Izbrīns

Izbrīns ir spēcīgs pārsteigums par to, kas neietilpst prātā. Prāts uz mirkli apstājas, dodot vietu plaši atvērtām acīm.

Tas pārsteidz jūs nesagatavotu. Tas nenāk kā gluda straume, bet kā pēkšņs pārrāvums — it kā ierastā realitātes auduma šķiedras izklīstu, un jūs ieraugāt to, ko agrāk nebijāt pamanījuši. Tas nav tikai pārsteigums: pārsteigums skrien pa virspusi, bet izbrīns iesūcas pašos uztveres dziļumos, atstājot aiz sevis ilgu klusumu. Jūs sastingstat nevis tāpēc, ka esat nobijušies, bet tāpēc, ka ierastais iekšējais čuksts “es zinu, kas tas ir” pēkšņi apklust.

Kad atrodaties šajā stāvoklī, jūs nevērtējat un neanalizējat. Jūs vienkārši stāvat kaut kā priekšā, kas pārspēj jūsu gaidas, un jūsu prāts, parasti tik runīgs, apklust. Šajā mirklī jūs esat vistuvāk tīrajai realitātei — tai, kas nav ietīta vārdos. Psihologs Karls Rodžerss šo stāvokli nosauca par bezvērtējošu pieņemšanu, kad mēs atveramies pieredzei, neizkropļojot to ar saviem spriedumiem. Tajā nav vietas vērtējumam — ir tikai sastingusi vērošana.

Iedomājieties bērnu, kurš pirmo reizi ierauga sniegpārsliņu. Viņa acīs nav tikai prieks, bet svētas trīsas pret to, kas neietilpst galvā. Tas atgriež mūs tādā bērnības stāvoklī, bet ar vienu atšķirību: pieaugušā prāts zina, ka tas ir tikai sniegs, un tāpēc riskē paiet garām. Izbrīns ir privilēģija tiem, kas reiz nolēmuši atradināties no ierastā.

Ķermenis izbrīnā sastingst. Elpošana kļūst sekla un reta — it kā jūs baidītos aizbaidīt šo stāvokli. Acis plaši atveras, zīlītes nedaudz paplašinās; jūs pat varat sajust, kā uzacis paceļas, atsedzot pieri. Krūtīs rodas dīvains vieglums — nevis saspringums, bet tieši plašums, it kā iekšpusē būtu izveidojies tīrs dobums.

Dažreiz jūs jūtat vieglu tirpšanu uz ādas, īpaši uz rokām un muguras. Tas ir kaut kas līdzīgs vājai elektriskai strāvai, kas skrien gar mugurkaulu. Muskuļi ir atslābināti, bet ne gurdi — tie it kā ir sagatavojušies klausīties. Jūs pārtraucat rīt, mute var nedaudz pavērties, un rodas sajūta, ka laiks ir palēninājies. Sirds vispirms izlaiž sitienu, bet pēc tam sāk pukstēt nedaudz biežāk, taču vienmērīgi — tā ir noskaņošanās uz jaunu realitātes frekvenci.

Pašā šīs ķermeņa pieredzes pamatā ir pietiekamības sajūta. Jums nekas nav jādara, nekur nav jāskrien. Ķermenis pats zina, kā ieņemt atvērtības pozīciju: jūs pagriežaties ar seju pret to, kas jūs izbrīnījis, un visa jūsu būtība saka: “Jā, tas ir, un tas ir lielāks par mani.”

Aiz izbrīna slēpjas kluss uzskats, ka pasaule ir pārskatāma un paredzama. Mēs esam pieraduši dzīvot kartē, ko sastādījām bērnībā: cilvēki rīkojas tā, daba ievēro likumus, lietas ieņem savas vietas. Un pēkšņi — neatbilstība. Psiholoģiski izbrīns ir plaisa šajā kartē, bedre, caur kuru redzams, ka pasaule ir daudz plašāka par mūsu priekšstatiem.

