Drošība

Drošība ir atgriešanās pie tiesībām būt ievainojamam, kad neredzamās bruņas nokrīt kā liekas un enerģija, kas aizgāja sitiena gaidīšanai, atkal kļūst vienkārši par dzīvi.

Jūs ieejat istabā — un pēkšņi saprotat: pleci nolaižas paši. Elpa, ko visu šo laiku turējāt kaut kur aizturētu, izdara pilnu izelpu. Drošība nav ne sienas, ne slēdzenes uz durvīm. Tā ir sajūta, kad pasaules uztvere pārstāj sarauties, gaidot triecienu. Jūs pārstājat skenēt telpu, ieklausīties soļos, izrēķināt variantus. Viss, kas bija saspringts, atlaižas.

Sengrieķu filozofs Epikūrs iztēlojās drošību kā dārzu, kas norobežots no pasaules raizēm — vietu, kur dvēsele var vienkārši būt, neaizsargājoties. Dārzs nav cietoksnis, tas ir atvērts debesīm, bet tā robežas dod ķermenim zīmi: šeit jums viss ir kārtībā. Un šī zīme atrodas iekšā, miera sajūtā. Šī sajūta dzimst brīdī, kad prāts pārstāj meklēt draudus. Tā rodas no iekšējas meklējumu apstāšanās.

Tas ir paradokss: jo stiprāk mēs vēlamies sevi nodrošināt — pārbaudīt slēdzenes, sastādīt plānus, apdrošināties —, jo vairāk pasaule šķiet draudīga. Patiesa miera sajūta neprasa pūles. Tā nāk, kad jūs pēkšņi pamanāt, ka jau elpojat.

Sajūtiet, kā tas dzīvo ķermenī. Kad drošība ienāk jūsos, žoklis vairs nav savilkts. Jūs pamanāt, ka mēle mīksti gulstas mutes apakšā, nevis ir piespiesta pie aukslējām. Pleci nolaižas, it kā no tiem būtu noņemta neredzama nasta. Elpošana kļūst garāka: izelpa ir divreiz ilgāka par ieelpu — vēders mīksti atslābst, un šajā pauzē nav nemiera.

Kājas iegūst svaru. Jūs it kā ieaugat grīdā — nevis ar smagumu, bet ar mierīgu noturību. Reizēm parādās siltums krūtīs vai plaukstās. Āda vairs nav saspringta. Muskuļi ap acīm atslābst, un skatiens izplūst, vairs neķeras pie detaļām. Viss ķermenis saka: var neskriet, nesastingt, necīnīties.

Drošība ir jūtama caur nolaišanos — lejup, dziļi sevī, uz centru, kur nav ne steigas, ne gatavības lēcienam. Tā ir sajūta, ka esat aizņēmuši tieši tik daudz vietas, cik jums ir, un nav jāsaraujas, lai ietilptu.

Galvenais uzskats, kas slēpjas aiz tieksmes pēc drošības: “Man viss ir jākontrolē, lai ar mani nenotiktu nekas slikts.” Apziņa pieķeras ilūzijai, ka, ja izrēķināsi visus scenārijus, savāksi pietiekami daudz resursu, aizvērsi visas ievainojamības, tad draudi izzudīs. Bet kontrole gluži pretēji ir nepārtraukts sasprindzinājums. Jūs nekad neizslēdzat skeneri.

Paradokss ir tajā, ka patiesa drošība prasa atteikšanos no kontroles. Tā nav neapdomība, bet cita klātbūtnes kvalitāte: jūs esat atvērts tam, kas ir, un nemēģināt iespiest dzīvi savu gaidu rāmjos. Bailes ir ēna uz sienas, ko jūs pieņemat par realitāti. Kad jūs pārtraucat to apgaismot ar gaidu lukturīti, tā izzūd.

Tieši vēlme būt pilnīgā drošībā padara jūs ievainojamu. Katrs jauns mēģinājums nodrošināties ir jauna siena, aiz kuras jums kļūst arvien šaurāk. Patiesa miera sajūta nāk, kad jūs atsakāties būt drošībā tajā nozīmē, kas jums ir uzspiesta.

