Svētlaime

Svētlaime ir pilnīga, klusa prieka sajūta bez iemesla un bez objekta: kontemplatīva miera stāvoklis, kura pilnībai nav vajadzības pēc tā, lai kaut kas būtu “citādāk”.

Vai atceraties to reto mirkli, kad pēkšņi vairs neko negribējās? Ne tāpēc, ka būtu noguruši, bet tāpēc, ka kauss iekšā jau bija pilns — līdz malām, līdz tam, ka jebkura kustība izlietu šo saldumu. Tā ir svētlaime. Ne līksmošanas rēkoņa, bet kluss “jā” pašai eksistencei. Tā nāk bez klauvējiena: jūs sēžat pie loga, skatāties uz gaismu puteklīšos, un pēkšņi — jūs neesat tur, kur domājāt. Jūs esat kļuvuši par pašu šo pilnību. Atsevišķais “es”, kas vēlas, šeit izzūd, un paliek tikai tīrais ir. Tam nav vajadzīgi iemesli. Tas ir pats sev iemesls — mierīgs spēks, kurā jūs pamanāt, ka jums pilnīgi nekas nav vajadzīgs. Nekādu “ja nu” un “kādreiz”. Viss jau ir noticis. Ķermenis elpo pats, sirds pukst pati, un šajā pukstēšanā ir izplūdis tāds iekšējs “jā”, ka vārdi šķiet lieki.

Tieši šī pašpietiekamība to atšķir no īslaicīgiem priekiem. Prieks ir atkarīgs no objekta: apēsta kūciņa, dzirdēta mūzika, silta vanna. Šim stāvoklim nav vajadzīgs priekšmets. Tā ir vide, kurā jūs peldaties, un šī vide esat jūs. Būtībā jūs pārstājat atdalīt sevi no pārdzīvojuma. Nav tā, kurš to izjūt, un nav paša “pārdzīvojuma” kā objekta. Ir tikai viendabīgs, salds klusums bez robežām. Dažreiz tas nāk lūgšanas, apceres laikā, pēc ilgas prakses vai vienkārši tā — kā dāvana bez iemesla. Un pats smalkākais: to nav iespējams noturēt. Mēģinājums to fiksēt acumirklī nodzēš — kā dūrē saspiestu ūdeni. Jūs varat tikai pamanīt, ka tas jau ir šeit, un ļaut sev būt tam, nesatverot.

Svētlaime tiek piedzīvota ķermenī kā izplūdis siltums, kam nav centra. Āda kļūst it kā plānāka — pasaule jums pieskaras maigāk nekā parasti. Elpošana palēninās, pagarinās, reizēm gandrīz kļūst nemanāma: jūs neelpojat — jūs elpo. Pleci nolaižas paši no sevis, žoklis atslābst, un mutē parādās saldenu siekalu sajūta — it kā ķermenis pats ražotu miera nektāru. Asinis pulsē dziļi, kaut kur mugurkaula iekšienē, un šis pulss sakrīt ar visa esošā ritmu. Kamols kaklā, kas parasti rodas no saspīlējuma, pēkšņi izšķīst, un kakls atveras — nevis kliedzienam, bet bezskaņu dziedāšanai.

Dažreiz ķermenis kļūst bezsvara: gravitācija pārstāj vilkt, kaut arī jūs sēdat vai stāvat. Citos brīžos, gluži pretēji, jūs jūtaties neiedomājami blīvs, it kā ieaudzis zemē, bet šis smagums nespiež — tas sakņo, dod beznosacījumu drošības sajūtu. Acis pārstāj skraidīt, skatiens kļūst maigs un izkliedēts: jūs redzat nevis priekšmetus, bet pašu mirdzumu, ar kuru tie ir izgaismoti. Sejas muskuļi izlīdzinās, un, ja kāds uz jums skatās no malas, viņš teiks: “Jums ir tāda seja, it kā jūs klausītos kaut ko ļoti tālu un skaistu.” Un tā ir taisnība: jūs klausāties iekšējo būtības mūziku, kas skan miera frekvencē.

