Seksuālā vēlme

Seksuālā vēlme ir ķermeņa aicinājums uz galēju tuvību: tieksme, kurā pati dzīvība meklē savienošanos un turpinājumu, izdzēšot distanci starp diviem pirms pieskāriena.

Brīdī, kad pievilcība paceļas, jūs jūtat, kā ķermenis kļūst citāds. Tam parādās sava balss — neatlaidīga, silta, gandrīz aizmirsta. Šī balss skan nevis galvā, bet kaut kur dziļumos, zem ribām, plaukstās, tajā vietā, kur āda pēkšņi kļūst plānāka. Tā neprasa atļauju — tā vienkārši nāk, kā vilnis, kuru jūs neaicinājāt, bet kurš pazīst jūsu krastu.

Psihologs Džeimss Hilmans to sauca par dvēseles aicinājumu, kas caur ādu atgādina par tās ilgām pēc dzīvas veseluma. Viņš teica: šī pievilcība — nav tikai ķermeņa vajadzība, bet pats ķermenis, kas kļuvis par jautājumu pasaulei. Jūs nevēlaties otru cilvēku — jūs caur viņu vēlaties sajust, ka jūs pats joprojām esat šeit, šajā pasaulē, nevis atsevišķi, bet kā daļa.

Tā dzimst paradokss: Seksuālā vēlme ir vērsta uz āru, uz otru, bet tās avots ir jūsos pašos. Tā ir jūsu pašu dzīvības spēks, kas meklē formu, lai iepazītu sevi. Tajā nav nekā apkaunojoša vai zema — tā vienkārši ir, kā elpa, kā siltums, ko nēsājat sevī. Un, kad pārstājat to apspiest, jūs pamanāt: pievilcība nav tik daudz izsalkums, cik dzīves pārbagātība, kas lūdzas ārā.

Pirmais, ko jūs izjūtat — siltuma vilnis, kas paceļas no krūšu centra vai zemāk vēderā. Tas izplūst pa ādu, padarot to jūtīgu, it kā katrs vēja pieskāriens kļūtu skaļāks. Plaukstas sasilst, elpa izsitas no ierastā vienmērīgā ritma — jūs sākat elpot biežāk, dziļāk, gaiss pēkšņi kļuvis blīvāks.

Muskuļi maigi saspringst, gatavojoties kustībai, bet tas nav baiļu sasprindzinājums — drīzāk, loka stīgas nospriegojums pirms šāviena. Sirds pukst smagāk, pulss atbalsojas deniņos, rīklē, pirkstu galos. Jūs varat pamanīt, ka ķermenis pats tiecas pretī otram — mazākā tuvināšanās atsaucas ar trīsām, it kā starp jums būtu nostiepta neredzama stīga.

Kādam tas ir vēsums gar muguru, kādam — karstums, kas paceļas sejā. Žokļi nedaudz atslābst, acis plašāk atveras, uzsūcot gaismu. Nav svarīgi, kādas ir konkrētās sajūtas — svarīgi, ka jūs pārstājat būt tikai “galva, kas vada ķermeni”. Jūs kļūstat par šo ķermeni — pilnībā, no galvas līdz kāju pirkstiem, un katra tā šķiedra zina, ko tā vēlas.

Zem vēlmes bieži slēpjas kluss uzskats: “Es neesmu vesels bez otra. Tikai tad, kad mani vēlas, es eksistēju.” Mēs ticam, ka otrs cilvēks spēj aizpildīt iekšējo tukšumu, atdzīvināt mūs, dot pilnības sajūtu. Bet seksuālā vēlme nav trūkuma izpausme, bet gan pārbagātības izpausme: mūsos jau ir dzīvība, un tā meklē saskarsmi.

