Dievināšana

Dievināšana ir sajūsmināta pielūgsme citam, kad viņa tēls aizņem gandrīz visu apziņu un tiek apveltīts tikai ar labākajām īpašībām.

Jūs skatāties uz viņu — un pasaule apkārt zaudē asumu. Šķiet, ka šis cilvēks izstaro savu gaismu, ka viņš ir nevainojams, ka katra viņa kustība, katrs vārds ir dāvana. Jūs esat gatavi stāvēt rindā pēc autogrāfa, ķert skatienu, pārlasīt ziņu, pārskatīt video. Krūtīs — siltums, gandrīz bijība. Psihologs Džeimss Hilmans šādus mirkļus raksturoja kā slepenu pārnesi: mēs atdodam savu dvēseli ārējai figūrai, it kā tā viena spētu ietvert visas mūsu ilgas pēc veseluma. Jūs paceļat otru uz pjedestāla — un paši nonākat apakšā, lūdzēja pozīcijā, skatoties no apakšas uz augšu. Tajā ir paradokss: tik spēcīgas sajūtas avots nav īstajā cilvēkā, bet gan tēlā, kas radies jūsos pašos. Jūs neesat iemīlējušies viņā, bet gan tajā versijā, ko jūsu iztēle ir pabeigusi zīmēt. Un jo augstāks pjedestāls, jo vieglāk pazaudēt no redzesloka īsto cilvēku — un sevi pašu.

Dievināšana nav par tuvību. Tā ir par distanci, ko jūs radāt, lai saglabātu pilnības ilūziju. Jūs negribat uzzināt, ka elks šķauda, strīdas ar tuviniekiem vai nogurst, — tas iznīcinātu burvību. Tāpēc jūs rūpīgi sargājat tēlu no realitātes. Bet ja nu šis tēls nav par otru, bet gan par to daļu no jums, kuru vēl neesat uzdrošinājušies mīlēt? Ielūkojoties starojošajā sejā, kuru dievināt, jūs skatāties sava sapņa spogulī — un nepazīstat sevi.

Kad satiekat savu dievināšanas objektu, ķermenis dara vairākas lietas, kuras neesat plānojis. Sirds sāk pukstēt ātrāk, bet ne nemierīgi, bet gan ar sajūsmas pieskaņu – kā bērnam, kurš tūlīt saņems dāvanu. Elpošana kļūst sekla un ātra, it kā baidītos izjaukt mirkli. Krūtīs ir siltums, dažreiz karstums, kas paceļas līdz sejai: jūtat, kā vaigi kļūst sārti. Vēderā – viegls satraukums, līdzīgs tauriņu lidojumam, bet ne nervozs trīsas, drīzāk gaidu pilns.

Rokas var nedaudz trīcēt, kad sniedzat telefonu, lai uzņemtu foto, vai mēģināt izrunāt vārdus. Balss aizlūst, kļūst klusāka – baidāties, ka tā atklās jūsu satraukumu. Skatiens ir piekalts: nevarat atraut acis, un tajā pašā laikā, ja tas sastopas ar jūsu, nolaidīsiet tās, it kā apdedzinājušies. Tā ir ķermeņa valoda dievināšanai: neviļus ieņemat pozu, kurā it kā esat mazāks, noliecat galvu, piekļaujaties tuvāk kā siltuma avotam. Tas ir līdzīgi tam, kā bērns stāv liela un skaista priekšā – dodat ķermenim komandu “es esmu visa uzmanība, esmu atvērts, neesmu drauds”. Un ķermenis paklausa.

Zem dievināšanas slēpjas kluss, bieži neizteikts uzskats: “Viņš ir ideāls, bet es — ne. Ja es būšu pietiekami tuvu viņam, viņa gaisma kritīs arī uz mani.” Tā ir psiholoģiska trūkuma ekonomika: jūs ticat, ka jūsos nav pietiekami daudz vērtības, un to var iegūt, pieskaroties avotam. Jūs apveltat otru ar varu dot jums to, kā, jums šķiet, trūkst — atzinību, skaistumu, jēgu. Bet vara, ko jūs atdodat, vienmēr tiek aizņemta no jūsu pašu psihes: patiesībā jums pašiem piemīt tas, ko meklējat ārpusē, vienkārši vēl neesat iemācījušies to saskatīt.

