Godbijība

Godbijība ir dziļa bijība pret to, kas pārspēj cilvēku – svētumu, noslēpumu, varenību –, kurā saplūst trīsas, klusums un vēlēšanās paklanīties.

Jūs stāvat uz skatu platformas malas, un kalnu panorāma vai nakts debesis pēkšņi pārstāj būt tikai ainava. Kakls savelkas, elpošana kļūst pilna un lēna, un jūs jūtat: ir kaut kas neizmērojami lielāks par visām jūsu rūpēm. Šī kustība ir īpašs klusums diženuma priekšā, tālu no šausmām vai sajūsmas. Godbijība nāk, kad jūsu «es» robežas uz mirkli izplūst, un jūs nonākat vaigu vaigā ar noslēpumu, kas neprasa skaidrojumus. Rūdolfs Oto, vācu domātājs, nosauca šo pārdzīvojumu par numinozo — sastapšanos ar neaptveramo, kas vienlaikus biedē ar savu spēku un pievelk kā tālas zvaigznes gaisma. Jūs nemēģināt to izmērīt vai piesavināties. Jūs vienkārši esat šajā apjomā, kur vārdi šķiet pārāk plakani.

Jūsu ķermenis zina šo apstāšanos. Sirdspuksti kļūst izteikti, bet ne paātrināti — drīzāk tie sasaucas ar to, uz ko skatāties. Šādā brīdī jūs saprotat, ka godbijība nav emocija starp citām, bet stāvoklis, kurā mainās pati pārdzīvojuma struktūra. «Es jūtu» vietā rodas «es esmu līdzdalīgs». Analīzes vietā — kluss izbrīns par faktu, ka tas viss eksistē.

Kad godbijība jūs pārņem, ķermenis atsaucas pirmais. Elpa kļūst dziļāka un lēnāka — jūs it kā ievelkat gaisu nevis ar plaušām, bet ar visu savu būtību. Pa ādu var pārskriet drebulis — trīsas, kas nāk no krūšu centra un ir brīvas no aukstuma. Reizēm asaras nāk bez skumjām — vienkārši acis samirkst, jo organisms nezina citu veidu, kā izteikt pārpilnību. Jūs ievērojat, ka poza mainās: pleci iztaisnojas, galva nedaudz atliecas atpakaļ, it kā jūs gribētu ietvert vairāk debess. Vai arī otrādi — jūs neapzināti nolaižat skatienu, kā svētnīcas priekšā. Sejas muskuļi atslābst, žoklis vairs nav saspiests. Iekšā izplūst siltums — nevis karstums, bet maigs mirdzums, kas visu apkārt padara izteikti īstu. Jūs pārstājat just savas ādas robežas: pasaule un ķermenis kļūst par vienotu vibrāciju lauku.

Zem šī stāvokļa slēpjas uzskats, kuru reti izrunā skaļi: “man jābūt savas dzīves saimniekam”, “man jākontrolē viss, kas notiek”. Godbijība ierodas tieši tad, kad kontrole izrādās bezspēcīga. Tā neprasa atļauju — tā vienkārši notiek, un jūs nevarat vadīt tās intensitāti vai ilgumu. Tas ir izaicinājums ilūzijai, ka jūs esat Visuma centrs. Godbijībā jūs pēkšņi kļūstat mazs — ne pazemojošā nozīmē, bet atbrīvojošā. Pārstāt būt galvenajam varonim ir milzīgs atvieglojums. Jūs nometat atbildības nastu par to, lai viss būtu saprotams un paredzams. Un šajā nomešanā dzimst negaidīts vieglums. Psiholoģiski godbijība jums atgādina: ir lietas, kuras nav jāizskaidro. Tās var vienkārši satikt.

Kā tas ir jūtams:

• Jūs jūtaties vienlaikus niecīgs un bezgalīgi paplašināts — it kā jūsu “es” būtu izkusis, bet tukšuma vietā palikusi tīra klātbūtne.
• Visi iekšējie dialogi apklust — balss, kas parasti komentē, vērtē, salīdzina, apklust, un jūs paliekat biezā, dzīvā klusumā.
• Laiks zaudē linearitāti: minūtes var ilgt mūžību, un jūs nevēlaties, lai tas beidzas, lai gan nespējat to noturēt.
• Parādās izteikta sajūta, ka esat pieskāries kaut kam svētam — svarīgam un patiesam, kas pārsniedz reliģiskās robežas.