Lūk, slēptā pretruna: jo dziļāka ir mūsu ticība savai nepilnībai, jo nepiepildāmāka kļūst vēlme. Tā pārvēršas savilktā dūrē — “dod man”, “man tas jāsaņem”. Bet aiz šīs prasības dzirdama cita balss: “Sajūti mani dzīvu.” Uzskats “es bez tevis esmu nekas” rada atkarību, kurā seksuālā vēlme pārstāj būt brīva dzīvības spēku spēle.

No tā izriet mēģinājums kontrolēt: “kad”, “ar ko”, “cik ilgi”. Mēs vēlamies, lai vēlme nāktu pēc pasūtījuma un pakļautos mūsu plāniem. Bet tā, tāpat kā paisums, nezina grafiku. Patiesa brīvība nav kontrole pār vēlmi, bet gan atļauja tai būt, neidentificējoties ar tās prasībām. Ievērojiet: jūs neesat jūsu vēlme. Jūs esat tas, kurš to pamana.

Kā tas jūtams:

• Seksuālā vēlme ieplūst ķermenī kā pēkšņs grūdiens — jūs pēkšņi nonākat citā ritmā, kur katra otra cilvēka kustība atbalsojas jūsos kā elektrisks impulss.
• Laiks saraujas: pagātne un nākotne pazūd, paliek tikai šis mirklis — pirksta gals, elpa, apģērba kroka, ko gribas pavilkt.
• Jūs jūtaties kaili pat pilnībā apģērbti — āda atceras pieskārienu, kura vēl nav bijis, un gaidīšana kļūst gandrīz par fizisku faktu.
• Parādās dīvains vieglums krūtīs, kas sajaukts ar smagumu vēdera lejasdaļā — it kā ķermenis būtu paplašinājies, lai uzņemtu vairāk gaisa, vairāk siltuma, vairāk iespējas.
• Pēkšņi jūs pamanāt, ka visa pasaule ir fokusējusies uz vienu cilvēku — viņa balss skan savādāk, viņa ādas smaržu jūs uztverat jau vairāku soļu attālumā, un katrs viņa vārds šķiet adresēts tikai jums.

Iekšējais monologs:

• «Es nespēju novērst skatienu — kas ar mani notiek, kāpēc mani tik ļoti velk pie viņa/viņas, taču es to neplānoju?»
• «Droši vien es to gribu pārāk stipri — ja es parādīšu savu seksuālo vēlmi, es kļūšu neaizsargāts, zaudēšu kontroli, man jāvaldās».
• «Bet ja nu es viņam/viņai neesmu vajadzīgs? Ja nu viņš/viņa nejūt to pašu? Tad mana seksuālā vēlme ir kļūda, un es palikšu viens ar savām ilgām».
• «Kāpēc tas notiek tieši tagad? Man taču bija plāni, es negribēju novērsties — kas ir tas spēks, kas apgriež visu iekšā?»
• «Man nevajag kaunēties — tas ir dabiski, tā ir dzīvība manī, man ir tiesības gribēt, man ir tiesības būt tam, kurš grib».

Vēlme pārveido ķermeņa valodu jau pirms jūs pasakāt kaut vienu vārdu. Pleci iztaisnojas, galva nedaudz paceļas, it kā jūs ieklausītos vējā. Jūsu rokas atrod nodarbošanos — sakārtot matus, pieskarties savam kaklam, paņemt glāzi — bet katra kustība kļūst nedaudz lēnāka, apaļāka, aicinošāka.

Skatīšanās mainās: acu zīlītes paplašinās, jūs mirkšķināt retāk, ilgāk kavējaties uz otra cilvēka sejas. Ja sēdaties pretī — kājas un ķermenis neapzināti pagriežas viņa virzienā, jūs “atveraties” kā grāmata uz vajadzīgās lapas. Balss kļūst nedaudz zemāka, maigāka, tajā parādās pauzes, kuru agrāk nebija.

