Aizgrābtība

Aizgrābtība ir prieks, kas pārplūdis krastus; vilnis, tik daudz lielāks par ierasto «es», ka iznes ārpus tā robežām un prasa balsi, kustību, izpausmi.

Aizgrābtība ir kustība, ar kuru apziņa izplūst pāri savām robežām. Prieks var būt kluss un ietilpt iekšienē, taču šis impulss nepazīst robežas. Kaut kas izrādās tik skaists, milzīgs vai neticams, ka ierastais «es» uz mirkli neiztur — un pārplūst kā trauks, kurā ielēts vairāk, nekā tas spēj saturēt.

Pats vārds glabā šo būtību: tas cēlies no sena «vъstъrgati» — izraut, izsviest augšup. Šis stāvoklis mūs izrauj: no ieraduma, no atturības, no mums pašiem. Grieķi līdzīgu sajūtu sauca par ekstāzi — ekstazis, «stāvēšana ārpus sevis». Abrahams Maslovs šādus mirkļus aprakstīja kā pīķa pieredzes — retus uzplaiksnījumus, kuros cilvēks jūtas ārkārtīgi dzīvs un vesels. Taču aiz terminiem slēpjas vienkārša pieredze, kas pazīstama ikvienam: mirklis, kad aizraujas elpa un izlaužas «ā!».

Un lūk, kas svarīgi saskatīt jau pašā sākumā: aizgrābtība neko nepievieno pasaulei. Saulriets nekļūst skaistāks tāpēc, ka mēs ievilkām elpu — tas jau tāds bija. Šis stāvoklis tikai noņem ieraduma plēvi, caur kuru mēs parasti skatāmies. Tas nav realitātes pārspīlējums, bet gan sekunde, kad mēs beidzot redzam ar pilnu spēku.

Aizgrābtība ir viena no visķermeniskākajām baudām: tā piemeklē ķermeni ātrāk, nekā prāts paspēj atrast vārdus. Strauja ieelpa — un elpa aizraujas: «elpu aizsita». Acis plaši atveras, uzacis paceļas, mute pati no sevis pavērta. Pār ādu pārskrien skudriņas — tie paši skaistuma izraisītie drebuļi, kas kā vilnis pārņem no pakauša uz leju.

Rokas dzīvo savu dzīvi: paceļas pret seju, piespiežas pie krūtīm, sniedzas satvert kaimiņu aiz pleca — «skaties!». Ķermenis tiecas augšup: palēkties, pielēkt, pacelties uz pirkstgaliem, it kā aizgrābtība burtiski paceltu virs zemes. Krūtīs — karstums un izplešanās sajūta, it kā tur būtu kļuvis par šauru.

Un pašā virsotnē aizgrābtība dara ko negaidītu: izspiež asaras. Raudāt no skaistuma, no mūzikas, no svešas uzvaras — tās nav skumjas, kas izlauzušās cauri priekam, bet gan pārpilnība tīrā veidā: sajūtu ir vairāk, nekā ķermenis spēj noturēt, un tās pārplūst pāri malām vienīgajā iespējamajā veidā.

Galvenais jautājums par aizgrābtību nav «kas tas ir», bet «kur tas pazūd». Bērns aizgrābtībā nonāk divdesmit reižu dienā: peļķes dēļ, pašizgāzēja dēļ, balona dēļ. Pieaugušais — lielos svētkos. Pasaule tā pati; kas ir mainījies?

Ir mainījušās divas lietas. Pirmā — ieradums: psihe ir veidota tā, lai dzēstu atkārtošanos. Tas, ko esam redzējuši tūkstoš reižu, pārstāj nonākt apziņā un paiet fonā — tā tiek taupīta uzmanība, bet ar šo pašu taupīšanu tiek izdzēsta spēja aizrauties. Debesis, koki, tuvinieku sejas pāriet «zināmā» kategorijā — un zināmais neaizrauj.

