bailes no sāpēm. Bet īstā mīlestība nav droša. Tā ir ievainojama. Un tā nav vājība, tas ir tās spēks – tā ir atvērta, neaizsargāta.

Uzskats «es nevaru dzīvot bez viņa» – tā nav mīlestība, tā ir atkarība. Mīlestība ir tad, kad jūs varat dzīvot arī bez otra, bet izvēlaties būt ar viņu. Atšķirība ir izvēlē, nevis nepieciešamībā. Kad jūs izvēlaties, jūs paliekat, jo vēlaties, nevis tāpēc, ka nevarat citādi.

Kā tas jūtams:

• Jūs jūtat, ka jūsos it kā atplaukst kaut kas maigs un silts — ne kaisles karstums, bet pastāvīgs mirdzums, kas neizdziest pat šķirtībā.
• Laiks pārstāj eksistēt: kopā pavadītās minūtes var vilkties mūžīgi, bet stundas aizskriet acumirklī — jūs esat pilnībā izšķīdis tagadnē.
• Parādās dīvains miera un satraukuma sajaukums: jūs zināt, ka esat mājās, bet tajā pašā laikā katru reizi pazīstamā sejā atklājat kaut ko jaunu.
• Pieskāriens mīļotajam cilvēkam atsaucas ne tikai uz ādas, bet arī kaut kur pašā krūšu vidū — it kā jūsu ķermenis viņu atcerētos pat no attāluma.

Iekšējais monologs:

• «Es gribu, lai viņam viss būtu labi — pat ja man tāpēc būs jāatkāpjas malā.»
• «Es nesaprotu, kā es agrāk varēju dzīvot bez šī cilvēka, bet tagad es zinu, ka pat ja mēs šķirtos, es nekad vairs nebūšu tāds pats.»
• «Dažreiz es baidos, ka mīlestība beigsies — bet šīs bailes to nemazina, tās padara to vēl dzīvāku.»
• «Es redzu viņa trūkumus tikpat skaidri kā tikumus, un dīvainā kārtā — tie mani neatgrūž. Tie ir vienkārši daļa no tā, ko es mīlu.»

Kad cilvēks mīl, apkārtējie to pamana sīkumos. Jūsu seja kļūst maigāka, jūs biežāk smaidāt – ne plaši, bet it kā sevī. Draugi var teikt, ka jūs it kā starojat no iekšpuses. Jūs sākat rūpēties par otru bez redzama iemesla: iztaisnojat apkakli, ieliekat gardāku kumosu, atceraties viņa mīļākās lietas.

Jūs biežāk skatāties mīļotā virzienā, pat runājot ar kādu citu – jūsu skatiens atgriežas pie viņa kā kompasa adata pret ziemeļiem. Jūs varat pieķert sevi atkārtojam viņa paradumus, intonācijas, smejoties viņa smieklos. Ikdienā esat gatavi piekāpties, mainīt savus plānus – ne tāpēc, ka jūs piespiež, bet tāpēc, ka viņa ērtības kļūst svarīgas.

Dažkārt mīlestība izpaužas dīvainā spītībā: jūs varat strīdēties, iebilst, bet tomēr nepārtraukt saikni. Jūs paliekat, pat ja prāts saka aiziet. Tas ir redzams tiem, kas ir blakus: jūs turpināt ieguldīt spēkus attiecībās, neskatoties uz grūtībām. Jūsu izvēle būt ar šo cilvēku ir nolasāma katrā jūsu kustībā.

Mīlestība neizvēršas vakuumā, bet gan starp cilvēkiem. Tā rada neredzamu savstarpējo gaidu, cerību un baiļu audumu. Pārī katrs mācās līdzsvarot starp «es» un «mēs»: saglabāt sevi un vienlaikus būt daļa no kopīgā. Sociālais konteksts nosaka, kā mēs izpaužam mīlestību: dažās kultūrās pieņemts runāt par jūtām, citās – pierādīt ar darbiem.

Mīlestība var būt spriedzes avots, kad viens vēlas lielāku tuvību, bet otrs – lielāku brīvību. Tā prasa sarunas, godīgumu, spēju izturēt atšķirības. Dažkārt mīlestība saskaras ar apkārtējo – vecāku, draugu, sabiedrības – neapmierinātību. Un tad jūs izvēlaties, kura balss ir svarīgāka. Tuvinieki var mēģināt uzspiest savu redzējumu, un mīlestība kļūst par spēka pārbaudi.

