Bažīgums

Bažīgums ir prāta aizņemtība ar neatrisinātu rūpi. Domas atkal un atkal atgriežas pie jautājuma, kas prasa risinājumu un nedod mieru.

Bažīgums ir tad, kad prāts ir atradis sev nodarbi un nekādi nespēj no tās atrauties. Tā nav trauksme, kas vienkārši vibrē krūtīs, bet gan pilnīgi taustāms darbs: jūs sēdat, braucat, runājat ar kādu, bet jūsos iekšā kā ieslēgta lente griežas viens un tas pats uzdevums. Variants, termiņš, budžets, dialogs, kas vēl nav noticis — viss, kas prasa risinājumu. Un jūs jau risinat. Prāts jau risina. Un nespēj apstāties.

Varētu domāt, ka tas ir solis pretī rīcībai, sagatavošanās. Bet ieskatieties tuvāk: sagatavošanās kam? Visbiežāk tam, kas jau ir noticis jūsu iztēlē. Jūs ritināt scenāriju, kas vēl nav piepildījies, vai pārlasāt jau notikušā lauskas, cenšoties tās salikt citādi.

Filozofs Moriss Merlo-Pontī teica, ka uzmanība ir viss ķermenis, kas vērsts pretī pasaulei. Bažīgums ir šīs kustības pretējā puse: ķermenis ir šeit, bet prāts jau tur, nākotnē, un to atgriezt atpakaļ ir tikpat grūti kā pievilkt gumijas lenti. Jūs jūtaties izstiepts — un tā nav metafora, tā ir precīza sajūta.

Domas, kas atkārtojas, netuvina atbildei. Tās tikai stiprina cilpu. Un lūk, paradokss: jo vairāk jūs esat aizņemts ar problēmu, jo mazāk jūs spējat to ieraudzīt — jo redz nevis aizņemts prāts, bet atvērts. Šis ir stāvoklis, kurā jūs esat pārāk tuvu savai domai, lai to pamanītu no malas.

Bažīgums nedzīvo tikai galvā — tas nosēžas ķermenī pavisam konkrētos saspīlējumos. Pats pirmais, ko pamanāt: žoklis. Tas it kā ir nedaudz saspiests, zobi sakosti ciešāk, nekā vajadzētu. Tā ir mikroskopiska piepūle — turēt kontrolē to, kas ir iekšā, jo bažīgums ir ieslēgta enerģija, kurai nav izejas.

Elpošana kļūst sekla, ribas it kā ir nedaudz savilktas. Ne tā, ka jūs aizrītos, bet tā, ka pilnīga ieelpa nenotiek: gaiss sasniedz krūšu vidu un paliek tur, nenolaižoties vēderā. Tas tāpēc, ka bažīgums ir pastāvīga turēšana: jūs turat problēmu kā čemodānu, kuru baidāties nolikt, lai neaizmirstu.

Kakls un pleci ir nākamā vieta. Tie paceļas par milimetru vai diviem, it kā jūs paceltos pretī uzdevumam, gatavi ātrai rīcībai. Bet rīcība neiestājas, un šis saspīlējums kļūst par fonu — jūs vairs nepamanāt, kā dzīvojat ar saspiestiem pleciem. Acis bieži ir nedaudz piemiegtas, uzacis saspiestas: skatiens neslīd brīvi, bet ir sastingis uz iekšējās problēmas.

Dažreiz pievienojas viegla trīce pirkstos vai vēlme kaut ko knibināt — pildspalvu, drēbju malu, matus. Tas ir ķermenis, kas mēģina atdot pārpalikumu, ko prāts nespēj sagremot. Visa aina — nevis sāpes, bet blīvums. Ķermenis kļūst saspiests, kā atspere uz drošinātāja.

Aiz bažīguma vienmēr slēpjas viens uzskats: “Man tas jāatrisina tagad un uzreiz.” Vai arī: “Ja es pārtraukšu domāt, notiks katastrofa.” Kontrole, kas mums šķiet attaisnota, patiesībā pārvēršas par cietumu: jo ciešāk jūs satverat uzdevumu, jo mazāk elastības paliek prātam.