Vēl viens uzskats — ka jūsu uzticība noteikti tiks atalgota: “Ja es dievināšu pareizi, ja es pierādīšu savu uzticību, viņš mani pamanīs, un mana dzīve mainīsies.” Jūs sākat pielāgoties, izpatikt, upurēt laiku un enerģiju, cerot uz pretēju starojumu. Bet dievināšana nav par līgumu; tā ir par vienvirziena plūsmu. Jo vairāk jūs ieguldāt tēlā, jo spēcīgāka kļūst atkarība no tā avota. Un, kad tēlā parādās plaisa — elks rīkojas neideāli — jūs izjūtat nevis vilšanos, bet gandrīz nodevību. Jo viņam vajadzēja palikt tam, ko jūs viņā ieguldījāt. Aiz šīs sajūtas slēpjas sena bērnišķīga ticība: “Man ir jādod mīlestība, ja es būšu labs.” Bet dievināšana nav par nopelniem. Tā ir par to, kā jūs mācāties pamanīt savu pašu vērtību, nevajadzot pjedestālu.

Kā tas jūtams: Jūs it kā stāvat izcirtuma malā, kas peld siltā gaismā. Viss apkārt šķiet maigs, nedaudz nereāls — laiks plūst citādi, detaļas kļūst spožas. Krūtīs — sāpīgs maigums, kas sajaukts ar bijību. Jūs jūtaties vienlaikus gan mazs, gan pacelts: mazs — tāpēc, ka viņš ir tik dižens; pacelts — tāpēc, ka jūs esat daļa no šī diženumā vismaz ar skatienu. Šī sajūta ir kā lūgšana, tikai adresēta cilvēkam. Jūs izjūtat gandrīz fizisku vajadzību būt blakus, dzirdēt, redzēt — un tajā pašā mirklī baidāties pietuvoties, lai nesagrautu burvību.

Iekšējais monologs: “Viņa ir tik neticama. Kā viņai izdodas būt tik mierīgai, tik pārliecinātai? Es gribētu kaut daļiņu no viņas graciozitātes.” — “Viņš to pateica tā, it kā būtu izlasījis manas domas. Mēs esam uz viena viļņa. Droši vien tas ir liktenis, ka es šeit nokļuvu.” — “Es neesmu pelnījis viņa uzmanību. Bet, ja es vēlreiz uzrakstīšu komentāru, varbūt viņš pamanīs.” — “Kāpēc citi neredz, cik viņš ir īpašs? Viņi iet garām, bet es nespēju novērst skatienu.” — “Ja es zaudēšu šo sajūtu, es zaudēšu visu. Man tā ir jāsaglabā.” Šajā monologā dzirdama dualitāte: jūs vienlaikus zināt, ka tas ir pārspīlējums, un pilnībā tam ticat. Iekšējais kritiķis klusē vai runā čukstus — jūs viņam nedodat vārdu, jo dievināšana prasa bezierunu kapitulāciju.

Citi pamana jūsu stāvokli sīkumos. Jūs kļūstat pārlieku vērīgs: ķerat katru vārdu, katru žestu, iegaumējat detaļas, kuras pats dievināšanas objekts, iespējams, neatceras. Jūs varat sekot viņa sociālajiem tīkliem, likt “patīk” uz vecām fotogrāfijām, pārlasīt viņa intervijas. Ja jūs satiekaties klātienē, jūs mēdzat viņam dot ceļu, piedāvāt labāko vietu, piekrist viņa viedoklim — pat ja iekšēji nepiekrītat. Jūsu balss kļūst augstāka, maigāka, jūs biežāk smaidāt. Jūs esat gatavs tērēt naudu par biļetēm, precēm, abonementiem — tikai lai būtu tuvāk.

Dažreiz šī uzvedība var izskatīties kā apsēstība: jūs pārbaudāt atjauninājumus simts reizes dienā, veidojat plānus, balstoties uz viņa grafiku, apspriežat viņu ar draugiem, kuri jau ir noguruši klausīties. Jūs varat atstāt novārtā savas lietas, lai tikai viņu ieraudzītu vai par viņu lasītu. Tajā pašā laikā ārēji jūs, iespējams, saglabājat cieņu — dievināšana bieži ir slēpta, intīma. Jūs to dalāt tikai ar tiem, kas sapratīs. Bet tuvinieki redz, kā jūsu skatiens mainās, kad tiek izrunāts viņa vārds, un kā jūs iegrimstat sapņos, nedzirdot jums adresētos vārdus.