Otrā — savaldība, un tā ir dziļāka. Kaut kur ceļā uz pieaugušo vecumu daudzi apgūst uzskatu: zaudēt galvu ir bīstami un kauns. Aizgrābtība nozīmē būt naivam, nesvarīgam, smieklīgam; «kā tu, bērns». Ironija un viegla pārsātinātība kļūst par prāta pazīmi, bet patiesa aizgrābtība — par kaut ko, kas jāslēpj. Un cilvēks mācās teikt «nu, nav slikti» tur, kur iekšā plosās «neticami!». Sākumā tā ir maska. Pēc tam maska pieaug — un kādu dienu atklājas, ka vairs nav jāapspiež sajūta: tā pat nepaceļas.

Bet spēja aizgrābtībai nepazūd — tā ir nomākta. Zem ieraduma un iemācītās savaldības slāņa dzīvo tas pats skatiens, kas prot aizrauties. Un tas maina uzdevumu: nevis «atgūt bērnību», bet pārstāt apspiest dzīvo pieaugušo.

No iekšienes aizgrābtība ir pēkšņa distances atcelšana. Vēl pirms mirkļa jūs bijāt atsevišķi, un pasaule bija atsevišķa — un pēkšņi robeža pazuda: palika tikai skaistais, kas piepildīja visu.

Kā tas jūtams:

• Pārpilnība: Sajūtu ir vairāk nekā jūsu. Tā neietilpst iekšā un izlaužas ārā — skaņā, žestā, asarās.
• Laika apstāšanās: Aizgrābtības mirklis izkrīt no minūšu virknes; kamēr tas ilgst, nav ne «pirms», ne «pēc», ne plānu, ne rūpju.
• Sevis izzušana: Aizgrābtības virsotnē nav pat kam teikt «es esmu aizgrābts» — pašnovērošana izslēdzas, paliek tikai tīrais «re, kas notiek!».

Iekšējais monologs aizgrābtībā aizrijas un neatrod vārdu:

• «Nu, padomā tikai!..»
• «Cik gan tas ir skaisti!»
• «Nē, tu tikai paskaties!»
• «Re, kas notiek!»

Ievērojiet: vārdiem aizgrābtībā ir par šauru, un tas nav nejauši. Vārdi ir distances instruments — tie apraksta to, kas ir pretī. Bet aizgrābtība ir stāvoklis, kurā «pretī» ir pazudis. Tāpēc to visgodīgāk izsaka nevis frāze, bet gan elpas vilciens. Un, iespējams, tagad atcerieties savu pēdējo šādu elpas vilcienu — kad tas bija? Atbilde uz šo jautājumu pasaka par jūsu dzīvi vairāk, nekā šķiet.

Aizgrābtību gandrīz nav iespējams noslēpt — un gandrīz nav iespējams to pārdzīvot klusumā. Cilvēks aizgrābtībā iekliedzas, ieelšas, smejas nevietā, sit plaukstas, uzlec gaisā. Vai arī otrādi — sastingst kā iemūrēts, nespēdams novērst skatienu, un tikai čukst kaut ko zem deguna.

Bet visdrošākā aizgrābtības pazīme ir vajadzība dalīties. «Skaties!», «klausies!», «tev tas ir jāredz!» — aizgrābtība acumirklī meklē liecinieku. Vienatnē tā it kā nav pilnīga: mums fiziski ir nepieciešams, lai blakus kāds ieelšas kopā ar mums. No tā rodas aplausi, kas pāraug ovācijās, no tā rodas stadions, kas pieceļas kā viens cilvēks — aizgrābtība ir lipīga kā neviena cita sajūta un spēj sekundes laikā pārvērst svešinieku pūli vienotā veselumā.

