Izmisums

Izmisums ir eksistenciāls pārdzīvojums par jebkādu pūļu veltīgumu: iekšēja sajūta “es neko nespēju”, kurā cīņa šķiet noslēgusies un visi balsti izsmelti.

Vai jūs kādreiz esat stāvējuši uz malas, aiz kuras nav nekā? Nevis tukšums, bet pilnīgs nākotnes mēmums. Izmisums nav tikai spēcīgas skumjas vai nogurums no dzīves. Tas ir brīdis, kad iekšējais kodols — ticība, ka “viss būs labi” vai “es tikšu galā” — sabrūk putekļos. Jūs vairs netveraties pie cerības, jo pati cerības konstrukcija ir sagruvusi. Jūs esat palicis viens pret vienu ar kailu realitāti, kas saka: “viss ir beidzies”. Un nav spēka pat raudāt.

Dziļā izmisumā cilvēks pārstāj ticēt savai spējai kaut ko mainīt. Tā ir gribas nāve — nevis tādā nozīmē, ka jūs pārstājat vēlēties, bet gan tādā, ka pati vēlēšanās atduras pret sienu un atlec bez rezultāta. Šajā stāvoklī jūs vairs necīnāties — jūs vienkārši guļat akas dibenā un skatāties uz augšu, saprotot, ka virve ir pārtrūkusi. Un tikai šajā atziņā, dīvainā kārtā, var dzimt kas cits — nevis cerība, bet klusums, kurā ir dzirdams, ka jūs vēl elpojat.

Izmisumā ķermenis saraujas. Pēkšņi pamanāt, ka elpojat sekli, it kā būtu aizmirsuši, kā ievilkt pilnvērtīgu elpu. Krūškurvis kļūst stīvs, it kā to saspiestu stīpa. Reizēm rodas sajūta, ka iekšienē viss ir iztukšojies — tās nav sāpes, bet gan tieši jūtu trūkums, kā pēc elektrošoka. Rokas un kājas kļūst smagas, tās grūti pacelt. Jūs varat sēdēt nekustīgi, skatīties vienā punktā un nepamanīt laiku.

Tomēr izmisumam ir arī cits ķermeņa scenārijs — trīsas. Sīkas, nevaldāmas trīsas, kas iekļūst līdz kauliem. Vai arī karstums, aukstuma viļņi, kad ādu pārklāj zosāda, bet iekšienē — uguns, kas nesilda, bet dedzina. Reizēm uzrodas slikta dūša, kaklā tāds blīvs kamols, ka nav iespējams norīt. Jūs jūtat, kā katra šūna saka: «pietiek», — bet neatrod izeju. Tie nav kliedzieni — tās ir trulas vaidas locītavu līmenī.

Aiz izmisuma slēpjas uzskats: “tā nedrīkst būt”. Jūs savā dūrē saspiežat pasaules ainu, kas drūp, un nespējat atlaist pirkstus. Izmisums iestājas, kad atsakāties atzīt, ka realitāte ir gājusi citu scenāriju. Jūs turpināt prasīt no dzīves to, ko tā vairs nedod. Tieši šī prasība — “man vajadzēja to iegūt”, “visam bija jānotiek citādi” — baro izmisumu. Tas neizaug no paša zaudējuma, bet no nevēlēšanās šo zaudējumu pieņemt.

Paradokss ir tajā, ka, jo stiprāk jūs ķeraties pie kontroles ilūzijas, jo dziļāk iegrimstat. Izmisums ir samaksa par mēģinājumu noturēt aizejošo. Kad jūs beidzot pārtraucat cīnīties ar straumi, krišana apstājas. Bet šis solis prasa vislielāko drosmi: atzīt, ka jums nav varas pār to, kas jau noticis. Ka jūsu dūre ir tukša, un šis tukšums nav sakāve, bet nosacījums tam, lai rokas atkal varētu atvērties.