Psiholoģiski bažīgums ir mēģinājums pasargāt sevi no nenoteiktības. Izvēlētais veids – aizņemt uzmanību ar vienu lietu, lai nesastaptos ar to, kas ir plašāks, dziļāks, kas biedē ar savu nenoteiktību. Tā ir ilūzija: mēs ticam, ka pastāvīga pārdomāšana dos mums pamatu, bet patiesībā tā to atņem.

Ir arī otra puse: bažīgums ļauj justies “aizņemtam” – un līdz ar to atbildīgam, nozīmīgam. Pateikt sev: “Es esmu tik bažīgs par šo problēmu” – nozīmē neatzīt, ka patiesībā jūs esat iestrēdzis. Jūs nerisināt, bet stāvat uz vietas. Bet to atzīt nozīmē sastapties ar bezspēcību, ar to, ka situācija var nepadoties. Un mēs esam pieraduši domāt, ka viss padodas, ja vien pieliek pūles.

Uzskats “tā nedrīkst būt” – ka problēma nedrīkst ilgt tik ilgi, ka nenoteiktībai ir jāatrisinās – baro bažīgumu. Jo vairāk jūs vēlaties, lai “tas beidzas”, jo vairāk tas turpinās. Jo pretestība ir degviela. Un jūs to sniedzat.

Bažīgums nav skaļš stāvoklis. Tas ir kluss, bet neatlaidīgs. Iekšienē jūs nekliedzat, bet čukstat — sev, sev pašam, bez apstājas.

Kā tas jūtams:

• Jūs jūtat, ka jūsu prāts ir kā istaba, kurā neizslēdzas radio: tas runā, runā, runā, bet jūs nevarat nospiest «stop».
• Krūtīs — viegls smagums, kas izkūst tikai tad, kad novēršaties uz kaut ko citu, bet atgriežas, tiklīdz apstājaties.
• Laiks plūst citādi: stunda, kas pavadīta bažīgumā, šķiet kā trīs, jo katra minūte ir piepildīta ar iekšēju atkārtošanos.
• Jūs ievērojat, ka jūsu iekšējais skatiens ir vērsts uz iedomātu nākotni, kā luktura stars, kas sit vienā punktā, bet viss apkārt paliek tumšs.
• Ķermenis ir nedaudz saspringts, it kā jūs gaidītu signālu rīcībai — bet signāla nav, un jūs paliekat šajā gaidīšanas pozā.

Iekšējais monologs:

• «Man tas ir jāatrisina, citādi viss nenotiks tā, kā vajag.»
• «Ja es tagad atslābināšos, es zaudēšu pavedienu, un viss kļūs tikai sliktāk.»
• «Un ja nu es kaut ko palaižu garām? Vajag vēlreiz pārbaudīt — varbūt ir cits variants.»
• «Kāpēc es nevaru vienkārši izmest to no galvas? Tā taču ir tikai doma. Bet, ja es to izmetīšu, nekas nemainīsies?»
• «Cik tas ir nogurdinoši. Bet apstāties nevar — man vajag, man vajag, man vajag…»

Ievērojiet: šis monologs nesniedz jaunus datus. Tas vienkārši griežas. Un jūs — neesat tā balss, bet tas, kurš dzird šo balsi. Bet bažīgumā mēs saplūstam ar to, uzskatām sevi par šo balsi.

No malas cilvēks, kurš ir iegrimis bažīgumā, izskatās atrauts. Jūs ar viņu runājat, bet viņš atbild ne uzreiz, ar aizkavēšanos, it kā pārslēgtos no citas pasaules. Skatiens ir izkliedēts, reizēm vērsts uz iekšpusi — viņš skatās uz jums, bet neredz.

