Spēcīga vēlme

Spēcīga vēlme ir dedzinoša tieksme pēc konkrēta priekšmeta vai mērķa: gribēšana, kas pārņem domas un mudina rīkoties, taču vēl pakļaujas jums.

Jūs jūtat, kā iekšā ceļas karstums – neizskaidrojams, prasīgs. Kaut kas velk jūs uz priekšu, pretī vēl nenotikušajam, pretī tam, kas vēl nav jūsu, bet jau sola pilnību. Spēcīga vēlme nav tikai “es gribu”, tas ir enerģijas receklis, kas savelk jūsu uzmanību vienā punktā. Šajā brīdī viss pārējais nobāl: ierastās rūpes, saprāta balss, pat ķermeniskās ērtības atkāpjas virzītas kustības priekšā.

Šāda degšana ir cilvēka dvēseles primārā degviela: nevis vājums, bet gan tas pats spēks, kas pārvērš inerto pasauli jēgu telpā. Mēs ne tikai vēlamies priekšmetu – mēs vēlamies to, ko tas sola: pārmaiņas, pieskārienu citai realitātei, iekšējā trūkuma dziedināšanu. Un šajā solījumā slēpjas galvenais paradokss: šīs tieksmes avots nav ārpusē, bet gan mūsu spējā iztēloties. Jo spilgtāks tēls, jo karstāka tieksme. Mēs esam iemīlējušies ne tik daudz lietā, cik tajā dzīvē, ko tā sola.

Šī uguns neprasa atļauju. Tā nāk pēkšņi, piepildot krūškurvi. Jūs vēl neesat izlēmis – bet jau sniedzaties. Un tajā ir sava patiesība: tā nav par izvēli, bet par atpazīšanu. Jūs atpazīstat kaut ko, kas jau dzīvo jūsos, bet vēl nav bijis nosaukts. Tas klauvē no iekšpuses, prasot izeju. Un tas, kā jūs atbildēsiet uz šo klauvējienu, noteiks, vai šis impulss kļūs par ceļu pie sevis vai par ilūziju būri.

Kad nāk spēcīga vēlme, ķermenis nepaliek vienaldzīgs. Pirmais, ko pamanāt, ir siltums, kas izplūst krūtīs. Tas var būt maigs, kā malks karstas tējas, vai ass, kā elektrisks lādiņš, kas skrien pa mugurkaulu. Elpošana kļūst biežāka, bet ne virspusēja — tā ir gatavības elpa, kā pirms lēciena.

Roka var neapzināti savilkties dūrē, it kā jau turot to, pēc kā tiecas doma. Skatiens pieķeras vienam punktam, acu zīlītes paplašinās, ielaižot vairāk gaismas. Kakls izžūst — ne no bailēm, bet no nepacietības. Reizēm pa ķermeni pārskrien trīsas, īpaši gar rokām un muguru — tās ir gaidu trīsas, kad katra šūna ir nostiepta kā stīga.

Iekšpusē — iekšēja spiediena sajūta, it kā jūs aizturētu straumi, kas gatava izplūst. Vēdera muskuļi var sasprindzināties, bet plaukstas kļūt mitras — ķermenis sagatavo sevi darbībai, pat ja vēl neesat izlēmis, ko darīt. Tās nav bažas; tā ir tīra tieksmes fizioloģija. Jūs kļūstat savākts — ne miera nozīmē, bet vektora vienotības nozīmē. Ķermenis zina, ko vēlas, vēl pirms prāts piekrīt.

Zem spēcīgas vēlmes vienmēr mīt kluss, gandrīz nemanāms uzskats: “Kad es to iegūšu — es kļūšu vesels.” Tieši šī doma piešķir vēlmei tādu spēku. Jūs projicējat uz vēlmes objekta savu trūkumu: mīlestības, atzinības, miera, jēgas. Šķiet, ka tikai jāpastiepjas — un iekšējā plaisa aizvērsies. Bet spēcīga vēlme nesola mieru; tā sola kustību.

Jūs iekrītat pašapmāna lamatās: jums šķiet, ka jo spēcīgāk koncentrēsieties uz vēlamo, jo lielāka iespēja to iegūt. Taču patiesībā tieši šī koncentrēšanās sašaurina redzesloku. Jūs pārstājat pamanīt citas iespējas, citas pilnības formas, kas jau ir blakus. Jūs it kā skatāties uz pasauli caur caurulīti, un viss, kas tajā neietilpst, pazūd.