Kā tas jūtams:

• Iekšpusē it kā izrautu gabalu, un palicis tikai tukšs dobums, kas dūc no vēja.
• Šķiet, ka krītat bezgalīgā šahtā, un dibena nav — tikai ātrums un pēdējo orientieru zudums.
• Laiks kļūst lipīgs: katra minūte ilgst veselu mūžību, un nav nekāda «vēlāk», kas varētu atvieglot «tagad».
• Paša ķermenis jūtas svešs, kā smags skafandrs, no kura nav iespējams izkļūt.
• Apkārt — bieza migla, caur kuru neizlaužas neviens stars: ne cerība, ne interese, pat ne vēlēšanās piecelties.

Iekšējais monologs:

• «Viss ir beidzies. Neko vairs nevar labot. Kāpēc es turpinu elpot?»
• «Es neesmu pelnījis neko labu. Tā ir atriebība par visu, ko esmu izdarījis nepareizi.»
• «Ja es toreiz būtu rīkojies citādi, tas nebūtu noticis. Es pats pie visa esmu vainīgs.»
• «Neviens nespēs mani saprast. Pat ja es pastāstīšu — viņi ieraudzīs tikai nožēlojamu cilvēku, no kura es pats kaunos.»
• «Labāk būtu, ja es nebūtu pamodies. Rīt būs tas pats, un parīt — tukšums un sāpes bez gala.»

Ārēji izmisums bieži izskatās kā pilnīga apstāšanās. Jūs pārtraucat atbildēt uz ziņām, atceļat tikšanās, neizejat no mājas. Citi redz, ka esat “izkritis no dzīves”: sastingis skatiens, vienaldzība pret ēdienu, apģērbu, higiēnu. Dažkārt izmisums izpaužas bezjēdzīgās, atkārtotās kustībās — šūpošanās, staigāšana pa apli, ādas knibināšana. Tā ir ķermeņa mēģinājums izkratīt neizturamo spriedzi, kad vārdi vairs nepalīdz.

Citreiz — gluži pretēji, drudžaina aktivitāte. Jūs varat konvulsīvi ķerties pie jebkuriem darbiem, tikai lai neapstātos. Uzkopšana, bezmērķīga lietu pārkārtošana, bezmiega naktis seriālu skatīšanās — jebkurš veids, kā apslāpēt iekšējo balsi. Bet tas nepalīdz. Pazīstami cilvēki var pamanīt krasas svārstības: no pilnīgas apātijas līdz aizkaitināmības lēkmēm par sīkumiem. Jūs brāžaties uz tuviniekiem, bet pēc tam raudat, jūtoties vēl niecīgāks.

Kad esat izmisumā, pasaule sašaurinās. Cilvēki šķiet tāli, viņu vārdi — bezjēdzīgi. Jūs varat justies kā atstumtais, kas stāv aiz stikla sienas: visi dzīvo savu dzīvi, smejas, veido plānus, bet jūs esat iesprostots savā ellē. Izmisumu baro vientulība, bet vienlaikus tas atgrūž tos, kas vēlas palīdzēt. Jūs baidāties, ka jūsu sāpes apgrūtinās citus, vai dusmojaties uz viņu “vieglajiem” padomiem: “vienkārši ņem sevi rokās”.

Kultūrā, kurā pieņemts būt stipram un veiksmīgam, izmisums kļūst par stigmatu. To slēpj, jo ir kauns parādīt, ka netiekat galā. Sociālie tīkli, pilni ar izfiltrētām “laimīgām” bildēm, tikai padziļina bezdibeni. Jūs salīdzināt savas iekšējās drupas ar citu skatlogu un jūtaties vēl nevērtīgāks. Un tomēr — tieši šajā plaisā starp izrādīto labklājību un īsto sabrukumu var dzimt godīgums. Pietiek tikai vienreiz pateikt citam cilvēkam: “Man ir ļoti slikti”, — un stikla siena sāk kust.