Sajūta, ka jūs kontrolējat realitāti, izbrīna brīdī pazūd. Jūs nevarat to izsaukt pēc pasūtījuma, jūs nevarat to noturēt — tas nāk un aiziet pats. Jo stiprāk jūs turaties pie “es zinu”, jo retāk ar jums notiek īsts izbrīns. Jo izbrīns prasa atzīt: ir lietas, kuras es nespēju aptvert ar prātu. Šī pazemība nav vājums, bet gan briedums. Jūs pārtraucat pretoties nezināmajam un ļaujat tam ienākt.

Kad izbrīns aizkavējas, tas var atklāt dziļu vientulību — sajūtu, ka jūs stāvat uz kaut kā neaptverama malas un neviens nevar dalīties ar jums šajā pieredzē. Bet šī vientulība nebiedē, ja blakus ir klusums. Tajā jūs satiekat nevis svešinieku, bet gan sevi pašu — to, kurš spēj brīnīties.

Kā tas ir jūtams:

• Iekšējais dialogs pārtrūkst pusvārdā — jūs burtiski aizmirstat, ko gribējāt teikt vai domāt, jo jūsu priekšā ir kaut kas, kas neietilpst vārdos.
• Rodas paplašināšanās sajūta: jūsu “es” robežas kļūst mīkstas, jūs it kā izietat ārpus ierastā kontūra, saplūstot ar to, ko redzat.
• Izpaužas asa, gandrīz sāpīga skaistuma sajūta — jūs redzat lietu vai notikumu to pirmatnējā svaigumā, bez ieraduma plīvura, un tas ir gandrīz neizturami skaisti.

Iekšējais monologs:

• “Es nekad iepriekš to neesmu redzējis… lai gan esmu redzējis tūkstoš reižu.”
• “Kā tas vispār ir iespējams? Tas neietilpst prātā.”
• “Es nezinu, kas tas ir. Un man nav jāzina — es tikai gribu skatīties.”
• “Ja pasaule var būt tāda, tad viss, ko es zināju, var nebūt patiesība.”

No malas cilvēks izbrīnā izskatās sastindzis. Viņš var stāvēt nekustīgi, nedaudz noliecies uz priekšu, it kā ielūkotos neredzamajā. Daudzi pieliek roku pie mutes vai krūtīm — žests, kas aizsargā vai sveic. Reizēm cilvēki atkāpjas soli atpakaļ: nevis no bailēm, bet lai redzētu ainu kopumā.

Runa izbrīnā reducējas līdz īsiem izsaucieniem — «Oho!», «Nevar būt!», «Nu, paskaties!» — vai arī pilnībā izzūd. Jūs pārtraucat žestikulēt un varat uz dažām sekundēm sastingt, nemirkšķinot acis. Jūsu seja zaudē ierasto sociālo masku: jūs nepasmaidāt pieklājīgi, nesaraucat pieri — jūs vienkārši esat atvērts. Tas, kurš jūs šajā brīdī redz, var nodomāt: «Kas ar viņu noticis?» — un pats inficēties ar šo stāvokli.

Svarīgi, ka izbrīns reti pāraug darbībā. Jūs neķeraties kaut ko darīt, nepārbaudāt telefonu, nezvanāt draugam, lai pastāstītu. Jūs vienkārši esat klātesošs. Tā ir aktīva bezdarbība — visspēcīgākā uzmanības forma.

Izbrīns ir intīma pieredze, kuru grūti dalīt. Kad esat izbrīnā, jūs uz laiku izkrītat no sociālajām lomām: jūs neesat priekšnieks, ne vecāks, ne profesionālis — jūs esat vienkārši cilvēks, kuru pārsteigusi realitāte. Grupā izbrīns var vienot vai, gluži pretēji, atsvešināt. Ja viens ir izbrīnā, bet citi nav, rodas spriedze: «Ko tu tur īsti atradi?» Izbrīns ir neizsakāms — to nevar izskaidrot vārdos, to var tikai parādīt ar sevi.

Patēriņa kultūra aktīvi izmanto izbrīna gaidīšanu. Reklāma sola «neticamu pieredzi», bet jau iepriekš iesaiņo to formātā, neatstājot vietu īstam pārsteigumam. Sociālie tīkli atradina no izbrīna, jo viss, kas jūs varētu izbrīnīt, jūs jau esat redzējuši plūsmā — un skatījušies garāmejot, neļaujot sev apstāties. Īsts izbrīns prasa klusumu un nesteidzīgumu, tāpēc mūsdienās tas ir retums.

