Eiforija

Eiforija ir pārplūstošas, sajūsmas pilnas laimes vilnis, kas paceļ garastāvokli virs ierastajām robežām. Viss šķiet skaists un iespējams, bet kritiskums un mēra izjūta atkāpjas.

Eiforija ir pārdzīvojums uz robežas, kur laimes pakāpe paceļas tik augstu, ka sāk reibt galva. Šajā stāvoklī viss kļūst vieglāks, gaišāks, iespējamais — bezgalīgs. It kā iekšā ieslēgtos prožektors, kas piepilda pasauli zelta gaismā, un jūs jūtaties kā daļa no šīs mirdzošās substances. Šeit ķermenis apsteidz prātu: jūs jau lidojat, vēl nezinot, par ko priecājaties. Eiforija ir šis lidojums, kas atrāvies no iemesla. Tā rodas kā iekšējās elektrības izlāde, kas atrod izeju cauri visai jūsu būtībai. Jūs to nekontrolējat — jūs kļūstat par to. Un tajā slēpjas tās paradokss: šķiet, ka beidzot esat patiesi dzīvs, bet šī dzīve tik ļoti apreibina, ka zaudējat ierasto mēru lietām.

Kad tā nāk, pasaule saraujas līdz vienam lielam siltuma vilnim. Vilnis nejautā, vai esat gatavs — tas uzskrien, un jūs atrodaties tā straumē. Aiz tās bieži slēpjas kaut kas lielāks par ārēju notikumu: reizēm tā ir ilgi gaidīta atbrīvošanās, reizēm — saskarsme ar kaut ko slepenu iekšienē, kas pēkšņi iztaisnojies un sācis elpot pilnām krūtīm. Bet gadās, ka šāds stāvoklis ir psihes aizsargreakcija, tās veids, kā izvairīties no sāpēm, aizēnot realitāti pārāk spilgtām krāsām. Tīrs stāvoklis, bez piejaukuma, reti ilgst ilgi. Tas vai nu pārkūst mierīgākā priekā, vai atstāj aiz sevis tukšuma pēcgaršu. Jo tā nezina robežas, un tās enerģija neprot apstāties — tā tiek tērēta brīvi, kā uguņošana, kas izdeg vienā naktī.

Savā būtībā tā ir iespēja, ko psihe ieslēdz pati, kad tai vajag vai nu izdzīvot, vai uzziedēt. Un jūs esat tas, kurš pamana šo ieslēgšanos. Un jau no tā ir atkarīgs, vai prāts noslīks saldumā vai spēs palikt liecinieks.

Ķermenī eiforija iedarbina kaut ko līdzīgu iekšējam uguņošanas šovam. Elpošana kļūst ātrāka, bet ne pārtraukta, bet gan vienmērīga un dziļa – gribas ieelpot vēl dziļāk, it kā gaiss būtu kļuvis saldāks. Sirds pukst skaļāk, bet ne satraucoši, bet gan ar kādu svinīgu ritmu. Pār ādu pārskrien tirpšana, īpaši, kad domājat par kaut ko patīkamu vai atrodaties notikuma centrā, kas izraisīja šo vilni. Krūtīs rodas paplašināšanās sajūta, it kā krūškurvis paplašinātos, lai ietvertu vairāk dzīvības. Plaukstas var kļūt karstas, seja – nedaudz sārta, un smaids rodas pats no sevis, bez piepūles.

Dažreiz kājās jūtama trīcēšana – tā ir enerģija, kas lūdzas kustībā. Gribas piecelties, pastaigāties, pat ja tikko mierīgi sēdējāt. Muskuļi it kā piepildās ar spēku, bet dīvainu, nevis saspringtu, bet elastīgu. Balss var kļūt skanīgāka, skaļāka, rodas vēlme runāt, dalīties, izdot skaņas – smieties, dziedāt vai vienkārši iesaukties. Rīklē dažreiz nostājas elastīgs kamols – tā ir pāri malām plūstoša dzīvības enerģija, kas meklē izeju balsī.