Kā tas ir jūtams:

• Viss, kas iekšā rosījās, pēkšņi palēninās — it kā vilnis, kas bija gatavs saplīst, maigi atplūstu atpakaļ okeānā.
• Rodas dīvaina «māju» sajūta: jūs negaidāt neko sliktu, negaidāt neko labu — vienkārši esat šeit.
• Jūsu ķermeņa robežas pārstāj būt saspringtas: jūs jūtat, kur beidzaties jūs un sākas pasaule, un tas nedraud.
• Nāk klusas zināšanas, ka jums ir labi tieši tagad, un tam nav vajadzīgi nekādi pierādījumi.

Iekšējais monologs:

• «Lūk, tas ir. Var neko nemainīt. Var vienkārši būt tas, kas es esmu, un neaizstāvēties».
• «Man nav jānopelna šis miers. Tas jau ir, es to vienkārši nepamanīju aiz rosības».
• «Dīvaini, bet es nemeklēju, kas noies greizi. Es vienkārši skatos un elpoju».
• «Man nekur nav jāiet. Neko nav jāizlemj. Tas ir tas, ko es meklēju — nevis kaut kur, bet šajā izelpā».

No malas drošs cilvēks nepievērš sev uzmanību. Viņš nesteidzas, neatskatās, bez vajadzības nelabo drēbes. Kustības kļūst gludas, nav lieku žestu. Viņš var stāvēt uz vietas, nepārmetot kājas. Skatiens nemaldās – tas ir vai nu vērsts uz sarunu biedru, vai atdusas vienā punktā.

Šāds cilvēks nerunā pirmais, lai aizpildītu klusumu. Viņš nenomet lietas, nepaklūp uz līdzenas vietas. Sarunā viņa balss skan zemāk, bez spiediena. Viņš nepārtrauc, nepierāda, neattaisnojas. Ķermeņa kustības ir atraisītas, bet ne gurdas – tajās ir samērīgums.

Ārējais vērotājs drīzāk sajutīs, ka no šī cilvēka izplūst augsne – kaut kas, uz kā pašam gribas nostāties. Šāda uzvedība ir lipīga: blakus viņam citi arī sāk elpot dziļāk.

Drošība nav tikai personīga pieredze, bet arī attiecību lauks. Kad jūtaties droši kopā ar citu cilvēku, jūs ļaujat sev būt īstam. Jūs pārtraucat rediģēt vārdus, smaidīt nevietā, piekrist miera labad. Starp jums rodas sprauga, kurā var klusēt un nemeklēt, ar ko aizpildīt pauzi.

Tomēr sabiedrībā bieži jauc drošību ar paredzamību. Mums iegalvo, ka drošas attiecības ir tās, kurās nav konfliktu, pārsteigumu, kur viss ir skaidri nolemts. Bet šāda “drošība” žņaudz: jūs pastāvīgi esat uzmanībā, lai nepārkāptu noteikumus. Īsta drošība pārī vai grupā ir tad, kad var pateikt “man ir bail” un dzirdēt atbildi “es esmu blakus”, nevis “nebaidies, viss būs labi”.

Kolektīvā drošība ir reta dāvana. Tā rodas, kad grupa neprasa no saviem locekļiem būt vienādiem, bet dod telpu būt atšķirīgiem. Tas ir dobums, kurā katrs var izelpot un neslēpt savu ievainojamību.

Kādreiz drošība tika saprasta tikai kā fiziska aizsargātība. Cietokšņa mūri, ieroči, pārtikas krājumi — cilvēks jutās drošībā, kad spēja kontrolēt ārējos draudus. Viduslaiku pasaule bija pilna briesmu, un drošība bija greznība tikai izredzētajiem.

Līdz ar Apgaismības laikmetu uzsvars mainījās: drošība sāka saistīties ar likumu un kārtību. Valstij bija jāaizsargā pilsonis — ārējās institūcijas uzņēmās sargu lomu. Iekšējā pasaule palika ārpus uzmanības loka.

Divdesmitais gadsimts ar tā kariem un totālo neuzticību radīja jaunu izpratni: drošība ir garīgs stāvoklis. Psihoanalīze sāka runāt par pamata uzticēšanos, humānistiskā psiholoģija — par pieņemšanu. Šodien mēs saprotam, ka drošību negarantē ne nauda, ne statuss, ne bruņotas durvis. Mūsdienu kultūra, gluži pretēji, izmanto mūsu neaizsargātību: sociālie tīkli iegalvo, ka neesam pietiekami labi, reklāma — ka mums draud mikrobi, informācijas plūsma — ka pasaule brūk. Mūs pieradina būt modriem. Taču tieši šajā pastāvīgajā skenēšanā mēs zaudējam to vienīgo, kas dod patiesu mieru, — spēju būt šeit un tagad, neaizsargājoties.

