Apsēstība

Apsēstība ir pārņemtība ar vienu ideju, cilvēku vai mērķi, kurā domas pret paša gribu atgriežas pie objekta un pārējā dzīve saraujas līdz fonam.

Apsēstība ir tad, kad viena doma, viens tēls vai vēlme aizņem visu iekšējās uzmanības lauku, neatstājot vietu nekam citam. Jūs vēl spējat atšķirt, ka esat pārņemts, bet to atlaist vairs nav jūsu varā. Prāts nepārslēdzas, tas atgriežas pie viena un tā paša atkal un atkal, kā adata, kas iestrēgusi plates plaisā. Iekšā nav prieka – ir tikai uzmācīgs saspīlējums, baiļu un pievilkšanās sajaukums, kad pats apsēstības objekts kļūst par vienīgo atskaites punktu. Psihologs Ērihs Fromms šādu stāvokli aprakstīja kā bēgšanas formu no brīvības: cilvēks pieķeras ārējam objektam, lai nesastaptos ar tukšumu sevī, un šī uzmanība kļūst nevis par spēju redzēt, bet gan par pašapliecināšanās instrumentu. Jūs nepārdzīvojat šo stāvokli – tas pārdzīvo jūs, apēdot stundas, dienas un dažreiz pat gadus.

Šī pārņemtība ir līdzīga stāvoklim, kad jūs tik ilgi skatāties vienā punktā, ka apkārtējā pasaule izplūst. Jūs zināt, ka kaut kur ir cita dzīve – darbs, draugi, ēdiens, miegs –, bet tie šķiet bāli, nenozīmīgi. Tā savelk visu ap vienu asi. Tajā ir dīvaina pievilcība: šķiet, ka, ja jūs sasniegsiet šo cilvēku, lietu vai rezultātu, tad saspīlējums atlaidīsies. Bet patiesībā tas tikai aug, jo fiksācija pati rada izsalkumu. Jūs vairs negribat – jums ir vajadzība, un šī vajadzība nepazīst piesātinājumu.

Ņemiet vērā: šis stāvoklis nenotiek ar jums kā ārējs notikums. To baro iekšēja kustība – vajadzība pie kaut kā apstāties, lai nejustu tukšumu vai trauksmi. Tas nav ienaidnieks, bet vēstnesis: kāda dzīves daļa ir izspiesta un prasa uzmanību.

Ķermenis apsēstībā runā savā valodā — spriedzē, kas nepāriet. Jūs varat just smagumu krūtīs, it kā tur būtu iestrēdzis akmens. Elpošana kļūst sekla un pārtraukta, it kā jūs sastingtu, gaidot triecienu. Reizēm viss ķermenis šķiet kā nostiepta stīga: pleci pacelti, žoklis saspiests, zobi naktīs griežas. Kuņģis reaģē ar spazmām — apsēstība vienmēr ir kā “sūkāšana pakrūtē”, kā izsalkums, ko nevar remdēt.

Domas griežas, un ķermenis atbild ar bezmiegu vai virspusēju miegu, kas pilns satraucošu sapņu. Jūs mostaties jau noguris, un pirmā doma atkal ir par apsēstības objektu. Gadās, ka sirds dauzās bez iemesla, plaukstas svīst, it īpaši, kad saskaraties ar atgādinājumu par to, kas jūs pārņēmis. No pastāvīgā uzbudinājuma iestājas izsīkums: jūtaties izspiests, bet nevarat apstāties.

Un reizēm ir otrādi — notirpums. Ķermenis it kā sastingst, lai netraucētu domu virpulim. Jūs pārstājat pamanīt izsalkumu, nogurumu, sāpes. Apsēstība atņem ķermeņa jūtīgumu, aizstājot to ar vienu vienīgu fokusu. Ieklausieties: jūsu ķermenis tagad jums saka kaut ko, ko jūs nevēlaties dzirdēt.

Zem apsēstības slēpjas uzskats, kas skan aptuveni šādi: “Bez tā es netikšu galā, neizturēšu, nebūšu vesels.” Tā ir maldinoša varas sajūta — šķiet, ka, noturot objektu savā uzmanībā, jūs varat kontrolēt situāciju un tādējādi izvairīties no sāpēm. Patiesībā kontrole darbojas pretēji — jūs nonākat atkarībā. Uzskats “man vitāli nepieciešams tas, kas mani pārņēmis” atņem jums izvēli. Jūs vairs neizvēlaties par to domāt — domāšana notiek pati no sevis, pret jūsu gribu.