Rokas ir aizņemtas: viņš var piesist ar pirkstiem, pārlikt priekšmetus, griezt zīmuli, šķirstīt telefonu — jebkurš veids, kā atdot spriedzi ķermenim, kamēr prāts ir aizņemts. Kustības kļūst nedaudz drudžainas, neveiklas. Viņš biežāk nopūšas, izelpo ar troksni, it kā gribētu nomest nastu, bet uzreiz satver jaunu.

Sarunā šāds cilvēks var pārtraukt vai novirzīt tēmu uz savu rūpju pusi. Viņam ir grūti noturēt uzmanību uz sarunu biedru, jo iekšpusē notiek darbs. Vai, gluži pretēji, viņš kļūst uzsvērti aktīvs: sāk kaut ko darīt, kustināt, pārlikt — nevis lietas dēļ, bet lai aizņemtu rokas, kamēr prāts turpina savu.

Vēl viena pazīme: mīmika kļūst bažīga — piere ir sasprindzināta, lūpu kaktiņi nolaisti, seja it kā savelkas krokā. Pa to ir redzams, ka tur, iekšpusē, kaut kas tiek izlemts, un šis lēmums nāk ar piepūli. Apkārtējie intuitīvi jūt: šobrīd ar viņu labāk nejokot — viņš nav tādā noskaņojumā.

Bažīgums ir viena no retajām emocijām, ko sabiedrība veicina. «Viņš ir ļoti bažīgs par šo projektu» izklausās cieņpilni — tas nozīmē, ka cilvēks ir atbildīgs, iesaistīts, ne vienaldzīgs. Sabiedrībai patīk aizņemti cilvēki — tie šķiet uzticami. Bažīgums ir kļuvis par pieauguša cilvēka pazīmi: īstam pieaugušajam jābūt par kaut ko bažīgam — par darbu, ģimeni, veselību, finansēm.

Tas rada lamatas: jūs pierodat nēsāt bažīgumu kā apzinīguma nozīmīti. Un, kad jums blakus ir kāds bezrūpīgs, jūs varat sajust dūrienu — «viņš nedomā par to, kas jādara», «viņam vienalga». Tad bažīgums pārvēršas klusā citu nosodīšanā, veidā, kā norobežoties no viņu viegluma, jo jūs sev to neļaujat.

Tuvās attiecībās bažīgums izpaužas kā klātbūtnes trūkums. Jūs esat mājās ar ķermeni, bet prātā — darbā, strīdā, plānos. Partneris vai bērns jūt: jūs esat šeit, bet ne ar viņiem. Un tas sāp vairāk nekā atklāts konflikts, jo sāp neredzami. Bažīgums ir bezskaņas pazušana no istabas, kamēr jūs vēl sēžat krēslā.

No otras puses, tas var vienot: kopīgs bažīgums — gatavošanās eksāmenam, rūpes par slimnieku, projekta pabeigšana — rada kopīgas frontes sajūtu. Cilvēki saliedējas ap problēmu. Bet pēc tās atrisināšanas bieži iestājas tukšums — un jāiemācās no jauna būt kopā bez bažīguma.

Agrāk bažīgumam nebija sava atsevišķa nosaukuma — to sauca par «rūpēm», «gādību», «domām». Kultūrās, kur dzīve bija pakļauta dabas ritmam un kolektīva izdzīvošana bija pirmajā vietā, bažīgums nebija personiska sajūta, bet gan kopīgs pienākums: katrs nesa savu daļu raižu par cilti, par ražu, par bērniem. Tas netika uztverts kā problēma — tas bija normāls atbildīga cilvēka stāvoklis.

Attīstoties individuālismam un psiholoģiskajai refleksijai, bažīgums pārstāja būt vienkārši «rūpes» un ieguva trauksmes nokrāsu. 19. gadsimtā to sāka saistīt ar neirastēniju — novārdzinātu nervu stāvokli, kad cilvēks «pārāk daudz domā». Tā bija diagnoze tiem, kuri nespēja pārstāt strādāt ar galvu.