Apkārtējie var pamanīt, ka jūs arvien biežāk smaidāt bez iemesla, elpojat nedaudz dziļāk, un jūsu pozā izzūd ierastā sasprindzinātība. Vai gluži pretēji — jūs kļūstat klusāks, it kā ieklausītos kaut kam sevī, un jūsu nekustīgums runā skaļāk par jebkuriem vārdiem. Tas viss nav apzināti lēmumi — tas ir ķermenis, kas runā valodā, kuru saprot visi, pat tad, kad jūs klusējat.

Seksuālā vēlme vienmēr pastāv starp cilvēkiem – pat tad, kad tā ir neatlīdzināta, pat tad, kad jūs to slēpjat. Tā ir kā trešā, neredzamā klātbūtne, kas maina visu attālumu starp jums. Pazīstamu cilvēku sabiedrībā jūs varat vadīt parastu sarunu, bet zem galda jūsu ceļgali gandrīz pieskaras, un šis saskares punkts kļūst par visas pasaules centru.

Sociālie noteikumi no vēlmes prasa smalkjūtību: to nevar izlikt uzskatāmu, bet pilnībā to slēpt nozīmē melot. Šajā dejā starp acīmredzamo un slēpto dzimst īpašs saspīlējums. Seksuālā vēlme pārbauda robežas: cik tuvu drīkst pienākt, vai drīkst pateikt, kad labāk klusēt. Katrā skatienā ir jautājums, kas nav uzdots, bet kas karājas gaisā.

Tuvās attiecībās seksuālā vēlme nav tikai dzirksts, bet arī pastāvīgs dialogs: kā tā mainās laika gaitā, kā skumjas un nogurums to ietekmē, kā lūgt un kā atteikt, nesāpinot viens otru. Kad seksuālā vēlme kļūst par daļu no ilgstošas saiknes, tā pārstāj būt tikai impulss – tā pārvēršas par veidu, kā runāt par to, ko nav iespējams izteikt vārdos.

Ilgu laiku seksuālā vēlme tika uztverta kā bīstama stihija, kas jātur savā varā. Antīkajā pasaulē to novērtēja kā dzīvības spēku, taču jau kristīgajā tradīcijā tā kļuva par grēka, vājuma un krišanas sinonīmu. Cilvēkam bija jāapspiež vēlme, lai tuvotos dievišķajam — tas tika uzskatīts par varonību.

19. gadsimtā līdz ar psiholoģijas rašanos skatījums mainījās: seksuālā vēlme vairs nebija tikai morāla problēma. To atzina par fundamentālu spēku, kas veido personību. Taču arī tad tā palika kaut kas, kas ir “jāsublimē”, jāpārkausē kultūrā — it kā tīrai seksuālajai vēlmei pašai par sevi nebūtu vērtības.

Šodien mēs dzīvojam paradoksā: kultūra vienlaikus hiperseksualizē visu (reklāma, sociālie tīkli, pornogrāfija) un kaunina par dabisko pievilcību. Industrija ir iemācījusies gūt peļņu no seksuālās vēlmes, radot mākslīgus tēlus, ar kuriem nav iespējams saskanēt. Šajā plūsmā ir viegli pazaudēt savu ķermeņa balsi un sākt vēlēties nevis to, ko patiešām gribas, bet to, ko “vajag” vēlēties. Patiesā izpratnes evolūcija nav tajā, lai labāk kontrolētu seksuālo vēlmi, bet gan tajā, lai atšķirtu, kur ir jūsu dzīvā tieksme un kur — sociāla konstrukcija, kas liek jums just trūkumu.