Savukārt atturīga aizgrābtība izskatās aizkustinoši un nedaudz skumji: iemirdzējušās acis, apspiests smaids, izaicinoši mierīgs «jā, nav slikti». Ķermenis grib ieelsties — bet cilvēks to neļauj. Pavērojiet sevi šādos brīžos: kam tiek izspēlēts šis atturīgums un ko tas sargā?

Sabiedrībai ir divējāda attieksme pret aizgrābtību. No vienas puses, mēs veidojam veselas kolektīvās aizgrābtības industrijas: stadionus, koncertzāles, uguņošanu, čempionātu finālus. Cilvēki maksā par iespēju kliegt «o-o-o!» kopā ar tūkstošiem citu — un tas ir viens no nedaudzajiem sociāli atļautajiem veidiem, kā nevaldīt sevi.

No otras puses, ikdienā aizgrābtība ir aizdomīga. «Aizgrābts» sarunā par pieaugušu cilvēku ir gandrīz vai izsmiekls: aprobežots, naivs, nekritisks. Ironijas kultūra nosaka vieglu pārākuma sajūtu: ne par ko nebrīnīties, visu jau redzēt, par visu runāt ar smīnu. Atzīties, ka jūs līdz asarām aizkustinājusi dziesma vai saulriets, nozīmē atvērties: lūk, ko es mīlu, lūk, kur es esmu dzīvs. Izsmiekls par cita aizgrābtību trāpa tieši šajā atklātajā vietā — tāpēc mēs to arī slēpjam vispirms.

Ir vērts sev pajautāt: cik daudz aizgrābtības es neizrādīju pēdējā gada laikā — un kam es īsti pierādīju savu nesatricināmību? Atturība izskatās pēc spēka, bet biežāk tā ir tikai apdrošināšanās pret citu smīnu. Šīs apdrošināšanās cena ir mūsu pašu dzīvīgums.

Kāpēc evolūcijai vajadzīga būtne, kas sastingst ar atvērtu muti? Tāpēc, ka aizgrābtība ir īpaši vērtīgā marķieris. Parastus notikumus psihe apstrādā taupīgi, fonā; bet, kad sastopas ar kaut ko ārkārtēju — nebijušu skaistumu, neticamu veiksmi, svešu meistarību uz iespējamā robežas, — ir nepieciešams signāls, kas izslēdz rutīnu un acumirklī ieslēdz visu uzmanību. Aizgrābtība ir šis signāls: «met visu, atceries šo». Pīķa mirkļi iegriežas atmiņā uz visu mūžu tieši tāpēc, ka aizgrābtība tos iezīmē kā vissvarīgākos.

Tai ir arī sociāla funkcija. Aizgrābtība ir lipīga: viens iekliedzies — visi pagriezušies. Tā grupa acumirklī tiek novirzīta uz vērtīgo — uz atradumu, uz uzvaru, uz skaistumu. Un kopīga aizgrābtība saliedē: cilvēki, kas kopā klieguši no laimes, uzticas viens otram citādi. Mēs esam to pēcteči, kuri prata apbrīnot kopā.

Un te ir mūsdienu sagrozījums: iespaidu industrija ir iemācījusies mākslīgi raustīt šo seno sviru ar arvien spēcīgākiem stimuliem. Jo vairāk specefektu, jo augstāks slieksnis, un jo grūtāk iekliegties no vienkāršā — no debesīm, no klusuma, no sejas pretī. Aizgrābtība kļūst sīkāka nevis tāpēc, ka pasaule būtu noplicināta, bet tāpēc, ka receptors ir apdullināts.