Zem gatavības svētlaimei vienmēr slēpjas smalks uzskats: “Man jābūt mierā, lai nekas mani netraucētu.” Tā ir doma, kas pati sevi traucē. Jo spēcīgāk vēlaties noturēt saldo sajūtu, jo ātrāk tā izslīd — un tad sākat vainot sevi: “Es daru kaut ko nepareizi, es nemāku atpūsties, es esmu pārāk saspringts.” Aiz šīs paškritikas slēpjas kļūdains uzskats: it kā jūs ar gribas piepūli varētu izsaukt svētlaimi. Bet svētlaime nepakļaujas gribai. Tā nav rezultāts, bet dāvana, kas nāk, kad psihe atsakās no savām ierastajām stratēģijām “darīt” un “sasniegt”.

Otrā polā ir uzskats, ka svētlaime ir pieejama tikai izredzētajiem: tiem, kas meditē gadiem, vai tiem, kas dzimuši ar vieglu raksturu. Tas ir salīdzināšanas slazds. Patiesībā spēja uz svētlaimi ir iedzimta ikvienam — tāpat kā spēja elpot. Vienkārši tā ir aprakta zem pienākumu slāņiem: “jāstrādā”, “jāatbilst”, “jābūt produktīvam”. Kad šie slāņi uz mirkli atkrīt, jūs sastopaties ar to, kas vienmēr ir bijis šeit: mieru, kas nav atkarīgs no apstākļiem. Uzskats “man vajadzētu justies labi tikai tad, kad viss ir kārtībā” nomainās pret gaišāku: “man ir labi — un tas pats par sevi ir pietiekama kārtība.”

Kā tas ir jūtams:

• Jūs pārtraucat skaitīt laiku — minūtes zaudē savu garumu, un stunda var aizlidot kā viens mirklis vai, gluži pretēji, viens acumirklis izstiepties veselā mūžībā, piepildītā nevis ar domām, bet ar tīru klātbūtni.
• Atsevišķības sajūta izkūst — robeža starp jums un krēslu, uz kura sēžat, kļūst caurlaidīga, un jūs sevi jūtat nevis kā punktu ķermenī, bet kā visu telpas plašumu, kas piepildīts ar maigu gaismu.
• Iekšpusē rodas miera smaids, kuram nav vajadzīgs iemesls — tas vienkārši ir, kā iekšējā bezvēja atspulgs, un lūpas pašas no sevis salokās vieglā pussmaidā, kuru jūs pat varat nepamanīt.
• Viss, kas parasti šķiet svarīgs — plāni, apvainojumi, bailes — atvirzās tālākā plānā, kļūst nenopietns, kā sapnis pēc pamošanās, un jūs smaidat par savu nopietnību: “Kā es varēju tik ļoti uztraukties par šo?”

Iekšējais monologs:

• “Lūk, tas ir. Es nezinu, kā to nosaukt, bet tieši tā arī ir — man nekas nav vajadzīgs, nekas nav kārojams, un šī ir vispilnīgākā sajūta, kādu atceros.”
• “Dīvaini… vēl pirms piecām minūtēm es domāju par termiņiem un zvaniem, bet tagad šīs domas izskatās kā putekļi uz stikla — es tās redzu, bet tās netraucē saskatīt dārzu aiz loga.”
• “Ja es varētu apturēt šo mirkli, es to apturētu, bet tas pats aptur mani — es vienkārši esmu, un ar to pietiek, vairāk patiesības neeksistē.”
• “Kāpēc es tik reti ļauju sev būt šeit? Jo tas nav kaut kur tālu — tas ir tieši tagad, aiz plāna steigas aizkara, kuru es pats esmu uzvilkis.”

