Šausmas

Šausmas ir paralizējošas bailes no briesmīgā: galējs sastingums, kad draudi pārspēj spēju saprast un rīkoties.

Jūs stāvat uz tā, kas neietilpst prātā. Kaut kas šausminošs — ne vienmēr fiziski milzīgs, bet nepanesams psihei — paceļas jūsu priekšā, un visa pasaule saraujas vienā punktā. Šausmas nav par nākotni, kā bailes, un nav par bēgšanu, kā panika. Tās ir par bezdibeni, kas atvēries tieši tagad, zem kājām. Šajā stāvoklī nav atstarpes starp jums un draudiem: jūs jau esat tajā iekšā, un tas ir jūsos iekšā.

Filozofs Rūdolfs Oto šo pārdzīvojumu nosauca par «numinālajām šausmām» — sastapšanos ar kaut ko pilnīgi citādu, kas vienlaikus biedē līdz drebuļiem un piesaista ar savu noslēpumu. Šādā sastapšanā cilvēks pārstāj būt pasaules centrs: viņš ir sīciņš punkts neaptveramā priekšā. Tas neprasa atļauju. Tas vienkārši pārklāj — un viss, ko jūs zinājāt par sevi, pazūd šajā ledainajā vilnī.

Ķermenis reaģē ātrāk, nekā prāts paspēj noformulēt domu. Pirmajā mirklī — strauja ieelpa, kas sastingst kaut kur rīklē. Sirds nepukst straujāk, kā tas notiek bailēs, bet it kā izlaiž vienu sitienu. Asinis atplūst no sejas, un jūs jūtat, kā atdziest pirksti, plaukstas, pēdas. Iekšā — dīvains tukšums: iekšējie orgāni it kā saspiedušies kamolā, bet vēders kļuvis akmens ciets.

Elpošana ir sekla, virspusēja. Reizēm rodas sajūta, ka gaiss netiek tālāk par rīkli — it kā rīkle būtu saspiedusies. Muskuļi kļūst nejūtīgi: kājas kļūst kā vate, rokas nokarājas kā pātagas. Jūs nespējat pakustēties, pat ja gribat. Un pats dīvainākais — jūs gandrīz nejūtat savu ķermeni, tikai aukstumu uz ādas. Tās nav sāpes, bet gan ierastā ķermeniskuma izdzišana: jūs kļūstat par skatītāju savam pārakmeņojumam.

Aiz šausmām slēpjas viens vienkāršs uzskats: «tās ir beigas, es neizdzīvošu». Tas netiek izteikts vārdos — tas tiek piedzīvots šūnu līmenī. Prāts izslēdzas, jo jebkura doma šķiet bezjēdzīga tā priekšā, kas jau ir noticis vai tūlīt notiks. Šausmās nav kontroles ilūzijas: jūs precīzi zināt, ka neko nevarat darīt. Un šīs zināšanas ir visbriesmīgākās.

Taču pastāv smalks paradokss: tieši pilnīgas bezspēcības brīdī psihe veic lēcienu. Kad ierastie aizsardzības mehānismi sabrūk, paliek tikai tīra klātbūtne. Bez vērtējumiem, bez glābšanas plāniem, bez cerības. Un tajā var atklāties kaut kas negaidīts: nevis pretestība, bet pieņemšana tam, kas ir. Šausmas atsedz robežu starp to, ko jūs uzskatījāt par sevi, un to, kas jūs patiesībā esat — nevis doma, nevis ķermenis, bet tas, kurš to visu pamana.

Kā tas jūtams:

• Pasaule zaudē apjomu un krāsu: viss kļūst plakans, pelēks, nereāls, it kā jūs uz to skatītos caur duļķainu stiklu.
• Iekšpusē — nostiepts tukšums, kas nav tukšs, bet piepildīts ar neizturamu spriedzi: katra šūna kliedz, bet skaņas nav.
• Laiks klūp: sekundes ilgst mūžību, bet minūtes aizskrien acumirklī — jūs nevarat pateikt, cik daudz īsti ir pagājis.
• Savs ķermenis šķiet svešs: jūs dzirdat sirds pukstus, bet nejūtat tos kā savējos; rokas un kājas — kā pieliktas protēzes.
• Parādās dīvaina sajūta par notiekošā nereālumu: «tas nevar notikt ar mani», un vienlaikus — «tas jau ir noticis, un es esmu iekšā».

