Sāpes

Sāpes ir asas psihes ciešanas, reaģējot uz zaudējumu, atraidījumu vai kaut kā nozīmīga iznīcināšanu, ko ķermenis izjūt tikpat reāli kā fizisku brūci.

Jūs to pazīstat pēc tā, kā pēkšņi pietrūkst gaisa. Pēc tā, kā pasaule kļūst plakana, bet skaņas — tālas. Tā ienāk bez klauvējiena, saritinās iekšpusē kā blīvs kamols, un viss, kas pirms mirkļa bija svarīgs, sabirst putekļos. Sāpes — nav tikai emocija, bet stāvoklis, kad jūsu būtības dzīvie audi ir aizskarti, pārplēsti. Tā neprasa atļauju, nebrīdina. Vienā mirklī jūs atklājat, ka iekšpusē ir brūce, un tā elpo.

Fenomenologs Moriss Merlo-Pontī reiz atzīmēja, ka tā ir paša ķermeņa bojājums, kas kļūst redzams caur pārdzīvojumu. Viņš rakstīja, ka tajā mēs sastopamies ar sava ķermeniskuma robežām, ar to, ka nevaram norobežoties no paša eksistences. Tā liek mums justies šeit, neciešami šeit, šajā acumirklī, no kura nevar aizbēgt. Tā it kā izslēdz visus svešos trokšņus un atstāj jūs vienatnē ar to, kas ir — ar jēlu, neapstrādātu pārdzīvojumu. Tajā slēpjas tās paradokss: tā plosa, bet vienlaikus pieķēdē pie realitātes kā nekas cits.

Tai nav valodas, kamēr jūs nesākat tajā ieklausīties. Sākumā tā ir tikai velkoša, dedzinoša, sūcoša sajūta, kas negrib ietilpt vārdos. Jūs varat to dēvēt par ilgām, izmisumu, aizvainojumu — bet katrs vārds šķiet mirusi maska, zem kuras pukst kaut kas dzīvs, neizsakāms. Tā atklāj mums, ka mēs ne tikai domājam sevi, bet pārdzīvojam sevi, un šī pārdzīvošana var būt mokoša.

Kad sāpes apmetas iekšā, ķermenis pirmais dod zīmi. Jūs pamanāt, kā krūškurvis saspiežas, it kā neredzama stīpa savilktu ribas. Elpošana kļūst sekla — gaiss iestrēgst kaut kur rīklē, nesasniedzot plaušas. Dažreiz rodas smagums vēderā, it kā tur gulētu auksts akmens. Plaukstas var svīst vai, gluži pretēji, kļūt ledainas, un plecu un kakla muskuļi piepildās ar spriedzi, it kā gatavotos triecienam.

Šajos brīžos jūs pieķerat sevi pie tā, ka gandrīz nekustaties. Ķermenis it kā sastingst, saritinājies ap sāpju perēkli. Var parādīties trīsas, smalkas un iekšējas, kuras nav iespējams nomierināt. Kāds jūt kamolu rīklē, kas traucē norīt, kāds — tukšumu krūtīs, līdzīgu plaši atvērtai bedrei. Tas viss ir ķermeņa valoda, kas saka: «Ar mani kaut kas noticis. Man vajag atelpu.»

Dažreiz sāpes atsaucas mugurā, jostasvietā, deniņos — šķiet, ka tās izplūst pa visu ķermeni, piepildot katru stūrīti. Bet, ja ieklausās, tām ir centrs, kodols. Visbiežāk tā ir saules pinuma vai krūšu vidusdaļas zona. Tur pulsē, sāp, spiež. Un, kad jūs uzliekat roku uz šīs vietas, jūs pirmo reizi atzīstat: jā, tas ir šeit. Šeit dzīvo tas, kas neliek mieru.

Zem sāpju slāņa gandrīz vienmēr slēpjas uzskats, kas tās baro. “Tam nevajadzēja notikt”, “Es to nebiju pelnījis”, “Pasaule ir netaisnīga”, “Mani nodeva”. Jūs varat neizrunāt šos vārdus skaļi, bet tie griežas iekšā kā iesprūdusi skaņuplate. Prāts cenšas atrast vainīgo, atgūt kontroli, saprast, kāpēc viss nogāja greizi. Un jo vairāk tas pieķeras skaidrojumam, jo bezdibenīgāk sāpes iegraužas sirdī.

