Trauksme

Trauksme ir bezpriekšmeta briesmu sajūta, kas pastāvīgi mobilizē — it kā kaut kas notiktu. Pat ja šis «kaut kas» ir tikai iztēle.

Jūs gaidāt nelaimi, kas vēl nav atnākusi un, iespējams, nekad neatnāks. Bailēm ir seja — konkrēts suns, augstums, eksāmens; šeit sejas nav. Ir tikai neskaidrs «ja nu tomēr», kas mājo krūtīs, saspiež rīkli un neļauj mierīgi izelpot. Jūs ejat pa ielu, bet iekšā jau kāds neatlaidīgi čukst: kaut kas nav kārtībā. Kas tieši — nav skaidrs, un viņš neapklust.

Kamēr tas uzviļņo un atkal atkāpjas — tā ir trauksme, dzīva apziņas kustība, sastopoties ar nezināmo. Bet tad, kad nelaimes gaidīšana sastingst par fonu, par iezīmi, ar kuru cilvēks dzīvo gadiem, runā jau par trauksmainību. Atšķirība nav tikai laikā. Trauksme pāriet līdz ar iemeslu, bet trauksmainība nogulsnējas tik ilgi, ka cilvēks to vairs neatšķir no sevis un pieņem par pašu savu dabu.

Teologs Pauls Tillihs raudzījās uz to kā uz sastapšanos ar nebūtību, kas apdraud pašu mūsu esamību: kad cilvēka priekšā atveras bezgalīgs iespēju lauks, viņš nespēj izturēt šo bezdibeni un ķeras pie pazīstamām bailēm, kaut vai tikai lai aizsegtos no nezināmā. Trauksme arī ir šī sastapšanās ar dzīves neprognozējamību, kuru prāts izmisīgi cenšas padarīt prognozējamu.

Tajā arī viss tās paradokss: jūs atkal un atkal izspēlējat biedējošus scenārijus, lai nodrošinātu nākotni, un tieši ar šo izspēlēšanu tikai uzkurināt spriedzi, no kuras bēgat. Miers netuvojas ne soli. Jūs barojat zvēru, kas nekad nebūs paēdis.

Trauksme iemājo ķermenī ātrāk nekā domās. Pleci pievilkti pie ausīm, žoklis saspiests, elpa īsa un sekla — it kā jūs visu laiku būtu pie starta, bet nav kur skriet. Zem ribām, saules pinumā, sēž auksts kamols, un plaukstas svīst pat vēsā istabā.

Miegs kļūst jūtīgs: jūs saraujaties no vismazākā čaukstiena, un no rīta ceļaties sagrauts, it kā visu nakti būtu stāvējis sardzē. Reizēm pie rīkles pieplūst nelabums vai ceļus pāršauj smalkas trīsas. Ķermenis neatšķir iedomātus draudus no īstiem — tas vienkārši gatavojas triecienam, kura nav.

Ir vērts sadzirdēt, lūk, ko. Tas viss ir valoda, kurā jūsu būtne jums pavēsta, ka uzmanība aizbēgusi rītdienā un atstājusi ķermeni šeit, vienu. Pa to pašu ceļu var atgriezties. Atgrieziet uzmanību pie elpas, pie tā, kā pēdas pieskaras grīdai, — un stingrā gaidīšanas cilpa atslābst, vienkārši tāpēc, ka esat atgriezies tur, kur tai nav ko elpot.

Zem trauksmes gandrīz vienmēr slēpjas viens kluss uzskats: «man viss jāparedz, citādi neizdzīvošu». Tas šķiet prātīgs, jo nākotni patiešām nav iespējams uzminēt. Tomēr mēģinājums izskaitļot katras briesmas atņem jums vienīgo vietu, kur vispār iespējams rīkoties, — tagadni. Jo ciešāk ielūkojies tumsā priekšā, jo vairāk ēnu tajā atrodi; un katru atrasto ēnu prāts ieraksta kā pierādījumu, ka baidīties bija pareizi. Taču tā ir tikai pārliecība, ko var ieraudzīt un pāraugt.