Turklāt spēcīga vēlme barojas no salīdzināšanas: citiem ir tas, kā jums nav. Šis salīdzinājums ne vienmēr tiek apzināts, bet tas kurina uguni. Jūs sākat mērīt sevi caur to, kā jums trūkst, nevis caur to, kas jūs esat. Un jo vairāk jūs skatāties uz caurumu, jo lielāks tas šķiet. Uzskats “es esmu nepilnīgs” kļūst par pašpiepildošu pravietojumu. Bet, ja ieskatās uzmanīgāk, spēcīga vēlme nav ienaidnieks. Tā tikai izgaismo to iekšējo apgabalu, kur jūs vēl neesat sastapušies ar sevi pašu.

Kā tas jūtams:

• Jūs atrodaties nepārtrauktā iekšējā dialogā ar to, ko vēlaties: atkārtojat ainas, kurās beidzot to iegūstat, un katra šāda aina sniedz prieka uzplaiksnījumu, kam seko jauna izsalkuma sajūta.
• Jūsu uzmanība svārstās starp cerību (“tas drīz notiks”) un bailēm (“ja nu nenotiks”), un šis svārsts jūs nogurdina, bet jūs nespējat to apturēt.
• Laiks kļūst elastīgs: minūtes, kad netuvojaties vēlamajam, velkas bezgalīgi, bet tiešā saskarsmes mirkļi ar to aizlido sekundes laikā, atstājot pēcgaršu “vēl”.
• Iekšpusē – saldu sāpju un gaidu sajaukums, kā pirms randiņa: rūgtena pēcgarša, kuru kaut kāpēc gribas baudīt.

Iekšējais monologs:

• “Ja es to iegūšu, beidzot viss būs pareizi. Vairs nebūs šī tukšuma.”
• “Kāpēc es to tik ļoti vēlos? Es nespēju domāt ne par ko citu. Tas nav normāli. Bet tas ir tā vērts.”
• “Tikai lai nepalaistu garām brīdi. Man jādara viss, lai tas notiktu. Citādi es sev to nekad nepiedošu.”
• “Vēl mazliet – un es pieskaršos. Tur viss mainīsies. Es to zinu.”

No malas jūs varat izskatīties nepacietīgs, gandrīz apsēsts. Jūsu skatiens bieži ir pievērsts vienam punktam — tur, kur atrodas vēlmes objekts, vai tur, kur tas varētu parādīties. Jūs pārtraucat sarunas, lai atgrieztu tēmu pie tā. Jūsu žesti kļūst asāki, kustības — steidzīgākas, it kā jūs mēģinātu paātrināt laika ritējumu.

Jūs sākat plānot savu dzīvi ap iespēju iegūt kāroto: atsakāties no tikšanās reizēm, pārkārtojat dienas režīmu, meklējat jebkādus ieganstus, lai tuvotos. Lēmumi tiek pieņemti ātri un bez atskatīšanās — tikai lai nepazaudētu iespēju. Jūs varat tērēt vairāk naudas nekā parasti vai piekrist neērtībām, kuras citā laikā uzskatītu par nepieļaujamām.

Citi pamana jūsu izklaidību. Jūs atbildat neatbilstoši, aizmirstat par vienošanām. Jūs kaitina šķēršļi, un jums ir grūti noslēpt šo aizkaitinājumu. Dažreiz jūs kļūstat uzmācīgs, mēģinot dalīties savā entuziasmā, nemanot, ka sarunu biedrs jau ir noguris. Jūsu spēcīgā vēlme kļūst par ievērojamu jūsu uzvedības iezīmi — un tā var atbaidīt vai, gluži pretēji, piesaistīt tos, kas jūt jūsu enerģiju.

Cilvēku pasaulē vēlme ir magnēts, kas vienlaikus savieno un šķir. Jūsu spēcīgā vēlme var iedvesmot citus: viņi redz jūsu kaislību un paši aizdegas. Vai arī izraisīt skaudību: jūsu mērķtiecība atgādina viņiem par to, ko viņi paši sev neļauj vēlēties. Kolektīvos tas, kurš kaut ko ļoti vēlas, bieži kļūst vai nu par līderi, vai par atstumto — trešā gandrīz nav dots.

