Jautrība

Jautrība ir viegls rotaļīgs prieks: smiekli, draiskošanās un bezrūpība, kas dalīti ar citiem šeit un tagad.

Jautrība ir stāvoklis, kad dzīve uz laiku pārstāj būt smaga. Ne tāpēc, ka problēmas ir atrisinātas vai noticis kaut kas liels, — bet tāpēc, ka iekšienē pēkšņi atlaidusies spriedze, un ir kļuvis iespējams smieties, muļķoties, spēlēties bez jebkāda iemesla. Šāda sajūta pēc savas dabas ir viegla un bezrūpīga: tai nav vajadzīgs iemesls notikuma apmērā, tai pietiek ar joku, absurdu, labu kompāniju — un lūk, jau burbuļo smiekli, un pasaule šķiet nevis uzdevums, kas jārisina, bet spēle, kurā var spēlēt.

Psihologi pieskaita prieku cilvēka pamatemocijām — tām, kas lasāmas sejā jebkurā kultūrā; bet jautrība starp tām nav pati šī emocija, bet gan tās viegla un lipīga forma, kas vērsta uz āru un uz citiem. Prieks var būt dziļš, kluss, nopietns un pat ar asarām; jautrība vienmēr ir virspusē, vienmēr kustībā un gandrīz vienmēr — skaļi. Ja prieks ir pilnība, tad jautrība ir dzirkstīgums: burbulīši, kas ceļas augšup pret pudeles kakliņu un kutina no iekšpuses.

Un pēc būtības jautrība ir apziņas kustība, ar kuru no cilvēka uz laiku nokrīt svarīgums. Parasti mēs turam sevi nopietni: sekojam līdzi sejai, atceramies par darbu, nesam nastu tam, ka «tas viss ir nozīmīgs». Šis stāvoklis ir mirklis, kad nopietnības tvēriens vājinās, un izrādās, ka zem tā visu laiku ir bijis viegli. Nav nejaušība, ka īstos smieklos uz mirkli pazūd tas, kurš sevi kontrolē: kamēr jūs patiesi smejaties, nav neviena, kas būtu solīds, nav neviena, kas radītu iespaidu — ir tikai smiekli. Šāds vieglums paver to, ko nopietnība parasti aizsedz: dzīvei nav jābūt smagai, lai tā būtu īsta.

Jautrība ir visvieglākā no ķermeņa baudām: tā neuzgāžas, bet it kā paceļ. Ķermenis it kā zaudē daļu svara: pleci iztaisnojas, krūtis atveras, kustības kļūst ātras un vērienīgas, gribas atsperties, pielēkāt, sasist plaukstas. Iekšpusē ceļas kutinošs, dzirkstošs siltums — tā pati «burbuļu» sajūta, kas prasās ārā un negrib sēdēt klusu.

Galvenā jautrības pazīme, protams, ir smiekli, un tie pārņem visu ķermeni: satricina krūtis un vēderu, izspiež asaras, pārtver elpu, atņem spēkus tik ļoti, ka jāķeras pie kaut kā vai pie kāda. Seja pārvēršas pilnībā — ne tikai lūpas, bet arī acis: tās piemiedzas, kaktiņos sakrājas stariņi, skatiens kļūst siltāks un mirdz. Tas arī atšķir īstu jautrību no pieklājīga smaida: smaida ar lūpām, smejas ar acīm.

Un jautrībai piemīt savs īslaicīgums, kas ierakstīts ķermenī. Tā nespēj ilgt ilgi: smieklu vilnis uzskrien un norimst, atstājot patīkamu nogurumu un vieglumu muskuļos, it kā jūs būtu nometuši spriedzi, ko nēsājāt, paši to nemanot. Jautrība fiziski izlādē — pēc labiem smiekliem ķermenis atslābst tā, kā tas neatslābst pēc stundu ilgas pierunāšanas atslābināties.

Galvenais jautājums par jautrību nav «kas tas ir», bet «kur tā pazūd». Bērns pēc noklusējuma ir jautrs: viņš smejas desmitiem reižu dienā, muļķojas no nekā, pārvērš spēlē peļķi, kociņu, savu vārdu. Pieaugušais smejas pēc grafika — ciemos, piektdienās, par speciāli sagatavotu joku. Spēja uz bezcēloņu jautrību it kā izsūcas pa pilienam; kas notiek?