Kad divi cilvēki vienlaikus piedzīvo izbrīnu, starp viņiem rodas neredzama saikne. Tas var notikt muzejā, dabā vai pie grāmatas: jūs abi apklustat, un šajā klusumā ir vairāk sapratnes nekā jebkuros vārdos. Izbrīns izdzēš robežu starp «es» un «tu», atstājot tikai kopīgu «mēs» brīnuma priekšā.

Kādreiz izbrīns tika uzskatīts par svētām bailēm — cilvēks ar bijību sastapās ar dabas spēkiem, dieviem vai neizzināmo. Antīkajā filozofijā izbrīns (thauma) tika uzskatīts par filozofēšanas sākumu: pēc Platona un Aristotela domām, tieksme zināt dzimst tieši no neizpratnes. Izbrīns nebija emocija, bet gan vārti uz zināšanām.

Viduslaiki sašaurināja šo pārdzīvojumu: izbrīns varēja rasties tikai brīnuma priekšā — parādībai, kas pārkāpj dabas likumus un ir dota no Dieva. Brīnums neprasīja skaidrojumu, tas prasīja ticību. Vēlāk, Apgaismības laikmetā, pasauli sāka skaidrot ar mehānismu palīdzību, un izbrīns tika uztverts kā bērnišķīgs naivums — pagātnes palieka, kas izglītotam cilvēkam jāpārvar. “Nekas nepārsteidz gudro,” teica stoiķi, un šī intonācija pārgāja zinātnē.

Mūsdienu kultūra plosās starp brīnuma slāpēm un pilnīgu nezināmā noliegšanu. Izklaides industrija cenšas simulēt izbrīnu ar specefektu palīdzību, bet īsts izbrīns nav pērkams. Tas no mums prasa iekšēju klusumu un gatavību atzīt, ka mēs kaut ko nezinām. Mūsdienu izaicinājums ir atgūt spēju izbrīnīties pasaulē, kurā viss jau ir nosaukts un klasificēts. Tā ir kustība no zināšanām uz nezināšanu — nevis atpakaļ, bet dziļāk, uz uztveres sakni.

• Izbrīns vs Apstulbums: izbrīns ir iekrāsots ar apbrīnu — “kā tas ir iespējams un cik tas ir skaisti”. Apstulbums ir neitrālāks un smagāks: tajā nav tīksmināšanās, ir nespēja to aptvert. Izbrīnu gribas pagarināt, apstulbumu — nogaidīt, līdz tas norims.
• Izbrīns vs Pārsteigums: pārsteigums ir īss un neitrāls; izbrīns ilgst ilgāk un nes sevī apbrīnu — trīsas un sajūtu «kā tas vispār iespējams, un cik tas ir skaisti». Pārsteigums — uzplaiksnījums, izbrīns — mirdzums pēc tā.
• Izbrīns vs Apbrīna: abi mūs aptur kaut kā izcila priekšā. Bet apbrīnā prāts jau ir pasludinājis spriedumu: “tas ir skaisti, tas pārspēj parasto”, tajā ir vērtējums un atzīšanas distance. Savukārt izbrīns mūs atstāj neiespējamā priekšā, tīrā “kā tas vispār ir iespējams?”, kur nav gatavu spriedumu, bet ir tikai pārsteigumā sastingis prāts.
• Izbrīns vs Godbijība: abi uz mirkli atņem valodu un aptur iekšējo dialogu kaut kā milzīga priekšā. Bet godbijība nes sevī svētas trīsas un vertikāli — sajūtu par saskarsmi ar augstāko, kura priekšā “es” sevi samazina. Izbrīns ir horizontāls gaidu sabrukums, pārsteigums par neticamo vai neiespējamo; tas var rasties no sarežģīta paradoksa vai trika, kur nav svētuma, bet ir tīra mīkla.
• Izbrīns vs Trīsas: izbrīns — par nesaprotamo: prāts ir atdūries pret to, kas nesakrīt. Trīsas — par diženo: jūsu priekšā ir tas, kas ir lielāks par jums, un tas neprasa izskaidrojumu. Izbrīns meklē izskaidrot; trīsas apklust.