Šodien bažīgums ir prece. Produktivitātes industrija uz tā ceļ veselus biznesus: piezīmju aplikācijas, uzdevumu izsekotāji, laika plānošanas tehnikas — tas viss barojas no mūsu pārliecības, ka mums visu laiku jābūt aizņemtiem. Sociālie tīkli rāda cilvēkus, kuri ir «veiksmīgi bažīgi»: viņi publicē darāmo darbu sarakstus, plānus, sasniegumus.

Bet ir arī cita kustība: apzinātības prakses, meditācija, «lēnā dzīve» — mēģinājumi atgriezties stāvoklī, kad prāts var būt neaizņemts. Tā nav mode, bet gan kultūras izelpa, kas ir nogurusi no savas pašas dūkoņas. Mūsdienu cilvēks sāk pamanīt, ka bažīgums nav tikums, bet gan noguruma forma, un ka īstas rūpes par dzīvi dažreiz ir vienkārši būt, nevis domāt par to, kas jādara.

• Bažīgums vs Apsēstība: bažīgums ir samērīgs: ir reālas rūpes, prāts ar tām nodarbojas, bet jūs pārvaldāt uzmanību. Apsēstība pārņem pāri malām: doma pati tur jūs, izspiežot visu pārējo, un to nevar palaist vaļā. Bažīgums domā par problēmu; apsēstība nevar beigt par to domāt.
• Bažīgums vs Bažas: bažas raugās uz priekšu, uz iespējamu nelaimi: «ja nu kas notiek». Bažīgums ir aizņemts ar uzdevumu šeit: «kā to atrisināt». Bažas satraucas par to, kas var notikt; bažīgums rūpējas par to, kas jau ir rokās.
• Bažīgums vs Nervozitāte: nervozitāte ir ķermeniski emocionāls uzvilkums, trīsa bez skaidras adreses. Bažīgums ir prāta pārņemtība ar konkrētu rūpi: galva ir aizņemta ar problēmu, kas jāatrisina. Nervozitāte rausta ķermeni; bažīgums noslogo prātu.
• Bažīgums vs Pārslodze: bažīgums ir par vienu rūpi, kas notur prātu: ir problēma, un jūs ar to esat aizņemti. Pārslodze ir par to daudzumu uzreiz: rūpju, uzdevumu, stimulu ir tik daudz, ka tie neietilpst, un jūs drīz vien aizrīsieties. Bažīgums ir koncentrēts uz vienu; pārslodze slīkst daudzajā.

Vairāk līdzīgu:

Bažīgums var būt veselīgs un darboties spējīgs — kad tas ir īslaicīgs, samērīgs ar uzdevumu un atkāpjas, tiklīdz problēma ir atrisināta. Jūs to jūtat, bet tas neaizņem visu skatuvi. Tas ir kā lukturu gaisma miglā: tā izgaismo ceļu, bet neapžilbina.

Taču pastāv arī otrs pols — kad bažīgums kļūst hronisks. Tas caurstrāvo katru dienu. Jūs pamostaties jau ar šo domu, ar to pašu aizmiegat, un brīvdienas nesniedz atvieglojumu, jo iekšienē darbs turpinās. Šādā stāvoklī jūs vairs nespējat atšķirt svarīgo no nesvarīgā: jebkurš sīkums — neapmaksāts rēķins, ieraksts sociālajos tīklos — pārvēršas par uzdevumu, kas jāpārdomā un jāatrisina.

Otrā polā atrodas bažīguma nepieejamība, tā apspiešana. Cilvēks, kurš izspiež raizes no prāta, var šķist bezrūpīgs, taču bieži vien tā ir samaksa par neapzinātību. Viņš neatrisina problēmas, bet atliek tās, un tās krājas, līdz kādu dienu uzgāžas kā lavīna. Vai arī pārliek atbildību uz citiem, atņemot sev iespēju just savu iesaisti dzīvē.