Bieži apsēstība kļūst par vairogu pret dziļākām sajūtām — piemēram, pret bezpalīdzību, vientulību vai bailēm no sava tukšuma. Ja visa uzmanība ir aizņemta ar kaut ko ārēju, iekšienē vairs nepaliek vietas tam, kas ir nepanesams. Bet šī aizsardzība darbojas kā ērkšķis: tā apslāpē sāpes, bet pati ievaino. Mēģiniet uz mirkli pajautāt sev: ko es nevēlos just tieši tagad, kad mans prāts ir aizķēries uz šī?

Vēl viena psiholoģiska kustība ir mēģinājums aizpildīt iekšējo tukšumu ar ārējo. Apsēstība sola, ka, iegūstot vēlamo — cilvēku, atzinību, lietu, — jūs jutīsieties vesels. Bet solījums nekad nepiepildās, jo tukšumu nevar aizpildīt no ārpuses. Tas aizvelkas tikai tad, kad jūs pagriežaties pret to vaigu vaigā.

Kā tas jūtams:

• Iekšā nemitīga dunoņa, kas neapklust pat tad, kad mēģināt novērst uzmanību — doma atgriežas kā bumerangs.
• Jūs dzīvojat gaidās: pēc nākamās ziņas, tikšanās, jaunuma — viss pārējais šķiet tukša pauze starp šiem notikumiem.
• Laiks pārstāj plūst vienmērīgi: gaidīšanas minūtes velkas bezgalīgi, bet saskarsmes mirkļi ar objektu aizlido kā sekundes.
• Ķermenī jūtama savilkta dūre, kas neatveras pat retajos miera brīžos.
• Jūs pamanāt, ka pārstājat priecāties par sīkumiem — saulaina diena, laba mūzika, garāmgājēja smaids paiet garām, neskartu atstājot.

Iekšējais monologs:

• «Es nevaru pārstāt par to domāt. Ja nu es palaižu garām kaut ko svarīgu?»
• «Viss pārējais nav svarīgs. Tikai tam ir nozīme.»
• «Ja vien es to/viņu/rezultātu iegūtu — tad es nomierinātos.»
• «Kāpēc es nespēju kontrolēt savas domas? Es zaudēju prātu.»
• «Vēl mazliet — un es izdomāšu, kā to iegūt. Man tas ir jāizdara.»

No malas jūs var pamanīt pēc neesamības: jūs pilnībā izkrītat no sarunas — skatiens kļūst stiklains, atbildes īsas vai neatbilstošas. Jūs bieži pārbaudāt telefonu, pat ja negaidāt zvanu, bet vienkārši nespējat atrauties no ekrāna. Apsēstība var izpausties atkārtotās darbībās: jūs atkal un atkal pārlasāt vienu un to pašu ziņu, ienākat cilvēka lapā vai pārbaudāt datus — un katru reizi meklējat ko jaunu, kaut gan zināt, ka tā tur nav.

Iemīļotās nodarbes un pienākumi tiek pamesti. Jūs atceļat tikšanās, aizmirstat paēst vai strādājat automātiski, tikai lai ātrāk atgrieztos pie savas uzmācīgās nodarbes. Tuvinieki sāk sūdzēties, ka jūs “neesat klāt” vai esat kļuvuši aizkaitināmi. Apsēstība padara jūs nepacietīgu: jebkura novēršanās izraisa dusmas vai trauksmi.

Akūtā stāvoklī jūs varat uzvesties impulsīvi — uzrakstīt tam, kam nevajadzēja, nopirkt to, kas nav vajadzīgs, atzīties tajā, ko nožēlosiet. It kā kāds cits raustītu aukliņas, bet jūs vērojat no malas un nevarat iejaukties. Vai esat pamanījuši sevī šo dīvaino sajūtu, it kā jūs būtu pasažieris savā ķermenī?

Apsēstībai gandrīz vienmēr ir sociāla dimensija. Ja objekts ir cilvēks, jūs sākat tam piedēvēt īpašas īpašības, kas patiesībā ir jūsu projekcijas. Viņš šķiet ideāls, un viņa uzmanība — vienīgais, kas var jūs dziedināt. Jūs varat kļūt atkarīgi no apstiprinājuma: viens viņa vārds dara jūs laimīgu, tā neesamība — iznīcina. Attiecībās tas rada asimetriju, kurā otrs bieži jūt spiedienu vai nosmakšanu, pat ja nesaprot, kas notiek.

Ja apsēstība ir vērsta uz darbu vai sasniegumu, sociālais konteksts to var atbalstīt: veiksmes kultūra, sacensība, apstiprinājums par “uzticību idejai” — tas viss baro apsēstību. Un tad jūs vairs nezināt, kur ir jūsu paša vēlme, bet kur — vides ietekme, kas prasa, lai jūs būtu aizņemts, tiektos, neapstātos.