• Aizgrābtība vs Apbrīna: apbrīna saglabā distanci — es stāvu pretī skaistajam un lūkojos tajā, skaidri redzēdams, kas tieši mani valdzina. Aizgrābtība distanci nojauc: nevis «es apbrīnoju», bet «mani aizrāva». Apbrīna var būt klusa un ilga; aizgrābtība vienmēr ir uzliesmojums pāri malai.
• Aizgrābtība vs Baudījums: baudījums izgaršo un paildzina — tas stiepj patiku, uzņem to lēni, malku pa malkam. Aizgrābtība neprot lēni: tā uzsprāgst uzreiz un visa. Baudījums ir par garšu; aizgrābtība — par «aizrāvās elpa».
• Aizgrābtība vs Eiforija: eiforija ir izplūdis reibums bez adreses: brīnišķīgs ir viss un ne no kā konkrēta. Aizgrābtībai vienmēr ir iemesls — šīs debesis, šī mūzika, šī ziņa. Eiforija ir pārdzīvojums, kurā peldi; aizgrābtība — zibens spēriens konkrētā punktā.
• Aizgrābtība vs Ekstāze: aizgrābtība ir pārliešanās pār malu, bet jūs vēl esat šeit: ir, kam noelsties, ir, kam sagrābt kaimiņu aiz piedurknes. Ekstāzē robeža ir šķērsota: noelsties nav kam — «es» ir izšķīdis. Aizgrābtība — visaugstākais vilnis; ekstāze — tas, kas notiek, kad vilnis pārklāj un peldētāja vairs nav.
• Aizgrābtība vs Godbijība: godbijība ir aizgrābtība, kas nometusies ceļos: tajā ir trīsas tā priekšā, kas lielāks par jums, svētnīcas distance, pieklusināta balss. Aizgrābtība ir familiārāka un skaļāka — tā nezemojas, bet gavilē, nečukst, bet kliedz.
• Aizgrābtība vs Jautrība: aizgrābtība ir virsotne, «aizrāvās elpa» kaut kā milzīga vai skaista priekšā; tā sastingst un raugās augšup. Jautrībai nekas liels nav vajadzīgs — pietiek ar muļķību, joku, draudzīgu ņemšanos; tā nesastingst, bet plivinās. Aizgrābtība paceļ virs zemes; jautrība nes pa to lēkājot.
• Aizgrābtība vs Sajūsma: sajūsma (pacilātība) ir enerģija, kas vērsta uz priekšu, darbībā: «pie darba!». Aizgrābtība darbību neprasa — tā aptur: «sastingsti un skaties». Sajūsma ieskrienas; aizgrābtība izslēdz visu, izņemot vērošanu.
• Aizgrābtība vs Svētlaime: svētlaime ir pilnība mierā: viss jau ir labi, nekā nevajag, klusums un izšķīšana. Aizgrābtība ir pilnība virsotnē: jūta triecas augšup un ārā, skaļa, asa. Svētlaime — pilnas jūras bezvējš; aizgrābtība — devītais vilnis.

Pretstats: Riebums — aizgrābtība aizrauj un pievelk — “cik brīnišķīgi!”, gribas būt tuvāk, uzsūkt, neatlaist. Riebums atgrūž ar tādu pašu spēku — “prom, tas ir nepanesami”, viss iekšienē saraujas un pieprasa attālināties no tā, kas izraisīja šo reakciju.

Spēja izjust aizgrābtību ir godīgs iekšējās labsajūtas mērs. Nav runa par to, lai staigātu aizgrābtam: dzīvai psihei ir pieejams viss diapazons — gan kluss līdzsvars, gan liels vilnis. Pīķa pārdzīvojumi nav greznība — tie atgriež mērogu: blakus milzīgajam un skaistajam pašu raizes uz laiku ieņem savu īsto, nelielo vietu.

Trauksmei ir divi poli. Pirmais — kad aizgrābtība pazūd pavisam: nekas neaizskar, viss ir «redzēts, zināms, un ko tad». Noturīga nespēja stipri priecāties ir biežs izdegšanas un depresijas pavadonis, un to vajadzētu pamanīt tikpat nopietni kā bezmiegu. Otrais — kad aizgrābtība kļūst par devu: cilvēks dzīvo no pīķa līdz pīķim, bet līdzenās dienas starp tiem izjūt kā pelēku tukšumu, kas ātri jāpārtrauc ar kaut ko. Tad nevis aizgrābtība kalpo dzīvei, bet dzīve — aizgrābtības ieguvei, un katrs nākamais uzliesmojums prasa lielāku stimulu.

