Apbrīna

Apbrīna ir priecīga otra pārākuma atzīšana: skatiens no apakšas uz augšu, pilns baudas par otra pilnību.

Tajā brīdī, kad sastingstat kaut kā pārāka priekšā — dziedātāja balsī, kuras rīklē mīt vesela pasaule, vai rīcībā, kas pārsteidz ar savu devīgumu — jūsos paceļas kustība. Tā nelīdzinās sajūsmai, kas pārņem, ne arī klusai cieņai, kas turas godbijīgā attālumā. Apbrīna ir karsta atbilde uz cita cilvēka augstumu, un šajā atbildē jūs paši kļūstat augstāki, jo spējat atzīt skaisto ārpus sevis. Metropolīts Antonijs no Surožas atzīmēja, ka, sastopot cilvēku, kurš dzīvo pilnīgāk nekā mēs, mēs nenovēršamies, bet iekšēji kļūstam gaišāki — viņa pilnība kļūst par iespēju mūsu pašu pilnībai. Tā nepazemo, tā paceļ.

Šī sajūta savādi apvieno distanci un tuvību. Jūs redzat, ka otrs ir citāds, kaut kā lielāks par jums, bet šis «lielāks» nevis atdala, bet pievelk. Jūs skatāties uz viņa meistarību, skaistumu, gara spēku — un jūsos mostas atpazīšana. It kā jūs kādreiz būtu zinājuši, ka tā var, un te kāds jums to atgādināja. Tas ir spogulis, kurā atspoguļojas jūsu pašu dziļumi, vēl neizpausti, bet jau atsaukušies. Tā ilgst tieši tik ilgi, cik jūs paliekat atvērti, nesteidzoties novērtēt, izskaidrot, pielīdzināt sev. Vai jūs paliekat?

Kad apbrīna izplūst caur ķermeni, tā sākas ar krūškurvja iztaisnošanos. Gaiss iekļūst dziļāk, it kā pēkšņi būtu kļuvis vairāk skābekļa. Acis atveras plaši, zīlītes nedaudz paplašinās — jūs vēlaties uzņemt šo skatu pilnībā. Rīklē var rasties viegls sasprindzinājums, it kā jūs būtu norijis saules staru: tas gan silda, gan nedaudz kutina. Dažkārt uz mirkli aizraujas elpa, bet tā ir sastingšana pilnības priekšā. Siltums izplūst no krūšu centra uz rokām, uz pirkstu galiem — gribas pieskarties tam, ko redzat, kaut vai ar skatiena pieskārienu. Sejas muskuļi atslābst pussmaidā, galva var nedaudz atliekties, atklājot debesis.

Ķermenī nav smaguma, nav saspīlējuma. Apbrīna ir viegls, gandrīz lidojošs stāvoklis. Pat ja sēžat nekustīgi, iekšienē kaut kas iztaisnojas, izstiepjas — mugurkauls kļūst taisnāks, pleci atvirzās atpakaļ. Jūs it kā paceļaties pāri sev. Asinis plūst uz seju, vaigi kļūst sārti, bet ne no apmulsuma, bet no dzīvības pieplūduma. Šajā ķermeņa atbildē nav ne baiļu, ne vēlmes iegūt — ir tīra atzīšana: «cik tas ir skaisti». Un ķermenis atbild ar piekrišanu, uzticēšanos tam, ko tas redz.

Aiz apbrīnas bieži slēpjas kluss uzskats: «Es esmu mazāks». Neapzināti — jūs taču priecājaties par cita panākumiem, — bet kaut kur psihes perifērijā iezogas doma: «Es tā nespēju». Un šajā smalkajā uzskatā slēpjas lamatas: jūs sākat mērīt sevi ar cita mērauklu, un apbrīna var nemanāmi pāraugt izmisumā par savu nepilnību. Taču īstā apbrīna izpludina šo mērauklu. Tā nesalīdzina, bet svin faktu: pasaulē ir kaut kas tāds, un tas ir labi. Psiholoģiska ilūzija ir domāt, ka apbrīna no jums prasa atbilstību. Patiesībā tā prasa tikai gatavību būt lieciniekam.