Senatnē izmisums tika uztverts kā dievu vai likteņa griba. Cilvēks bija rotaļlieta to spēku rokās, kuri bija ārpus viņa izpratnes. Antīkajā traģēdijā varonis krita zem likteņa smaguma: izmisums bija sods par lepnību vai neizbēgams pārbaudījums, kas jāizcieš. Viduslaiki izmisumu nosauca par mazdūšības grēku — stāvokli, kas novērš dvēseli no Dieva. Ar izmisumu bija jācīnās ar gavēni un lūgšanām, bet bieži vien tas tikai iedzina sāpes dziļāk.

Deviņpadsmitā gadsimta romantisms sāka poetizēt izmisumu — tas kļuva par slepenas dabas pazīmi, ko pūlis nesaprata. Divdesmitajā gadsimtā eksistenciālisti (Kērkegors, Jaspers) runāja par izmisumu kā nepieciešamu sadursmi ar bezjēdzību, no kuras var dzimt patiesa brīvība. Šodien mēs sākam saprast izmisumu nevis kā vājumu vai grēku, bet kā elpu, ar kuru klātbūtne sastopas ar savu galīgumu. Mūsdienu kultūra no visa spēka cenšas apslāpēt šo elpu ar pozitīvismu un patēriņu, bet patiesa izmisuma pārdzīvošana ir piekrišana pastāvēt uz šīs malas, nebēgot ilūzijās.

• Izmisums vs Bēdas: bēdas ir vērstas atpakaļ, uz zaudējumu: ir ko apraudāt, un asaras ir izdzīvošanas ceļš. Izmisums ir vērsts uz priekšu, uz slēgtu nākotni: cerības nav, un tāpēc nav arī asaru, ir mūris. Bēdas apraud to, kas bija; izmisums neredz to, kas būs.
• Izmisums vs Bezizeja: bezizeja ir prātīgs secinājums: «ceļa nav». Izmisums ir sirds karsta atbilde uz šo secinājumu: sāpes, mētāšanās, sabrukums. Bezizeja konstatē strupceļu; izmisums tajā dauzās.
• Izmisums vs Bezpalīdzība: bezpalīdzība ir par nespēku: tas nav manos spēkos. Izmisums iet tālāk — nespēkam pievienojas cerības sabrukums: ne tikai «es nevaru», bet arī «vairs nekā nebūs». Bezpalīdzība nolaiž rokas; izmisums pazaudē gaismu priekšā.
• Izmisums vs Skumjas: skumjas samierinās ar zaudējumu — tā ir klusa, norimoša piekrišana tam, kas ir. Izmisums nesamierinās — tas ir sabrukums, mētāšanās, sāpes par to, ka cerību vairs nav. Skumjas nolaižas vienmērīgi; izmisums noraujas bezdibenī.
• Izmisums vs Frustrācija: abi rodas, kad vēlamais netiek dots. Bet frustrācija vēl ir enerģijas pilna un atduras pret šķērsli («jābūt taču kādam veidam!»); izmisums iestājas, kad enerģija ir izsīkusi un ceļš tiek atzīts par slēgtu («izejas nav»). Frustrācija sitas pret sienu; izmisums nolaižas pie tās uz zemes.
• Izmisums vs Šausmas: abi ir par sadursmi ar nepanesamo, taču dažādās cerības pusēs. Šausmas — sastopoties ar draudiem, kas tūlīt gāzīsies pār jums: tie vēl ir priekšā. Izmisums — pēc tam, kad viss jau ir sabrucis: nav ko glābt, izejas nav. Šausmas sastingst nelaimes priekšā; izmisums nosēžas zem tās drupām.

Pretstats: Eiforija — eiforijā viss mirdz un šķiet iespējams — jūs esat pašā viļņa galotnē, spēki plūst pāri malām. Izmisumā priekšā ir tikai tumsa — “viss ir beidzies, vairs neko nevar mainīt”, un pēdējais atbalsts izslīd zem kājām.