Iekšējais monologs:

• “Es nekad neesmu redzējis debesis tādas… tās ir dzīvas, tās skatās uz mani.”
• “Kā es agrāk varēju iet tam garām? Es biju akls.”
• “Man nav ko teikt. Un tas ir labi. Es vienkārši esmu šeit.”
• “Kāpēc es agrāk baidījos no šī klusuma?”
• “Viss, ko es uzskatīju par svarīgu, pēkšņi kļuva par putekļiem. Palicis tikai šis — šis pats mirklis.”

No malas jūs varat izskatīties sastinguši. Sastingstat godbijīgā uzmanībā, brīvā no bailēm. Acis plaši atvērtas, zīlītes paplašinātas, skatiens neklīst, bet ir vērsts vienā punktā. Jūs pārstājat kustēties: telefons rokā sastingst, soļi apstājas. Var rasties vēlme nolaisties ceļos vai, gluži pretēji, izplest rokas, it kā apskaujot neredzamo. Balss kļūst klusāka, ja vispār izlemjat runāt — jūs čukstēsiet, pat ja tuvumā neviena nav. Daži cilvēki neviļus piespiež roku pie krūtīm, pie sirds. Citi sāk raudāt — klusi, nenoslaucot asaras. Viss jūsu ķermenis saka: “es esmu šeit, es godbijībā liecos, es klausos.”

Godbijība ir biedējoši reta parādība cilvēku sabiedrībā. Tā gandrīz vienmēr ir vientuļa pieredze. Ja jūs to dalāt ar citu cilvēku, starp jums rodas īpaša saikne — bez vārdiem, caur kopīgu sastingumu. Jūs abi skatāties uz vienu un to pašu (saulrietu, zvaigžņotām debesīm, majestātisku celtni) un zināt, ka otrs jūt to pašu. Taču mēģinājums izskaidrot, ko jūs pārdzīvojat, parasti iznīcina burvību. Tāpēc grupā godbijība bieži slēpjas aiz jokiem vai skaļiem “vau!” — lai neizskatītos pārāk nopietna. Kultūra veicina vieglumu un ironiju, bet godbijība prasa nopietnību. Un tāpēc daudzi to pārdzīvo vientulībā, un pēc tam klusē. Taču tieši šajā klusumā slēpjas iespēja īstai satikšanai — ar to, kas vieno visus, pārspējot atsevišķas personības robežas.

Senajās kultūrās godbijība nebija atdalāma no svētām šausmām. Cilvēki drebēja pērkona negaisu, kalnu, uguns priekšā — un saskatīja tajos dievu klātbūtni. Šī pieredze bija kolektīva, rituāla. Laika gaitā, attīstoties zinātniskajam pasaules uzskatam, godbijību sāka skaidrot citādi: kā cildenu sajūtu (astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta romantiķi to aprakstīja kā sajūsmu dabas bezgalības priekšā). Kants rakstīja par “zvaigžņotajām debesīm virs manis un morālo likumu manī” — godbijība kļuva par morālu kategoriju. Šodien mēs dzīvojam laikmetā, kurā šo pārdzīvojumu bieži aizstāj simulācijas: specefekti kino, virtuālā realitāte, milzu ekrāni rada iespaidu par varenību, bet ne tās būtību. Tūrisma industrija pārdod “pieredzes” — izpletņlēkšanu, vaļu vērošanu — kā godbijības analogu, bet īstā sastapšanās prasa iekšēju klusumu, kuru ir grūti nopirkt. Izpratne ir evolucionējusi no bailēm dievu priekšā — uz estētiskām trīsām, un pēc tam uz gandrīz aizmirstu pieredzi, kuru mēs ilgojamies atgūt.