Kad jūs apbrīnojat, jūs uz laiku aizmirstat par savu «es» — par to, kas jūs esat un ko esat sasnieguši. Tā ir atteikšanās no kontroles, jo jūs nevarat piespiest sevi apbrīnot; jūs vienkārši pēkšņi nonākat šajā dimensijā. Pretestība rodas, kad sākat apskaust vai noniecināt redzēto. Bet, ja paliekat pašā sajūtā, bez sprieduma, uzskats «es esmu mazāks» izkūst. Izrādās, ka jūsu vērtība nesamazinās tāpēc, ka cits ir dižens. Gluži pretēji — viņa diženums atklāj jūsu pašu spēju redzēt un novērtēt — un tajā jūs esat tikpat dižens.

Kā tas ir jūtams:

• Iekšējs pacēlums, it kā krūtīs izvērstos spārni — jūs jūtaties lielāks par sevi ierastajā, vieglāks, plašāks.
• Enerģijas pieplūdums, kas neprasa izvadu, bet vienkārši piepilda — jūs sēdat vai stāvat gaismas starā, un katra šūna uzsūc siltumu.
• Dīvains sasprindzinājuma un miera sajaukums: prāts ir vērsts uz apbrīnas objektu, bet nesteidzas, neanalizē, vienkārši notur šo tēlu.
• Viegla tirpšana pirkstu galos un siltums gar mugurkaulu — ķermenis apstiprina, ka notiek kaut kas svarīgs.

Iekšējais monologs:

• «Kā tas ir iespējams? Kā viņai izdodas tā kustēties?»
• «Dievs, cik gan skaisti — nespēju atraut acis.»
• «Es gribu to iemācīties. Nē, es negribu atkārtot — es gribu vienkārši stāvēt šeit un skatīties, kamēr būšu pieskatījies.»
• «Bet es taču arī varu būt tāds — ne tāds pats, bet… kaut kāds savs. Ja viņa spēja, kāpēc es nevaru vismaz pamēģināt?»
• «Stop. Man nekas nav jādara. Vienkārši būt šeit un redzēt to. Ar to pietiek.»

No malas cilvēks apbrīnā ir gandrīz nemanāms, bet pamanāms. Acis kļūst mitri spīdīgas, it kā skatītos uz gaismu. Zīlītes ir nedaudz lielākas nekā parasti. Lūpas pavēršas, it kā izelpojot, kas ir aizturēts. Kustības palēninās vai sastingst — viņš var sastingt ar krūzi pusceļā pie lūpām. Ja blakus kāds runā, viņš var nedzirdēt; skatiens maigi fiksēts uz apbrīnas avotu.

Ja apbrīna ir vērsta pret cilvēku, viņš var neapzināti pagriezties ar visu ķermeni, noliekt galvu — žests, kas saka: «Es esmu visa uzmanība». Rokas var nedaudz pacelties, it kā aplausiem, bet bez sitiena, vai sakrustoties uz krūtīm žestā «kā gan tā?». Kad apbrīna pāriet, viņš ievelk elpu, it kā iznirstot, un bieži klusi izelpo: «Oho». Dažreiz acīs sariesas asaras — ne no bēdām, bet no skaistuma pārbagātības, un viņš tās noslauka ar plaukstas aizmuguri, it kā kaunēdamies par savu atbildes reakciju.

Apbrīna pēc savas būtības ir sociāla sajūta: tā ir vērsta uz citiem, uz viņu sasniegumiem, talantiem, tikumiem. Grupā tā darbojas kā cements: ja kāds paveic kaut ko ievērojamu, apkārtējo apbrīna rada kopīgu vērtību telpu. Tā vieno, jo jūs dalāties priekā par cita cilvēka panākumiem. Taču tai ir arī tumšā puse: ja neviens jūs neatbalsta, apbrīna var justies kā vientulība. Jūs skatāties uz kaut ko diženu, pagriežaties, lai padalītos – bet blakus nav neviena, kas būtu redzējis to pašu.