Tuvinieki var justies pamesti: jūsu uzmanība ir vērsta uz āru, un viņi vairs nav jūsu pasaules centrs. Tas rada klusus aizvainojumus, vārdus, kas izteikti ar pārmetumu. Jūs attaisnojat savu rīcību ar mērķa svarīgumu, bet citos aug sajūta, ka viņus izmanto kā fonu jūsu drāmai.

Tajā pašā laikā spēcīga vēlme rada kopību: kad vairāki cilvēki vēlas vienu un to pašu, rodas domubiedru grupa. Vai tas būtu projekta radīšana, ceļojums vai vienkārši kopīgs sapnis — vēlme kļūst par līmi. Bet šī pati līme var pārvērsties indē, ja vēlmes konfliktē. Sociālās normas bieži cenšas pieradināt spēcīgu vēlmi: “neesi pārāk mantkārīgs”, “esi pieticīgāks”, “proti apmierināties ar mazumiņu”. Un jūs mācāties slēpt savu uguni, līdz tā sāk gruzdēt zem konvenciju pelniem.

Kādreiz spēcīga vēlme tika uztverta kā grēks vai apsēstība. Viduslaiku ētika tajā saskatīja iekāri, kas novērš no Dieva. Cilvēks, kuru pārņēmusi vēlme, tika uzskatīts par vāju, velna gūstā. Renesanse apgrieza šo skatījumu: spēcīga vēlme kļuva par cilvēka spēka pazīmi, mākslas un zinātnes dzinējspēku. Leonardo da Vinči, Mikelandželo — viņu daiļrade burtiski bija caurstrāvota ar vēlmes uguni, no kuras viņi nekaunējās.

Rūpnieciskā revolūcija un kapitālisms pārvērta spēcīgu vēlmi par ekonomikas degvielu. Reklāma, mode, kredīti — viss ir būvēts uz to, lai uzkurinātu vēlmi un padarītu to hronisku. Tagad tas ir instruments. Bet instruments, kas viegli izkļūst no kontroles: jūs sākat vēlēties nevis tāpēc, ka jums tas ir vajadzīgs, bet tāpēc, ka šī vajadzība ir radīta no ārpuses.

Mūsdienās izpratne mainās. Mēs sākam saskatīt spēcīgu vēlmi nevis kā ienaidnieku vai kalpu, bet kā dzīvības spēka izpausmi, ko var apzināties. Audzināšana un sociālie tīkli māca mums nevis apspiest vēlmi un nevis akli tai ļauties, bet gan atšķirt: kura vēlme nāk no iekšienes, bet kura — no ārējā trokšņa. Tā ir kustība no morālā vērtējuma uz uzmanīgu pārdzīvošanu. Tagad svarīgāks ir nevis tas, vai ir “labi” vai “slikti” vēlēties, bet gan kā jūs ar šo vēlmi izturaties.

• Spēcīga vēlme vs Seksuālā vēlme: spēcīga vēlme ir dedzinoša vilkme pēc jebkā: pēc mērķa, lietas, sasnieguma. Seksuālā vēlme ir tas pats spēks, kas vērsts uz ķermenisku tuvību. Viens ir par jebkuru kaislības objektu; otrs ir par ķermeņu vilkmi.
• Spēcīga vēlme vs Apsēstība: spēcīga vēlme velk uz savu priekšmetu, bet atstāj jūs brīvus: var gribēt un dzīvot tālāk. Apsēstība to apgriež: vairs ne jūs gribat, bet vēlme valda pār jums, izspiedusi visu pārējo. Vēlme ir jūsu; apsēstībā jūs esat tās.
• Spēcīga vēlme vs Kaisle: spēcīga vēlme ir asa vilkme pēc objekta, bet jūs vēl valdāt pār sevi. Kaisle ir vēlme, kas izgājusi no krastiem: tā pārņem pilnībā un valda pār jums. Vēlme velk; kaisle nes, nejautājot.

Pretstats: Pārsātinājums — spēcīgā vēlmē jūs nevaldāmi velk, un viss ir par maz — “gribu vēl”, vēlmes objekts aizņem visas domas. Pārsātinājumā “jau ir par daudz, vairs nevaru” — tas, ko tik ļoti gribējās, tagad ir apriebies, un no viena vien skata šķebina.