Vēl dziļāk slēpjas bailes no paša ievainojamības. Atzīt, ka jūs nevadāt apstākļus, šķiet nepieļaujama greznība. Un prāts izvēlas bezgalīgo «ja nu…», lai tikai nesastaptos ar to kailumu, kur garantiju nav un nav bijis. Bet ja nu tieši šajā sastapšanās brīdī sākas brīvība? Kad jūs pārstājat no dzīves prasīt noteiktību, pati šī gaidīšana zaudē varu un kļūst līdzīga laikapstākļiem: nāk un aiziet, bet jūs paliekat tas, kurā tas viss izvēršas.

Kāpēc rodas trauksme

Trauksme reti rodas tukšā vietā — parasti to iedarbina kaut kas no šī:

• Nenoteiktība ar augstām likmēm. Svarīga saruna, diagnoze, lēmums, no kura daudz kas atkarīgs: jo augstāka cena un mazāk skaidrības, jo skaļāks «ja nu».
• Krasas pārmaiņas. Pārcelšanās, jauna loma, šķiršanās, zaudējums — kad ierastā kārtība sabrūk, prāts pieķeras ļaunākajiem scenārijiem.
• Ilgstoša pārslodze. Ja mēnešiem dzīvo bez atelpas, psihe pierod būt trauksmes stāvoklī un ceļ trauksmi jebkura iemesla dēļ.
• Agrīnā pieredze. Tur, kur bērnībā pasaule bija neparedzama vai nedroša, gaidīšana pēc nelaimes varēja nostiprināties kā noklusējuma fons.

Ar ko trauksme atšķiras no trauksmainības

Tās bieži jauc, bet atšķirība ir vienkārša. Trauksme — tas ir stāvoklis: gaidīšana pēc nelaimes, kas uzplūst pirms eksāmena, sarunas, neziņas un atkāpjas, kad viss atrisinājies. Trauksmainība — tā ir iezīme: tā pati gaidīšana, kas kļuvusi par jūras līmeni, fonu, uz kura norit visa dzīve. Trauksme atbild uz iemeslu; trauksmainība iemeslu atrod pati, bet ja tā nav — izdomā. Pirmo pārdzīvo katrs: tā ir parasta apziņas sastapšanās ar nezināmo. Otrā klusi aizvieto raksturu, un cilvēks sevi bez tās vairs neatceras. No tā izriet vienkāršs jautājums sev. Manas priekšnojautas par nelaimi nāk un aiziet kopā ar iemeslu — vai gruzd pašas par sevi, vienmēr?

Kā tas jūtams:

• Iekšā it kā būtu nostiepts pavediens, kas neatlaiž pat miera brīžos, — jūs uztverat tā trīsas tieši tad, kad beidzot varētu atslābināties.
• Domas lēkā no viena biedējoša iznākuma pie nākamā, nekur neapstājoties, tomēr neatlaižot vispārējo sajūtu, ka nelaime ir kaut kur tepat.
• Laiks rit dīvaini: jūs it kā esat izrauts no “tagad” un iemests miglainā “drīz”, kas nekad nepienāk, un šī gaidīšana nogurdina vairāk par jebkuru īstu nelaimi.
• Ķermenis kļūst it kā svešs — jūs to atceraties tikai caur neērtību: saspiestas krūtis, sausas lūpas, akmenains sasprindzinājums kaklā.

Iekšējais monologs:

• “A ja nu notiek kaut kas šausmīgs, bet es palaižu garām, laikus nepamanu?”
• “Man viss vēlreiz jāpārbauda, citādi vēlāk būs par vēlu.”
• “Es nedrīkstu atslābināties — ja nu palaižu garām ko svarīgu?”
• “Visi apkārt ir mierīgi, bet man zeme pazūd zem kājām. Laikam ar mani kaut kas nav kārtībā.”