Sociālajā dinamikā apbrīna bieži ir ritualizēta: aplausi, apbalvojumi, publiski atzinības vārdi. Taču īstai apbrīnai nav vajadzīgi rāmji. Tā var uzliesmot starp diviem cilvēkiem, kad viens otrā pamana kaut ko tādu, ko pats neredz. Un tad apbrīna kļūst par dāvanu – jūs atdodat cilvēkam viņa labāko versiju, ko viņš nēsā, pats to nemanot. “Tu tik skaisti runā”, “Kā tu to izdarīji?” – šie teikumi nav glaimi, bet atzīšanas akti, un tie var mainīt dzīvi.

Agrāk apbrīnu jauca ar pielūgsmi: to uzskatīja par vājo cilvēku daļu, kas projicē savu nepilnvērtību uz līderiem, dieviem, varoņiem. Antīkajā pasaulē apbrīna par varonību bija norma — tā iedvesmoja atdarināšanai un noturēja sabiedrību pie augstiem mērķiem. Vēlāk, aukstā racionālisma laikmetā, to sāka turēt aizdomās par naivumu: «Nu, apbrīna — tas ir entuziastiskiem jaunekļiem, nobriedis cilvēks ir mierīgs.» Tā šī sajūta nonāca ēnā kā kaut kas nenopietns.

Šodien attieksme mainās. Mēs sākam saprast, ka apbrīna nav infantila reakcija, bet gan gribas uzmanības izpausme. Tā atgriež mums garšu pēc citu unikalitātes pasaulē, kur viss tiek pielāgots vidējam. Izklaides industrija cenšas izmantot šo vajadzību, radot «zvaigznes» un «elkus», bet mākslīgā apbrīna ātri izplēn. Īstā — tā, kas dzimst bez pamudinājuma, no īstas sastapšanās — kļūst par nedzirdamu pretestības aktu pret viltojumu. Apbrīna māca mums saskatīt citādo un nebaidīties būt mazākiem, jo mazāks nenozīmē sliktāks.

• Apbrīna vs Aizgrābtība: apbrīna saglabā distanci — es stāvu pretī skaistajam un lūkojos tajā, skaidri redzēdams, kas tieši mani valdzina. Aizgrābtība distanci nojauc: nevis «es apbrīnoju», bet «mani aizrāva». Apbrīna var būt klusa un ilga; aizgrābtība vienmēr ir uzliesmojums pāri malai.
• Apbrīna vs Cieņa: cieņa — vērtības atzīšana, līdzena un bieži vien atturīga. Apbrīna ir karsta un pacilāta — tā pārņem, kad kaut kas pārsniedz cerības. Cieņa novērtē mierīgi; apbrīna uzliesmo.
• Apbrīna vs Dievināšana: apbrīna ir gaiša atsauksme uz kāda cieņu, meistarību, skaistumu; tā redz skaidri. Dievināšana ir apbrīna, kas pārgājusi pielūgsmē: otrs ir uzcelts uz pjedestāla, tas apžilbina, un prāta skaidrība nodziest. Apbrīna novērtē; dievināšana pielūdz.
• Apbrīna vs Izbrīns: abi mūs aptur kaut kā izcila priekšā. Bet apbrīnā prāts jau ir pasludinājis spriedumu: “tas ir skaisti, tas pārspēj parasto”, tajā ir vērtējums un atzīšanas distance. Savukārt izbrīns mūs atstāj neiespējamā priekšā, tīrā “kā tas vispār ir iespējams?”, kur nav gatavu spriedumu, bet ir tikai pārsteigumā sastingis prāts.
• Apbrīna vs Skaudība: abi uzliesmo, redzot cita pārākumu. Bet apbrīna ir atvērta un dāsna — tā priecājas par cita gaismu un tiecas pēc tās; skaudība ir noslēgta un rūgta — cita gaisma to dedzina, un tā vēlas to slāpēt. Apbrīna paceļ galvu; skaudība novērš skatienu.
• Apbrīna vs Godbijība: apbrīna ir vērsta uz skaisto un bieži kā līdzīgs ar līdzīgu — jūs apbrīnojat meistardarbu, skaistumu. Godbijība ir vērsta uz svēto un vienmēr no apakšas — tā priekšā, kas ir nesalīdzināmi lielāks par jums. Apbrīna aplaudē; godbijība apklust.