Tomēr eiforijai ir arī ķermeniska ēna: kad tā norimst, ķermenis var reaģēt ar vājumu, vieglu trīci, tukšumu vēderā. Tas nav nogurums pēc darba, bet drīzāk apdullums pēc pārslodzes. Iekšējais “prožektors” nodziest, un paliek tikai silti apļi acu priekšā. Ja eiforiju izraisīja nevis dabiski, bet stimulējoši līdzekļi, fizioloģiskie simptomi var būt asāki: sirds pukst jau nevis vienmērīgi, bet paātrināti, elpošana kļūst neregulāra, parādās sausums mutē. Ķermenis signalizē par resursu pārtēriņu. Bet veselīgā variantā ķermeniskā eiforijas sajūta ir kā svaiga vēja elpa, kuru noķērāt ar krūtīm, un tas jūs nesa uz priekšu, neprasot, kur.

Eiforijas pamatā ir viens kluss, bieži vien neapzināts uzskats: “beidzot viss ir labi, un tā būs vienmēr”. Šis uzskats ir mūžības ilūzija mirklī. Psihe it kā atceļ pārmaiņu likumu: tai tik ļoti patīk šajā punktā, ka tā noliedz iespēju, ka varētu kļūt sliktāk. Un tajā slēpjas lamatas: eiforija liek mums prasīt no realitātes pastāvīgu baudu. Mēs sākam pieķerties šim stāvoklim, baidīties to zaudēt, un tādējādi atņemam sev spēju vienkārši tajā būt.

Bet vai tā tiešām ir tik ļoti saistīta ar ārējiem apstākļiem, kā šķiet? Patiesībā eiforija ir par to, kā mūsu prāts mēģina aizbēgt no pelēcības vai sāpēm. Tā sniedz īslaicīgu pārrāvumu ar ierasto pašsajūtu. Cilvēks, kurš dzīvo stāvoklī, kurā viņam trūkst spilgtuma, var tiekties pēc eiforijas kā pēc narkotikas. Tad tā kļūst nevis par svētkiem, bet gan par bēgšanas instrumentu. Taču tieši tajā slēpjas lamatas: jo stiprāk jūs saspiežat šo sajūtu, jo nemanāmāk tā izslīd, un kontrasts pēc tās kļūst tikai asāks.

Iekšēji eiforija ir atkusnis: jūsu enerģija, kas ilgi bija sasieta, pēkšņi izkusa un brīvi izplūda. Eiforijas sakne ir jūsu pašu vitalitātē, kas meklē izeju. Ja jūs tai dodat izeju, tā uzplaukst. Ja jūs to saspiežat, tā var izlauzties pēkšņi, nepiemērotā brīdī, kad jūs to vismazāk gaidāt.

Kā tas ir jūtams:

• Jūs it kā atrodaties mūzikas viļņa iekšienē, kas aug un nedomā norimt — katra pulsa sitiens kļūst par laimes ritmu.
• Apkārtējie priekšmeti iegūst gandrīz maģisku skaidrību: to krāsas kļūst spožākas, kontūras — izteiktākas, un parastās lietas šķiet neticami skaistas.
• Laika uztvere izkropļojas — sekundes var vilkties bezgalīgi, bet stundas saspiesties acumirklī, un tas nešķiet dīvaini.
• Galvā rodas “caurspīdīguma” sajūta: domas plūst viegli, bez atstarpēm, jūs precīzi zināt, ko sakāt vai darāt, un katrs vārds skan kā patiesība.
• Jūs jūtaties paplašināts, ķermeņa robežas it kā izplūst — gribas apskaut visu pasauli, pieskarties ikvienam, ko redzat, un dalīties šajā nebijušajā pacēlumā.

Iekšējais monologs:

• “Tas ir neticami! Kā gan es agrāk palaidu garām visu šo krāšņumu? Viss sakrīt ideāli, it kā kāds speciāli man būtu izkārtojis šos mirkļus.”
• “Es esmu spēka pilns, es varu visu, ko vēlos. Nekādu šķēršļu vairs nav — tikai uz priekšu, tikai gaisma.”
• “Lūk, tā ir īstā laime — tagad es zinu, kā tā jūtama. Ceru, ka tas nekad nebeigsies, es to tik ļoti vēlos.”
• “Paskatieties, kā cilvēki man smaida pretī! Mēs visi esam uz viena viļņa, mēs visi saprotam viens otru bez vārdiem.”
• “Stop, nedomā par slikto, nesabojā šo mirkli. Vienkārši peldi, uzticies šai sajūtai, tā ir pareiza.”