Bet ir arī otrs pols: apsēstība var būt slepena, slēpta no citiem. Jūs to nēsājat iekšā, bet ārēji cenšaties izskatīties parasts. Tas rada dubultu slogu — iekšējo spriedzi plus bailes no atklāšanas. Viens no visgrūtākajiem apsēstības aspektiem ir būt ar to vienatnē, kad neviens neredz, kas ar jums notiek.

Attieksme pret apsēstību vēsturē ir mainījusies. Senajās kultūrās to bieži skaidroja ar garu vai dievu iejaukšanos — cilvēku “paņēma” augstāki vai zemāki spēki, un viņš nebija atbildīgs par savu rīcību. Viduslaiki apsēstībā saskatīja velna apsēstību — stāvokli, kas prasīja izdzīšanu, nevis izpratni. Vēlāk, attīstoties psiholoģijai, to sāka uzskatīt par garīga traucējuma formu — obsesiju, kas jāārstē no ārpuses.

Taču šodien mēs sākam saskatīt apsēstību daudz plašāk. Tā nav tikai simptoms vai vājums. Tā ir uzmanības kustība, kas liecina par psihes dzīvīgumu, par spēju būt kaut kam aizrautam — ar vienu piebildi: šī aizrautība ir aizgājusi tik tālu, ka pārstājusi būt resurss un kļuvusi par cietumu. Mūsdienu kultūra, īpaši digitālā, izmanto mūsu tieksmi uz fiksāciju: bezgalīgi paziņojumi, plūsmas, ieteikumi ir veidoti tā, lai pieķēdētu uzmanību. Mēs dzīvojam vidē, kas pastiprina apsēstību, iespiežot to arvien jaunu objektu lamatās — no cilvēka līdz ziņu dienaskārtībai.

Tieši tāpēc šodien ir svarīgi ne tik daudz cīnīties ar apsēstību kā ar slimību, bet gan mācīties pamanīt brīdi, kad uzmanība pārstāj būt brīva. Šajā kustībā slēpjas gudrība: apsēstība atklāj — jūs esat piešķīruši kaut kam pārāk lielu varu pār sevi. Un jautājums “kāpēc tieši tas?” var pavērt durvis uz dziļu sevis izzināšanu.

• Apsēstība vs Bažīgums: bažīgums ir samērīgs: ir reālas rūpes, prāts ar tām nodarbojas, bet jūs pārvaldāt uzmanību. Apsēstība pārņem pāri malām: doma pati tur jūs, izspiežot visu pārējo, un to nevar palaist vaļā. Bažīgums domā par problēmu; apsēstība nevar beigt par to domāt.
• Apsēstība vs Nervozitāte: nervozitāte ir izkliedēta — nemiers svaidās no viena uz otru, neatrazdams vietu. Apsēstība ir maksimāli fokusēta — prāts ir piekalts vienai domai un nespēj atrauties. Nervozitāte sadrumstalo uzmanību; apsēstība savelk to vienā punktā.
• Apsēstība vs Prāta aptumsums: apsēstība ir vienas domas gūsts ar saglabātu saikni ar realitāti: jūs vēl redzat, ka esat sagūstīti. Prāta aptumsums ir šīs saiknes pārrāvums: pārņemtība ir pieaugusi tik ļoti, ka pārpludinājusi saprātu, un robeža starp šķietamo un īsto ir izplūdusi. Apsēstība tur skavās; prāta aptumsums aiznes.
• Apsēstība vs Greizsirdība: abi cieši piekaļ domas vienam cilvēkam. Taču greizsirdība baidās zaudēt savu un aizsargā saikni no kāda trešā; apsēstība ir pārņemtība kā tāda, kad objekts pilnībā aizpilda prātu neatkarīgi no sāncenša draudiem. Greizsirdība sargā; apsēstība aprij.
• Apsēstība vs Iemīlēšanās: te ir svarīga robeža. Veselīgā iemīlēšanās gadījumā, par spīti visai iegrimšanai, otrs paliek brīvs, un ir prieks. Kad iemīlēšanās ieslīd apsēstībā, prieks aiziet, paliek mokoša fiksācija, greizsirdīga kontrole un trauksme — tas vairs nav par mīlestību pret otru, bet par nespēju panest nenoteiktību. Ja velk sekot, pārbaudīt un noturēt — iemīlēšanās pārkāpusi bīstamu robežu.
• Apsēstība vs Kaisle: apsēstība un kaisle ir dvīņu ugunis: abas sadedzina un aprij, atdodot vienam objektam visu. Bet kaisle ir dzīva un radoša — tā var degt, neiznīcinot, barot mīlestību un darbu. Apsēstība sašaurina un nonāvē — tā pieķēdē pie objekta, izdedzinot apkārt visu dzīvo. Kaisle atdodas; apsēstība paverdzina.
• Apsēstība vs Spēcīga vēlme: spēcīga vēlme velk uz savu priekšmetu, bet atstāj jūs brīvus: var gribēt un dzīvot tālāk. Apsēstība to apgriež: vairs ne jūs gribat, bet vēlme valda pār jums, izspiedusi visu pārējo. Vēlme ir jūsu; apsēstībā jūs esat tās.

