Kaisle

Kaisle ir dzīvības spēka galējā pakāpe, kas neatzīst pusmērus — pārpilna pulsējoša enerģija, kura prasa atdot sevi procesam bez atlikuma, vai tā būtu radošums, cits cilvēks vai pati dzīvotkāre.

Kaisle nenāk ar lūgumu, bet ar varu. Jūs esat aizņemts ar sevi, savām darīšanām — un pēkšņi kaut kas vai kāds savelk visu gaismu vienā punktā. Pasaule sašaurinās, pulss paātrinās, domas riņķo ap vienu tēlu. Jūs pārstājat piederēt sev: katra šūna tiecas pēc iekāres objekta, it kā bez tā — ne pilnvērtīga elpa. Tā nav izvēle. Tā ir aizrautība.

Rollo Mejs, amerikāņu psihologs, to nosauca nevis par aklu impulsu, bet par cilvēka veselumu kustībā, kur ķermenis vairs nav atsevišķs un domas tiek izdzīvotas ar muskuļiem. Tajā ir patiesība: tā nezina šķiršanos starp “es gribu” un “es daru”. Tā sašuj visus līmeņus — fizisko, emocionālo, jēgpilno — vienā karstā mezglā. Un tā ir tās atšķirīgā iezīme: tā neprasa atļauju, nesver sekas. Tā jau nes jūs.

Tieši tāpēc mēs tik ļoti baidāmies no šīs liesmas un tik ļoti pēc tās ilgojamies. Tajā ir kaut kas pirmatnēji dzīvs, kas lauž ierasto kārtību. Bet vienlaikus — tieši tā atgādina, ka jūs neesat mašīna, kas seko grafikam, bet dzīva būtne, kas spēj degt. Jautājums nav par to, kā nodzēst uguni, bet gan par to, lai nesadegtu līdz pelniem.

Kaisle sākas jau pirms jūs to apzināties. Ķermeņa iekšējā temperatūra it kā paceļas par pusgrādu: jūs jūtat izplūdušu siltumu, kas sakrājas krūtīs pulsējošā kamolā. Elpošana kļūst biežāka, bet sekla — it kā organisms gatavotos lēcienam. Plaukstas var nedaudz svīst, un sirds var atbalsoties deniņos un pirkstu galos.

Reizēm kaklā iestājas sausums vai, gluži pretēji, viegls spazms, kā pirms svarīga soļa. Jūs jūtat savus muskuļus saspringtus, pat ja gulstat nekustīgi. Ķermenī parādās trīsas, līdzīgas drebuļiem, bet bez aukstuma — drīzāk elektriska vibrācija, ko nav iespējams noslēpt. Kad kaisle tiek izdzīvota caur ķermeni, tā liek jums būt klātesošiem katrā tā šūnā, izraujot no ierastā «automātiskā pilota».

Aiz kaisles slēpjas pamatuzskats: “Bez tā — es neesmu pilnīgs.” Doma, ka kaisles objekts ir atslēga uz izeju no iekšējā tukšuma, uz esamības pilnības sajūtu. Tas ir lamatas: mums šķiet, ka, ja mēs iegūsim vēlamo, sāpes rimties un iestāsies miers. Bet kaisle pēc savas būtības ir kustība, tā nezina mieru, tikai jaunu spriedzes apli.

Zem šī uzskata dzīvo bērnišķīgas bailes: “Mani neeksistē, kamēr mani nepamana, neatsaucas, nevalda pār mani.” Kaisle bieži maskē iekšējā kodola trūkumu. Cilvēks, kurš nespēj būt viens ar sevi, viegli saplūst ar svešu tēlu, pārvēršot to par sava eksistences attaisnojumu. Patiesais darbs ar kaisli nav aizliegt sev vēlēties, bet gan ieraudzīt: pilnība jau ir iekšienē, bet kaisle ir tikai tās spožs, īslaicīgs atspulgs.

Kā tas ir jūtams:

• Iekšējā uzmanība pēkšņi saplūst ar cita cilvēka vai lietas tēlu: jūs pieķerat sevi domājam par viņu jebkurā mirklī, pat tad, kad gatavojaties gulēt vai mazgājat traukus.
• Laiks pārstāj būt lineārs: gaidīšanas minūtes stiepjas kā stundas, bet stundas, kas pavadītas kaisles objekta tuvumā, aizlido kā sekundes.
• Jūs izjūtat dīvainu izsalkumu, ko ne remdē ne ēdiens, ne saruna – tikai viņa klātbūtne vai vismaz doma par viņu.