Un šī iekšējā monologa vidū jūs pēkšņi varat dzirdēt bezbalsību — un saprast, ka aiz visām šīm runām ir kāds, kas vienkārši novēro.

No malas cilvēks eiforijā kļūst pamanāms uzreiz. Viņš runā skaļāk, ātrāk, viņa runa var būt fragmentāra vai, gluži pretēji, pārlieku uzstājīga. Viņš bieži smejas, pat bez redzama iemesla, un šie smiekli ir lipīgi — it kā aicinot citus dalīties viņa stāvoklī. Kustības kļūst ekspansīvas: plašāki žesti, vairāk apskāvienu, kājas piesitieni, dejošana ejot. Cilvēks var sākt darīt vairākas lietas vienlaikus, pārslēdzoties starp tām ar vieglumu, kas pārsteidz pat viņu pašu.

Sociālās situācijās viņš bieži meklē kontaktu: vēlas komunicēt, dalīties ar ziņām, idejām, emocijām. Viņš var būt pārlieku uzticīgs, pārlieku atklāts vai, gluži pretēji, sākt izdalīt solījumus, ko parastā stāvoklī nedotu. Viņa spriedumi kļūst optimistiski līdz pārgalvībai: viņš saskata iespējas tur, kur citi redz šķēršļus. Ārēji tas var atgādināt vieglu māniju vai reibumu — skatiens mirdz, zīlītes paplašinātas, smaids nepazūd no sejas.

Tomēr ir arī otra puse: ja eiforiju izraisa nevis priecīgs notikums, bet gan iekšēja spriedze vai tā maskē trauksmi, uzvedība var būt uzmācīgi jautra. Cilvēks cenšas izvairīties no tēmām, kas viņu varētu “notriekt”. Viņš pārtrauc, izvairās no dziļām sarunām, visu pārvērš jokā. Šī hiperaktivitāte ir veids, kā nejust to, kas atrodas zem spīduma slāņa. Citi var sajust, ka šajā jautrībā ir kaut kas mākslīgs, ka tā ir “pielīmēta” virsū kā maska.

Eiforija ir lipīga. Kad viens cilvēks grupā sāk starot, tas gandrīz acumirklī pāriet uz citiem, īpaši, ja viņi ir noskaņoti uz viņa viļņa garumu. Pūlī koncertā, svētkos, pēc veiksmīga notikuma eiforija var kļūt kolektīva – tā vieno, rada vienotības sajūtu. Cilvēki sāk kustēties vienā ritmā, dziedāt kopā, apskauties. Šādā sabiedrībā ir aizliegts sabojāt noskaņojumu: skeptiķis vai cilvēks, kas paredz lejupslīdi, riskē tikt atstumts.

Tomēr sociālajai eiforijai ir arī otra puse. Tai nepieciešams pastāvīgs apstiprinājums. Kad “maģiskā” nakts beidzas, iestājas rīts, un katrs atgriežas savā ikdienas dzīvē, bieži rodas kolektīvas paģiras: sajūta, ka viss bija “pārāk labi”. Sociālais spiediens saglabāt eiforiju var būt spēcīgs – īpaši kompānijās, kur pieņemts “priecāties līdz spēku izsīkumam”. Ja jūs nedalāt kopējo pacēlumu, jūs varat kļūt par autsaideru. Taču eiforija var būt arī veids, kā grupa izvairās no konfliktiem vai slēpj nobriedušas problēmas. Kopīgie smiekli un prieks maskē to, par ko nerunā acīs.

Ir svarīgi atšķirt: eiforija kā dabiska kolektīva prieks – un eiforija kā sociāla narkotika, kad grupa to izmanto, lai noturētu visus vienādā stāvoklī. Pirmajā gadījumā tā vieno, pastiprinot tuvību; otrajā – izlīdzina, nomācot individualitāti. Jebkurā gadījumā eiforija sabiedrībā ir spēcīgs spēks, kas var gan iedvesmot lieliem darbiem, gan novest pie kolektīva akluma.