Visvarenības rēgs ir viens no galvenajiem slazdiem. Jūs sākat garīgi atgriezties pagātnē, pārlūkot variantus, meklēt brīdi, kurā varēja pagriezt citādi. Tas ir līdzīgi tam, kā mēģinātu sašūt brūci, to neiztīrot: katrs dūriens tikai kairina. Bet prāts nemāk citādi. Tam šķiet, ka, ja tas atradīs cēloni, spēs atcelt sekas. Tomēr sāpes neatceļas ar sapratni. Tās prasa ko citu — atzīšanu, ka jums nav varas pār to, kas jau noticis.

Vēl viens uzskats, kas slēpjas sāpēs: “Es nekad vairs nebūšu vesels.” Tā skan kā spriedums. Jums šķiet, ka šī brūce ir jūs uz visiem laikiem mainījusi, ka iekšā palikusi plaisa, kuru ne ar ko neaizpildīt. Un jūs sākat baidīties, ka sāpes nekad nepāries, ka esat lemts tās nest līdz mūža galam. Šīs bailes ir vislipīgākā sāpju daļa. Tās pārvērš īslaicīgu sajūtu mūžīgā krustā.

Kā tas jūtams:

• Iekšā kaut kas saspiežas, saritinās ciešā mezglā, un jūtat, ka jūsu “es” ir kļuvis mazāks, it kā jūs būtu sarāvušies līdz šo sāpju izmēram, un viss pārējais ir pazudis aiz to robežām.
• Pasaule zaudē krāsas un garšu – pat mīļākā mūzika skan kā troksnis, un ēdiens šķiet bezgaršīgs, jo visa jūsu uzmanība ir savilkta vienā punktā, kur pulsē ciešanas.
• Laiks it kā apstājas: minūtes velkas bezgalīgi, un jūs nespējat iedomāties nākotni, kurā šīs sajūtas nav – tā šķiet sveša un nesasniedzama.
• Reizēm sāpes atlaiž uz dažām sekundēm, un jūs ķerat elpas vilcienu, bet uzreiz saspringstat, gaidot jaunu vilni, jo neticat, ka tās ir aizgājušas pavisam.

Iekšējais monologs:

• “Kāpēc tas notika? Man vajadzēja to novērst, es varēju rīkoties citādi – ja vien būtu zinājis, ja būtu nojautis…”
• “Es vairs nekad nespēšu uzticēties pasaulei – tā parādīja savu seju, un tā ir nežēlīga; kā dzīvot tālāk, to zinot?”
• “Man jātiek galā, jāsaņemas, nedrīkst izjukt – bet es nespēju, es grimstu, un ir kauns, ka esmu tik vājš.”
• “Neviens nesaprot, kā man tagad ir, un pat ja izstāstīšu, viņi neizturēs, viņiem kļūs neērti, tāpēc labāk klusēt.”

No malas cilvēks, kurš piedzīvo sāpes, bieži kļūst kluss un nemanāms. Viņš mazāk runā, retāk smaida, var ilgi sēdēt nekustīgi, skatoties vienā punktā. Dažreiz parādās rosīgums — drudžaini mēģinājumi aizņemt sevi ar darbiem, tikai lai nepaliktu viens ar to, kas ir iekšā. Citi redz, ka viņš it kā ir izslēgts no kopējās sarunas, atbild nevietā vai vispār nedzird viņam adresētos vārdus.

Daži sāk izvairīties no pieskārieniem un apskāvieniem — jebkurš pieskāriens šķiet pārāk ass. Citi, gluži pretēji, meklē fizisku kontaktu, pieglaužas tuviniekiem, it kā mēģinot sasildīties. Var parādīties bezmiegs vai, gluži pretēji, nepārvarama miegainība — ķermenis mēģina aizbēgt bezsamaņā. Daži zaudē apetīti, citi sāk ēst bez izšķirības, apslāpējot tukšumu iekšā.

Vēl viena pamanāma pazīme — cilvēks pārstāj veidot plānus. Uz jebkuru jautājumu par nākotni viņš atbild: “Es nezinu”, “Redzēs”, “Nav tam laika”. Nākotne kļūst izplūdusi, nesvarīga. Viņš dzīvo plānā tagadnes slānī, kur ir tikai sāpes un mēģinājumi tās izturēt. Skatiens kļūst nodzisis, kustības — gausas. Un tie, kas jūs mīl, to jūt kā aukstumu, kas no jums izplūst, lai gan patiesībā jums vienkārši vajag, lai kāds apsēžas blakus un nejautā.