• Seksuālā vēlme vs Kaisle: seksuālā vēlme ir ķermeniska vilkme pati par sevi. Kaisle ir plašāka un karstāka — visa būtnes pārņemtība, kur ķermeniskajam piejauktas jūtas, uguns, reizēm apsēstība. Vēlme grib ķermeni; kaisle deg pilnībā.
• Seksuālā vēlme vs Mīlestība: seksuālā vēlme ir ķermeņa vilkme pret ķermeni; tā var uzliesmot arī pret svešinieku un pavisam bez mīlestības. Mīlestība ir veselu cilvēku saikne, kurā vēlme ir tikai daļa. Vēlme grib iegūt ķermeni; mīlestība grib pašu cilvēku.
• Seksuālā vēlme vs Spēcīga vēlme: spēcīga vēlme ir dedzinoša vilkme pēc jebkā: pēc mērķa, lietas, sasnieguma. Seksuālā vēlme ir tas pats spēks, kas vērsts uz ķermenisku tuvību. Viens ir par jebkuru kaislības objektu; otrs ir par ķermeņu vilkmi.

Kad vēlmes ir pārāk daudz, tā kļūst par vilni, kas nekad nerimst. Jūs nespējat domāt ne par ko citu — katrs skatiens tiek uztverts kā zīme, katrs pieskāriens — kā solījums. Ķermenis it kā atrodas pastāvīgā uzbudinājumā, kas neatrod izlādi, un tas nogurdina. Šāds spiediens bieži maskē bailes — bailes no tuvības, bailes no vientulības, bailes, ka bez vēlmes jūs pārstāsiet justies dzīvs.

Kad seksuālā vēlme ir apspiesta, ķermenis apklust. Jūs pārstājat just vēdera lejasdaļu, zaudējat interesi par pieskārieniem, pat par savējiem. Āda kļūst blāva, elpošana — sekla. Jūs varat domāt: “Man tas nav vajadzīgs”, “Es esmu pāri tam”, bet patiesībā esat nogriezis sevi no svarīga dzīvības enerģijas avota. Apspiestā seksuālā vēlme nepazūd — tā pārvēršas aizkaitināmībā, hroniskā nogurumā vai dīvainā tukšumā, ko nekas nespēj aizpildīt.

Veselība šeit nav “līdzsvars” pa vidu, bet spēja būt kontaktā: saprast, kad seksuālā vēlme ir īsta, bet kad — aizsardzība; prast uz to atsaukties vai maigi atteikt; nekaunēties no tās, kad tā ir, un nespīdzināt sevi, kad tās nav. Šajā atzīšanā slēpjas brīvība būt pašam sev jebkurā stāvoklī.

Senajās kultūrās (Indijā, Ķīnā, Grieķijā) seksuālā vēlme bieži tika uztverta kā svēta enerģija. Tantriskajās tradīcijās to nevis apspieda, bet mācījās virzīt — pārveidot garīgā pieredzē. Tika uzskatīts, ka caur ķermeni var pieskarties dievišķajam, un vēlme bija viens no tiltiem.

Romantisma laikmets atnesa jaunu pavērsienu: vēlmi savienoja ar mīlestību kā augstāko jūtu, bet vienlaikus sāka prasīt no tās dziļumu un pastāvību. Viktorijas laikmetā tā atkal kļuva aizliegta, bet tagad — šķīstības maskas aizsegā. Sievietes seksuālā vēlme tika gandrīz pilnībā noliegta, vīrieša — nosodīta, ja izpaudās publiski.

Šodien, pasaulē, kur informācija ir pieejama acumirklī un attēli ir visapkārt, mēs stāvam jauna izaicinājuma priekšā: kā saglabāt vēlmes intimitāti totālās redzamības laikmetā? Ir svarīgi neļaut ārējiem standartiem apslāpēt jūsu unikālo ķermeņa ritmu. Kultūra uzspiež «pareizās» seksuālās vēlmes tēlu — bet jūsu vēlme var izskatīties citādi. Un tas ir normāli.

Literatūra

Romānā “Lēdijas Čaterlejas mīļākais” Deivids Herberts Lorenss apraksta iekāri kā aktu, kurā cilvēks atgriežas pie savas miesas, no kuras civilizācija ir pieradusi novērsties. Šeit kaislība kļūst par vienīgo veidu, kā izlauzties cauri šķiru konvenciju un intelektuālo aizliegumu slāņiem. Varoņi patiesumu rod tikai tajos brīžos, kad viņu ķermeņi pārstāj būt prāta instrumenti un kļūst par dzīvu, pulsējošu realitāti.