Bet visspēcīgākais mīlestības sociālais aspekts ir tas, ka tā spēj pārvarēt robežas: vecuma, statusa, kultūru. Kad divi mīl, viņi rada savu pasauli ar saviem noteikumiem. Šī pasaule var būt mierīga osta vai kaujas lauks – viss atkarīgs no tā, kā jūs kopā elpojat. Mīlestība neizolē no sabiedrības, bet māca jums būt veselākam tajā.

Agrāk mīlestība bieži tika uzskatīta par apsēstību, dievišķu neprātu vai likteņa kaprīzi. Antīkajā pasaulē izšķīra erosu (kaislīgu pievilcību), filiju (draudzīgu pieķeršanos) un agapi (beznosacījuma, dievišķu mīlestību). Viduslaikos tika kultivēta kurtuāzā mīlestība — sarežģīts pielūgsmes kodekss tālai un nepieejamai mīļotajai. Tikai romantisma laikmetā mīlestība kļuva par dzīves centrālo tēmu, tās augstāko vērtību.

Šodien mēs dzīvojam kultūrā, kur mīlestība vienlaikus ir gan romantizēta, gan komercializēta. Iepazīšanās industrija, attiecību psiholoģija, sociālie tīkli — viss mums iegalvo “pareizās” mīlestības tēlu, kam jāatbilst. Mēs mērām jūtas pēc aktivitātes, pēc “patīk” atzīmēm, pēc kopīgo fotoattēlu skaita. Taču šāda izpratne attālina no pašas jūtas — no tā, kas notiek iekšienē, kad jūs vienkārši skatāties uz otru un neko neprasāt.

Mīlestības izpratne virzās no mīta uz apzinātu izvēli. Šodien mēs arvien vairāk saprotam, ka mīlestība nenotiek — to veido. Tā nav pasīva pieredze, bet aktīva līdzdalība. Mēs attālināmies no pasakas par princi vai princesi un nonākam pie realitātes pieņemšanas: mīlestība ir darbs, māksla, prakse. Un tas padara to redzīgāku un siltāku.

• Mīlestība vs Dievināšana: dievināšana paceļ un gandrīz apžilbina — otrs ir nevainojams, pacelts virs jūsu. Mīlestība ir redzīga — tā redz trūkumus un mīl kopā ar tiem, kā līdzīgs ar līdzīgu. Dievināšana zemojas; mīlestība pieņem.
• Mīlestība vs Iemīlēšanās: tā ir galvenā atšķirība. Iemīlēšanās ir vērsta uz tēlu un dzīvo no idealizācijas; mīlestība ir vērsta uz reālu cilvēku un sākas tur, kur tēls sabrucis, bet jūs tomēr izvēlaties šo — ar visām viņa nepilnībām. Iemīlēšanās ir drudzis, kas ar jums notiek; mīlestība ir tas, ko jūs darāt un izvēlaties katru dienu. Pirmā ņem, otrā dod.
• Mīlestība vs Kaisle: kaisle ir dedzinoša tieksmes virsotne, apžilbinoša un sadedzinoša, bieži īsa. Mīlestība ir vienmērīgāka un ilglaicīgāka — tā prot gan degt, gan sildīt gadiem. Kaisle pārņem kā ugunsgrēks; mīlestība deg kā pavards.
• Mīlestība vs Maigums: maigums ir silta, saudzīga kustība pretī dārgajam, glāsts un mīkstums. Mīlestība ir plašāka un dziļāka — tās ir veselas attiecības, kurās maigums ir tikai viena no krāsām līdzās kaislei, rūpēm, uzticībai. Maigums — pieskāriens; mīlestība — visa savienība.
• Mīlestība vs Pieķeršanās: pieķeršanās ir silts pieradums un vajadzība pēc otra klātbūtnes, bailes viņu zaudēt. Mīlestība ir plašāka — tajā ir gan došana, gan brīvība palaist, nevis tikai turēšana. Pieķeršanās turas pie; mīlestība vēl labu, pat palaižot.
• Mīlestība vs Seksuālā vēlme: seksuālā vēlme ir ķermeņa vilkme pret ķermeni; tā var uzliesmot arī pret svešinieku un pavisam bez mīlestības. Mīlestība ir veselu cilvēku saikne, kurā vēlme ir tikai daļa. Vēlme grib iegūt ķermeni; mīlestība grib pašu cilvēku.