Vairāk līdzīgu:

Kad apsēstības ir par daudz – tā piepilda visu dzīvi. Cilvēks pārstāj gulēt, ēst, komunicēt. Viņš var zaudēt darbu vai iznīcināt attiecības, jo nekas nevar līdzināties fiksācijas objekta nozīmīgumam. Šis stāvoklis atgādina drudzi: jūs esat karstumā, bet nespējat atdzist. Apsēstība izspiež visas pārējās sajūtas – prieku, skumjas, mieru. Pasaule kļūst plakana, viendimensionāla. Un, lai arī ārēji jūs varat funkcionēt, iekšienē rit nebeidzama cīņa.

Tomēr ir arī otra puse – kad apsēstības pilnībā nav, tā ir nomākta. Jūs nespējat ne ar ko aizrauties, ne pie kā pieķerties. Viss šķiet blāvs, nenozīmīgs, neviena ideja neaizrauj. Dzīve plūst garām, jūs tajā neiesaistāties. Spējas fiksēties trūkums arī var būt problēma – tā ir atrautība, apātija, kad esat zaudējis interesi par jebko. Dažkārt aiz tā slēpjas bailes atkal nonākt gūstā, un jūs sargājat sevi no jebkādām spēcīgām sajūtām.

Veselīga attieksme nav atbrīvoties no apsēstības, bet iemācīties pamanīt, kad tā nāk, un neļaut tai pilnībā pārvaldīt sevi. Jūs varat piedzīvot spēcīgu aizrautību, bet saglabāt spēju saskatīt arī citu. Veselīga fiksācija neizspiež dzīvi, bet bagātina to. Kurā vietā jūsu dzīve ir kļuvusi šaurāka tāpēc, ka viens ir kļuvis pārāk liels?

Dažādās tradīcijās apsēstība tiek izprasta atšķirīgi. Kristīgajā askētismā apsēstība ar kaislību tika uzskatīta par šķērsli ceļā uz Dievu — mūki mācījās pamanīt domas un nepieķerties tām. Budismā apsēstība tiek aplūkota kā pieķeršanās (tveršanās) izpausme, kas ir viens no ciešanu cēloņiem — un atbrīvošanās no tās nāk caur apzinātu prāta dabas vērošanu.

Deviņpadsmitā gadsimta romantiskajā kultūrā apsēstība ar mīlestību tika slavināta kā jūtu dziļuma pazīme. “Ārprātīgā mīlestība” tika uzskatīta par augstāko kaislības izpausmi, nevis patoloģiju. Joprojām daudzās filmās un grāmatās apsēstība tiek pasniegta kā romantisks ideāls: varonis, kurš nevar dzīvot bez varones, ir gatavs uz visu. Taču aiz šīs romantizācijas slēpjas ciešanu realitāte — gan greizsirdības, gan kontroles, gan sevis zaudēšanas.

Mūsdienu kultūra veido apsēstību jaunā veidā: sociālie tīkli ar saviem iesaistes mehānismiem, panākumu un nemitīgas kustības kults, tirgus, kas pārvērš vēlmi patēriņa dzinējā. Mūs pieradina nepamanīt, ka apsēstība ved uz tukšumu. Taču vienlaikus parādās arī prakses — meditācija, ķermeņa terapijas —, kas palīdz atgriezties pie sevis un ieraudzīt, ka esat vairāk nekā jebkura jūsu apsēstība.

Literatūra

Patrika Zīskinda romānā «Smaržotājs» apsēstība kļūst par vienīgo eksistences veidu, kur visa pasaule reducējas līdz smaržu molekulām. Žans Batists Grenujs, kam nav savas dvēseles, cenšas to iegūt, zagdams citu cilvēku esences, pārvēršot ideālās smaržas meklējumus asiņainā kalpošanā. Šim ceļam trūkst morāles, jo varonim smarža ir vienīgā patiesība, kuras dēļ ir atļauts izdzēst robežu starp dzīvību un nāvi.