Sāpes vienmēr ir vientulība. Pat ja apkārt ir daudz cilvēku, jūs paliekat viens ar to, kas notiek iekšā. Apkārtējie bieži nezina, kā reaģēt. Viņi mēģina mierināt, dot padomu, novērst uzmanību — bet tas viss tikai uzsver bezdibeni starp jums. Jūs dzirdat: «Viss būs labi», «Turēties», «Neuztraucies» — un saprotat, ka šie vārdi attiecas uz kādu citu cilvēku, nevis jūs, jo jūsu sāpes neietilpst šādās frāzēs.

Dažreiz sāpes izraisa aizkaitinājumu citos. Viņi necieš, kad kāds cieš, jo tas atgādina viņiem pašu ievainojamību. Viņi var pārmest jums, ka jūs pārāk ilgi «saplokat», ka ir laiks savākties. Šie pārmetumi sit īpaši sāpīgi, jo jūs jau tā gribat tikt ārā, bet nezinat, kā. Šādos brīžos jūs jūtaties atstumts, nesaprasts, lieks.

Bet ir arī otra puse: kad kāds ir blakus bez vārdiem, bez padomiem, tikai ar savu klātbūtni. Tā ir reta dāvana. Šāds cilvēks nebaidās no jūsu sāpēm, nemēģina tās izlabot. Viņš vienkārši sēž blakus, elpo ar jums vienā ritmā, un no tā brūce pārstāj šķist bezdibena. Sāpju sociālais konteksts ir attiecību autentiskuma pārbaude. Sāpes nogriež visus, kas nav gatavi tās nest kopā ar jums, un atstāj tikai tos, kas spēj izturēt klusumu.

Cilvēce ilgi nezināja, ko iesākt ar sāpēm. Senatnē tās uztvēra kā dievu sodu, kā zīmi, ka esi kaut ko izdarījis, lai sadusmotu augstākos spēkus. Antīkajā Grieķijā sāpes uzskatīja par kaisli — kaut ko tādu, kas pārņem dvēseli pret paša gribu, un gudrā uzdevums ir tām nepakļauties. Stoiķi mācīja, ka sāpes ir tikai iespaids, un mēs esam brīvi tam nepiekrist. Taču šīs mācības iekšienē slēpās doma, ka sāpes ir jāpārvar ar gribasspēku.

Viduslaiki atnesa ideju par izpērkošām ciešanām. Sāpes sāka uzskatīt par šķīstīšanos, ceļu uz svētumu. Cilvēki tās pacieta brīvprātīgi, saskatot tajās līdzību ar Kristu. Tas bija laiks, kad ciešanām tika piešķirta augsta jēga, bet vienlaikus tās tika tabuētas — raudāt vai sūdzēties uzskatīja par gļēvulību. Cilvēka iekšējā pasaule palika slēgta.

Jaunie laiki pārcēla uzsvaru uz racionalitāti. Sāpes kļuva par slimību, kas jāārstē, par simptomu, kas jānovērš. Psihoanalīze atklāja, ka dvēseliskās sāpes var tikt apspiestas, bet no tā tās nepazūd, bet izlaužas sapņos un neirozēs. Mūsdienās kultūra no mums prasa būt laimīgiem, produktīviem, veiksmīgiem. Sāpes ir kļuvušas par kaut ko nepieklājīgu — tās slēpj, apslāpē ar tabletēm, izklaidēm, darbu. Sociālie tīkli rāda spožas bildes, kurās nav vietas ciešanām. Un šajā plūsmā jūs paliekat ar sāpēm vienatnē, bez rituāla, kas ļautu tās izdzīvot.

Mūsdienu apzinātība lēnām atgriež mūs pie vienkāršas patiesības: sāpes nav ienaidnieks un nav skolotājs. Tās ir vienkārši tas, kas ir. Tās nav jāattaisno, jāizpērk vai jāārstē par katru cenu. Var vienkārši būt ar tām — bez scenārijiem, bez cerībām uz drīzu dziedināšanu. Tā ir daudz skaidrāka attieksme nekā mēģinājumi no tām atbrīvoties. Tā prasa drosmi necīnīties, nemeklēt jēgu, bet vienkārši izturēt dzīvā, sāpošā klātbūtni sevī.

• Sāpes vs Ievainojamība: sāpes ir tas, ko jūs jūtat tagad, notikusī brūce. Ievainojamība ir tas, cik viegli jūs vispār var aizskart, iedzimts jūtīgums pret sāpēm. Sāpes ir jau izdarīts trieciens; ievainojamība — atvērtība triecienam.
• Sāpes vs Cietsirdība: cietsirdība izaug tieši no sāpēm — tas ir to sastingušais apvalks. Kamēr sāpes ir atvērtas, sirds vēl ir dzīva un spēj raudāt; kad to kļūst pārāk daudz, tā sacietē un aizveras, lai to vairs neievainotu. Sāpes ir brūce; cietsirdība — rēta, kas vairs neko nelaiž cauri.
• Sāpes vs Bēdas: sāpes ir jebkuras ciešanas, kurām var arī nebūt vārda. Bēdas ir konkrēta zaudējuma sāpes: kāda vai kaut kā vairs nav, un jūs apraudat tieši to. Katras bēdas ir sāpes, bet ne visas sāpes ir bēdas: bēdas ir sāpes ar zaudējuma vārdu.