Pretstats: Bailes — mīlestība atver un velk uz priekšu — pie cilvēka, dzīves, tuvības, kuru dēļ ir vērts dot un riskēt. Bailes sarauj un grūž atpakaļ — aizsargāties, atkāpties, pasargāt sevi, kad pasaule sašaurinās līdz vienam vienīgam draudam, no kura jāglābjas.

Kad mīlestības ir pārāk daudz, tā var kļūt uzmācīga. Jūs pazaudējat sevi otrā cilvēkā, vairs nespējat atšķirt savas vēlmes no viņa vēlmēm, visa dzīve griežas tikai ap viņu. Jūs esat greizsirdīgs, kontrolējat, baidāties zaudēt. Patiesībā tā ir trauksmaina pieķeršanās, kas maskējas kā mīlestība. Tā izsmeļ, nevis piepilda. Jūs visu laiku esat izsalcis, bet ēdiens nepiesātina.

Kad mīlestība ir apspiesta, jūs izvairāties no tuvības, jo baidāties no sāpēm. Jūs noslēdzaties sevī, uzskatāt mīlestību par vājumu. Tad dzīve kļūst sausa, funkcionāla, bez siltuma. Jūs varat būt veiksmīgs darbos, bet iekšienē — tukšums, ko nekas nespēj aizpildīt. Apspiestā mīlestība nepazūd; tā pārvēršas cinismā, aizkaitinājumā, pesimismā, kas iesūcas pašā būtībā. Jūs neticat tai, bet ilgojaties pēc tās.

Veselīgā stāvoklī mīlestība ir plūsma, kas nepārplūst pār malām un neizsīkst. Tā ir, bet tā jūs nevada. Jūs varat to just un vienlaikus palikt brīvs. Tas ir kā elpošana: kad jūs par to nedomājat, tā pati ir pareiza. Jūs nebaidāties to zaudēt, jo zināt: tā ir iekšienē, un jūs varat ar to dalīties, neiztukšojot sevi.

Dažādās kultūrās mīlestība tika saprasta atšķirīgi. Senindiešu tradīcijā mīlestība ir viens no dzīves mērķiem (kama) līdzās pienākumam, lietderībai un atbrīvošanai. Daoismā mīlestība ir dabiska enerģija, kas plūst starp iņ un jaņ. Jūdu-kristiešu tradīcijā mīlestība pret Dievu un tuvāko tiek izvirzīta augstāk par visu.

Mūsdienu Rietumu pasaulē mīlestība bieži tiek reducēta uz emociju, kas ir “jāpiedzīvo” un “jāizpauž”. Taču dziļākās tradīcijās mīlestība ir būtības veids. Krievu Sudraba laikmeta filozofi (Solovjovs, Berdjajevs, Florenskis) mīlestībā saskatīja egoisma pārvarēšanu, ceļu uz veselumu. Solovjovam mīlestības jēga nav “laime”, bet gan individualitātes attaisnošana un glābšana caur otru.

Islāma mistikā sūfiji runāja par mīlestību kā par sevis izšķīdināšanu Mīļotajā — Allāhā. Rūmī rakstīja: “Mīlestība ir tilts starp tevi un visu pārējo.” Kultūras konteksts nosaka mīlestības valodu, bet būtība paliek: tieksme iziet ārpus sevis, savienoties ar kaut ko lielāku nekā atsevišķa personība. Un šī tieksme izpaužas katrā gadsimtā savā veidā.

Literatūra

Romānā «Mīlestība holeras laikā» Gabriels Garsija Markess auž gaidas ciešā pavedienā, kas neplīst piecdesmit gadu garumā. Florentīno Arisa nes savu jūtu cauri laikam, pierādot, ka kaisle spēj pārdzīvot jebkādas likstas un slimības, paliekot neskarta savā pirmatnējā tīrībā. Tas ir stāstījums par pacietību, kas pārvēršas triumfā, kad dzīve beidzot sniedz iespēju pateikt to, kas bija atlikts ilgus gadu desmitus.