• Godbijība vs Aizgrābtība: godbijība ir aizgrābtība, kas nometusies ceļos: tajā ir trīsas tā priekšā, kas lielāks par jums, svētnīcas distance, pieklusināta balss. Aizgrābtība ir familiārāka un skaļāka — tā nezemojas, bet gavilē, nečukst, bet kliedz.
• Godbijība vs Trīsas: trīsas ir pats drebulis lielā priekšā, tīrs satraukums uz sliekšņa. Godbijība ir trīsas, kas kļuvušas par pielūgsmi: drebulim pievienojas noliekšanās un mīlestība pret to, kas ir lielāks par jums. Trīsas ir satraukums; godbijība — satraukums, kas noliecis galvu.
• Godbijība vs Bailes: abas rodas kaut kā nesamērojami lielāka priekšā nekā jūs. Bet bailes saraujas un grib glābties — lielais draud saspiest. Godbijība atveras un grib palikt — lielais nedraud, bet paaugstina, un trīsām piejaucas mīlestība. Bailes bēg no lielā; godbijība sastingst tā priekšā.
• Godbijība vs Izbrīns: abi uz mirkli atņem valodu un aptur iekšējo dialogu kaut kā milzīga priekšā. Bet godbijība nes sevī svētas trīsas un vertikāli — sajūtu par saskarsmi ar augstāko, kura priekšā “es” sevi samazina. Izbrīns ir horizontāls gaidu sabrukums, pārsteigums par neticamo vai neiespējamo; tas var rasties no sarežģīta paradoksa vai trika, kur nav svētuma, bet ir tīra mīkla.
• Godbijība vs Pārsteigums: abi aptur kaut kā lielāka priekšā, nekā gaidījāt, un uz mirkli izslēdz iekšējo komentāru. Bet pārsteigums ātri izkūst, savukārt godbijībā ir trīsas un sajūta, ka esat pieskāries kaut kam, kas pārsniedz ierastos rāmjus.
• Godbijība vs Apbrīna: apbrīna ir vērsta uz skaisto un bieži kā līdzīgs ar līdzīgu — jūs apbrīnojat meistardarbu, skaistumu. Godbijība ir vērsta uz svēto un vienmēr no apakšas — tā priekšā, kas ir nesalīdzināmi lielāks par jums. Apbrīna aplaudē; godbijība apklust.
• Godbijība vs Garīgums: godbijība ir trīsas tā priekšā, kas ir lielāks par jums, ar svētnīcas distanci. Garīgums nav trīsas priekšā, bet gan augstākā piepildījums iekšienē: jūs esat piederīgs, pacilāts, gaišs. Godbijība noliecas; garīgums paceļas spārnos.

Pretstats: Cinisms — godbijība sastingst lielā, skaistā un svētā priekšā — ir kaut kas lielāks par jums un godināšanas vērts. Cinisms visu noniecina un devalvē — “beidz, nekas nav svēts, visur ir izdevīgums”, un nekas vairs nespēj aizskart līdz sirds dziļumiem.

Kad godbijības ir pārāk daudz, cilvēks var zaudēt spēju rīkoties. Viņš sastingst pastāvīgā apcerē, izšķīst “lielajā” tik ļoti, ka pārstāj rūpēties par ikdienas dzīvi. Tas ir līdzīgi garīgai anestēzijai: viss pasaulīgais šķiet sīks, un cilvēks dodas vientulībā vai askēzē, zaudējot saikni ar realitāti. Paradoksāli, bet godbijības pārbagātība var novest pie atsvešināšanās no savām jūtām — jūs esat tik ļoti apburts ar bezgalību, ka aizmirstat, ka jums ir ķermenis un tuvinieki.

Pretējais pols ir tad, kad godbijība vispār nav pieejama. Pasaule kļūst plakana, racionāla, bez noslēpuma. Cilvēks nespēj pārsteigties, sastingt, izjust drebuļus — viņš dzīvo plaknē “noderīgi-nederīgi”, “interesanti-garlaicīgi”. Šis stāvoklis bieži maskējas kā briedums, bet patiesībā tā ir aizsardzība pret ievainojamību. Pilnvērtīga psihe kustas starp poliem: tā spēj sastingt lielā priekšā un atgriezties ikdienas dzīvē, nezaudējot ne vienu, ne otru. Godbijība kļūst par resursu — atgādinājumu, ka ir lietas, kas ir lielākas par jums, un tas ir droši un dziedinoši.

Daudzās garīgajās tradīcijās godbijība ir durvis uz atklāsmi. Hinduismā tā ir bhakti — uzticība dievībai, sevis izšķīdināšana mīlestībā pret augstāko. Kristīgajā mistikā (Meistars Ekharts) — klusa stāšanās Dieva priekšā, kad dvēsele kļūst “tukša” un piepildās ar žēlastību. Dzenbudismā — apstāšanās tukšuma priekšā, kas izrādās pilnība. Visos šajos gadījumos godbijībai nav vajadzīgs starpnieks: tā dzimst no tieša kontakta ar realitāti. Japāņu kultūrā pastāv jēdziens jūgen — dziļa noslēpuma, skaistuma sajūta, kas slēpjas aiz redzamā; tas ir tuvs godbijībai, bet maigāks, skumjāks. Atšķirībā no Rietumu akcenta uz varenību (kalni, okeāns), Austrumu tradīcijas godbijību atrod sīkumos: vienā sakuras ziedā, plaisā uz krūzes, ūdens lāses skaņā. Kultūras konteksts iekrāso pārdzīvojumu, bet būtība paliek nemainīga: jūs sastopaties ar kaut ko, kas pārsniedz jūsu sapratni, un šī sastapšanās jūs maina.