No malas trauksme sevi nodod arī ar to, no kā cilvēks izvairās, un ar to, kā viņš rosās. Jūs atliekat svarīgu zvanu, vilcināties ar lēmumu, atsakāties no jaunas iepazīšanās, desmito reizi pārlasāt jau gatavu vēstuli. Bet mēdz būt arī pretēji: ķeraties pie desmit lietām reizē, kaut vai tādēļ, lai ar rosības troksni apslāpētu iekšējo dūkoņu.

Sarunā jūs šad tad pārtraucat vai steidzaties izteikties līdz galam, jo iekšā jau griežas nākamais “ja nu nepaspēšu”. Skatiens noslīd uz pulksteni, pirksti purina drēbju malu vai bungo pa galdu. Tas ir ķermenis, kas cenšas nokratīt lieko spriedzi, kurai jūs nedodat izeju.

Citiem jūs šķietat reizē saspringts un izklaidīgs, un viņiem ir gandrīz taisnība. Jūs sēžat pretī sarunu biedram un vienlaikus esat it kā aiz plāna stikla: viss redzams, taču nekas neskar, un dzīvais mirklis nepaspēj līdz jums aizsniegties. Vai esat pamanījis sevī šo aizbraukšanu?

Attiecībās trauksme liek visu laiku «turēt seju»: neizrādīt ievainojamību, lai jūs neuzskatītu par vāju un nenovērstos. Jūs izvairāties no tuvības, kas prasa atklātību, un izvēlaties vienkāršākas saites — tās, kurās distanci vieglāk turēt kontrolē.

Un tā pati trauksme mudina izlūgties no citiem mierinājumu: «Vai tu tiešām domā, ka viss nokārtosies?», «Un kā tu rīkotos?» — tā jūs mēģināt daļiņu nenoteiktības pārlikt uz svešiem pleciem. Taču sveši vārdi nomierina tikai uz īsu brīdi, jo trauksme balstās pašā prāta ieradumā ķerties pie garantijām. Ārējais «viss būs labi» ir ūdens caur pirkstiem.

Kultūra apkārt nenogurstoši lej eļļu ugunī: ziņu plūsma, reklāma, citu nevainojamās dzīves tālrunī — viss norāda, ka jūs neesat pietiekami aizsargāti un jums jābūt modriem. Trauksme sāk šķist norma un pat tikums: «es taču vienkārši esmu atbildīgs». Un jo dārgāks ir mirklis, kad pēkšņi pamanāt, cik ļoti jums gribas vienkārši izelpot. Šajā vēlmē arī visa atbilde. Zem trauksmes visu šo laiku elpoja dzīvs cilvēks, kuru tā bija aizsegusi.

Aizraujoši izsekot, kā mainījās pati trauksmes izpratne. Kādreiz nepamatotu nemieru skaidroja ar garu iejaukšanos un dievu dusmām; viduslaikos to dēvēja par “akēdiju” — grēku, kas uzbrūk mūkam un novērš viņu no Dieva, un ārstēja ar gavēni un lūgšanām kā gara vājumu. Trauksme bija vaina, kas jāizlūdz.

Vēlāk to iemācījās sadzirdēt citādi. Kērkegors trauksmi nosauca par brīvības reiboni, jo cilvēks ir brīvs izvēlēties un nekad nezina iepriekš, par ko izvēle izvērtīsies. Mēs sākām tajā saskatīt maksu par tālredzības dāvanu — tikai ar šo dāvanu mierīgi apieties prāts tā arī nav iemācījies.

Mūsdienās vesela industrija — no maratoniem līdz lietotnēm — piedāvā “pārvaldīt trauksmi”, kā pārvalda kaprīzu ierīci. Un klusi zūd tas, kas slēpjas zem tā. Trauksmi var noklausīties, tā vietā, lai to slāpētu. Par ko tā ir — par jūsu attieksmi pret nezināmo, pret nāvi, pret pašu vēlmēm, kurām nepiešķirat balsi? Palieciet ar to bez apspiešanas rīkiem, vien ar uzmanību, un saspringtā gaidīšana uz nelaimi pirmoreiz izrunās to, kas sen jau ilgojās tikt pateikts.