Iekšējais monologs:

• “Kāpēc viņš nezvanīja? Droši vien es izdarīju kaut ko nepareizi – man jālabo, jāpanāk, jāizpelnās.”
• “Kur es varu rast spēku gaidīt? Es vairs nespēju domāt ne par ko citu – tikai par šo tikšanās mirkli.”
• “Ja es to zaudēšu – es zaudēšu sevi. Tas ir pārāk svarīgi, lai ļautu tam aiziet. Man jādara viss iespējamais, lai to noturētu.”

No malas kaisle ir pamanāma pēc nepacietības: cilvēks bieži skatās pulkstenī, pārtrauc sarunu, lai pievērstos uzmanības objektam. Soļi kļūst straujāki, žesti — plašāki vai, gluži pretēji, saspringti. Jūs varat pamanīt, ka viņš aizmirst par ikdienas darbiem: sastingst ar ēdienu rokā, neuzklausa sarunu biedru līdz galam, nomet lietas iekšējā satraukuma dēļ.

Bieži cilvēki kaisles stāvoklī sāk mainīt izskatu: apģērbu, frizūru — lai atbilstu iedomātajam ideālam. Viņi var meklēt nejaušas tikšanās, izvēlēties maršrutus, kur ir liela varbūtība sastapties. Vai, gluži pretēji, izvairīties no kontakta, lai neatklātu savu aizrautību. Uzvedība kļūst impulsīva: vārdi izsprūk, pirms tie ir pārdomāti, solījumi tiek doti viegli un uzreiz pārkāpti.

Sabiedrība izturas pret kaisli divējādi. No vienas puses, tā tiek romantizēta: dziesmās, filmās, reklāmā — visur kaisle tiek pasniegta kā augstākā dzīves izpausme. No otras puses, reālās attiecībās to bieži kaunas: “Tā kārot ir nepiedienīgi”, “tev nevajadzētu rādīt, ka esi atkarīgs”. Rezultātā cilvēks nonāk lamatās: publiski viņam saka “deg”, bet privāti — “atdziest”.

Īpaši asi tas ir jūtams pāros, kur kaisle sarūk ikdienas nastas smagumā. Radi un draugi var ieteikt “savākties”, “nepakļauties hormoniem”, noniecinot dzīvo enerģiju. Tajā pašā laikā tā pati kultūra sociālajos tīklos kaisli uzkurina ar spilgtiem attēliem un ķermeņu pieejamību. Mēs dzīvojam pasaulē, kas vienlaikus uzkurina vēlmi un pieprasa to kontrolēt — un tas rada iekšēju konfliktu.

Agrāk kaisle tika uztverta kā apsēstība — dievu vai dēmonu iejaukšanās, kas atņem cilvēkam saprātu. Antīkajā laikmetā to aprakstīja kā “māniju”, dievišķu neprātu, kas var gan paaugstināt, gan iznīcināt. Viduslaiki nosauca kaisli par grēku, miesas iekāri, kas bija jāvalda ar askēzi. Renesanse sāka to attaisnot kā dabisku spēku, kas ir cieņas vērts.

Šodien mēs cenšamies uz kaisli raudzīties daudzpusīgāk. Tā vairs nav ne grēks, ne apsēstība, bet ambivalenta enerģija: tā var būt radošuma, tuvības, dzīvības spēka avots — vai arī izdedzināt cilvēku līdz pelniem. Mūsdienu kultūra ar tās produktivitātes kultu bieži apspiež kaisli kā “neefektīvu”: tā novērš uzmanību, traucē darbam, iznīcina stabilitāti. Taču vienlaikus izklaides industrija izmanto tās tēlu, pārdodot pārdzīvojumu surogātus. Mēs vairs neesam naivi kaisles priekšā, bet vēl neesam iemācījušies ar to rīkoties gudri.