Pretstats: Svētlaime — ir pa ķermeni izlijis “man ir labi, nekas nav vajadzīgs”, pilnīgs miers un izkušana baudā. Sāpes ir ass signāls “ar mani kaut kas nav kārtībā”, kas piesaista visu uzmanību sev un pieprasa nekavējoties palīdzēt, glābties, pārtraukt.

Vairāk līdzīgu:

Kad sāpju ir pārāk daudz, jūs tajās iegrimstat pilnībā. Tās kļūst par vienīgo realitāti. Jūs ar tām mostaties, ar tām aizmigat, un šķiet, ka tās jau ir saaugušas ar jums. Šajā stāvoklī jūs zaudējat interesi par dzīvi, pārstājat rūpēties par sevi — ēdiens, miegs, higiēna atkāpjas otrajā plānā. Sāpes piepilda visu iekšējo telpu, neatstājot vietu gaismai. Jūs pat varat sākt meklēt veidus, kā tās apslāpēt par katru cenu — alkohols, ēdiens, bezgalīgi seriāli. Bet tā ir īslaicīga aizmirstība, pēc kuras sāpes atgriežas ar jaunu spēku.

Otrs pols — kad sāpes ir apspiestas, nepieļaujamas. Jūs neļaujat sev tās just, jo tas ir sāpīgi, biedējoši, kauns. Jūs sakāt sev: «Es esmu stiprs, es tikšu galā», «Viss ir kārtībā». Jūs turpināt strādāt, komunicēt, smieties, bet iekšienē plešas tukšums. Sāpes pāriet ķermenī — saspringumos, hroniskā nogurumā, psihosomatikā. Tās pārvēršas nejutībā, nespējā raudāt, vēsumā, kas atdala jūs no jūsu pašu dzīves. Jūs dzīvojat, bet ne pilnībā, it kā daļa no jums būtu amputēta. Un, ja jūs neatgriezīsieties pie šīm sāpēm, tās atgādinās par sevi ar slimībām vai negaidītiem sabrukumiem, kad vairs nevar izturēt.

Veselīga attieksme — neizvairīties no sāpēm un nenoslīkt tajās, bet iemācīties būt tām blakus, saglabājot apziņu, ka jūs — neesat pašas sāpes, bet gan tās debesis, kas tās ietver. Tas ir smalks līdzsvars, kas netiek sasniegts vienreiz un uz visiem laikiem. Tas prasa praksi, maigumu pret sevi, atļauju būt nepilnīgam. Un tad sāpes pārstāj būt katastrofa. Tās kļūst vienkārši par vilni, kas nāk un aiziet, atstājot aiz sevis mazliet vairāk skaidrības.

Dažādās kultūrās sāpes ir izprastas atšķirīgi. Budismā ciešanas (dukkha) tiek uzskatītas par eksistences pamatīpašību, un ceļš uz atbrīvošanos ved caur šī fakta pieņemšanu, nevis cīņu. Budistu prakses māca neidentificēties ar sāpēm, bet vērot tās kā sajūtu plūsmu, nepieķeroties un nenoraidot. Tā nav sāpju noliegšana, bet radikāla klātbūtne tajās.

Kristīgajā tradīcijā sāpēm bieži tika piešķirta izpirkuma jēga. Kristus cieš cilvēces dēļ, un katrs ticīgais var pievienoties šīm ciešanām kā attīrīšanās ceļam. Taču šeit slēpās arī briesmas — ciešanu kultivēšana kā tikums, kad sāpes kļūst par mērķi, nevis dabisku reakciju. Tas radīja vainas sajūtu par prieku un brīvību.

Albērs Kamī sāpēs saskatīja esamības absurda daļu. Cilvēks ir iemests pasaulē, kurā nav augstākas jēgas, un sāpes atklāj šo pamestību. Taču tieši ciešanu bezjēdzībā arī dzimst sacelšanās — spēja dzīvot, neskatoties ne uz ko.