No malas cilvēks svētlaimes stāvoklī ir gandrīz nekustīgs. Viņš var sēdēt, atliecies krēsla atzveltnē, vai gulēt ar atvērtām acīm, skatoties vienā punktā. Kustības, ja tādas ir, kļūst neparasti gludas — palēninātas, it kā zem ūdens. Runas veids mainās: balss kļūst zemāka, maigāka, vārdi parādās ar pauzēm, starp kurām dzirdams miers. Ja viņam jautā “Kas ar tevi notiek?”, viņš var neatbildēt uzreiz — it kā atgrieztos no tālienes. Smaids, kas parādās uz sejas, nav adresēts nevienam konkrētam: tas vienkārši smaida pasaulei caur šī cilvēka seju.

Ikdienā cilvēki bieži neatpazīst svētlaimi: uzskata to par nogurumu vai atrautību. Patiešām, cilvēks var izskatīties “neklātesošs”, bet tā nav aiziešana no realitātes — tā ir dziļāka ieiešana tajā. Viņš neizvairās no kontakta, bet it kā paplašina savas klātbūtnes robežas. Reizēm šādos brīžos gribas pieskarties koka lapai vai audumam — nevis darbības dēļ, bet tīra pieskāriena sajūtas dēļ. Ēdiena garša kļūst apjomīga, smarža — daudzslāņaina. Uzvedība zaudē steidzīgo raksturu: svētlaimes pārņemtais neskrien pakaļ autobusam un neuztraucas rindā — viņš jau ir tur, kur viņam vajag, jo pilnība vienmēr ir ar viņu.

Sabiedrībā svētlaime bieži izskatās aizdomīga. Sasniegumu un efektivitātes kultūra nezina, ko iesākt ar cilvēku, kuram «nekas nav vajadzīgs». Viņu var uzskatīt par slinku, apātisku vai bezatbildīgu. Īpaši tas ir pamanāms kolektīvos, kur tiek vērtēta aktivitāte un rezultāti: tas, kurš atļaujas būt mierā, sāk izkrist no kopējā ritma. Un šī izkrišana nav apzināta pretošanās, bet gan dabiska palēnināšanās, kas reizēm saskaras ar tuvinieku nesapratni: «Tu taču neesi saslimis? Kāpēc tu esi tik gurds?».

Tikmēr svētlaime neizslēdz no attiecībām – tā maina to kvalitāti. Blakus cilvēkam, kurš atrodas šajā stāvoklī, arī citiem kļūst mierīgāk. No viņa izstaro kaut kāda pamata drošība: viņa klātbūtnē nekas nav jāpierāda vai jāizliekas. Var vienkārši būt – un šo atļauju viņš izstaro klusumā. Tomēr, ja otrs cilvēks ir stipri pārņemts ar trauksmi vai steigu, viņš var sākt «kutināt» svētlaimes baudītāju, mēģinot atgriezt viņu ierastajā režīmā. Dažreiz tas izvēršas konfliktā: viens vēlas dalīt bezskaņu, bet otrs to uztver kā draudu savai aizņemtībai. Partnerattiecībās svētlaime var kļūt par dziļas tuvības epizodi, kad divi klusē nevis no spriedzes, bet gan no pārpilnības.

Kādreiz svētlaime tika uztverta kā dievu dāvana vai mistiskas izredzētības zīme. Antīkajā kultūrā tā bija Olimpa liktenis — cilvēki tai varēja pieskarties tikai caur ekstāzi vai mākslu. Viduslaiku kristietība pret jebkuru spēcīgu ķermeņa mieru izturējās piesardzīgi: svētlaimi varēja uzskatīt par kārdinājumu vai vilinājumu, ja to nepavadīja lūgšana. Tikai mistisko tradīciju ietvaros — sūfisms, hesihasms, dzen — tā tika atzīta par apgaismota prāta dabisku stāvokli, bet parastam cilvēkam bez ilgstošas prakses nepieejamu.