• Kaisle vs Iemīlēšanās: kaisle vispirms ir ķermeniska tieksme, alkas iegūt. Iemīlēšanās ir plašāka: tā satver visu cilvēku — iztēli, domas, nākotnes ainu, — un ķermeniskais tajā ir tikai daļa. Var izjust kaisli bez idealizācijas; iemīlēšanās bez idealizācijas nemēdz būt.
• Kaisle vs Mīlestība: kaisle ir dedzinoša tieksmes virsotne, apžilbinoša un sadedzinoša, bieži īsa. Mīlestība ir vienmērīgāka un ilglaicīgāka — tā prot gan degt, gan sildīt gadiem. Kaisle pārņem kā ugunsgrēks; mīlestība deg kā pavards.
• Kaisle vs Seksuālā vēlme: seksuālā vēlme ir ķermeniska vilkme pati par sevi. Kaisle ir plašāka un karstāka — visa būtnes pārņemtība, kur ķermeniskajam piejauktas jūtas, uguns, reizēm apsēstība. Vēlme grib ķermeni; kaisle deg pilnībā.
• Kaisle vs Apsēstība: apsēstība un kaisle ir dvīņu ugunis: abas sadedzina un aprij, atdodot vienam objektam visu. Bet kaisle ir dzīva un radoša — tā var degt, neiznīcinot, barot mīlestību un darbu. Apsēstība sašaurina un nonāvē — tā pieķēdē pie objekta, izdedzinot apkārt visu dzīvo. Kaisle atdodas; apsēstība paverdzina.
• Kaisle vs Interese: interese saglabā pētnieka distanci: prāts ir skaidrs, atvērts un atstāj objektam brīvību būt pašam. Kaisle nojauc robežas: tā ir karsta, pārņem pilnībā un tiecas pēc pilnīgas saplūšanas vai piederēšanas, bieži atņemot miegu. Interese baro un paplašina apziņu; kaisle to izdedzina līdz pamatiem.
• Kaisle vs Spēcīga vēlme: spēcīga vēlme ir asa vilkme pēc objekta, bet jūs vēl valdāt pār sevi. Kaisle ir vēlme, kas izgājusi no krastiem: tā pārņem pilnībā un valda pār jums. Vēlme velk; kaisle nes, nejautājot.

Vairāk līdzīgu:

Kad kaisles ir pārāk daudz, tā pārstāj būt kustība — kļūst par apsēstību. Cilvēks zaudē spēju domāt par kaut ko citu, izņemot objektu: darbs brūk, attiecības ar citiem cilvēkiem izgaist, miegs un ēdiens atkāpjas otrajā plānā. Šādā stāvoklī kaisle vairs nav dzīve, bet lēna izdegšana: jūs nevarat ne piesātināties, ne atkāpties. Tas ir ceļš uz izsīkumu, kad uguns aprīj to, kurš deg.

Taču pretējais pols — kaisles trūkums — ir ne mazāk bīstams. Kad iekšējā uguns ir nodzēsta vai nepieejama, dzīve kļūst vienmuļa, pelēka, “pareiza”. Cilvēks pārstāj vēlēties: nevelkas pie jaunā, neriskē, neaizdegas. Kaisles vietā nāk apātija, sajūta, ka “vienalga”. Šādu stāvokli bieži jauc ar briedumu, bet patiesībā tā ir dzīvības spēka sasalšana. Veselība nav karstuma un aukstuma līdzsvarā, bet gan spējā iedegt kaisli, kad tā vajadzīga, un savaldīt to, lai tā neapdedzinātu.

Senindiešu tradīcijā kaisle (kāma) tika uzskatīta par vienu no cilvēka dzīves mērķiem — līdzās pienākumam un atbrīvošanai. Kāma sūtra nav par pozām, bet gan par mākslu vēlēties un būt vēlamam, nezaudējot sevi. Senajā Grieķijā kaisle tika saprasta kā eross — spēks, kas vieno dvēseli un ķermeni, zemisko un dievišķo. Antīkā doma erosā saskatīja kāpnes: no pievilkšanās vienam ķermenim — līdz skaistuma kā tāda apcerei.

Kristietība, gluži pretēji, ilgu laiku apzīmogoja kaisli kā miesas grēku, kas novērš no mīlestības pret Dievu. Tikai romantisma laikmetā kaisle atkal kļuva par tikumu — dvēseles dziļuma, spējas uz stipru jūtu pazīmi. Šodien mēs stāvam izaicinājuma priekšā: ne demonizēt kaisli un ne pielūgt to, bet iemācīties just to kā plūsmu, kas var barot dzīvi, ja tajā nenoslīkst.

Literatūra

Prospers Merimē novelē «Karmena» iemieso kaisli kā stihiju, kas neatzīst likumus un pusmērus. Galvenajai varonei uzticība savai iekšējai būtībai izrādās svarīgāka par pašu elpošanu, un šīs nevaldāmās brīvības alkas pārvērš dzīvi par asu kā naža asmens mirkļu virkni. Lasītājs redz, kā apsēstība sadedzina jebkādus sociālus pavedienus, atstājot tikai kailo cilvēka temperamenta patiesību.