Notiek smaguma pieaugums. Pieaugot, cilvēks uzņemas nastu — atbildību, lomas, reputāciju — un iemācās turēt sevi nopietni, jo nopietnība tiek uztverta kā briedums, uzticamība, inteliģence. Muļķoties kļūst nepiedienīgi: «uzvedies kā pieaugušais», «beidz muļķoties», «tagad nav laika smiekliem». Vieglums sāk šķist vieglprātība, bet vieglprātība — gandrīz vai netikums. Un pamazām izveidojas ieradums turēt seju vienmērīgu pat tur, kur iekšā viss lūdzas smieties.

Bet ir arī otrs iemesls, dziļāks par pirmo: jautrībai ir vajadzīga drošība. Patiesi atslābināties un izmuļķoties var tikai tur, kur nav bail izskatīties stulbam, kur nevērtē, kur kļūdu sagaida ar smiekliem, nevis izsmieklu. Bet pieaugušo pasaule lielākoties vērtē — un cilvēks, pieradis būt modrs, atradinās atlaist sevi pat vienatnē. Izrādās, ka vieglums nekur nav pazudis: tas vienkārši gaida vietu un cilvēkus, kuru tuvumā atkal varēs būt. Un tas maina uzdevumu — nevis «piespiest sevi izklaidēties», bet pārstāt visu laiku turēt aizsardzību.

No iekšienes jautrība ir vieglums un svarīguma noņemšana. Tas, kas pirms mirkļa šķita nozīmīgs un prasīja nopietnu seju, pēkšņi zaudē svaru: gan jūs pats, gan situācija kļūst pietiekami nenozīmīgi, lai par to varētu pasmieties. Tā ir pārsteidzoši atbrīvojoša sajūta — uz brīdi pārstāt būt nozīmīgam.

Kā tas jūtams:

• Dzirkstelīgums: iekšienē kaut kas burbuļo un tiecas ārā smieklos; sēdēt ar akmens seju ir gandrīz neiespējami, lūpas pašas izplešas.
• Lipīgums: jautrība nevēlas būt viena — sveši smiekli acumirklī pārņem, un no viena smējēja uzliesmo visa kompānija.
• Svarīguma izzušana: pazūd tas, kurš sevi vēro; uz mirkli jums ir vienalga, kā izskatāties — un tieši šis «vienalga» ir jautrības brīvība.

Iekšējais monologs jautrībai, ja tas vispār paspēj noformēties vārdos, ir bezrūpīgs un viegls:

• «Ak, es nevaru!»
• «Nu un joks.»
• «Ak, tu!»

Tad vilnis norimst, un paliek silts, nedaudz nogurdināts vieglums — un bieži vien kluss pārsteigums: cik sen es tā nesmējos. Pakavējieties pie šī pārsteiguma. Tajā slēpjas godīgs jautājums par visu jūsu dzīvi: kad pēdējo reizi smējāties līdz asarām, bez iemesla, ne uz ko neatskatoties? Atbilde parasti nerunā par to, ka smieklīgā kļuvis mazāk, — bet gan par to, cik daudz svarīguma jūs sev uzlikāt.

Jautrību ir gandrīz neiespējami noslēpt un ļoti grūti paturēt pie sevis: tā izlaužas ārā un meklē citus. Jautrs cilvēks runā ātri un daudz, pārtrauc sevi ar smiekliem, muļķojas, atdarina, uztver joku un met klāt savu, iesāk ķēmošanos, ķircina bez ļaunprātības. Mīmika un žesti kļūst plaši, ķermenis — kustīgs; šķiet, ka cilvēkā ir ieslēgts vieglums, un viņš nespēj nosēdēt mierā.

Bet visdrošākā jautrības pazīme ir tās lipīgums. Smiekli pārlec no viena uz otru kā dzirksts, un lūk, jau smejas visa kompānija, bieži vien vairs nesaprotot, par ko īsti. Jautrība nav pabeigta, kamēr tā nav dalīta: vienam patiesi jautri ir reti, mums gandrīz fiziski vajag, lai blakus smietos kopā. No tā izriet jautrības spēja minūtes laikā satuvināt svešus cilvēkus, izkausēt neveiklību, noņemt spriedzi pie galda — tur, kur nespētu galā tikt nekādi pierunājumi.