Glezniecība

Gustava Klimta «Danae» pārvērš erotisko pievilcību alķīmiskā procesā, kur zelts kļūst par absolūtās absorbcijas metaforu. Sievietes figūra, sarāvusies embrija pozā, atspoguļo galējas koncentrācijas sajūtu uz savu pašsajūtu, kad pasaule apkārt pazūd, atstājot tikai pieskārienu un gaismu. Mākslinieks izmanto ornamentālo greznību, lai uzsvērtu vēlmes sakralitāti, pārvēršot tuvības mirkli sastingušā dārgakmenī.

Mūzika

Morisa Ravela «Bolero» iemieso nepielūdzamo kaislības loģiku, kur bungu uzmācīgais, hipnotiskais ritms pakāpeniski ievelk sevī arvien jaunus instrumentus. Melodijai pieaugot, tā neizbēgami virzās uz punktu, no kura nav atgriešanās, kur spriedze kļūst gandrīz taustāma. Šis muzikālais audekls nezina pustoņus, tas tikai nepārtraukti sabiezina skaņu, līdz sasniedz robežu, aiz kuras paliek tikai apdullinošs klusums.

Kino

Vonga Karvaja «Mīlas noskaņa» ir piesātināta ar ilgām, kas mīt skatienu starpbrīžos, nejaušos pieskārienos šaurajos gaiteņos un valdzinošajā čella ritmā. Kamera ar tādu smalkumu tver katru varoņu žestu, ka neizteiktais spriegums kļūst par galveno varoni, piepildot ar sevi ikvienu kadru un pārvēršot atturību visasākajā tuvības formā. Ļaujiet šai vizuālajai dzejai palēnināt jūsu uztveri, lai kopā ar varoņiem izdzīvotu šo trauslo mirkli, kurā apstājas laiks, un paņemtu līdzi siltumu no šīs nenotikušās, bet bezgalīgi dziļās pievilkšanās.

Pārdzīvot seksuālo vēlmi nozīmē nevis cīnīties ar to vai akli tai izdabāt, bet palikt ar to aci pret aci. Sāciet ar ķermeni: kad vilnis sāk celties, vienkārši pastāviet tā plūdumā.

1. Skenējiet ķermeni, sekojot uztraukuma centram. Sajūtiet, kur tas jūsos mīt — krūtīs, rīklē, plaukstās. Nemēģiniet to apspiest ar elpošanu, nesteidzieties to realizēt. Dodiet sev minūti vai divas, lai vienkārši būtu šajā stāvoklī.

2. Atpazīstiet, kādu emocionālo tukšumu aizsedz impulss. Pēc tam uzdodiet sev jautājumu: ko patiesībā vēlas šī kustība? Iespējams, tā meklē pieskārienus, tuvību, atzinību vai atbrīvošanos, radošumu, spilgtu dzīves sajūtu. Vēlme bieži nāk ķermeniskā iepakojumā, bet iekšā var būt pavisam cits vēstījums.

3. Novelciet no vēlmes kauna un steidzamības masku. Ļaujiet tai būt neaizsargātai, neslēpjoties aiz prasības. Vēlme nav pavēle, bet lūgums, un jūs varat to sadzirdēt, neuzņemoties pienākumu to izpildīt. Šajā pauzē starp aicinājumu un atbildi dzimst brīvība — jūsu dzīvā, ne iegaumēta reakcija.

Reiz arī es steidzos izlādēt šo spriedzi, rīkojoties acumirklī, un tikai pēc tam pamanīju, ka īsts izsalkums palicis neremdēts.

Tieši tāpēc es radīju praksi, kurā jūs varēsiet iemācīties atšķirt savus paisumus blakus tam, kurš tajos neslīkst.