Vairāk līdzīgu:

Izbrīna var būt pārāk daudz, un tad tā pārvēršas apdullumā. Cilvēks zaudē stabilitāti, pasaule kļūst haotiska un biedējoša, katrs jauns iespaids draud sagraut iekšējo līdzsvaru. Šādā gadījumā cilvēks slēpjas rutīnā, izvairās no jaunā, meklē paredzamību — tā ir aizsardzības reakcija pret pārsātinājumu ar negaidīto.

Bet ir arī otrs pols — pilnīgs izbrīna trūkums. Tas ir stāvoklis, kad pasaule kļuvusi plakana, pelēka, «viss ir skaidrs». Jūs skatāties uz saulrietu un domājat: «Nu jā, saule riet.» Jūs dzirdat mūziku un jau iepriekš zināt tās uzbūvi. Jums vairs nav pārsteiguma, un līdz ar to zūd arī dzīves garša. Tā ir uztveres notirpšana. Tajā nekas neskaro dzīvo, un jūs jūtaties vecs, noguris, kaut arī, iespējams, esat jauns.

Psiholoģiskā veselība attiecībā uz izbrīnu ir elastība: prasme atvērties jaunajam, kad tas ir droši, un prasme nesabrukt no pārmērīga negaidītā. Izbrīnam nevajadzētu ilgt mūžīgi; tas ir vārti, nevis mājas. Bet, ja mājas ir slēgtas izbrīnam, jūs dzīvojat cietoksnī, kurā nav logu.

Dažādās kultūrās izbrīns ticis vērtēts atšķirīgi. Hinduismā un budismā izbrīns ir viens no satori jeb apgaismības aspektiem: pēkšņa ieskata mirklis, kad ierastā realitāte sabrūk un atklājas lietu patiesā daba. Dzena koani apzināti rada izbrīna situāciju, lai izlauztu robu racionālajā prātā.

Sūfismā izbrīns ir saistīts ar “heirat” jeb apmulsuma koncepciju dievišķās realitātes priekšā, kuru nav iespējams aptvert. Šis apmulsums nav dezorientācija, bet gan augstākās tuvības stāvoklis: kad jūs stāvat Patiesības priekšā, jebkuras zināšanas izrādās nepietiekamas.

Kristīgajā mistikā (Jānis no Krusta) izbrīns ir mirklis, kad dvēsele atsakās no visiem tēliem un jēdzieniem, lai satiktu Dievu “tīrā nekasā”. Atšķirībā no ikdienišķa pārsteiguma, kas meklē izskaidrojumu, mistiskais izbrīns meklē izšķīšanu.

Rietumu jauno laiku filozofija, gluži pretēji, centās izdzīt izbrīnu kā šķērsli skaidrai izziņai. Dekarts uzskatīja pārsteigumu par noderīgu, bet īslaicīgu; Spinoza — par afektu, kas var traucēt adekvātai izpratnei. Tikai 20. gadsimtā fenomenologi (Merlo-Pontī) atdeva pārsteiguma sajūtai cieņu: “patiesā filozofija ir iemācīties no jauna skatīties uz pasauli.”

Literatūra

Luisa Kerola grāmatā «Alise Brīnumzemē» realitātes loģika sabrūk kā kāršu namiņš, atklājot pasauli, kur ierastie telpas un laika likumi zaudē savu spēku. Izbrīns šeit dzimst no pašas valodas struktūras. Katrs jauns vārds vai absurdā tikšanās ar Češīras kaķi liek lasītājam atteikties no mēģinājumiem paredzēt noslēgumu. Pasaule, kas kļūst «brīnumaināka un brīnumaināka», pārvērš lasīšanas procesu par bezgalīgu klejošanu labirintā, kur pārsteigums kļūst par vienīgo pareizo navigācijas veidu.

Glezniecība

Aleksandra Ivanova glezna «Kristus parādīšanās tautai» iemūžina brīdi, kad laiks sastingst zem gaidāmās atklāsmes smaguma. Mākslinieks meistarīgi veido kompozīciju tā, ka katrs tēls — no šaubīgā rakstu mācītāja līdz sajūsminātajam jauneklim — ir pārsteigts notikumā, kas maina vēstures gaitu. Šajā daudzfigūru vienotībā izbrīns izpaužas kā cilvēciskās pamošanās augstākais punkts, kad ierastais dzīves ritējums pēkšņi atkāpjas neizsakāmā diženuma priekšā.