Iekšējais monologs:

• «Kungs, nē, tikai ne to, ne to — es nevaru, nevaru…»
• «Viss ir beidzies. Tās ir beigas. Es zinu, ka tās ir beigas.»
• «Kāpēc es nevaru pakustēties? Kusties! Nu!»
• «Ja es aizvēršu acis, vai tas pazudīs? Lūdzu, lai tas pazūd…»
• «Es neelpoju. Man jāelpo. Bet es nevaru. Es vispār nesaprotu, kā elpot.»

No malas cilvēks šausmās izskatās sastindzis. Viņš nemētājas, nekliedz (lai gan var izdot saspiestas skaņas), nemēģina bēgt. Acis plaši atvērtas, zīlītes paplašinātas, skatiens vērsts vienā punktā — bet nefiksējas uz tā, bet skatās cauri. Seja kļūst bāla, dažreiz pārklājas ar sviedriem. Lūpas var trīcēt, bet ķermenis paliek nedabiski nekustīgs.

Ja šausmas ilgst ilgāk par dažām sekundēm, var sākties neliela trīce — vispirms rokās, pēc tam visā ķermenī. Vai arī gluži pretēji, pilnīgs sastingums: cilvēks pārstāj mirkšķināt, nereaģē uz savu vārdu, nereaģē uz pieskārieniem. Viņš it kā ir izgājis no sava ķermeņa un vēro sevi no malas. Dažreiz šausmas izpaužas zibens ātrā kustībā — straujā atliekšanā atpakaļ, instinktīvā sejas aizklāšanā ar rokām. Bet tas ilgst mirkli, un pēc tam atgriežas pārakmeņošanās.

Šausmas ir vientuļa emocija. Kad tā jūs pārņem, jūs nemeklējat atbalstu: citi cilvēki šķiet tāli, nereāli, nespējīgi saprast. Taču mierīga cilvēka klātbūtne blakus var kalpot kā enkurs: viņa balss, viņa mierīgā elpošana, pat tikai viņa rokas siltums — vienīgais, kas atgriež realitātes sajūtu. Kolektīvās šausmās (katastrofa, terorakts) cilvēki bieži sastingst kopā, neskatoties viens uz otru — katrs savā bezdibenī. Un tomēr tieši kopīgā pieredze var kļūt par tiltu: pēc tam, kad vilnis atkāpjas, starp tiem, kas bija tur, rodas dīvaina tuvība.

Sociālās normas reti māca, kā tikt galā ar šausmām. Mūs māca baidīties «pareizi» — izvairīties no briesmām, izvērtēt riskus. Bet šausmas neiekļaujas šajā shēmā. Tas ir sabrukums parastas dienas vidū, ko nav iespējams racionalizēt. Tāpēc daudzi slēpj savu šausmu pieredzi, lai neizskatītos vāji vai «nepiemēroti». Un tas tikai pastiprina izolāciju.

Cilvēce ilgi nezināja, ko iesākt ar šausmām. Senajās kultūrās tās uzskatīja par dēmonisku spēku iebrukumu: cilvēks, kuru pārņēmušas šausmas, ir upuris vai apsēstais. Viduslaiki piešķīra reliģisku nokrāsu: šausmas ir Dieva sods vai ticības pārbaudījums. Apgaismības laikmetā šausmas sāka saistīt ar neziņu: apgaismotam cilvēkam nevajadzētu padoties šādām dzīvnieciskām bailēm. Bet tas tikai iedzina pārdzīvojumu pagrīdē.

Divdesmitais gadsimts ar tā pasaules kariem un Holokaustu lika saskatīt šausmas kā normālu reakciju uz nenormālo realitāti. Parādījās termini «trauma», «PTSD» — taču tie drīzāk uzlika etiķeti, nevis palīdzēja pārdzīvot. Mūsdienās kultūra ekspluatē šausmas: šausmu filmas, šausmu spēles, ziņu virsraksti — mēs maksājam, lai tās izjustu drošā devā. Bet šī ir ieejas vieta psihes dziļumos — vieta, kur sastapties ar to, kas parasti slēpjas aiz ikdienas.