Pretstats: Sašutums — apbrīna ir “cik skaisti, lūk, kā tam jābūt”, gribas priecāties un tiekties līdzi. Sašutums — “cik sašutumu raisoši, tā tam nevajadzētu būt”, iekšienē uzvārās protests pret netaisnīgo un nepieļaujamo.

Kad apbrīnas ir pārāk daudz, tā pārvēršas aklā dievināšanā. Jūs pārstājat cilvēkā pamanīt viņa ikdienišķību, viņa nepilnības, un uzceļat viņu uz pjedestāla, kas agri vai vēlu sagrīļosies. Tad apbrīna pārvērtīsies vilšanās, bet tai sekos rūgtums: «kā es varēju tik ļoti maldīties?» Veselīga apbrīnas deva ir spēja apbrīnot, nezaudējot zemi zem kājām, proti, vienlaikus saskatīt gan gaismu, gan ēnas tajā, ko apbrīnojat.

Kad tā ir apspiesta vai nepieejama, dzīve kļūst plakana kā izbalējusi fotogrāfija. Jūs staigājat pa pasauli, nepamanot brīnumaino, jo esat pieraduši visu izskaidrot vai kritizēt. Pārsteigums izdziest, un līdz ar to — spēja iedvesmoties. Cilvēks bez apbrīnas ir sauss un cinisks: viņš uz citu panākumiem raugās kā uz statistiku, bez siltas atsaucības. Šo sajūtu var atgūt maigi — sākt ar mazumiņu: ievērot rīta gaismu uz sienas, melodiju, ko pēkšņi dzirdējāt, kāda smaidu. Un kad jūs pēdējo reizi vienkārši apstājāties?

Dažādās kultūrās apbrīna tika izpausta atšķirīgi. Viduslaiku Eiropā tā tika uzskatīta par daļu no bruņinieka ideāla — apbrīna pret dāmu kā ceļš uz cildenību. Austrumos apbrīna par meistarību tika pacelta meditācijas rangā: vērot, kā podnieks griež ripu, vai kā kaligrāfs izvelk zīmi — tas bija veids, kā caur cilvēka prasmi pieskarties mūžībai. Ķīnas filozofiskajās tradīcijās apbrīna par dabas harmoniju tika slavēta daoistu vidū: «Skaties uz kalnu, un tu kļūsi par kalnu».

Indijas estētikā pastāv rasa «adbhuta» — izbrīns, kas ir tuvs apbrīnai, un rodas, sastopoties ar kaut ko pārpasaulīgi skaistu vai maģisku. Šī sajūta tika uzskatīta par attīrošu, jo tā izrāva dvēseli no ikdienas rutīnas un atgādināja tai par augstāko kārtību. Mūsdienās, izklaides laikmetā, mēs bieži zaudējam apbrīnas sakrālo dimensiju, reducējot to līdz «patīk» zem fotogrāfijas. Bet klusā muzejā, koncertā, pie upes — tā joprojām var pacelties un atgādināt: pasaule ir lielāka par mums, un tas ir brīnišķīgi.

Literatūra

Ivans Buņins romānā «Arsenjeva dzīve» pārvērš ikvienu atmiņu dārgā kristālā, kur saules gaisma puteklīšos vai antonova ābolu smarža iegūst visuma notikuma mērogu. Apbrīna šeit ir veids, kā noturēt bēgošo esamību, iemūžināt to vārdā tā, lai tā neizšķīstu nebūtībā. Autors elpo katrā rindiņā, un lasītājs viņam līdzi mācās saskatīt diženumu visvienkāršākajā dzīves kustībā.