Dievināšana pastāv kultūrā, kurā valda hierarhija: zvaigznes, viedokļu līderi, guru, varoņi. Sociālie tīkli ir radījuši jaunu arēnu šai sajūtai: tagad jūs varat ikdienā sekot sava elka dzīvei, jūtot, ka pazīstat viņu personīgi. Tas ir paradokss: jo vairāk detaļu jūs zināt, jo spēcīgāka ir tuvuma ilūzija, bet distance paliek. Jūs esat viens no tūkstošiem, un jūsu dievināšana ir daļa no uzmanības ekonomikas. Platformas to veicina: patīk, komentāri, kopīgojumi — pielūgsmes rituāli digitālajā templī.

Starppersonu attiecībās dievināšana bieži rodas nevienlīdzīgos pāros: skolnieks un skolotājs, fans un zvaigzne, jaunākais un vecākais. Bet tā var parādīties arī tuvās attiecībās — kad viens partneris nostāda otru uz pjedestāla. Tad dinamika izkropļojas: dievinātājs baidās iebilst, noliegt, būt pats savs, jo tas var iznīcināt tēlu. Dievināšanas objekts savukārt var justies vientuļš uz pjedestāla: viņu neredz kā īstu, bet tikai kā projekciju. Abos gadījumos cieš kontakta autentiskums. Sociāli dievināšana tiek pieņemta kā kaut kas normāls — “katram ir savs elks” —, bet reti tiek apspriesta tās cena: sevis zaudēšana svešā gaismā.

Senatnē dievināšana bija reliģiskas jūtas forma, kas vērsta uz dieviem, varoņiem, valdniekiem. Cilvēks projicēja savu tieksmi pēc pilnības uz augstākiem spēkiem, un tas palīdzēja strukturēt pasauli: dievi bija paraugs, uz kuru bija vērts tiekties. Vēlāk, reliģisko institūciju vājināšanās rezultātā, dievināšana pārcēlās uz laicīgiem varoņiem — dzejniekiem, mūziķiem, aktieriem. 19. gadsimtā radās ģēnija kults: mākslinieks vai komponists kļuva par gandrīz reliģiskas pielūgsmes objektu. Cilvēki pulcējās pie viņa mājas, meklēja viņa autogrāfu, glabāja matu šķipsnu.

Mūsdienās dievināšana ir kļuvusi masveidīga un komercializēta. Slavenību industrija ir veidota uz tā, lai radītu tēlus un uzturētu to spožumu. Mēs esam iemācījušies labāk atšķirt PR no realitātes — ir parādījies vairāk skepticisma. Bet vajadzība pēc dievināšanas nekur nav pazudusi. Tā ir transformējusies: mēs varam dievināt ne tikai cilvēku, bet arī zīmolu, ideju, tēlu. Mūsdienīga šīs sajūtas apzināšanās ietver izpratni, ka dievināšana nerunā par otru, bet gan par iekšējo tukšumu, kuru mēs cenšamies aizpildīt ar spožumu. Tā vietā, lai akli pielūgtu, mēs varam sev pajautāt: “Ko es patiesībā meklēju šajā tēlā?” — un pamanīt, ar ko tieši tas mani piesaista.

• Dievināšana vs Apbrīna: apbrīna ir gaiša atsauksme uz kāda cieņu, meistarību, skaistumu; tā redz skaidri. Dievināšana ir apbrīna, kas pārgājusi pielūgsmē: otrs ir uzcelts uz pjedestāla, tas apžilbina, un prāta skaidrība nodziest. Apbrīna novērtē; dievināšana pielūdz.
• Dievināšana vs Iemīlēšanās: dievināšana paceļ otru un raugās uz augšu, bieži no tālienes, nepretendējot uz tuvību, — tā dievina elku. Iemīlēšanās turpretī tiecas uz savienošanos: tai ir par maz apbrīnot, tai vajag būt kopā ar viņu, kļūt par vienu veselu.
• Dievināšana vs Mīlestība: dievināšana paceļ un gandrīz apžilbina — otrs ir nevainojams, pacelts virs jūsu. Mīlestība ir redzīga — tā redz trūkumus un mīl kopā ar tiem, kā līdzīgs ar līdzīgu. Dievināšana zemojas; mīlestība pieņem.

Pretstats: Pretīgums — dievināšanā jūs ceļat otru un apbrīnojat viņu — gribas būt tuvāk, uzsūkt katru vaibstu. Pretīgumā viņš izraisa gandrīz fizisku atgrūšanos — gribas novērsties un izdzēst pat atmiņu par pieskārienu.