Bet apspiesta jautrība izskatās aizkustinoši: sakniebtas, lai nesmietos, lūpas, novērsts skatiens, izlikti nopietna seja, aiz kuras vārās smiekli. Ķermenis grib izplūst smieklos — bet cilvēks sev to neļauj, jo «nav vietā», «nav cienīgi», «ko padomās». Pavērojiet sevi šādos brīžos: kura priekšā un kāpēc jūs turat nopietnu seju, kad iekšā viss smejas?

Sabiedrība pret jautrību izturas ar senu aizdomīgumu. No vienas puses, tā mīl jautrus cilvēkus: dvēseles balzams, viegls cilvēks, tas, ar kuru nav garlaicīgi, — tie ir gaidīti visur. No otras puses, vieglumam stingri piekļāvusies nenopietnības reputācija: «klauns», «nesvarīgs», «jokdaris», «laiks darbam, stunda izklaidei». Smejošu pieaugušo viegli aizdomās turēt par paviršu, bet to, kurš daudz joko, — par to, ka viņš neko neuztver nopietni. Un cilvēks saprot: ja vēlaties, lai jūs ciena, — esiet nopietns.

Tādēļ jautrība tiek izstumta uz īpaši atvēlētiem aplokiem: svētki, korporatīvi, piektdienas salidojumi, komēdiju šovi — vietas un laiks, kur beidzot ir atļauts smieties. Pārējā laikā pieaugušo dzīve no mums sagaida atturīgu seju. Izklaides industrija veikli izmanto šo izsalkumu: tā pārdod mums gatavu jautrību porcijās — seriāls, video, šovs, — un mēs patērējam svešus smieklus, tā vietā, lai paši muļķotos. Smejoties pie ekrāna nav kauns; muļķīgi smieties bez iemesla darba dienas vidū — nez kāpēc gan.

Ir vērts sev godīgi pajautāt: kur manā nedēļā mīt vieglums — un vai es to neesmu reducējis uz pasīvu citu joku patēriņu? Prasme smīdināt un smieties pašam, ne tikai skatīties, kā to dara citi, — prasme, kas klusi atrofējas, ja to neizmanto. Bet tieši tā padara mūs dzīvus vienam otram.

Kāpēc dabai ir vajadzīga būtne, kas trīc no smiekliem? Tāpēc, ka smiekli un jautrība ir sena sociālā līme. Ilgi pirms vārdiem kopīgi smiekli pateica baram to, kas ir svarīgāks par jebkuriem vārdiem: šeit ir droši, mēs esam savējie, draudu nav, var atslābināties. Rotaļa un smiekli ir signāls «viss ir labi»: zīdītāju mazuļi rosās un čīkst tieši tad, kad ir paēduši un aizsargāti, un šī rosīšanās māca viņiem mijiedarboties bez riska. Jautrība ir lipīga ne nejauši: sinhronizēti smiekli acumirklī noskaņoja grupu uz viena viļņa, dzēsa spriedzi, stiprināja saites stiprāk nekā kopīga maltīte.

Tāpēc jautrībai arī mūsdienās ir vajadzīgas divas lietas, kuras evolūcija tajā ir ierakstījusi uz mūžu: drošība un sabiedrība. Mēs gandrīz nesmejamies tur, kur jūtam draudus, un daudz labprātāk smejamies citu vidū nekā vieni. Smiekli ir tās būtnes izelpa, kas uz mirkli ir pārstājusi sargāties no briesmām.

Un te ir mūsdienu sagrozījums. Mēs esam iekārtojuši sev dzīvi, kurā lielāko dienas daļu ir jābūt savāktam, modram, aizņemtam, — proti, tieši tādā stāvoklī, kur jautrībai nav vietas. Bet izsalkumu pēc smiekliem remdējam ar surogātu: smejamies vieni pie ekrāna, patērējot svešu jautrību tā vietā, lai uzsāktu savu. Spontānas kopīgas muļķības muskulis vājinās bez slodzes, tāpat kā jebkurš cits. Jautrība kļūst sīkāka ne tāpēc, ka pasaule ir kļuvusi nejautra, — bet tāpēc, ka mēs arvien retāk atļaujam sev atrasties drošā sabiedrībā bez darba un bez mērķa.