Glezniecība

Frančesko Aječa «Skūpsts» ir miesas daiļrunības triumfs, kur katrs muguras izliekums un kleitas ielocījums kliedz par neizsakāmo jau pirms varoņu skatieni satiekas. Mākslinieks meistarīgi atveido brīdi, kad laiks sastingst uz kāpnēm, un apkārtējā pasaule zaudē savas aprises, piekāpjoties vienīgajam, visaptverošajam pieskārienam. Šeit kaisle izpaužas kā īslaicīga absolūtas atpazīšanas dzirksts, kur fiziskais saspīlējums kļūst par vienīgo iespējamo pastāvēšanas veidu.

Mūzika

Astora Pjacollas «Libertango» caurvij pulsējošs ritms, kas jau no pirmajiem akordiem ielaužas klausītājā, liekot viņam pakļauties straujajai kustībai. Šajā skaņdarbā asu stīgu sitienu un vilcīgu, gandrīz vaidošu bandoneona partiju mija rada spriedzi, kur tuvība kļūst par neizbēgamību. Mūzika pārkausē trauksmi tīrā enerģijā, liekot ikvienam nervam vibrēt vienotībā ar šo augošo, pārdrošo spēku.

Kino

Entonija Mingellas «Angļu pacients» izvērš sajūtu audeklu, kas spēj izdzēst valstu robežas un pašu atmiņu par pagātni, pārvēršot tuksneša smiltis par dekorācijām visu apņemošai liesmai. Kadros, kur gaismas spēle uz varoņu sejām nomainās ar izpostīto itāļu villu klusumu, kaisle izpaužas kā postošs, bet vienīgais patiesais spēks, kas atņem cilvēkam visas bruņas. Piesūkdamies ar šo magnētismu, jūs ievelkat sevī tuksneša vēju karstumu un ļaujat šai dziļajai, patiesajai sajūtai bez atlikuma izšķīdināt jūsu ierastās dienas robežas.

Kaisle nav lieta, ko var ieslēgt ar klikšķi. Tā nemājo grafikā vai darāmo lietu sarakstā. Tā rodas spraugā — kad starp jums un ierasto pastāv kaut mazliet distances, mazliet noslēpuma, mazliet atsevišķības. Ja divi bez pauzēm saplūduši vienā sadzīves organismā, nav vairs, ko vēlēties — vēlme elpo vienīgi caur attālumu.

1. Koncentrējieties uz to, kas kvēlo jūsu pašu dziļumā. Atgriešanās sākas nevis ar tehniku, bet ar nodomu palēnināties un pamanīt: kur jūsos dziļi iekšā kvēlo dzirkstele? Varbūt tā ir saistīta ar jūsu pašu darbu, aizraušanos, aizmirstu interesi. Atgriezt kaisli attiecībās nozīmē vispirms to atgriezt sevī.
2. Dodiet sev sankciju uz patiesu vēlmi. Atceros, kā pats stūrgalvīgi centos iekurināt sevī nodzisušo, gaidot dzirkstis no citiem. Talkā nāca nevis piepūle, bet gan klusējoša atļauja: vēlēties to, kas patiešām lūdzas ārā, bez salīdzināšanas ar „vajag” un „vajadzētu”.
3. Atlaidiet visvarenības fasādi un atļaujiet sev ievainojamību. Kaisle nemirst no laika, bet no bruņām, kurās mēs iekaldinām nogurumu un maigumu. Tā aizmieg zem «stiprā» vai «visu saprotošā» lomām, bet neizdziest — tā vienkārši gaida, kad jūs apstāsieties, pagriezīsieties pret sevi bez bruņām un atzīsiet: arī es varu netikt galā. Neprasiet no sevis agrāko uguni. Atļaujiet sev atkust savā ievainojamībā — un caur šo plaisu atsāks sūkties dzīvība.

Reiz es ievēroju, ka nemitīgi cenšos ar citu cilvēku impulsiem atdzīvināt to, kas manī sen vairs nekvēloja. Un tikai tad, kad atmetu šos mēģinājumus, noliku malā cerības un klusībā atļāvu sev patiesi vēlēties, neatskatoties uz pienākumiem, — viss sāka mosties.

Dažreiz, kad esat jau iemantojis iekšējo uguni, blakus var atrasties kāds, kurš nebaidās no jūsu liesmām un iet plecu pie pleca — un tad kopīgā elpa atklāj to, ko uzskatījāt par zudušu.