Glezniecība

Mihaila Vrubeļa «Sagrautais dēmons» iemieso radoša neprāta sajūtu, kur mokoši formas meklējumi robežojas ar pašiznīcināšanos. Mākslinieks, apsēsts ar sava varoņa tēlu, pārgleznoja Dēmona seju pat pēc izstādes atklāšanas, it kā cenšoties no audekla izraut kaut ko vairāk nekā tikai krāsu. Šajā lauztajā, kristalizējošajā pasaulē jūtams gara galējais saspīlējums, kuram māksla kļūst par vienīgo veidu, kā elpot.

Mūzika

Bernarda Hermaņa svīta no «Reiboņa» veidota kā bezgalīga spirāle, kurā disonējošas vijoles un staipīgas pūšaminstrumentu līnijas rada neizbēgamas krišanas efektu. Mūzika diktē apdullinātas apziņas sajūtu, kur katrs takts ievilina klausītāju uzmācīgas atkārtošanās virpulī. Ritmiskā pulsācija šeit ir bez miera, liekot iztēlei griezties ap vienu, sāpīgi valdzinošu punktu.

Kino

Damjena Šazella filmā «Apsēstība» ritms pārvēršas par tirāniju, bet bungu vālītes — par mocību instrumentiem, atsedzot cilvēka ambīciju tumšo pusi. Asins pilēšanas skaņa uz mazās bungas plastmasas un skolotāja aukstais niknums rada atmosfēru, kurā pati pilnība prasa pilnīgu personības anihilāciju. Ielūkojoties Endrjū sagrozītajā sejā, sastingušajā fināla solo pār bezdibeni, jūs atklāsiet, kā šis niknais ritms uz mirkli kļūst par jūsu pašu pulsu, ļaujot pieskarties cilvēka baisajai tīrībai, kas sadegusi līdz pelniem sava mērķa dēļ.

Pirmais solis uz brīvību nav cīņa ar apsēstību, bet gan godīgs atzinums: “Es šobrīd tajā iekrītu.” Pats mēģinājums izspiest uzmācīgo domu to tikai pastiprina.

1. Paskatieties uz domu no malas, kā novērotājs. Atzīstiet tās klātbūtni — paskatieties uz to kā uz vilni, kas ceļas. Jūs neesat vilnis. Jūs esat tas krasts, uz kura tas uzplūst un aiziet.

2. Ieskatieties zem uzmācīgās domas maskas. Ievērojiet, ko apsēstība aizsedz. Aiz tās gandrīz vienmēr slēpjas sajūta, kuru jūs nevēlaties piedzīvot: bailes no atraidījuma, mokošs tukšums, bezspēcība. No kādas sajūtas es izvairos, kad mans prāts ir piekalts šim vienīgajam punktam? Neatbildiet ar prātu — ieklausieties ķermenī. Atbilde var nākt kā pēkšņs siltums vai kamols rīklē.

3. Ļaujiet sev atkal just, nevis tikai domāt. Apsēstība ieslēdz bezgalīgā domu cilpā. Maigi pārraujiet to caur vienkāršām ķermeniskām sajūtām. Pagatavojiet ēdienu, ko kādreiz mīlējāt, — bet ne mehāniski, bet gan izbaudot smaržu un garšu. Dodieties pastaigā, sajūtot, kā pēdas pieskaras zemei. Atgrieziet uzmanību ķermenī — tas nav varonīgs solis, bet klusa atgriešanās pie sevis, kur fiksācija vājinās nevis cīņā, bet caur atgūtu dzīvības sajūtu.

Apsēstība uzvedas kā sargs, kas nolikts pie atvērtas brūces. Kamēr jūs bēgat, viņš tikai stingrāk tur savu posteni. Un, kad es pārstāju to dzīt prom un ieklausījos, brūce ierunājās — mēma, sākumā neskaidri, tad arvien skaidrāk.

Dažkārt sāpju dziļums, kas slēpjas aiz apsēstības, ir tik bezgalīgs, ka ar iekšēju ieklausīšanos vien nepietiek — nevis tāpēc, ka esat vājš vai kļūdāties, bet gan tāpēc, ka to vada kaut kas pārāk intīms. Un tad izrādās, ka novērst skatienu no viena punkta ir vieglāk, esot blakus cilvēkam, kurš raugās kopā ar jums — nevis lai ieņemtu objekta vietu, bet gan lai atgādinātu, ka eksistējat arī ārpus tā.