• Drošība vs Komforts: drošība ir par draudu neesamību: var neaizsargāties. Komforts ir par ērtību klātbūtni: patīkami, mājīgi, nekas nekaitina. Drošība noņem trauksmi; komforts pievieno mājīgumu — un viens var būt bez otra.
• Drošība vs Uzticēšanās: drošība ir par vidi: šeit man nekas nedraud. Uzticēšanās ir par attiecībām: es paļaujos uz otru, atveros viņam. Drošība var būt arī vientulībā, aiz sienām; uzticēšanās vienmēr ir pret kādu. Viens — «man šeit nekas nedraud»; otrs — «uz tevi var paļauties».

Pretstats: Neaizsargātība — drošība ir “man nekas nedraud, var atbalstīties un izpūst elpu”, apkārt ir sienas un zem kājām — pamats. Neaizsargātība ir “esmu atvērts visiem vējiem un nav ar ko aizsegties”: jebkuri draudi jūs sasniedz tieši, un nākas visu laiku būt modriem.

Kad drošība kļūst par apsēstību, cilvēks pārstāj dzīvot. Viņš ieslēdzas mājā, izvairās no jaunām iepazīšanām, izrēķina katru lēmumu. Pasaule sašaurinās līdz zonai, kurā viss ir paredzams, bet šī zona ir būris. Pārmērīgā vajadzība pēc drošības patiesībā ir nemitīgas bailes: cilvēks neuzticas ne sev, ne dzīvei. Viņš tērē enerģiju, lai noturētu kontroli, un galu galā paliek viens ar savu trauksmi.

No otras puses, ir cilvēki, kuri šo sajūtu nemaz nepazīst. Viņi nespēj atslābināties pat drošā vidē. Iekšējais dzinējs vienmēr ir ieslēgts, viņi meklē riskus, provocē konfliktus, pārbauda robežas. Miers viņiem šķiet garlaicīgs – patiesībā viņi nespēj izturēt sastapšanos ar savu ievainojamību. Piekļuves trūkums drošībai arī ir trauma: reiz pasaule bija tik biedējoša, ka organisms nolēma: “Labāk es vienmēr būšu sardzē, nekā atkal piedzīvošu to pašu.”

Veselīgs stāvoklis ir elastība. Jūs spējat ielaist sevī miera sajūtu, kad apstākļi to atļauj, un vajadzības gadījumā ieslēgt modrību. Jūs neiestrēgstat ne aizsardzībā, ne atslābinājumā.

Visu kultūru filozofiskās tradīcijas zina vienu noslēpumu: īstā drošība mājo iekšienē, pašā cilvēkā. Stoiķi mācīja, ka miers ir saskaņā ar dabu; kontrole pār notikumiem tikai attālina no tā. Daoisti mācīja “wu-wei” — nevardarbīgu rīcību, kad jūs nepretojaties plūsmai un tāpēc esat neievainojami.

Budistu prakse piedāvā atlaist pieķeršanos “es” — tieši ego pastāvīgi meklē aizsardzību un tāpēc nekad nejūtas drošībā. Kad nav neviena, kas jāaizsargā, izzūd arī vajadzība pēc bruņām.

Rietumu kultūrā, gluži pretēji, ilgi tika kultivēts neatkarīga indivīda tēls, kurš pats ir savas drošības kalējs. Šis mīts radīja trauksmi: ja jūs paši sevi neaizsargājāt — jūs paši esat vainīgi. Tikai pēdējās desmitgadēs mēs sākam atgriezties pie izpratnes, ka drošība ir saiknes ar pasauli kvalitāte.

Literatūra

Alekseja Tolstoja stāstā «Nikitas bērnība» muižas pasaule parādās kā absolūtas uzticības pasaule, kur katrs priekšmets — no vecās krāsns līdz sniegotajam dārzam — glabā cilvēka klātbūtnes siltumu. Ikdienas aprakstā šeit nav steigas, tas ir caurstrāvots ar pasaules kārtības nesatricināmības sajūtu, kurā bērns ir aizsargāts ar pašu ikdienas audumu. Šī miera sajūta, kad apkārtējā pasaule šķiet bezgalīgi laipna un paredzama, it kā apskauj lasītāju ar savu nesteidzīgo, mēreno dzīvi.