Mūsdienu kultūra ir veikusi dīvainu pagriezienu. Tā ir demokratizējusi baudu, bet svētlaime daudziem joprojām paliek kaut kas tāls. Laimes industrija piedāvā preces un pakalpojumus, kas sola mieru: spa, retrītus, ēteriskās eļļas, meditācijas lietotnes. Bet preču svētlaime ir oksimorons. Īstajai nav cenas, un tā netiek solīta par naudu. Izpratnes evolūcija ir pārvietojusies no “svētlaime ir brīnums” uz “svētlaime ir relaksācijas prasme”, un pēc tam — uz redzīgāku skatījumu: “svētlaime ir atgriešanās pie sevis, kas neprasa prasmes, tikai uzmanību”. Sociālie tīkli, pilni ar ideālās dzīves attēliem, gluži pretēji, bieži to bloķē: tā vietā, lai justu mieru, mēs sākam salīdzināt savu “nepilnīgo” dzīvi ar citu “pilnajiem” kadriem. Un tomēr tieši tagad, kad iekšējā steiga ir kļuvusi gandrīz par epidēmiju, tieksme pēc svētlaimes kļūst nevis par greznību, bet par nepieciešamību — kā elpas malks tam, kurš aizturējis elpu.

• Svētlaime vs Aizgrābtība: svētlaime ir pilnība mierā: viss jau ir labi, nekā nevajag, klusums un izšķīšana. Aizgrābtība ir pilnība virsotnē: jūta triecas augšup un ārā, skaļa, asa. Svētlaime — pilnas jūras bezvējš; aizgrābtība — devītais vilnis.
• Svētlaime vs Dvēseles miers: dvēseles miers ir kluss miers, norimis stāvoklis bez viļņošanās. Svētlaime iet tālāk: tas nav vienkārši miers, bet gan saldums, svētlaime, izliets paša esības baudījums. Dvēseles miers ir gluda virsma; svētlaime — gluda virsma, pilna ar gaismu.
• Svētlaime vs Eiforija: svētlaime ir klusa un pilnīga — mierīgs saldums, kurā nekas nav vajadzīgs. Eiforija ir skaļa un pacilāta — satraukts laimes reibums, kas laužas uz āru. Svētlaime ir izkliedēta un nekustīga; eiforija dzirksteļo un burbuļo.
• Svētlaime vs Ekstāze: svētlaime ir klusa un noturīga — pilnība mierā, kas var ilgt un vērot. Ekstāze — virsotne un vētra: īsa, intensīva un nesavienojama ar vērošanu. Svētlaime — rāms ūdens; ekstāze — ūdenskritums.
• Svētlaime vs Laime: laime ir par dzīves pilnību kopumā: tā var būt aktīva un jēgpilna. Svētlaime ir par miera saldumu šeit un tagad: izšķīšanu bez domām. Laime zina, ar ko ir laimīga; svētlaime ne par ko nedomā.

Pretstats: Sāpes — svētlaime ir pa ķermeni izlijis “man ir labi, nekas nav vajadzīgs”, pilnīgs miers un izkušana baudā. Sāpes ir ass signāls “ar mani kaut kas nav kārtībā”, kas piesaista visu uzmanību sev un pieprasa nekavējoties palīdzēt, glābties, pārtraukt.

Kad svētlaimes ir pārāk daudz, cilvēks var “sastingt” saldumā — aiziet no aktīvās dzīves, pārstāt reaģēt uz izaicinājumiem, izšķīst pasīvā baudā. Tas ir līdzīgi bēgšanai no realitātes: tā vietā, lai stātos pretī grūtībām, viņš slēpjas mierā, kas kļūst par dzīves noliegšanas formu. Šāds cilvēks var izskatīties atrauts, bet iekšēji — sastindzis: viņš nejūt ne skumjas, ne dusmas, taču arī nedzīvo pilnvērtīgu dzīvi. Svētlaime pārstāj būt dzīvs pārdzīvojums un kļūst par narkotiku, patvērumu, kur nekas nav jāizlemj.