Skatījums uz eiforiju gadsimtu gaitā ir mainījies. Antīkajā pasaulē to bieži uztvēra kā dievu apsēstību — mēnādu, bakhanšu stāvokli, kas traucas transā. Tas bija mistisks izrāviens, iziešana ārpus cilvēciskā robežām. Vēlāk, līdz ar kristietības nākšanu, eiforiju sāka turēt aizdomās: sajūsma, kas nav saistīta ar dievišķo vai pestīšanu, tika uzskatīta par iespējamu pavedināšanu, maņu apmānu. Baznīca mācīja atšķirt garīgo prieku no dvēseles uzbudinājuma, kas var novest no ceļa.

Renesanses un Apgaismības laikmetā eiforiju sāka saistīt ar radošumu, iedvesmas virsotni. Bairons, Mocarts, Van Gogs — katrs savā mērā zināja šos pacēlumus. Taču tikai 19.–20. gadsimtā psiholoģija un psihiatrija sāka to pētīt kā atsevišķu fenomenu. Eiforija tika pamanīta mānijas stāvokļos, narkotiku reibumā, noteiktu neiroloģisku traucējumu gadījumos. To sāka uzskatīt par simptomu vai instrumentu — bet gandrīz pārstāja tajā saskatīt kaut ko svētu.

Šodien mēs atrodamies krustcelēs. No vienas puses, izklaides industrija un sociālie tīkli aktīvi izmanto eiforiju: īsi dopamīna uzplūdi, “like”, jaunumi, “haips” — tas viss rada mikrodevas eiforijas, kas pieradina mūs dzīvot šūpolēs. Mēs esam pieraduši, ka pacēlums ir norma. Un jebkurš kritums tagad tiek uztverts kā kaut kas nenormāls. Mūsdienu cilvēks bieži vien nespēj būt mierīgā stāvoklī — viņam vajag uzplūdu. No otras puses, aug izpratne: eiforija ir tikai viena no mūsu psihes kustībām, un prasme to izdzīvot, nepieķeroties, un atgriezties pie mierīgas elpošanas — tas kļūst par jauno iekšējās brieduma mākslu. Tā izpratnes evolūcija virzās no sakrālā — caur patoloģisko — uz integrālo: eiforija kā daļa no pilnā cilvēciskās pieredzes spektra.

• Eiforija vs Aizgrābtība: eiforija ir izplūdis reibums bez adreses: brīnišķīgs ir viss un ne no kā konkrēta. Aizgrābtībai vienmēr ir iemesls — šīs debesis, šī mūzika, šī ziņa. Eiforija ir pārdzīvojums, kurā peldi; aizgrābtība — zibens spēriens konkrētā punktā.
• Eiforija vs Ekstāze: eiforija ir reibums ar saglabātu pašapziņu: «man ir neticami labi» — un šis «man» nekur nepazūd, izbaudīdams sevi. Ekstāzē izzūd pats izbaudītājs. Eiforija uzgriež «es» skaļumu; ekstāze to izslēdz.
• Eiforija vs Jautrība: eiforija ir izplūdis reibums, kas nes un aizrauj pilnībā, bieži zaudējot mēru un saikni ar iemeslu. Jautrība ir skaidra un zina mēru: tā ir par spēli, nevis par reibumu, un jebkurā sekundē var pati sevi apraut ar smiekliem. Eiforija aiznes; jautrība draiskojas, paliekot uz vietas.
• Eiforija vs Prieks: prieks ir skaidrs un vērsts uz kaut ko — gaiša atsaukšanās uz labo. Eiforija ir pārmērīga un gandrīz bez cēloņa — pacilāts reibums, kurā viss ir labi uzreiz, dažreiz pāri mēram. Prieks ir samērīgs ar iemeslu; eiforija to pārsniedz.
• Eiforija vs Svētlaime: svētlaime ir klusa un pilnīga — mierīgs saldums, kurā nekas nav vajadzīgs. Eiforija ir skaļa un pacilāta — satraukts laimes reibums, kas laužas uz āru. Svētlaime ir izkliedēta un nekustīga; eiforija dzirksteļo un burbuļo.