• Trauksme vs Bailes: bailēm ir konkrēta seja un objekts — jūs baidāties no suņa, augstuma vai eksāmena, un tas mobilizē spēkus, lai tiktu galā ar draudiem tieši tagad. Trauksme ir bezobjekta un vērsta nākotnē — tās ir bailes no nezināmā, kad nav no kā baidīties, bet pats skaidrības trūkums tiek piedzīvots kā briesmas. Bailes pāriet, kad pazūd to avots; trauksme nēsā savu avotu sevī, projicējot to uz jebkuru jaunu situāciju.
• Trauksme vs Bažas: bažas ir lokāls, racionāls risku aprēķins pirms konkrētas darbības: jūs pamanāt slidenu ceļu un ejat lēnāk vai paņemat lietussargu, redzot mākoni. Trauksme nav piesaistīta faktiem un nerisina konkrētus uzdevumus; tas ir totāls uztveres filtrs, kas iekrāso nākotni drūmos toņos bez redzama iemesla. Bažījoties jūs gatavojaties konkrētām grūtībām; izjūtot trauksmi — aizsargājaties no pašas dzīves nenoteiktības.
• Trauksme vs Nervozitāte: nervozitāte ir virspusējs, nemierīgs satraukuma pārpalikums: ķermenis veic liekas kustības, uzmanība mētājas no tēmas uz tēmu, mēģinot izlādēt enerģiju. Trauksme ir dziļāka un nekustīgāka: tā ir fonā esoša, klusa neskaidru draudu gaidīšana, kas caurstrāvo visu horizontu. Nervozitātē jūs dīdāties un nevarat nosēdēt mierā; trauksmē jūs varat sēdēt rāmi, bet viss iekšienē ir saspiests neredzamas katastrofas spīlēs.
• Trauksme vs Panika: trauksme ir fons, izstiepts pār dienām un mēnešiem: zema «bet ja nu» dūkoņa, ar kuru var dzīvot un strādāt. Panika ir asa lēkme uz minūtēm, nesavienojama ne ar ko: kamēr tā ir šeit, ir tikai tā. Trauksme — gruzdošas ogles; panika — liesmas uzliesmojums.
• Trauksme vs Šausmas: šausmas ir galēja, paralizējoša saskare ar briesmīgo vai neaptveramo šeit un tagad: apziņa sastingst draudu priekšā, kurus nav iespējams nedz apzināties, nedz uzvarēt. Trauksme ir mērena, bet izsmeļoša draudu gaidīšana no attāluma. Šausmas atņem elpu un liedz iespēju domāt tieši tagad; trauksme atstāj spēju spriest, bet saindē pašu domāšanas procesu ar bezgalīgu biedējošu variantu pārlasīšanu.
• Trauksme vs Šoks: šoks ir acumirklīgs trieciens, kas izslēdz uztveri un paralizē prātu, atstājot to stingumā notikušā fakta priekšā: realitāte ir pārāk liela, lai to sagremotu. Trauksme ir hiperaktīva: prāts nepārtraukti strādā apsteidzoši, mēģinot novērst to, kas vēl nav noticis. Šoks jūs atstāj tukšu un nekustīgu drupu vidū; trauksme liek bezgalīgi nostiprināt sienas pirms iedomāta uzbrukuma.
• Trauksme vs Skumjas: abas jūtas novērš uzmanību no aktīvas darbības un atņem spēkus, taču ir vērstas uz dažādiem laika virzieniem. Skumjas skatās atpakaļ, sērojot par to, kas jau ir zaudēts vai nav noticis — tā ir smaga, krītoša piekrišana zaudējumam, kur ķermenis atslābst caur bezspēcību. Trauksme ir vērsta uz priekšu, mēģinot nepieļaut zaudējumu — tā ir uzvilkta stīga, krampjaina pretošanās tam, ko vēl var novērst. Skumjas padodas neizbēgamajam; trauksme cīnās ar nenoteikto.