Otrā polā ir tie, kuriem svētlaime ir pilnīgi nepieejama. Viņi dzīvo pastāvīgā saspringumā, it kā ķermenis būtu aizmirsis, kas ir iekšēja atslodze. Sajūta «man vajag», «man jādara», «vēl mazliet» neatlaiž ne dienu, ne nakti. Pat ja ir laiks atpūsties, viņi nespēj apstāties — prāts turpina pārcilāt plānus un raizes. Svētlaimes nepieejamība bieži ir saistīta ar agrīniem uzskatiem, ka atslābināties ir bīstami vai necienīgi. Vai ar ieradumu pastāvīgi kontrolēt visu apkārtējo. Terapijā šādi cilvēki var no jauna mācīties vienkāršo: kā sēdēt nekustīgi, neko nedarot, un nejust vainu. Interesanti, ka tieši tie, kas baidās no svētlaimes kā kontroles zaudēšanas, bieži to izjūt visdziļāk, kad ļauj sev iekrist šajā atļaujā — kā lēcējs, kurš baidījās no ūdens, bet, nonācis tajā, vairs negrib izkāpt.

Sengrieķu filozofijā svētlaime — makarija — bija dievu atribūts. Cilvēki varēja tai tikai līdzināties caur kontemplāciju (teoriju) vai mērenām baudām, kā mācīja Epikūrs. Stoiķiem savukārt patiesā svētlaime ir tikumībā, kas nav atkarīga no ārējā; paradokss ir tajā, ka tā pati prasīja pastāvīgu piepūli, nevis izšķīšanu. Austrumu tradīcijas — hinduisms, budisms — gāja tālāk: svētlaime (ānanda) tiek uzskatīta par tīras apziņas dabu, nevis īslaicīgu stāvokli. “Upanišadās” teikts: “Brahmanis ir patiesība, zināšanas, bezgalība.” Tas nozīmē, ka svētlaime nav sajūta, bet pati realitātes audums, kuru mēs vienkārši pārstājām atpazīt ego dēļ.

Islāma mistika (sūfisms) apraksta fanu — izšķīšanu Dievišķajā — kā augstāko svētlaimi, kurā nav pat “manis”, kas varētu baudīt. Bet krievu klosterība, piemēram, nodod “nemateriālās gaismas” pieredzi — mieru uz fiziskā robežas, kad cilvēks spīd no iekšpuses, un šī gaisma izšķīdina apkārtējo bailes. Deviņpadsmitā–divdesmitā gadsimta izklaides industrijā svētlaime tika sekularizēta: opijs, ēteris, alkohols deva tās surogātus. Šodien, “apzinātības” laikmetā, mēs atgriežamies pie senās izpratnes: svētlaime nav produkts, bet dabiska būtības nots, uz kuru var noskaņoties ikviens. Bet tam ir jāatliek meklējumi un jāuzticas tam, kas jau skan iekšienē, kā nedzirdama paša klusuma dūkoņa — tā vienmēr ir, tikai to apslāpē vēlmju balsis.

Literatūra

Ketrīnas Mensfīldas stāstā “Bliss” varone dzīvi izjūt kā pēkšņu, gandrīz neizturamu elektrisku izlādi, kas liek apkārtējai pasaulei mirdzēt nedabiski spoži. Šis ir stāvoklis, kurā dvēsele izplešas līdz pat istabas robežām, pārvēršot parastu vakaru par tīras uztveres triumfu. Mensfīlda meistarīgi atspoguļo šī mirkļa trauslumu, kas līdzsvaro uz robežas starp sajūsmu un apzināšanos, ka tik augsta nots nevar skanēt ilgi.

Glezniecība

«Tirgotāja sieva pie tējas» — Borisa Kustodijeva glezna, kas iemieso zemes baudu formu pārpilnībā, krāsu sulīgumā un nesteidzīgajā tējas dzeršanas rituālā. Šajā audeklā, kas tapis trūkuma gados, triumfē pati matērija. Samovāra spīdums, vaigu sārtums un mirdzošās debesis rada absolūtas, gandrīz taustāmas esamības pilnības sajūtu. Mākslinieks ikdienišķo pusdienu pārvērš himnā dzīvei, kur katra detaļa ir piesātināta ar biezu, medainu mieru.