Veselīgs bažīgums ir tad, kad jūs atceraties par uzdevumu, bet tajā neiestrēgstat. Jūs varat to atlikt un nodarboties ar kaut ko citu, neizjūtot vainas apziņu. Jūs zināt: es par to padomāšu rīt — un tiešām padomājat, kad pienāk laiks. Tas ir kā elpošana: ieelpa — jūs esat aizņemts, izelpa — atlaižat. Abi ir svarīgi.

Antīkajā filozofijā bažīgums netika izdalīts atsevišķi, taču stoiķi runāja par «rūpēm» kā prāta kustību, kurai jābūt pakļautai saprātam. Neuztraucieties par to, kas nav jūsu varā — šādas rūpes tikai vairo ciešanas. Stoiķim bažīgums bija pieķeršanās ārējam pazīme, līdz ar to — vājums.

Viduslaiku kristīgajā kultūrā bažīgums (rūpes par pasaulīgo) tika pretstatīts uzticībai Dievam. «Neuztraucieties par rītdienu» — šī evaņģēlija frāze kļuva par asi: cilvēks, kurš ir pārāk bažīgs par zemes lietām, zaudē saikni ar debesīm. Taču te parādās arī «pienācīgās rūpes» — par dvēseli, par tuvāko, par pestīšanu.

Austrumu tradīcijās, īpaši daoismā un dzenā, bažīgums ir šķeltā prāta stāvoklis, kad neesi vienots ar mirkli. Uzsvars uz darbību bez piepūles (u-vejs): nedomāt par to, kā atrisināt, bet vienkārši rīkoties no veseluma. Bažīgums ir troksnis, kas traucē dzirdēt klusumu, no kura dzimst gudrība.

Mūsdienās, informācijas pārslodzes laikmetā, bažīgums ir kļuvis gandrīz vispārējs. Mēs veidojam grupas pēc kopīgām bažām: vecāku čati, profesionālās kopienas, savstarpējās palīdzības grupas. Kultūra atzīst bažīgumu par leģitīmu stāvokli, bet vienlaikus pieaug pieprasījums pēc «atslēgšanās» — digitālās atturēšanās, dienām bez ziņām, klusuma rekolekcijām. Tas ir mēģinājums atgriezties stāvoklī, kad prāts nav pastāvīgi aizņemts, bet var vienkārši atpūsties.

Literatūra

Romānā “Misis Deloveja” Virdžīnija Vulfa vienu dienu pārvērš plūstošā apziņas straumē, kur aiz ierastajiem gatavošanās darbiem viesu uzņemšanai slēpjas pulsējošs nemiers nežēlīgā laika priekšā. Katra Klarisas kustība – no ziedu izvēles līdz sarakstu pārdomāšanai – ir caurstrāvota ar neredzamu spriedzi, kurā sīkās dzīves detaļas kļūst par vienīgo veidu, kā noturēt sabrūkošo realitāti. Tas ir stāstījums par to, kā prāts mēģina ieviest kārtību haosā, nemitīgi atskatoties uz neizteiktajām bažām.

Glezniecība

Alekseja Venecjanova «Muižnieces rīts» iemūžina brīdi, kad rīts kļūst par pamatu visai gaidāmajai dienai, kas izplānota līdz pēdējai minūtei līdz pat saulrietam. Mākslinieks akcentē varones koncentrēto žestu, kuras figūra mierīgajā interjerā atklāj iekšējo slodzi. Plānošana, kontrole un nepieciešamība paredzēt katru soli saimniecībā. Šajā kompozīcijā aizņemtība izpaužas kā kluss, gandrīz neredzams prāta darbs, kas tiecas pēc nevainojamības katrā ikdienas sīkumā.

Mūzika

Fransuā Kupēna «Mazie vējdzirnaviņi» atspoguļo rosību caur straujajiem klavesīna pasāžiem, kas griežas bez apstājas, gluži kā domas, kas iesprūdušas bezgalīgā darbu ciklā. Ātrais temps un melodijai raksturīgie «krusteniskie» rotājumi rada nepārtrauktas kustības sajūtu, kur katra skaņa prasa uzmanību un ātru atbildi. Mūzika iemieso sajūtu, kurā uzmanība neatrod mieru, nemitīgi pārslēdzoties starp uzdevumiem, cenšoties paspēt līdzi savas dzīves ritmam.