• Jautrība vs Aizgrābtība: aizgrābtība ir virsotne, «aizrāvās elpa» kaut kā milzīga vai skaista priekšā; tā sastingst un raugās augšup. Jautrībai nekas liels nav vajadzīgs — pietiek ar muļķību, joku, draudzīgu ņemšanos; tā nesastingst, bet plivinās. Aizgrābtība paceļ virs zemes; jautrība nes pa to lēkājot.
• Jautrība vs Azarts: azarts ir uzbudinājums ar likmi: svarīgs iznākums, ir risks, ir alkas uzvarēt. Jautrība ir bezrūpīga un bez likmēm — muļķīgā spēlē arī zaudējums tikai pievieno smieklus, jo uzvarēt te nav ko. Azarts saspringti tiecas pēc rezultāta; jautrība netiecas nekur — tai labi ir pašā spēlē.
• Jautrība vs Dzīvīgums: dzīvīgums ir par enerģiju un tonusu: spēku pieplūdums, mirdzums acīs, gatavība ķerties pie darba; tas var būt gan lietišķs, gan pat mazliet nervozs. Jautrība enerģiju nekur nevirza — tai nav vajadzības, tā negrib neko sasniegt, tā spēlējas un smejas. Dzīvīgais ar aizrautību ķeras pie uzdevuma; jautrais ākstās bez jebkāda uzdevuma.
• Jautrība vs Eiforija: eiforija ir izplūdis reibums, kas nes un aizrauj pilnībā, bieži zaudējot mēru un saikni ar iemeslu. Jautrība ir skaidra un zina mēru: tā ir par spēli, nevis par reibumu, un jebkurā sekundē var pati sevi apraut ar smiekliem. Eiforija aiznes; jautrība draiskojas, paliekot uz vietas.
• Jautrība vs Prieks: prieks ir dziļāks un pilnīgāks — tas var būt kluss, nopietns, apslēpts, var dzīvot vienatnē ar sevi un pat blakus asarām. Jautrība dzīvo uz virsmas un vienmēr uz āru: tā ir viegla, trokšņaina, kustīga un īsa. Prieku var nest sevī visu dienu klusējot; jautrība klusējot nemēdz būt. Prieks ir pilnība; jautrība ir vieglums.

Pretstats: Grūtsirdība — grūtsirdībā viss kļūst pelēks un smags: nekas nepriecē, jebkurš darbs ir kā apgrūtinājums, un pati doma par smiekliem šķiet nevietā un tāla. Jautrība — pretējais pols: pasaule kļūst viegla un rotaļīga, svarīgums noplok, un smiekli ir tepat blakus, gatavi uzliesmot no jebkura nieka.

Spēja izklaidēties ir viens no godīgākajiem un nenovērtētākajiem garīgās veselības rādītājiem. Ne tāpēc, ka vesels cilvēks staigā smiedamies, bet tāpēc, ka dzīva psihe saglabā vieglumu: tā prot laikus noņemt sev nastu, neuztvert sevi pārāk nopietni, pasmieties par savu paša kļūdu. Smiekli par sevi vispār ir viena no drošākajām iekšējās brīvības pazīmēm: tā dara tikai tas, kurš ar konvulsīvu tvērienu neturas pie sava «es» svarīguma.

Trauksmainie poli, kā vienmēr, ir divi. Pirmais — kad jautrība pazūd pavisam: viss kļuvis nopietns, nekas nesmejina, seja neatceras, kad pēdējo reizi smējās līdz asarām. Noturīgs viegluma zudums ir biežs un agri pamanāms depresijas un izdegšanas pavadonis, un pret to vajadzētu izturēties tikpat uzmanīgi kā pret bezmiegu: pazudušie smiekli par stāvokli liecina ne mazāk kā pazudušais miegs. Otrais pols ir smalkāks — kad jautrība kļūst par bēgšanu: cilvēks smejas, lai nejustu, atjoko visu svarīgo, aiz klaunādes slēpj to, kas prasa nopietnu sarunu. Tad smiekli kalpo nevis vieglumam, bet anestēzijai, un aiz pastāvīgas jautrības bieži ir tukšums un vientulība.