Vairāk līdzīgu:

Kad izmisuma ir pārāk daudz, tas pārņem galvu. Jūs pārstājat saskatīt jēgu jebkurā darbībā, ēdiens kļūst tukšs, miegs — pārtraukts vai bezgalīgs. Var rasties vēlme pazust, pārstāt just. Šajā stāvoklī jebkura doma par nākotni izraisa spazmu krūtīs. Jūs neticat, ka sāpes kādreiz mazināsies. Izmisums kļūst par gūstu, no kura nav izejas — kamēr vien turpināt prasīt izeju.

Ja rodas vēlme pazust vai nodarīt sev pāri — tas ir signāls nepalikt ar to vienatnē: vērsieties pie psihoterapeita vai ārsta, bet akūtā brīdī — pie psiholoģiskās palīdzības līnijas. Ieilgis izmisums, kurā izšķīst miegs, apetīte un jēga, var būt depresijas seja — un šeit vajadzīgs nevis gribasspēks, bet atbalsts blakus.

Bet ir arī otrs pols — kad izmisums kļūst nepieejams. Tā vietā — līdzens, necaurejams miers. Jūs neļaujat sev krist, turat seju, sakāt “viss ir kārtībā”, lai gan iekšā — ledus garoza. Apspiestais izmisums izpaužas kā hronisks nogurums, aizkaitināmība, ķermeņa sāpes bez iemesla. Jūs neļaujat sev sērot līdz galam, un šī nepārdzīvotā sajūta pārvēršas par fona troksni, kas traucē dzirdēt pašu dzīvi.

Dažādās tradīcijās pret izmisumu ir izturējušies atšķirīgi. Hinduismā izmisums ir daļa no lielās ilūzijas (mājas), kas notur dvēseli pārdzimšanas ratā. Budismā tas tiek uzskatīts par vienu no ciešanu formām (dukkha), kuru pārvar nevis apspiežot, bet gan pilnībā izdzīvojot un atlaižot pieķeršanos. Kristīgajā mistikā izmisums ir “dvēseles tumšā nakts”, kad Dievs slēpj savu vaigu, un ticība iziet cauri tukšuma tīģelim. Pols Tillihs, piemēram, apgalvoja, ka šajā tukšumā cilvēks iegūst drosmi būt, pieņemot savu nebūtību kā ceļu uz patiesu ticību.

Krievu kultūrā izmisums ir īpaša tēma. Mūsu rakstnieki un dzejnieki prata to izteikt ar caururbjošu godīgumu (atcerēsimies Čehova “Ilgas” vai Puškina “Man neguļas, nav uguns…”). Izmisums šeit nav kauns, bet gandrīz vai mīļš — kā stāvoklis, kurā var saskatīt ne tikai tumsu, bet arī krievu gara dziļumus. Šī tradīcija māca: nav jābēg no izmisuma — tajā jāieiet pilnībā, un tad pašā tā sirdī atklāsies kaut kas, kas ir klusāks par jebkuriem vārdiem.

Literatūra

Johanns Volfgangs Gētes romānā “Jaunā Vertera ciešanas” izmisums izpaužas caur iekšējā apvāršņa sašaurināšanos, kur visas pasaules krāsas pamazām izgaist viena vienīga, nesasniedzama tēla priekšā. Varoņa vēstules fiksē brīdi, kad dzīvotgriba nonāk ieslēgta šaurā nedalītas jūtas būrī, pārvēršot katru žestu par fināla priekšnojautu. Tā ir sajūta, kurā laiks pārstāj plūst uz priekšu, noslēdzoties vienā vienīgā, neizturamā punktā.