• Šausmas vs Bailes: bailes vēl atstāj telpu rīcībai: ir draudi — var bēgt, slēpties, gatavoties. Šausmas atņem pat to: kaut kā briesmīga vai neaptverama priekšā ķermenis sastingst, bet spēja domāt atsakās. Bailes mobilizē; šausmas paralizē.
• Šausmas vs Panika: šausmas paralizē — neaptveramā un milzīgā priekšā cilvēks sastingst, nespēdams pakustēties. Panika, gluži pretēji, mētājas: tā dzen bēgt, rauties ārā, glābties. Šausmas — stingums bezdibeņa priekšā; panika — akla bēgšana no tā.
• Šausmas vs Šoks: šoks ir tukšs — tā ir īslaicīga nonullēšanās, kad trieciens ir izsitis spēju just un domāt. Šausmas ir pārpildītas — tas ir briesmīgs saturs, kas applūdina apziņu līdz malām. Šoks apdullina ar tukšumu; šausmas saspiež ar nepanesamā pārmērību.
• Šausmas vs Trauksme: šausmas ir galēja, paralizējoša saskare ar briesmīgo vai neaptveramo šeit un tagad: apziņa sastingst draudu priekšā, kurus nav iespējams nedz apzināties, nedz uzvarēt. Trauksme ir mērena, bet izsmeļoša draudu gaidīšana no attāluma. Šausmas atņem elpu un liedz iespēju domāt tieši tagad; trauksme atstāj spēju spriest, bet saindē pašu domāšanas procesu ar bezgalīgu biedējošu variantu pārlasīšanu.
• Šausmas vs Izmisums: abi ir par sadursmi ar nepanesamo, taču dažādās cerības pusēs. Šausmas — sastopoties ar draudiem, kas tūlīt gāzīsies pār jums: tie vēl ir priekšā. Izmisums — pēc tam, kad viss jau ir sabrucis: nav ko glābt, izejas nav. Šausmas sastingst nelaimes priekšā; izmisums nosēžas zem tās drupām.

Kad šausmas kļūst par biežu viesi, tās vairs nav epizode, bet gan fons. Cilvēks dzīvo pastāvīgā saspīlējumā: jebkurš pārsteigums — telefona zvans, skaļa skaņa — iedarbina to pašu sastinguma vilni. Ķermenim nav laika atslābt, psihe nolietojas. Tā vietā, lai vienreiz sastaptos ar šausminošo, jūs drebat par katru šalkoņu. Tas izsmeļ un var novest pie dziļa izsīkuma.

Otrs pols — pilnīga šausmu neesamība. Šķiet, ka tā ir brīvība, bet patiesībā — kontakta ar realitāti zaudējums. Cilvēks, kurš ne par ko nešausminās, bieži nejūt arī briesmas: viņš iet pa bezdibeņa malu smaidīdams. Vai — vēl smalkāk — viņš ir aizvēris pieeju jebkādiem spēcīgiem pārdzīvojumiem, un dzīve kļuvusi plakana, bezgaršīga. Šausmas ir robeža, bet bez robežas nav arī dziļuma. Veselīga attieksme — nevis izvairīties no šīs emocijas, bet prast būt ar to, kad tā nāk, nesaplūstot ar to un neatmetot to.

Dažādās tradīcijās šausmas nav tikai emocija, bet vārti. Hinduismā šausmas Šivas kā iznīcinātāja vaiga priekšā ir atzīšana, ka viss ir pārejošs. Kristīgajā mistikā (piemēram, Svētā Jāņa no Krusta darbos) šausmas ir sastapšanās ar Dievišķo Bezdibeni, kas vienlaikus iznīcina un rada no jauna. Paskāls rakstīja par «šausmām mūžīgā klusuma priekšā šajās bezgalīgajās telpās» — ne tik daudz par kosmosa bailēm, cik par eksistenciālām drebēm savas niecības priekšā.

Vietējo tautu kultūrās šausmas bieži tiek ritualizētas: iniciācijas, vīzijas, šamaņu ceļojumi apzināti izraisa šausmu stāvokli, lai iznīcinātu veco personību un atvērtu jaunu. Rietumu civilizācija ir mēģinājusi pieradināt šausmas caur estētiku (gotiskais romāns, šausmu filmas) vai apspiest tās ar psihofarmakoloģiju. Taču ne viens, ne otrs nedod galveno — prasmi būt šajā stāvoklī, neaizbēgot un nepārakmeņojoties pavisam.

Literatūra

Hovards Lavkrafts stāstā «Ktulu aicinājums» atklāj cilvēka prāta trauslumu, saskaroties ar citu pasauļu ģeometriju, kur ierastie loģikas likumi zaudē jebkādu jēgu. Šausmas šeit dzimst no apziņas, ka cilvēka eksistence ir tikai nejauša puteklīte vienaldzīgā, neaptveramā kosmosā. Lakoniskais, sausais stāstījuma stils uzsver bezjēdzību mēģinājumiem aprakstīt neizsakāmo, atstājot lasītāju vaigu vaigā ar bezdibeni, kuram neeksistē cilvēka mērogs.