Kad dievināšanas ir pārāk daudz, cilvēks pazaudē sevi. Visa enerģija aizplūst uz ārējo objektu: savas vēlmes, mērķi, jūtas tiek apslāpētas. Jūs dzīvojat tiem mirkļiem, kad saskaraties ar elku, un, ja to nav, dzīve šķiet tukša. Šāds stāvoklis var pāraugt apsēstībā, kad jūs atmetat darbu, attiecības, veselību. Iekšienē – pastāvīga trūkuma sajūta: jūs gaidāt, ka viņš (viņa) aizpildīs tukšumu, bet tukšums tikai aug. Jūs kļūstat atkarīgi no dievināšanas “devas” – jaunas fotogrāfijas, pieminēšanas, atbildes. Un katru reizi pēc eiforijas uzplūda seko kritums, tāpat kā jebkurai atkarībai.

Kad dievināšana ir apspiesta vai nepieejama, cilvēks var šķist cinisks, noniecināt citus, ar grūtībām par kaut ko sajūsmināties. Viņš baidās vispār kādu celt pjedestālā, jo reiz tas beidzās ar vilšanos. Viņš aizsargājas, sakot: “Visi cilvēki ir vienādi, nav par ko sajūsmināties.” Bet šajā aizsardzībā mīt neizraudātas ilgas – jo spēja sajūsmināties, brīnīties, atdot sevi kaut kam lielākam – tā ir daļa no veselīgas psihes. Bez tās pasaule kļūst plakana, pelēka, bez burvības. Veselīgs līdzsvars – prast novērtēt otru, nepazūdot viņa ēnā; prast izjust bijību, bet atcerēties, ka šīs sajūtas avots ir jūsos pašos.

Dažādās kultūrās dievināšana ir ieguvusi savas formas. Antīkajā pasaulē pastāvēja varoņu kults — cilvēku, kuru varoņdarbi pārspēja parastās cilvēciskās spējas; viņiem tika celti statujas, sacerēti himnas. Viduslaiku Eiropā dievināšana bija vērsta uz svētajiem un bruņiniekiem — tēliem, kas iemiesoja tikumu ideālus. Budistu tradīcijā pastāv skolotāja (guru) godināšanas prakse, taču tā vienmēr paredz skaidra skata saglabāšanu: skolnieks ciena, bet ne akli pielūdz, atceroties, ka guru ir tikai norādītājs uz ceļu, nevis pats ceļš.

Japāņu kultūrā pastāv jēdziens “otaku” — fanu dievināšana anime varoņiem (un, retāk, reāliem cilvēkiem), kas var būt ļoti dziļa, bet vienlaikus ritualizēta un apzināta. Indijas tradīcijā bhakti — mīlestības un uzticības ceļš dievībai — arī atgādina dievināšanu, taču tajā ir svarīgs elements: uzticīgais zina, ka dievība ir Absolūta projekcija, un caur šo mīlestību viņš mācās mīlēt pasauli. Visās kultūrās dievināšana kalpo kā atgādinājums par cilvēka vajadzību pēc kaut kā lielāka par mums pašiem. Bet tur, kur šis “lielākais” tiek personificēts cilvēkā, rodas elkdievības risks — un kultūra vienmēr ir devusi veidus, kā līdzsvarot šo enerģiju: caur ironiju, skepsi, praksi atdalīt cilvēku no tēla.

Literatūra

Aleksandra Kuprina «Granāta rokassprādze» Želtkovs kluso, gandrīz neredzamo sajūtu pārvērš par kaut ko absolūtu, kur katrs vārds ir vērsts uz neaizsniedzamu ideālu. Apbrīna šeit parādās kā lūgšanas pārdzīvojums, kurā cilvēks atsakās no sava «es», lai izšķīstu cita cilvēka esamības gaismā. Frāze «svētīts lai top Tavs vārds» kļūst par atslēgu šai klusajai pielūgsmei, kas mīlestības objektu paaugstina dievības kārtā.