Glezniecība

Teodora Žeriko «Medūzas plosts» atspoguļo izmisumu kā fizisku muskuļu sasprindzinājumu, kas sastindzis pēdējā uzplūdā starp nebūtību un knapi saskatāmu kuģa siluetu horizontā. Gleznojuma kompozīcija, kas veidota pa diagonāli no nedzīvu ķermeņu kaudzes līdz izmisīgi vicināmām figūrām, pauž cilvēka esamības trauslumu vienaldzīgas stihijas priekšā. Šeit nav vietas mierinājumam, ir vien galēja koncentrēšanās uz brīdi, kurā cerība kļūst par vienīgo, kas vēl notur cilvēku no kritiena bezdibenī.

Mūzika

Pjotra Čaikovska Sestās simfonijas “Patētiskā” fināls atsakās no ierastā simfoniskā triumfa, izšķīdinot skaņas lēnā, mokošā stīgu izdzišanā. Mūzika šeit pamazām zaudē spēku, kā elpa, kas kļūst arvien klusāka un īsāka, līdz tā pārtrūkst absolūtā klusumā. Tā ir godīga bezspēka atzīšana, kur katrs akords skan kā atvadas no pēdējās ilūzijas.

Kino

Federiko Fellīni filmas «Ceļš» finālā Dzampano, apzinoties Dželsominas zaudējumu, nometas ceļos nakts jūras krastā, un viņa šņuksti pārvēršas klusā, sāpīgā gaudienā, kas saplūst ar bangu troksni. Kamera šo ainu fiksē ar atrautu stingrību, ļaujot skatītājam tikai vērot cilvēka sabrukumu, kurš pārāk vēlu saprata mīlestības vērtību. Šajā kadrā, kur vientuļa figūra izšķīst krasta tumsā, izmisums iegūst klusas liecības formu, sniedzot iespēju pieskarties sveša cilvēka nožēlas dziļumam, nezaudējot savu iekšējo līdzsvaru.

1. Atlaidiet mēģinājumus glābt to, kas nav glābjams. Sāciet ar mazumiņu: nemēģiniet mākslīgi sevi uzmundrināt vai meklēt “pozitīvo” tur, kur viss ir sabrucis. Izmisums barojas no cīņas paliekām — kamēr jūs mēģināt glābt to, ko glābt nav iespējams, jūs sevi izsmeļat. Uz mirkli pamēģiniet nolaist rokas un atzīt: “Jā, es esmu bezspēcīgs to mainīt.” Šajā atzīšanā nav kapitulācijas — tajā ir piekrišana realitātei. Kad cīņa aprimst, atbrīvojas tā enerģija, kas tika tērēta pretestībai.

2. Atgriezieties ķermenī un saīsiniet laiku līdz vienai ieelpai. Izmisums projicē katastrofu bezgalīgā nākotnē, zīmējot jūsu priekšā aklu sienu. Bet nākotnes vēl nav. Saīsiniet horizontu līdz vienai stundai vai pat vienai ieelpai. Kas notiek tieši tagad, kad jūs lasāt šīs rindas? Zeme jūs tur, elpošana turpinās. Uzturieties šajā šaurajā tagadnes punktā, neļaujot prātam aizskriet uz priekšu.

3. Kļūstiet par vērotāju, nevis iekšējās balss upuri. Prāts čukst: “Viss ir beidzies”. Ievērojiet, ka šī balss ir tikai doma. Pastāv atšķirība starp būt izmisumam un apzināties izmisumu. Jūs neesat šis tumšais mākonis, jūs esat pati debess, kurā tas peld. Tomēr mēdz būt, ka noturēt vērotāja pozīciju vienatnē ir pārāk grūti. Atceros laiku, kad pats atdūros pret sienu, kas šķita pēdējais horizonts. Un tad es atklāju: blakus dzīvam cilvēkam, kurš nemēģina jūs “salabot”, siena pārstāj būt visa pasaule. Novērsties no aklas sienas ir grūti. Bet tas ir iespējams, un ne tikai ar pliku gribas piepūli. Reizēm izturēt šo pārrāvumu blakus citam — tam, kurš neaizpilda tukšumu ar vārdiem — ir vienīgais veids, kā nepalikt zem gruvešiem uz visiem laikiem.