Literatūra

Reinera Marijas Rilkes «Stundu grāmatā» godbijība kļūst par vienīgo iespējamo elpošanas veidu pasaulē, kur Dievs un daba ir nedalāmi. Dzejnieks vēršas pie lietām, dzīvniekiem un pašas nakts kā pie svētiem traukiem, piepildītiem ar neizsakāmu jēgu. Katrs pants šeit ir pazemīga atzīšanās, ka cilvēks ir tikai neliela daļa no milzīgas, pulsējošas vienotības, kas prasa dziļu, apstājošu godbijību.

Glezniecība

Kaspara Dāvida Frīdriha «Mūks pie jūras» pārvērš godbijību radikāla tukšuma un mēroga valodā. Sīkā cilvēka figūra, stāvot uz šauras krasta strēles, pazūd bezgalīgo svina zilo debesu un tumšā, nemierīgā ūdens priekšā. Šeit nav vietas steigai. Gleznojuma kompozīcija liek skatienam izkust horizontā, pārvēršot vērošanas aktu klusā lūgšanā neaptveramā diženuma priekšā.

Mūzika

«Miserere» Gregorio Allegri ir austs no caurspīdīgām, planējošām balsīm, kas it kā pārvar zemes pievilkšanas spēku zem Siksta kapelas velvēm. Augstās soprāna notis, tiecoties augšup, rada sajūtu par velvi, zem kuras laiks apstājas, dodot vietu tīrai gaismai. Tā ir mūzika, kurā cilvēka balss sasniedz iespējamās robežas, iemiesojot trīsas par to, kas atrodas aiz redzamās pasaules robežām.

Kino

Terensa Malika «Dzīvības koks» savij kopā intīmu stāstu par kādu Teksasas ģimeni ar grandioziem galaktiku dzimšanas un pirmatnējo okeānu tēliem. Kamera, kas maigi slīd cauri koku lapotnei un kosmiskajiem putekļiem, izdzēš robežas starp ikdienišķu mātes žestu un matērijas mūžīgo kustību, aicinot izšķīst šajā varenajā esamības plūdumā un piepildīt sirdi ar klusu sajūsmu par mūsu pašu eksistences brīnumu.

Godbijība nav izsaucama ar gribas piepūli. Jūs nevarat piespiest sevi nodrebēt saulrieta priekšā.

1. Radiet pauzi, kurā dzimst bijība. Pirmais — palēnināties. Godbijība nespēj tikt līdzi steigai.

2. Atsakieties no etiķetēm un ļaujiet tēliem runāt pašiem. Otrais — beigt meklēt paskaidrojumus. Nesauciet to, ko redzat; vienkārši skatieties.

3. Pieņemiet savu mazumu kā durvis uz patiesu satikšanos. Ļaujiet sev būt mazam. Atsakieties no ierastās stiprā, visu saprotošā pieaugušā lomas. Novelciet kompetences bruņas un atļaujiet sev apmulst varenības priekšā. Ja sajūta atnāk, nemēģiniet to kontrolēt. Neieslēdziet ierastās ironijas bruņas vai automātisko vērtējumu. Ļaujiet sev būt aizkustinātam, saviļņotam, pat atbruņotam — šajā ievainojamībā dzimst nevis vājums, bet drosme.

Tomēr atcerieties: godbijība nepanes spaidus — tā izvēlas brīdi pati. Atzīstos, reiz mēģināju šo sajūtu izsaukt piespiedu kārtā, aizbraucot uz kalniem un ļaujoties apcerei, taču tā parādījās tikai pēc tam, kad biju atmetis dzīšanos — negaidīti, pie pieturas, no laternu gaismas, kas bija pieskārusies peļķei. Godbijība mīl nesagatavotas tikšanās.

Un tomēr, kad tas atnāk, dažkārt gribas dalīties šajā piepildījuma sajūtā ar kādu. Reizēm uzticēt savu sastingumu otram cilvēkam izrādās pats dabiskākais solis — lai jūsu kopīgais klusums kļūtu par satikšanās telpu, kur elpa un klātbūtne runā skaļāk par jebkuriem vārdiem.