Glezniecība

Gleznā «Dzimšanas diena» Marks Šagāls attēlo brīdi, kad zemes pievilkšanās zaudē savu varu pār iemīlētajiem. Telpā, ko pārplūdusi silta gaisma, varonis planē gaisā, lai pieskartos savas izredzētās lūpām, un šis žests padara ikdienišķo vidi neiedomājamu. Krāsa un līnijas šeit ir pakārtotas tikai iekšējā pacēluma spēkam, pārvēršot mājas šaurību bezgalīgās debesīs.

Mūzika

Sergeja Prokofjeva balets «Romeo un Džuljeta» skan kā pulsējoša cīņa starp maigumu un apkārtējo naidīgo klanu aukstumu. Mīlestības melodija spītīgi laužas cauri orķestra asajiem, stūrainajiem akordiem, pamazām pārņemot visu orķestri ar savu sirsnību un dramatisma spriegumu. Šajās vijoļu frāzēs dzirdams cilvēka sirds trauslums, kas, neraugoties uz liktenīgo iznākumu, tomēr gūst virsroku pār pasaules nežēlību.

Kino

Filmā «Mūžīgā prāta mirdzums» Mišels Gondrī parāda mīlestību kā apzinātu izvēli, kas tiek izdarīta, par spīti zināšanām par gaidāmajām asarām un šķiršanos. Džoels un Klementīna, klīstot pa dzēšamās atmiņas labirintiem, nonāk pie atziņas, ka pat vissāpīgākā pieķeršanās ir vērtīgāka par tukšumu, un kamera, kas tver viņu sejas sniegotajā Montokā, piedāvā skatītājam dalīties šajā drosmīgajā siltumā, ļaujot izjust tā dziļo patiesīgumu un paņemt līdzi daļiņu no šīs drosmes savā rītdienā.

Mīlestību nevar iegūt, nopelnīt vai izlūgties. To var tikai izaudzēt — kā dārzu, kas neprasa kliegšanu, bet lūdz laiku, gaismu un pacietību.

1. Atpazīstiet sevī jau esošo spēju uz siltumu. Pirmais solis (ja to var saukt par soli) — pamanīt, ka jūs jau mīlat. Ne vienmēr globāli — jums patīk rīta kafijas smarža, lietus troksnis, jūsu vecā krūze. Šī spēja jau ir jūsos. Mīlestības pret otru izkopšana sākas ar to, ka atļaujat sev to just — neprasot no sevis perfektu vispasaules mīlestību, bet vienkārši pamanot siltuma mirkļus.

2. Praktizējiet iejūtīgu klātbūtni un mazas uzmanības zīmes. Kā to izkopt? Ieklausieties. Nevis vārdos, bet tajā, kā cilvēks elpo, kā klusē, kas viņu satrauc. Sniedziet roku nevis tad, kad jūs lūdz, bet tad, kad jūtat, ka tā ir vajadzīga. Mazie žesti — piens, kas nopirkts bez atgādinājuma, zīmīte uz spoguļa, silts pieskāriens — rada tieši to augsni, kurā izaug liela mīlestība.

3. Pieņemiet grūtības kā atļauju būt ievainojamam. Nobriedusi mīlestība nav tā, kas šķiet nesagraujama klints, bet gan tā, kas nebaidās atsegt plaisas — tieši caur tām iespīd īsta gaisma. Beidziet izlikties, ka tiekat galā viens. Mīlestības prakse nav izturība, bet gan godīgums pret sevi un otru: „Man ir grūti. Paliec blakus.”

Es joprojām skaidri redzu mirkli, kad atļāvos šo ievainojamību: tā vietā, lai izliktos, ka tiekam galā, es piegāju pie cilvēka, kurš mani kaitināja, un godīgi teicu: «Man ir grūti, bet es tik un tā izvēlos tevi.» Nopelniem ar to nebija nekāda sakara. Viņš vienkārši bija, un ar to pietika. Mīlestība balstās uz pieņemšanu, un pilnība tai nav nepieciešama.

Kad jūtat, ka vienam kopt šo dārzu ir grūti — pat ja rokas nolaižas, bet šaubu nezāles lien ātrāk par asniem, — varat pasaukt kādu, kurš arī prot gaidīt un laistīt. Dažreiz divatā meklēt gaismu pirmajam asnam izrādās tas solis, kura pietrūka, lai dārzs sāktu elpot vēlreiz.