Veselība ir pa vidu: nevis «vienmēr būt nopietnam» un nevis «smieties, lai tikai nejustu», bet saglabāt spēju pārslēgties — turēt svaru, kad tas vajadzīgs, un to nolaist, kad var. Pārbaude ir vienkārša un godīga: vai es vēl spēju no sirds iesmieties par sīkumu un par sevi pašu — bez ekrāna, bez iemesla, bez pamata? Ja jā — vieglums ir dzīvs. Ja nē — jautājums nav par to, kur atrast jocīgākus jokus, bet par to, kādu nastu es esmu aizmirsis no sevis noņemt.

Cilvēce vienmēr ir izjutusi jautrībā kaut ko atbrīvojošu — un tāpēc nedaudz bīstamu. Viduslaiki ar visu savu nopietnību pazina karnevālu: dienu, kad smiekli apgrieza pasauli kājām gaisā, āksts smējās par karali, un stingrās hierarhijas uz laiku sabruka. Psihoanalītiķis Ernsts Kriss, pētot komiskā dabu, parādīja, ka smiekli ļauj uz laiku nomest sociālo aizliegumu nastu un dod izeju apspiestajiem impulsiem, atgriežot cilvēkam iekšējās brīvības sajūtu. Savukārt kultūras vēsturnieks Johans Heizinga cilvēku pat nosauca par «homo ludens», «spēlējošo cilvēku», uzstājot, ka spēle un vieglums atrodas pašā kultūras pamatā, nevis kaut kur tās malā.

Taču paralēli gadsimtiem ilgi nostiprinājās arī pretējā līnija — aizdomas pret smiekliem. Stingrās reliģiskās un darba ētikas jautrībā saskatīja kārdinājumu un tukšu izšķērdību: «darbam laiks, izklaidei stunda», bet dīkdienība un skaļi smiekli — ceļš uz netikumu. Šī dualitāte ir saglabājusies līdz mūsdienām gandrīz nemainīgā veidā: mēs apbrīnojam vieglus cilvēkus un vienlaikus viņiem neuzticamies; novērtējam humora izjūtu un tajā pašā laikā pieprasām «nopietnu attieksmi». Raksturīgi, kā mūsdienīgums ir atrisinājis šo pretrunu — izceļot jautrību industrijā: smieties tagad drīkst, bet tam īpaši atvēlētās vietās un, vēlams, par to, ko kāds mums ir radījis pārdošanai. Smieklu vēsture ir mūsu sarežģītā pamiera vēsture ar pašu vieglumu.

Literatūra

Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romānā «Divpadsmit krēsli» smiekli kļūst par vienīgo uzticamo kompasu absurdo apstākļu labirintā. Ostapa Bendera avantūristiskais gars katru neveiksmi pārvērš par asprātīgas replikas iemeslu, pierādot, ka viegls skatiens spēj uzvarēt jebkuru ikdienas pelēcību. Teksts pulsē ar enerģiju, kur katrs vārds ir pārsteigums garlaicībai, un pats stāstījums traucas uz priekšu ar nevaldāmu aizrautību.

Glezniecība

Uz Borisa Kustodijeva audekla «Meteņi» jautrība iegūst košu krāsu un sala gaisa blīvumu, apvienojot visu dzīvo vienotā svētku uzplūdumā. Karuseļi, sniegotie kupoli un rosīgās cilvēku figūras saplūst bezgalīgā apļa dejā, kur jautrība izplūst pa visu audeklu. Skatītājs gandrīz jūt šo gadatirgus troksni, kur katrs otas triepiens ir piesātināts ar sirsnīgu, gandrīz bērnišķīgu sajūsmu par dzīvi.

Mūzika

Johana Štrausa uvertīra «Sikspārnim» skan kā strauja dzirkstoša vīna straume, izlieta pār nošu līnijām. Šajā darbā bravūras vijoļu pasāžu un rotaļīgu pūšaminstrumentu partiju maiņa rada mūžīgu svētku atmosfēru, kas nezina nogurumu. Mūzikas frāzes savijas ar tādu grāciju, ka šķiet, it kā pati harmonija būtu laidusies nevaldāmā dejā, aizraujot līdzi bezrūpīgu svinību pasaulē.