Kino

Filmā “Krāmers pret Krāmeru” Roberts Bentons parāda rūpes kā smagu atbildības nastu, kad tēvs viens pats cenšas apgūt ikdienu, balansējot starp piedegušu pannu un bērna trauslo pasauli. Kamera tver galvenā varoņa steidzīgās, neveiklās kustības, kurās jaušamas bailes kaut ko svarīgu palaist garām, pārvēršot katru rītu par nelielu izdzīvošanas varoņdarbu. Vērojot, kā varonis cenšas salikt kopā izjukušās kārtības lauskas, neviļus pārņem šis koncentrētas uzmanības ritms, ļaujot ikdienas dramatismam kļūt par klusu spoguli paša centieniem noturēt līdzsvaru pienākumu virpulī.

Bažīgums nav ienaidnieks. Tā jums norāda: jums kaut kas ir svarīgs.

1. Ieņemiet ārēja novērotāja pozīciju. Nemēģiniet cīnīties ar domu, vienkārši ievērojiet to. Nevērtējot, nemēģinot atrisināt. Vienkārši: “Ak, lūk, doma par projektu. Tā atkal ir klāt.” Un tad — pauze. Izelpa. Jums nav pienākums to tālāk attīstīt. Varat vienkārši ļaut tai izskanēt un atlaist.

2. Iztēlojieties dzīvi, kur rūpes jau ir zudušas. Kad bažas ievelk, ir noderīgi klusi, bez nosodījuma sev pajautāt: «Kas notiktu ar manu dzīvi, ja šī problēma jau būtu atrisināta?» Nevis risināt — bet iztēloties. Sajust, kā elpojas, kad rūpes ir zudušas. Tā jūs pieskaraties tam, kas jau tāpat ir ar jums, — pašai dzīvei, kas rit savu gaitu, neatkarīgi no tā, vai problēma ir atrisināta.

3. Fiksējiet satraukumu vienā frāzē. Ja satraukums kļuvis par ieradumu, nevis pārejošu stāvokli, ja ikviens sīkums pārvēršas par pārdomu objektu — mēģiniet iznest to no galvas uz papīra. Pierakstiet vienā teikumā: kas tieši jūs satrauc. Ne desmit punktos, bet vienu kodolu. Bieži vien izrādās, ka aiz visām domu spirālēm slēpjas viena nepabeigta situācija, kuru jūs nerisināt, bet vienkārši baidāties neatrisināt. Un vissmalkākais: satraukums ir rūpju forma. Jūs rūpējaties pat tad, kad tas pārvēršas sasprindzinājumā. To atzīt — jau puse ceļa. Jūs neesat “pārāk satraukts”, jūs stipri mīlat to, kas jūs satrauc. Savu bērnu, savu darbu, savu dzīvi. Un šī mīlestība meklē izeju, bet pagaidām iestrēgusi nebeidzamas domāšanas formā.

Man pārāk labi pazīstams šis stāvoklis: bezmiega naktis, kad prātā griežas viens un tas pats jautājums kā nodziedāta skaņuplate. Līdz beidzot aptvēru — es nemeklēju risinājumu, es tikai pieķēros tam. Kā pie vagona margas, kas jau ir aizgājis. Man vajadzēja nevis viltīgu metodiku, bet atļauju pašam sev: atlaist. Un prāts — sākumā ar aizdomām, bet pēc tam ar klaju atvieglojumu — sāka atbrīvoties.

Un, lai gan reizēm pietiek ar vienu piepūli, ir brīži, kad vieni paši netiekam galā — un tad palīgā nāk cits: ar viņu kopā šo iekšējo sasprindzinājumu var iziet līdz galam — nevis pēc padoma, bet gan tā klusuma dēļ, kurā caur elpu sadzirdēsiet sevi. Tieši tas var kļūt par soli, kas pagriež atslēgu slēdzenē.