Pretstats: Izmisums — eiforijā viss mirdz un šķiet iespējams — jūs esat pašā viļņa galotnē, spēki plūst pāri malām. Izmisumā priekšā ir tikai tumsa — “viss ir beidzies, vairs neko nevar mainīt”, un pēdējais atbalsts izslīd zem kājām.

Kad eiforijas ir pārāk daudz, tā pārstāj būt svētki. Tā kļūst uzmācīga: cilvēks nespēj nomierināties, viņam nepārtraukti kaut kas jādara, jārunā, jāsmējas. Miegs sarūk, apetīte var izzust, bet enerģija neizsīkst. Bieži aiz tā slēpjas bipolāru traucējumu mānijas fāze vai narkotiku reibums, taču ne obligāti. Pat bez diagnozes hroniska eiforijas dzenāšana izsmeļ nervu sistēmu. Jūs dzīvojat uz robežas, it kā jebkura apstāšanās draudētu ar sabrukumu.

Otrā polā — kad eiforija ir pilnīgi nepieejama. Cilvēks nespēj izjust pacēlumu pat vispriecīgākajos brīžos. Viss šķiet plakans, pelēks, izbalējis. Arī tā ir nelīdzsvarotība: psihe bloķē spēcīgas pozitīvas emocijas, iespējams, aizsargājoties no vilšanās vai sāpēm. Tukšums kļūst ierasts, un cilvēks aizmirst, kas ir vieglums. It kā iekšējais avots būtu izžuvis, un nekāds prieks to vairs nespēj atdzīvināt.

Veselīga attieksme pret eiforiju ir tad, kad tā nāk un iet, neatstājot atkarības pēdas. Jūs protat baudīt pacēlumu, bet nemēģināt to mākslīgi pagarināt. Jūs zināt, ka pēc nakts nāk diena, un pēc pacelšanās būs mierīgs plato. Psiholoģiskā veselība šajā ziņā ir prasme būt ar eiforiju, nesaplūstot ar to, pamanīt to, bet neidentificēties ar to. Tad tā kļūst par ziedu, kas uzzied un novīst, bet dārzs turpina dzīvot.

Dažādās kultūrās eiforija tika saprasta atšķirīgi. Sengrieķu dionīsiskajās mistērijās tā bija ceļš uz vienotību ar dievību – caur ekstātisku deju un vīnu. Sibīrijas un Amerikas šamanu praksēs transa un eiforijas stāvoklis bija līdzeklis ceļojumiem uz citām pasaulēm. Ķīniešu daoisti nemeklēja eiforiju, bet gan plūsmas harmoniju, un pret pēkšņiem pacēlumiem izturējās piesardzīgi, uzskatot tos par Iņ-Jaņ līdzsvara traucējumu.

Islāma mistikā (sūfismā) pastāv “džazb” pieredze – pievilkšanās Dievam, ko var izjust kā saldu reibumu, bet sūfiji māca: tas ir tikai pirmais posms, pēc kura jāseko skaidram patiesības apzināšanās stāvoklim. Indijas tradīcijā ānanda (svētlaime) drīzāk ir klusa, visu caurstrāvojoša laime, kas neviļņojas. Eiforija kā reibums (mada) bieži tiek pieminēta kā viens no šķēršļiem garīgajā ceļā – no kā jāatbrīvojas.

Rietumu kultūrā 20.–21. gadsimtā eiforija kļuva par preci. Mūzika, kino, narkotikas, ekstrēmie sporta veidi – viss sola pacēlumu. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā eiforija pārvērsta par industriju. Kultūras pasākumi tiek veidoti tā, lai sniegtu maksimālu enerģijas izlādi. Taču šī pati kultūra rada vilšanos: kad koncerts beidzas, paliek tukšums. Un tad cilvēki meklē nākamo stimulu. Tā eiforija no retas dāvanas pārvērtusies par ierastu valūtu, kas biežas lietošanas dēļ zaudē vērtību.