Simona Veila, franču domātāja, sāpes nosauca par “uzmanību realitātei”: kad cilvēks cieš, viņš nevar slēpties ilūzijās, viņš sastopas ar to, kas ir. Šajā sastapšanā nav vājuma, bet īpašs patiesīgums.

Literatūra

Marinas Cvetajevas «Poēmas beigas» pārvērš šķiršanos dvēseles anatomijā, kur katrs vārds ir kā grieziens, kas atsedz pārdzīvotā mirkļa nervu. Sāpes šeit skan ar galēju, gandrīz neizturamu skaidrību, un pēdējā sarunā laiks sastingst no zaudējuma asuma. Tas ir godīgs stāsts par to, kā cilvēks sadalās zilbēs, mēģinot noturēt izslīdošo realitāti atskaņu tvērienā.

Glezniecība

Fridas Kahlo «Salauztā kolonna» skatītājam atklāj pašu ciešanu būtību, kur ķermenis kļūst par arhitektūru, kas sevī ietver pasaulei neredzamas naglas. Plaisa, kas šķērso klasisko kolonnu kompozīcijas centrā, sasaucas ar lūzumu pašā varonē, kuras skatiens paliek nekustīgs un sauss, neskatoties uz brūču pārpilnību. Aukstā, gandrīz sterilā ainava apkārt tikai uzsver šī iekšējā procesa vienatni, pārvēršot fiziskās mokas monumentālā pašizzināšanas aktā.

Mūzika

Tomažo Albīnonī «Adagio sol minorā» izvēršas kā bezgalīga plūsma, kurā stīgu instrumenti savijas vienā, velkošā līnijā, bez cerības uz drīzu atrisinājumu. Basa ritmiskā pulsācija atgādina smagu, aizraujošu elpošanu, virs kuras lidinās skumjā vijoles melodija, it kā cenšoties aizsniegt kaut ko neatgriezeniski zaudētu. Šajā skaņu audumā nav vietas steigai – tikai dziļa, visaptveroša iegrimšana sajūtā, kur pat klusums starp notīm šķiet piesātināts ar rūgtumu.

Kino

«Mančestra pie jūras» Keneta Lonergana parāda dzīvi pēc katastrofas, kur galvenais varonis Lī Čendlers eksistē pasaulē, kurai liegta iespēja uz izpirkšanu vai aizmirstību. Kamera fiksē viņa atrautību un smago gaitu ziemas ainavā, kur katrs kadrs ir caurstrāvots ar neizteikto pagātnes nastu, ar kuru nav iespējams vienoties. Vērojot, kā Lī nolaiž skatienu, izvairoties no sastapšanās ar pagātni pilsētas šaurajos gaiteņos, skatītājs iegūst iespēju vērot šo cilvēciskās izturības formu no malas, fināla klusumā atrodot vietu apziņai, ka dažas brūces paliek ar mums uz visiem laikiem.

1. Pārtrauciet cīnīties. Pretestība tikai pastiprina sāpes, padarot tās par ienaidnieku. Mēģiniet nolikt ieročus un sacīt: «Es tevi neizstumšu. Pasēdēšu blakus.»
2. Ļaujiet sāpēm būt. Tā atkāpjas nevis no cīņas, bet no atļaujas — kad jūs pārstājat izmisīgi meklēt «zāles» un piešķirat sev tiesības just bez vērtējuma.
3. Noņemiet masku “viss ir kārtībā”. Patiesais spēks nav tajā, lai turētos no pēdējiem spēkiem, bet gan drosmē atzīt: “Es netieku galā, un tas ir normāli”. No šīs ievainojamības sākas patiesa satikšanās ar sevi.

Šo pavērsienu es izjutu uz savas ādas. Es atceros nakti, kad sāpes mani saspieda tik stipri, ka elpot kļuva gandrīz neiespējami. Es sēdēju uz grīdas, apkampis ceļus, pārliecināts, ka tas nekad nebeigsies. Un tajā brīdī es pārtraucu cīņu. Nočukstēju: «Labi, paliec, ja vajag. Pasēdēšu tev blakus.» Pēc dažām minūtēm atlaidās mana pretestība, kaut pašas sāpes palika. Un šajā padevībā es atradu vairāk spēka nekā visās bijušajās cīņās.

Kopš tā laika es zinu, cik dziedinošs var būt šāds iekšēja godīguma brīdis. Bet pat tas iegūst jaunu dziļumu, kad blakus ir kāds, kas arī nebaidās skatīties. Reizēm atrast cilvēku, kurš ir gatavs dalīties ar jūsu elpas ritmu sāpēs pārvērš izolāciju par telpu, kur var iegūt patiesu sevis pieņemšanu bez izlikšanās.