Glezniecība

Arhipa Kuindži «Bērzu birzs» apžilbina ar savas gaismas tīrību, kas it kā nāk no paša audekla iekšienes, nevis atstarojas no tā. Mākslinieks nogriež visu lieko, atstājot tikai caururbjošo stumbru baltumu un smaragda biezo zāli, liekot skatītājam sastingt šīs optiskās patiesības priekšā. Šeit apbrīna dzimst no galējas skatiena koncentrācijas, kad daba parādās savā pirmatnējā, gandrīz nepanesamā spožumā.

Mūzika

Nikolo Paganīni «Kaprīze Nr. 24» izvēršas kā virtuozu pasāžu kaskāde, kur vijole pārvar cilvēka iespēju robežas, liekot klausītājam šaubīties par dzirdētā īstenību. Šajā mūzikā apbrīna robežojas ar apjukumu. Strauji lēcieni, pizzicato un pārdrošas tempa maiņas rada lidojuma sajūtu, kurā tehnika kļūst par gara tīru ekstāzi. Katra nots šeit ir izaicinājums fizikas likumiem, pārvēršot skaņu par kaut ko taustāmu un gandrīz maģisku.

Kino

Kloda Nūridžani un Marijas Perenū «Mikrokosmoss» pārvērš parastu pļavu zāli varenos džungļos, kur katra kukaiņa kustība iegūst episku nozīmīgumu. Kamera kā neredzams klejotājs iegremdējas šajā acīm apslēptajā pasaulē, liekot aizmirst ierastos mērogus un ļauties dzīves ritmam, kas pulsē mums zem kājām. Ienirstot šajos makrouzņēmumos, jūs varēsiet uzsūkt neierobežotu izbrīnu par Visuma sarežģītību un paņemt līdzi šo paplašinātās uztveres sajūtu savā ikdienā.

Izjust apbrīnu nozīmē nemēģināt to noturēt, neanalizēt, no kurienes tā nāk, un nekaunēties no tās. Kad tā ierodas, apstājieties.

1. Pieņemiet liecinieka lomu un vienkārši esiet iekšējā sastingumā. Nesteidzieties ar secinājumiem, neslavējiet skaļi, ja negribas. Palieciet šajā sastingumā. Izjūtiet, kā jūsu elpa kļūst dziļāka, kā izplešas krūtis, kā pasaule apkārt zaudē asumu, atstājot tikai to, par ko jūs apbrīnojat. Jums nav jākļūst mazākam tāpēc, ka kāds ir labāks. Jūs esat liecinieks, un tā ir diža loma. Apbrīna neprasa no jums darbību, tā pati par sevi jau ir pabeigts piedzīvojums.

2. Ļaujiet tam būt brīvam impulsam, nevis pienākumam. Ja apbrīna rada vēlmi mainīties, lai tas ir viegls impulss, nevis pienākums. Jūs varat teikt sev: «Es gribu to iemācīties, jo tas mani aizdedzina», nevis «Man jākļūst tādam pašam». Apbrīna ir degviela, nevis bauslis. Ļaujiet tai jūs vadīt bez vardarbības pret sevi.

3. Atlaidiet gaidas un uzticieties mirkļa gudrībai. Kad tas aizies, nemēģiniet to ar varu atgūt — tas atkal atnāks, kad ieraudzīs ko cienīgu.

Ielaist apbrīnu bez pretestības nozīmē trenēties būt dzīvam. Nekādas prasmes te nav, ir piekrišana ļaut svešam augstumam atbalsoties jūsos un nemeklēt tajā draudus. Un, kad šāda piekrišana kļūst par ieradumu, dabiski dzimst vēlme dalīties šajā saviļņojumā ar otru.

Apbrīna ir tilts. Tā savieno jūs ar to, kas ir lielāks par jums, un, paradoksālā kārtā, ar jums pašiem. Reizēm uzticēt savu apbrīnu otram, lai tā skanētu unisonā – nozīmē sadzirdēt, kā apbrīna skan pilnīgāk, kad ar to dalās. Jo dalītā apbrīnā ir īpašs siltums – jūs neesat tikai skatītājs, bet daļa no kopīga kora, kas saka: «jā, pasaule ir tā iekārtota».