Kino

Billija Vaildera filma «Džezā tikai meitenes» bīstamu pakaļdzīšanos pārvērš spožā maskarādē, kur varoņu asprātība kļūst par viņu galveno aizsardzību. Kadri, kas piepildīti ar džeza ritmiem un straujiem dialogiem, rada atmosfēru, kurā jebkura nopietnība acumirklī izkūst skanīgos smieklos, aicinot izšķīst šajā notikumu virpulī un inficēties ar dzīvesprieku, kas paliek ar jums pat pēc fināla titriem.

Vispirms godīgi: jautrību sev nevar pavēlēt — tā netiek radīta ar piepūli, tā notiek, kad atlaižas. Taču mums ir vara pār to, kas tai traucē. Izaudzēt sevī jautrību nozīmē nevis iemācīties smieklīgo, bet pārstāt turēt to nopietnību, zem kuras vieglums jau tā dzīvo, gaidot, kad tam atļaus.

1. Ļaujiet sev muļķoties un spēlēties. Pirmais šķērslis — iekšējais aizliegums būt muļķīgam. Mēs veltām tik daudz pūļu, lai izskatītos pieauguši un cienījami, ka, baidīdamies šķist smieklīgi, aizmirstam, kā muļķoties. Pamēģiniet apzināti atļaut sev mazu nenopietnību: pablēņoties ar bērnu pa īstam, nevis no augšas; dziedāt mašīnā pilnā balsī; atbildēt uz muļķību ar muļķību, nevis ar stingru seju. Ievērojiet, cik grūti reizēm ir dot sev šo atļauju, — un pašā šajā grūtībā atspīdēs, cik sen jūs turat aizsardzību. Negaidiet smieklīgo — ienesiet spēli tajā, kas jau ir. Bērni ir jautri tāpēc, ka pārvērš spēlē jebko: peļķi, rindu, pašu vārdu. Šī spēja nav zudusi, tā ir vienkārši pamesta novārtā. Pamēģiniet paskatīties uz garlaicīgo lietu kā uz spēli, izdomājiet smieklīgu nosaukumu rutīnai, noķeriet smieklīgo paša nopietnībā. Vieglums nav tas, ko atrodi ārpusē, bet skata leņķis, kurā arī ikdiena pārvēršas par iemeslu pasmaidīt.

2. Meklējiet tos, ar kuriem smiekli nāk viegli. Jautrība gandrīz vienmēr dzimst starp cilvēkiem, nevis viena cilvēka iekšienē. Atcerieties, kam līdzās jums ir viegli smieties, — un neatlieciet šādus cilvēkus uz vēlāku laiku, uz svētkiem, uz «kad būs laiks». Dzīva kompānija, kurā nevērtē un kur kļūdas sagaida ar smiekliem, nevis izsmieklu, — ir vislabākā augsne vieglumam. Viens vakars ar šādiem cilvēkiem, bez ekrāniem un bez iemesla, dod vairāk jautrības nekā nedēļām krātas īpašas izklaides.

3. Pārtrauciet turēt seju. Dziļāk par visiem aizsprostiem slēpjas vajadzība izskatīties stipram un savāktam — bailes atklāt savu neideālo dabu, pazaudēt pieaugušā tēlu, kurš ar visu tiek galā. Tieši šī bruņa neļauj smiekliem izlauzties. Mēģiniet apzināti to atslābināt: atzīties nogurumā, nevis atbildēt ar dežūrfrāzi «normāli», atļaut sev neveiklu žestu, negaidot, kamēr tas kļūs piemērots, pirmais pastāstīt par savu kļūdu bez kauna un pašironijas. Sirsnība pret savu ievainojamību nevājina — tā atgriež to spontanitāti, no kuras dzimst neviltota jautrība.

Bet aiz šī aizsprosta slēpjas vēl dziļāka problēma: atradinājies atlaist kontroli, cilvēks neatslābst pat viens pats ar sevi. Šis tvēriens atslābst ne tikai no padomiem — pa īstam tas atlaižas tāda cilvēka klātbūtnē, kurš nebaidās no mūsu muļķīguma izpausmēm un pats prot saglabāt vieglumu. Noņemt no sevis lieko nopietnību ir vieglāk dzīvā kompānijā — un, pēc manas pieredzes, vieglums atgriežas ātrāk tur, kur līdzās kāds jau smejas.