Pārbaude ir vienkārša un godīga: vai mani joprojām spēj aizkustināt vienkāršais — bez biļetes, bez ekrāna, bez notikuma? Ja jā, diapazons ir dzīvs. Ja nē — jautājums nav «kur dabūt spēcīgākus iespaidus», bet «kas manī ir pārstājis ielaist».

Cilvēce vienmēr ir zinājusi, ka aizgrābtība ir stāvoklis uz robežas. Grieķi ar vārdu «ekstāze» aprakstīja iziešanu no sevis — un no tā baidījās, un to meklēja: dionīsiskie svētki bija legalizēta aizgrābtība, laiks, kad atturība tika atcelta visai pilsētai reizē. Vēlāk Nīče to nosauks par dionīsisko sākumu — apreibinošo stihiju, bez kuras apolloniskā harmonija kļūst mirusi. Visu tradīciju mistiķi savus virsotnes pārdzīvojumus aprakstīja aizgrābtības valodā — un uzstāja, ka šajos mirkļos cilvēks ir vistuvāk patiesībai.

Romantiķi atgrieza aizgrābtību dabas pasaulē: cildenā jēdziens — kalni, vētra, zvaigžņotās debesis, kuru priekšā saldi sastingst dvēsele — kļuva par vesela laikmeta sirdi. 18.–19. gadsimta krievu dzeja padarīja «aizgrābtību» gandrīz par tehnisku iedvesmas terminu: Deržavina un Puškina darbos šis vārds parādās tur, kur dzejnieks pārstāj sevi kontrolēt un sāk dzirdēt. Raksturīgi, kā prātīgais 20. gadsimts mainīja intonāciju: «aizgrābtība» kļuva par vājumu, naivumu, sliktu toni. Vārda vēsture ir mūsu attieksmes vēsture pret lielo sajūtu: no svētas dāvanas līdz neveiklībai.

Literatūra

Marka Tvena «Toma Sojera piedzīvojumos» pasaule parādās kā bezgalīgu iespēju vide, kur pat ikdienišķais darbs pie žoga krāsošanas pārvēršas par aizraujošu spēli ar augstu likmi. Aizgrābtība šeit ir dzīva, pulsējoša zinātkāre, kas spēj apveltīt katru vasaras dienu ar liela atklājuma oreolu. Autors meistarīgi nodod šo uztveres vieglumu, kad ierastā realitāte pēkšņi uzplaiksnī košās piedzīvojumu krāsās.

Glezniecība

Vasilija Kandinska «Kompozīcija VII» ir tīru formu un krāsu simfonija, kur gleznieciskā matērija nomet priekšmetiskās pasaules važas, lai trauktos augšup. Šajā līniju savijumā un kontrastējošu plankumu virpulī iespiests absolūtās uztveres atbrīvošanās mirklis, kad radošuma enerģija kļūst jūtama, gandrīz taustāma stihija. Kandinskis aicina skatītāju izšķīst šajā līksmajā straumē, kur katra detaļa pastāv vienīgi savas pašas izteiksmības dēļ.

Mūzika

Pirmie Žorža Bizē «Karmenas uvertīras» takti krīt uz klausītāju kā svētku enerģija, acumirklī pārceļot viņu trokšņaina un krāsaina tirgus laukuma biezumā. Ritmiskie akcenti un orķestra straujā kustība rada neapturamas dzīves svinību sajūtu, kurai nav iespējams pretoties. Šī mūzika skan kā aicinājums uz darbību, inficējot klausītāju ar kustību slāpēm un priekšnojautu par kaut ko grandiozu.