Glezniecība

Dante Gabriela Rossetti gleznā «Beata Beatrix» Beatrise parādās kā ēteriska, gandrīz pārpasaulīga būtne, sastingusi mistiskas pārejas mirklī. Mākslinieks izmanto dziļus, piesātinātus toņus un maigu mirdzumu, kas ieskauj figūru, lai uzsvērtu šīs apceres sakrālo raksturu. Glezna pārvērš skatienu godbijības aktā, kur katra detaļa — no saliktām rokām līdz putnam, kas nes magoni — liecina par bijības pilnu sajūsmu skaistuma priekšā, kas kļuvis par svētnīcu.

Mūzika

Ferenca Lista «Mīlas sapņi» ir austi no maigu pasāžu savijumiem, kas it kā baidās aizbaidīt trauslo tēlu, kas radies iztēlē. Melodijas līnija nemitīgi tiecas uz augšu, brīžam sastingstot sajūsmas drebēs, brīžam izplūstot platā, pārplūstošā straumē, atspoguļojot dvēseles pārdzīvojumu, kas nespēj novērst skatienu no sava ideāla. Šajā muzikālajā izteikumā apbrīna skan kā bezgalīga atzīšanās, kura katrs takts ir piepildīts ar patiesu drebēšanu un vēlmi pagarināt apbrīnas mirkli.

Kino

Maksa Ofīla «Svešinieces vēstule» ar gludām, gandrīz bezsvara kameru kustībām un spokainajām Vīnes dekorācijām izveido stāstu par sievieti, kuras dzīve pārvērtusies ilgā, klusā kalpošanā viena cilvēka tēlam. Skatītājs iegrimst šajā uzticības plūdumā, kur katrs varones skatiens un katra vides detaļa, piesātināta ar viņas neredzamo klātbūtni, rada unikālu rezonansi, ļaujot sevī ielaist šo visu aptverošo maigumu un piesātināties ar tā radošo gaismu.

1. Atšķiriet dzīvo uztveri no apmātības un atgūstiet sev skaidrību. Problēma nav pašā apbrīnā, bet gan tajā, ka tā jūs pilnībā pārņem, un jūs zaudējat saikni ar sevi. Piedzīvot to nozīmē pamanīt šo pārņemšanu un maigi atgūt savu centru. Pamēģiniet sajūtu pacēluma brīdī uzdot sev jautājumu: “Ko es patiesībā redzu: īstu cilvēku vai tēlu, kuru esmu radījis?” Atbilde var būt negaidīta.

2. Ļaujiet ķermeniskajām izjūtām būt, paliekot liecinieka lomā. Pēc tam pievērsiet uzmanību savām fiziskajām sajūtām: siltums, trīsas, paātrināta sirdsdarbība — pieņemiet tās kā daļu no sava dzīvā ķermeņa. Jums tās nevajadzētu atvairīt. Bet jums arī nevajadzētu tām uzreiz sekot — ļaujiet sev vienkārši būt šī satraukuma lieciniekam.

3. Atklājiet dievināšanas objektā savu slēpto dāvanu atspulgu. Pajautājiet: “Kas tieši šajā cilvēkā mani tik ļoti pievelk?” — un pārbaudiet, vai šī īpašība jūsos ir kaut vai dīglī. Jūs varat atklāt, ka dievināt kāda drosmi, bet jūsos jau sen mīt nerealizēta drosme. Vai kāda radošo brīvību — bet jūs sev neļaujat radīt. Dievināšana kā palielināmais stikls: tā parāda jums to, ko jūs vērtējat, bet uzskatāt par nepieejamu. To izdzīvot nozīmē piešķirt sev šo īpašību, padarīt to par savas dzīves daļu, kaut vai mazu. Nav jāpārstāj apbrīnot otru. Bet var pārstāt būt zemākā pozīcijā. Lai to izdarītu, tā vietā, lai tiektos pēc ideāla, pamēģiniet atļauties būt ievainojamam un nepilnīgam līdzās šai apbrīnai — bez nepieciešamības slēpt savu apjukumu vai parastumu. Tieši šāds godīgums atņem dievināšanai tās hipnotisko varu un atdod jums autortiesības pār savu dzīvi.

Vairākus gadus es dievināju cilvēku, kurš pat nenojauta par manu eksistenci. Mana apbrīna bija vērsta uz to versiju par sevi, kurā es atļaujos drosmi, un, to ieraudzījis, es sāku dzīvot pa īstam. Ar vienu iekšēju atklāsmi ne vienmēr pietiek, un dažkārt tikšanās ar dzīvu cilvēku, kurš pieņem jūs bez izskaistinājumiem, kļūst par to rīcību, kas atgriež zemi zem kājām.