Kad spēcīga vēlme kļūst par vienīgo jūsu dzīves centru, tā pārstāj būt enerģija un pārvēršas par atkarību. Jūs nespējat domāt ne par ko citu, bet vēlamā iegūšana nenes piesātinājumu – tikai īsu uzliesmojumu, kam seko jauns izsalkums. Jūs kļūstat par sava impulsa vergu: atceļat plānus, atstājat novārtā miegu, ēdienu, attiecības. Tas ir kā skriešana pa apli, kur finiša lente visu laiku attālinās.

Otrā polā – kad spēcīga vēlme gandrīz nepastāv. Dzīve kļūst bezgaršīga, jūs neko nevēlaties, viss šķiet vienlīdz nesvarīgs. Jūs pārstājat tiekties, sapņot, riskēt. Pasaule zaudē krāsas, un jūs peldat pa straumi, nejūtot ne sāpes, ne prieku. Apspiestā spēcīga vēlme bieži maskējas kā “brieduma miers”, bet iekšpusē ir tukšums, kas neļauj jums kustēties.

Veselīga attieksme ir tad, kad spēcīga vēlme pastāv, bet tā nediktē. Jūs varat to pamanīt, pat tai sekot, bet nesaplūst ar to. Jūs paliekat tas, kam piemīt spēcīga vēlme, nevis tas, kas ir spēcīga vēlme. Tad var kārot stipri un kaislīgi, bet vienlaikus atcerēties: jūs esat vairāk nekā jebkurš jūsu “es gribu”.

Budismā spēcīga vēlme tiek uzskatīta par ciešanu sakni: tieši pieķeršanās vēlmes objektam rada sāpes, kad tas aiziet vai nenāk. Bet tas nav aicinājums uz bezgribību — drīzāk uz apzinātu attieksmi. Theravāda māca saskatīt vēlmi kā plūsmu, nepieķeroties tai; mahajāna — kā enerģijas formu, ko var pārveidot līdzjūtībā.

Senie stoiķi, gluži pretēji, nenosodīja vēlmi, bet mācīja atšķirt to, kas ir mūsu spēkos, un to, kas nav. Marks Aurēlijs ieteica nepieķerties lietām, kuras var tikt atņemtas. Bet arī neizvairīties no tām — vienkārši atcerēties to pārejošo dabu. Tajā ir gudrība: spēcīga vēlme pati par sevi nav problēma; problēma ir identificēšanās ar to.

Austrumos, daoismā, vēlme tiek uzlūkota kā dabiska dzīves plūsma, kā vējš. Jūs necīnāties ar vēju, jūs uzliekat buru. Džuan-dzi runāja par “peldēšanu straumē”: kad jūs nepretojaties savai vēlmei, bet arī nekrītat atkarībā no tās, jūs paliekat līdzsvarā. Mūsdienu Rietumu psiholoģijā, no Junga līdz humānistiskajai pieejai, vēlme tiek atzīta par vienu no pamata virzošajiem spēkiem, ko var integrēt, nevis izskaust. Galvenais — neļaut tai aizēnot visu pārējo.

Literatūra

Frensisa Skota Ficdžeralda romānā «Lielais Getsbijs» zaļā uguntiņa otrā līča krastā kļūst par vienīgo orientieri, ap kuru Getsbijs ceļ savu izdomātā diženuma arhitektūru. Šī vēlme ir mēģinājums pārrakstīt pašu laiku, pārvēršot pagātni taustāmā realitātē. Ficdžeralda proza ir caurstrāvota ar šo drudžaino spriedzi, kur katra varoņa kustība kalpo tikai vienam mērķim. Samazināt attālumu starp sapni un roku, kas stiepjas tam pretī caur nakts miglu.

Glezniecība

Mihaila Vrubeļa «Sēdošais dēmons» iemieso alkas, kurām cilvēciskās būtības robežas ir par šauru. Sakļautie pirksti un skatiens, kas vērsts aiz audekla robežām, atklāj iekšējo degšanu, kurai visa pasaule šķiet tikai šaurs būris. Gleznojuma kolorītā, kas austs no mirdzošām kristāliskām šķautnēm, iekāre parādās kā titānisks spēks, kas nezina mieru un neatrod piepildījumu zemes formās.