Mūzika

Kloda Debisī «Prelūdija fauna pēcpusdienas atpūtai» izplūdina realitātes robežas, ievelkot klausītāju turp, kur laiks zaudē savu lineāro dabu. Flauta, izvedot savu svelmaino, izslīdošo tēmu, rada tvīkstošas miglas atmosfēru, kurā apziņa maigi grimst snaudā. Šajā skaņu audumā nav asu stūru, tikai maiga harmoniju savijums, kas ļauj aizmirst steigu un izkust bezgalīgā, gaišā mierā.

Kino

Vima Vendersa filma “Debesis virs Berlīnes” parāda pāreju no bezķermeniskās mūžības uz prieku, kas rodas, piederot fiziskajai pasaulei, kur kafijas garša vai rokas siltums kļūst par atklāsmi. Eņģeļu melnbalto pasauli nomaina krāsainā, faktūru un sajūtu pilnā esamība, kurā katrs pieskāriens realitātei sniedz dziļu, gandrīz ekstātisku gandarījumu. Ļaujiet sev kopā ar varoni sajust šo dārgo zemes eksistences smagumu, ar katru šūnu uzsūcot mirkļa pulsējošo enerģiju un piepildoties ar šo kluso, starojošo līksmību.

Svētlaimes izdzīvošana sākas tur, kur beidzas mēģinājums to izsaukt. Tas šķiet paradoksāli, bet vistiešākā darbība — nedarīt neko.

1. Atļaujiet sev klusu klātbūtni, sekojot dabiskajam ritmam. Nevis «neko nedarīt» kā slinkumu, bet «neko nedarīt» kā pilnīgu gatavību būt mierā, neaizpildot tukšumu ar darbību vai pārdomām. Jūs varat apsēsties klusā vietā, aizvērt acis un vienkārši ļaut ķermenim elpot tā, kā tas vēlas. Nevadīt elpu, bet sekot tai. Kad iekšienē parādīsies pirmais mājiens par «garlaicīgi» vai «laiks ķerties pie darba», nedzeniet šīs domas — vienkārši atzīmējiet tās un maigi atgrieziet uzmanību pie ķermeniskajām sajūtām: siltuma vēderā, vieglas tirpšanas pirkstos, muguras saskares ar virsmu, uz kuras sēžat.

2. Atsakieties no prasības pēc emocionālās efektivitātes. Bieži vien svētlaime iestājas, kad atlaižat sajūtu, ka “man kaut kas jājūt”. Jums nevajag. Pilnība neprasa emocionālu atskaiti. Tā slēpjas pašā atļaujā būt tam, kas jūs esat tieši tagad — varbūt mazliet noguris, varbūt izklaidīgs, varbūt saspringts.

3. Noņemiet visvarenības masku — kaut tikai uz dažām minūtēm. Svētlaime neiespiežas caur bruņām. Tā iesūcas ievainojamības spraugās, kad pārtraucat izlikties, ka ar visu tiekat galā. Ļaujiet sev neturēt seju, nebūt savāktam, nekontrolēt situāciju. Šajā atteikšanās no ārišķīgās stingrības jau slēpjas kluss, dziļš miers — tas pats, kam nav vajadzīgi skatītāji.

Šī pieredze man ir ļoti pazīstama: reiz, noguris no bezgalīgā skrējiena, es vienkārši nokritu uz grīdas un ļāvu sev iegrimt bezdarbībā. Sākumā bija bail, ka laiks tiek izniekots, bet tad rīklē savilcies kamols izkusa, un pa ķermeni izplūda tik maigs siltums, ka es raudāju no atvieglojuma. Toreiz es biju viens, un tomēr klusumam reizēm vajag liecinieku. Ja atlaist kontroli vienatnē neizdodas un prāts atkal un atkal atgriežas pie ierastā sasprindzinājuma, pamēģiniet ļaut šai pilnībai izplesties līdz diviem, lai miers kļūtu kopīgs. Divatā klusums skan skaļāk.