Glezniecība

Karla Larsona akvareļi no cikla «Mūsu māja» pārvērš mājas interjeru par svētu patvērumu, kas piepildīts ar maigu, izkliedētu gaismu. Mākslinieks meistarīgi nodod omulību caur detaļām – nevērīgi atstātas grāmatas, puķes uz palodzēm un siltie koka toņi, radot sajūtu, ka aiz šīs mājas sienām laiks zaudē savu postošo spēku. Gleznas izstaro dziļas sakņotības sajūtu, kur katrs istabas stūrītis kļūst par uzticamu ostu dvēselei.

Mūzika

«Aijas dziesma» Johannesa Brāmsa ir veidota uz gluda, šūpojoša ritma, kas imitē pašu miera elpu. Tās harmonijās nav pēkšņu pāreju, tikai maiga balss kustība, kas sola, ka nakts dāvā pelnītu atpūtu. Šī mūzika kļūst par skanisku aizsargātības iemiesojumu, apņemot klausītāju ar neredzamas, bet uzticamas klātbūtnes sajūtu, kas pasargā no visām ārējās pasaules raizēm.

Kino

Animācijas filmā “Mans kaimiņš Totoro” Hajao Mijadzaki pat vissarežģītākie varoņu pārdzīvojumi, kas saistīti ar mātes slimību, izšķīst beznosacījuma rūpju un meža burvības atmosfērā. Katrs kadrs, vai tā būtu saules apspīdēta veranda vai pūkains meža gara siluets, ir veidots tā, lai skatītājs sajustu pamata nesatricināmību, uz kura stāv šī māja, aicinot pilnībā uzticēties šai gaišajai realitātei un ļaut tās bezrūpīgajam ritmam piepildīt jūsu sirdi ar klusu pārliecību, ka viss noteikti būs labi.

1. Atverieties drošības sajūtai. Drošību nevar ne iegūt, ne nopelnīt. Pie tās nenonāk caur darbību sarakstu. Bet var būt atvērts pret to.

Izmēģiniet to tieši tagad. Apstājieties uz mirkli. Nemeklējiet, kas varētu noiet greizi. Vienkārši sajūtiet savu ķermeni telpā. Ievērojiet, ka ir virsma, kas jūs notur. Ir gaiss, kas pats ienāk un izplūst. Ir skaņas – tās nāk un aiziet, jūs neskardamas. Jums nav uz tām jāreaģē.

2. Apzinieties bīstamības iluzoro dabu. Kas notiks, ja atļauties vienkārši būt, neaizsargājoties?

Šis jautājums ir atslēga. Jūs nevarat ar gribas piepūli radīt drošību, taču varat pamanīt, ka tā jau ir šeit, spraugā starp ieelpu un izelpu. Viss, ko iepriekš darījāt drošības labad, ir mēģinājums aizvērt durvis, kuras patiesībā nekad nav bijušas vaļā. Draudi pastāv tikai jūsu domās par pasauli.

3. Atļaujiet sev beigt izlikties. Jums nav jābūt neievainojamam. Drošība nav bruņas, bet uzticēšanās telpai, kas jūs tur pat tad, kad jūs vairs neizliekaties stiprs. Atļaujiet sev godīgi pateikt: «Es esmu noguris tikt galā.» Šajā atzīšanā nav vājuma, bet gan dzīva klātbūtne, kas vairs nebaidās tikt pārsteigta.

Tieksme visu kontrolēt pamazām saspiež dzīvi līdz vienai istabai, no kuras jūs neizejat. Atlaidiet tvērienu, un sienas atkāpsies. Tur, kur nav vairs nekā, ko aizsegt, notiek īsta satikšanās ar otru, bez bailēm no nosodījuma un bez maskām.

Paradokss atrisinās tieši šeit: jo mazāk jūs mēģināt nopelnīt drošību, jo jūtamāka tā kļūst — kā klusums, kuram jūsu pūles nav vajadzīgas. Dažreiz spert soli šajā klusumā divatā — un sadzirdēt, kā bezskaņa kļūst par pamatu zem kājām. Kopā ir iespējams noturēt šo miera spraugu, to nepārkāpjot.