Literatūra

Romānā „Ceļā” Džeka Keruaka eiforija izspīd caur džeza improvizāciju saplosīto ritmu un bezgalīgajām Amerikas šoseju jūdzēm. Autors savus varoņus apraksta kā trakos, kas deg kā romiešu sveces, nevēloties pamanīt robežas starp dienu un nakti. Tā ir galēja paātrinājuma sajūta, kur pati eksistence pārvēršas tīrā, neatšķaidītā sajūsmā par kustību uz priekšu.

Glezniecība

Umberto Bočoni glezna «Pilsēta ceļas» iemūžina brīdi, kad industriālās pasaules enerģija pārrauj ierastās lietu aprises. Virpulis no spilgtiem triepieniem un krustojošām līnijām nodod visaptverošas kustības sajūtu, kurā cilvēki un zirgi saplūst vienā pulsējošā straumē. Šeit eiforija ir pati radīšanas stihija, kur katra krāsa kliedz par gaidāmās dienas triumfu.

Mūzika

Maurisa Ravēla baleta «Dafnis un Hloja» noslēguma aina izvēršas kā grandiozs skaņas pacēlums, kur orķestra faktūra kļūst gandrīz taustāma. Melodija, savijoties sarežģītos harmoniskos rakstos, pakāpeniski iegūst tempu, līdz sasniedz ekstātiskas gaviles punktu. Šis mūzikas audekls klausītājam apstādina laiku, un prieks pārpludina dvēseli, līdzīgi gaismai, kas applūdina horizontu.

Kino

Filmā «Grieķis Zorba» sirtaķa deja pamestajā krastā kļūst par augstāko atbrīvošanās punktu, kad visas iepriekšējās cerības un plāni sabrūk pelnos. Zorba, kura kustības ir pirmatnējā spēka pilnas, pārvērš sava uzņēmuma sabrukumu himnā pašai dzīvei, inficējot apkārtējos ar šo pārdrošo, nevaldāmo ritmu. Ļaujiet šai dejai sevi aizraut, lai uzsūktu tās neierobežoto enerģiju un piepildītu ar to savu pasaules uztveri, padarot katru soli par apzinātu līksmes aktu.

1. Apzinieties un nosauciet pārdzīvojumu. Noķeriet savu stāvokli. Pie sevis sakiet: “Lūk, eiforija. Tā ir neparasta, spēcīga.” Atzīmējiet, kur tā jūtama ķermenī: krūškurvī, pēdās, sejā. Elpojiet unisonā ar to. Gribas kustēties — kustieties, dziedāt — dziediet. Vienlaikus noturiet niecīgu iekšējā novērotāja pozīciju — tā, kurš zina: tas pāries. Ne tāpēc, ka ir slikti, bet gan tāpēc, ka viss ir pārejošs.

2. Ļaujiet sev mieru pēc pacēluma. Pēc eiforijas var iestāties lejupslīde. Tas ir normāli. Nevainojiet sevi par «lejupslīdi». Lejupslīde nav sods, bet psihes atpūta. Pasēdiet klusi, atgriezieties pie ierastajām lietām. Jūsu dzīvesprieks paliek ar jums, arī tad, ja enerģijas līmenis nokrities.

3. Pētiet, vai prieks neslēpj tukšumu. Ja eiforija radusies no zila gaisa un ilgst pārāk ilgi — godīgi pajautājiet sev: no kā es atslēdzos? Ko es negribu just zem šī spožuma? Atbilde var kļūt par soli pretī lielākam veselumam.

Eiforiju viegli sabojāt, mēģinot to noturēt. Pieprasiet no tās mūžīgu laimi, un tā nodziest tieši rokās. Palaidiet to vaļā, un tā paliks tāda, kāda vienmēr bijusi, īsa degsme.

Un dažreiz šī dāvana var kļūt par starojošu tiltu uz citu — dalieties tajā ar kādu citu, un tad sveša klātbūtne neapslāpē jūsu gaismu, bet arī neļauj tai jūs sadedzināt no iekšpuses.