Mūzika

Riharda Vāgnera prelūdija operai «Tristans un Izolde» ir balstīta uz slaveno «Tristana akordu», kas atkal un atkal izvairās no toniskas izšķirtnes, atstājot klausītāju mūžīgu ilgu sajūtā. Muzikālais audums šeit ir nepārtraukta kustība, kur katrs motīvs tikai vairāk uzkurina tieksmi pēc nākamā, radot bezgalīga «vēl nav» iespaidu. Šajā skaņu plūsmā vēlme pārstāj būt mērķis un kļūst par pašu eksistences formu, pulsējošu, gaidot ilgoto saplūšanu.

Kino

Orsona Velsa “Pilsonis Keins” pēta paradoksu cilvēkam, kuram bija viss, bet kurš sirdī saglabāja tikai miglainu zaudētā “rožu pumpura” tēlu. Caur operatora darba dziļajām ēnām un monumentālajām Ksanadu muižas dekorācijām filma parāda, kā neapmierināmais dvēseles izsalkums pārvērš dzīvi bezgalīgā meklējumos pēc tā vienīgā, ko nevar nopirkt vai atgūt. Ļaujiet šim kinematogrāfiskajam pētījumam jūs pārņemt, lai kopā ar varoni izdzīvotu šo ceļu no triumfa līdz apzināšanai, katrā ainā uzsūcot šīs visaptverošās tieksmes pilnību un ļaujot tā enerģijai piepildīt jūsu pašu uztveri.

Spēcīgas vēlmes izdzīvošana sākas nevis ar rīcību, bet ar apstāšanos. Pirms steidzaties pakaļ tam, kas vilina, apstājieties.

1. Pārvietojiet fokusu no objekta uz meklēto sajūtu. Ieelpojiet. Sajūtiet karstumu krūtīs — nevis kā aicinājumu uz tūlītēju iegūšanu, bet kā tīru enerģiju. Uzdodiet sev vienu jautājumu, bez nosodījuma: ko jūs patiesībā gaidāt no tā? Nevis «ko es dabūšu», bet «kādu stāvokli es meklēju»? Bieži atbilde pārsteidz: izrādās, jūs gribat nevis lietu, bet sajūtu — mieru, pieņemšanu, sajūsmu, piederību.

2. Ieturiet distanci, nebarojot un neapslāpējot iekšējo uguni. Tagad ļaujiet šai vēlmei būt, nesaplūstot ar to. Izturieties pret to kā pret viesi: tā ir atnākusi, tā ir šeit, bet mājas pieder jums. Jūs varat skatīties uz uguni, tajā nesadegot. Tā ir smalka māksla — nebarot vēlmi ar fantāzijām un neapslāpēt to ar gribasspēku. Vienkārši pamanīt: “šobrīd es to gribu. Un tas ir normāli. Man tas nav jāsaņem tūlīt pat. Es varu gribēt un dzīvot tālāk.”

3. Mīkstiniet šo kvēli, noņemot spēka bruņas. Kad karstums kļūst neizturams, atgriezieties ķermenī. Sajūtiet pēdas uz grīdas, muguru — pret krēslu. Elpojiet krūškurvja centrā, tur, kur mīt vēlme. Ar katru izelpu mīkstiniet tvērienu. Taču speriet arī iekšēju soli: ļaujiet sev ievainojamību. Pārtrauciet nest šo liesmu vienatnē, sakostiem zobiem. Šajā pazemībā nav vājuma, bet gan godīgums: jūs atverat telpu, kurā vēlme var vai nu rimt, vai arī rast citu, veselāku formu.

Laika gaitā rodas skaidra apjausma: vēlmei nav obligāti jāpiepildās, lai tā beigtu mocīt. Pietiek beigt ar to cīnīties un beigt tai ļauties — un tā kļūst vienkārši par vilni, kas pieceļas un norimst. Šajā padevībā ir brīvība.

Neraugoties uz šo iekšējo brīvību, ir mirkļi, kad mums nepieciešams atbalsts. Visspēcīgākā uguns nodziest dalītas klātbūtnes siltumā. Dažkārt noturēties šajās liesmās līdzās citam, kurš nenovērsīs skatienu — nozīmē pārvērst vientulīgu degšanu par kopīgu siltumu. Un tad jūs atklāsiet, ka vēlme ir vienkārši tā pati uguns, kas dara jūs dzīvu. Un tā var degt skaidri, jūs līdz pamatiem neizdedzinot.