Glezniecība

Fransisko Gojas glezna «Saturns, kas aprij savu dēlu» ir kliedziens, sastindzis biezos, rautos triepienos, bez jebkādas cerības uz glābiņu vai izskaidrojumu. Šajos dubļainajos okera un tintes ēnu toņos dievība zaudē savus vaibstus, pārvēršoties par ārprātīgu, aklu baiļu iemiesojumu laika priekšā, kas neizbēgami aprij savu paša radījumu. Glezna karājas pie sienas kā liecība par pašas realitātes sabrukumu, kur šausmas ir bez pieklājības un pārsniedz jebkādas estētiskas vērošanas robežas.

Mūzika

Kšištofa Penderetska «Raudas par Hirosimas upuriem» pārvērš orķestri vienotā, trīcošā organismā, kur piecdesmit divas stīgas saplūst neciešamā klasteru dronā. Šajā skaņu audumā nav melodijas — ir tikai čīkstoņa, spiedziens un blīva disonanses siena, kas ataino katastrofas sajūtu, kad skaņa kļūst par fiziskām sāpēm. Mūzika necenšas izstāstīt stāstu; tā liek klausītājam izjust matērijas sabrukumu un apdullinošo tukšumu, kas palicis pēc uzliesmojuma.

Kino

Stenlija Kubrika filmā «Mirdzums» šausmas ir izšķīdinātas ģeometriski izsvērtajos viesnīcas «Overlook» gaiteņos, kur katrs kameras pagrieziens un katrs paklāja raksts pareģo neizbēgamo vājprātu. Milzīgo zāļu tukšums un neatlaidīgais rakstāmmašīnas ritms rada slazda sajūtu, kurā laiks noslēdzas bezgalīgā atkārtojumu ciklā. Caur viesnīcas interjeru auksto sterilumu un sniegoto plašumu nedzīvību šī filma aicina ieskatīties cilvēka uztveres otrā pusē, ļaujot, pateicoties ekrāna drošajai distancei, saskarties ar to, cik ātri klusums var pārvērsties pulsējošā, taustāmā murgā.

Pirmais, kas notiek, kad šausmas pārņem, — jūs zaudējat ķermeni. Nav zemes zem kājām, nav gaisa plaušās, ir tikai ledains vilnis, kas, šķiet, noskalos visu.

1. Koncentrējieties uz konkrētu fizisku sajūtu, lai atgrieztu sevi ķermenī. Tā vietā pamēģiniet atrast vismaz vienu punktu, pie kā aizķerties: krēsla malu, ko spiežat ar pirkstiem; stikla vēsumu zem plaukstas; savas izelpas skaņu. Nevajag analizēt — vienkārši būt ar šo sajūtu. Ļaujiet šausmām būt, necīnieties ar tām, jo cīņa tikai savelk tvērienu vēl ciešāku.

2. Pievērsieties klusajai klātbūtnei vai elpai, lai stabilizētos. Ja blakus ir kāds cilvēks, varat palūgt viņu vienkārši pastāvēt līdzās, neuzdodot jautājumus. Reizēm pietiek tikai ar kluso klātbūtni, lai vilnis sāktu atkāpties. Vienatnē pamēģiniet lēni izelpot, pagarinot izelpu: ieelpa — kā parasti, izelpa — divreiz garāka. Tā nav maģija, tā ir fizika: elpošana tiešā veidā ietekmē nervu sistēmu. Pamazām ķermenis sāks atlaisties. Nesteidziniet šo procesu.

3. Atļaujiet sev nebūt vientuļajam varonim. Kad šausmas atkāpjas, nemēģiniet uzreiz uzlikt masku «es tiku galā». Pakavējieties vēl mazliet šajā ievainojamībā. Ievērojiet, ka jums ir tiesības nesaglabāt seju, tiesības atzīt: «man ir neizturami, un es nezinu, ko darīt». Tieši šajā atzīšanā, atteikšanās no varoņa stājas, arī sākas patiesā atgriešanās pie sevis — nevis pie tā, kurš visu iztur, bet gan pie tā, kurš jūt un paliek dzīvs.

Man ir tuva šī bezcerīgā realitāte: pēc pēkšņa zaudējuma arī mani kādā naktī pārpludināja paralizējošas bailes, un vienīgais enkurs bija sveša balss, kas lasīja dzeju — es neatcerējos ne vārda, bet ritms darbojās kā neredzams pludiņš. Tādos brīžos vienam pašam neizpeldēt.

Kas var būt dabiskāk, nekā dalīties šajā sastingumā ar to, kurš nebaidās pieskarties jūsu ledainajam klusumam? Dažreiz iziet tam cauri kopā — vienīgais veids, kā atkal sajust siltumu. Jūs varat noiet šo ceļu ar cilvēku, kurš prot elpot, kad gaiss pārvēršas ledū.