Mūzika

Džordža Frīdriha Hendeļa «Aleluja» ceļ arhitektūru no skaņas, kur katra kora balss ieaužas triumfējošā audeklā, neatstājot vietu ikdienišķumam. Ritmiskie akcenti un straujais dinamikas pieaugums rada lidojuma sajūtu, kuras priekšā nav iespējams palikt vienaldzīgam. Šī mūzika pārvērš izbrīna sajūtu fiziskās klātbūtnes plaknē, liekot klausītājam neviļus iztaisnoties, atsaucoties uz skaņu plūsmas spēku, kas piepilda visu zāli.

Kino

Filmā “Juras laikmeta parks” Stīvens Spīlbergs sasniedz vizuālās atklāsmes virsotni ainā, kur varoņi pirmo reizi ierauga dzīvu brahiozauru, kura milzīgums izdzēš visus priekšstatus par iespējamo. Kamera gludi seko varoņu skatieniem, ļaujot skatītājam dalīt viņu sastingumu, kad realitāte uz mirkli saplūst ar seno mītu, aicinot jūs pilnībā iegrimt šajā pirmatnējā sajūsmā un paņemt līdzi tās dzirksti savā ierastās pasaules uztverē.

Izbrīnu nevar izraisīt ar gribas piepūli. To var tikai pieļaut.

1. Izveidojiet starpbrīžus, kuros pazīstamais var pārsteigt. Viss, ko jūs varat darīt, — ir iezīmēt savā dienā nesteidzīguma saliņas, kur ierastajam tiks atļauts salūzt.

2. Atbrīvojiet uztveri no etiķetēm, lai ieraudzītu priekšmetus no jauna. Pamēģiniet dažkārt skatīties uz pazīstamām lietām tā, it kā jūs tās nekad nebūtu redzējuši. Aizvietojiet priekšmeta nosaukumu ar tā aprakstu: nevis „roka”, bet „pieci tievi izaugumi, kas beidzas ar apaļiem spilventiņiem”. Tiklīdz etiķete izzūd, priekšmets iznirst no klusuma ar savu pirmatnējo formu.

3. Atklājiet pretrunas un nesteidzieties tās atrisināt. Meklējiet paradoksus tajā, kas šķiet loģisks. Kad prāts sastopas ar pretrunu, tas vispirms vēlas to nogludināt — neļaujiet tam to darīt. Apstājieties un ļaujiet neatbilstībai ilgt. Tie ir vārti uz izbrīnu. Piemēram, paskatieties uz mākoni: tas vienlaikus ir un mainās, katru mirkli ir gan tas pats, gan citāds. Lūk, tas ir — tīrs izbrīns, ja esat gatavi to pamanīt.

Gadās, ka, par spīti visiem pūliņiem, prāts ir tik cieši ieslēgts ierastās shēmās, ka pasaule šķiet pilnīgi caurspīdīga — nekādu noslēpumu, nekādas mīklas. Gadiem ilgi klejoju šajā jūtu sastingumā, kad pat neapstrīdami skaistais atstāja mani vienaldzīgu. Es zināju, ka tas ir skaisti, bet nejutu to. Līdz kādu dienu apstājos parasta rudens parka vidū un atļāvos nezināt, kas tas par koku manā priekšā. Tajā mirklī pasaule atkal kļuva šķautnaina.

Bet pat tad, kad izbrīns atgriežas vienatnē, saglabāt šo stāvokli var būt grūti — pārāk noturīgi ir ierastie prāta ceļi. Un tad sastingt šajā apstājā blakus citam, kurš arī ir gatavs nezināt — izrādās visīsākais ceļš, lai atgūtu realitātes garšu. Kopīgā klusumā kaut kā brīnumaina priekšā dzimst kaut kas vairāk nekā prasme: dzimst tā pati pirmatnējā sastapšanās, kuras dēļ, iespējams, mēs arī esam ieradušies šajā pasaulē.