Kino

Animācijas filmā «Kā pieradināt pūķi» aina, kad zēns un Bezzobis pirmoreiz paceļas gaisā, kļūst par augstāko atbrīvošanās punktu, kur katrs pagrieziens virs jūras gludās virsmas izstaro tīru, neaptraipītu triumfu pār gravitāciju. Kameras dinamika, strauji mainot leņķus, un gaismas spēles uz pūķa zvīņām aizrauj līdzi, liekot aizmirst par zemes pievilkšanu un kopā ar varoņiem uzsūkt sevī šo bezgalīgo plašumu, ļaujot lidojuma saviļņojumam piepildīt plaušas un uzlādēt iekšējo pasauli ar gaismu, kas paliks ar jums vēl ilgi.

1. Atklājiet automātisko reakciju un aizkavējieties brīnumā. Pieradums ir pirmais aizslēgs. Mēs neredzam to, uz ko skatāmies, jo prāts uzliek spiedogu “zināms” ātrāk, nekā skatiens paspēj pieskarties. Pamēģiniet vienkāršu lietu: uz pazīstama ceļa, ierasto vakariņu laikā, raugoties uz tuvu cilvēku — pamanīt mirkli, kad iekšienē noklikšķ “zinu”, un paskatīties vēl trīs sekundes pēc šī klikšķa. Tieši tur, aiz spiedoga, sākas īstais — un tas gandrīz vienmēr ir interesantāks, nekā mēs par to atceramies. Otrs aizslēgs — iemācītā atturība. Pamaniet savu “nu, nav slikti” un pajautājiet: cik tur patiesībā bija? Pamēģiniet — kaut vai vienatnē ar sevi — piešķirt reakcijai pilnu apjomu: skaļi ieelpot, noskatīties līdz galam, pateikt “cik tas ir skaisti” bez ironiskas piezīmes. Tas var izrādīties negaidīti grūti — un pati šī grūtība parādīs, cik sen jūs sevi turat pieklusināti.

2. Pārtrauciet medības pēc ekstrēmiem iespaidiem. Ja ilgi nav bijis aizgrābtības, kārdinājums to “ieņemt ar triecienu” ir liels: spēcīgāki, tālāki, dārgāki iespaidi. Bet aizgrābtību nevar iegūt, to var tikai pārsteigt. Dzīšanās tikai paaugstina slieksni: notrulinātam receptoram vajag arvien vairāk, bet tas atsaucas arvien retāk. Darbojas pretēji: mazāk stimulu, vairāk uzmanības. Viens vakars bez ekrāna un austiņām, ar vienu debesi — dod aizgrābtībai vairāk iespēju nekā vesela atrakciju nedēļa.

3. Ļaujiet aizgrābtībai dzīvot ārpus iekšējā vērtētāja. Aizgrābtība necieš recenzijas. Tajā mirklī, kad sākat prātot, vai tā ir «nopelnīta», vai tā jums «der», vai ir pelnījusi izskanēt — tā saraujas. Mēģiniet atslēgt šo klasifikatoru. Lai «skaisti» paliek vienkārši «skaisti», bez acumirklīgā «bet». Kad aizgrābtība nav jāattaisno, tā pēkšņi aizpilda visu telpu — un tā izrādās daudz lielāka, nekā jebkad iepriekš sev atļāvāties.

Un zem visiem aizsegiem aizgrābtībai joprojām stāv pretī visnežēlīgākais — bailes būt smieklīgam savā dzīvīgumā. Ar padomu tās nenoņemsiet — tās atkāpjas tur, kur par jūsu «ā» nesmaida, bet pagriežas paskatīties kopā. Tādu vietu var dot draugs, mīļots cilvēks — bet reizēm tā vispirms jāuzbūvē no jauna. Atgūt tiesības uz dziļām jūtām var arī divatā — un, pēc manas pieredzes, tā tās atgriežas ātrāk.