Pretstats: Rāmums — rāmumā jūs esat mierā ar tagadni — nekas nenospiež un nesteidzina, var vienkārši būt. Trauksmē viss iekšienē ir saspringts, gaidot nelaimi — “a ja nu notiek kas slikts”, un prāts nenogurstoši maļ draudus, kuru vēl nav un varbūt nemaz nebūs.

Kad trauksmes kļūst par daudz, tā pārtop cietumā. Jebkura kustība uz priekšu izskatās pēc riska: nepamēģināt ko jaunu, nemesties uz priekšu, nesākt plānu – ja nu viss sagrūst. Dzīve saraujas līdz drošības minimumam, jūs apejat cilvēkus, vietas, notikumus, un sasprindzinājums neatkāpjas pat klusumā. Ieilgušu trauksmi ar panikas lēkmēm, bezmiegu un pastāvīgu sasprindzinājumu sauc par trauksmes traucējumiem. Tas izsmeļ; un pa virsu uzslāņojas vēl kauns – «kāpēc es nevaru tā kā citi», – un tas savelk visu vēl ciešāk.

Ir arī otra mala – trauksme, nobīdīta tik dziļi, ka līdz tai nepiekļūt. No malas tāds cilvēks ir nesatricināms, bezbailīgs, mūžam «uz pozitīvā viļņa». Bet dzīvas atsaucības iekšā nav: viņš nejūt patiesas briesmas, atmet ar roku tam, ko čukst ķermenis, un laužas uz priekšu, jo klusais brīdinājums iekšpusē viņam ir atslēgts. Bezbailība šeit ir mānīga – aiz tās slēpjas saiknes zudums ar paša nojautu.

Veselīga attieksme mājo starp šīm malām: trauksmi var just, nekļūstot par to. Trīsas un sasprindzinājums ir klāt, bet izvēle, kā rīkoties, paliek jūsu rokās. Trauksme kļūst par vienu no balsīm jūsu iekšējā daudzbalsībā, un jūs esat brīvi tajā ieklausīties, nepakļaujoties. Tajā arī ir pieaugšana: jūs joprojām varat baidīties – un tomēr vairs nekalpojat bailēm.

Kad ir laiks meklēt palīdzību

Reizēm trauksme pārstāj klausīt argumentos un sāk augt pati no sevis: izjūk miegs, uzbrūk lēkmes, un vienkāršas lietas – darbs, attiecības, iziešana no mājas – kļūst nepaceļamas. Ja šī priekšnojauta gruzd nedēļām un mēnešiem un valda pār jums, tā vietā lai viesotos, ar iekšēju pierunāšanu vien ir par maz. Laiks satikties ar psihoterapeitu. Lūgt atbalstu – tā ir spēka rīcība. Līdzās cilvēkam, kurš zina ceļu, no šī noslēgtā loka izkļūst ātrāk.

Dažādas kultūras ir dzirdējušas trauksmi katrā savā veidā. Budisma tradīcija to saista ar «dukkhu» – visaptverošu neapmierinātību, kas dzimst no pieķeršanās nepastāvīgajam. Trauksme šeit kalpo kā rādītājs, ka prāts atkal cenšas noturēt to, kas pēc savas dabas izslīd caur pirkstiem. Un apzinātības prakse šeit māca maigi lūkoties uz šo sajūtu, neiesaistoties cīņā ar to, līdz tā pati izšķīst.

Japāņiem piemīt «mono no aware» – skumjš valdzinājums lietu mirklīgumā. Šeit zaudējuma gaidīšana ir sakausēta ar klusu skumju un pat skaistumu, un pati trausluma izpratne padara katru mirkli dārgu. Viena un tā pati esamības trauslība vienam vēršas par trauksmi, citam – par maigumu pret pārejošo; visu izšķir tas, vai cilvēks pretojas aizejošajam vai paklanās tam.

Hanna Ārendte saistīja trauksmi ar kopīgās pasaules zudumu – ar to pamestību, kad cilvēks paliek viens pret vienu ar bezjēdzību. Šodien, kad saites starp cilvēkiem ir izretinājušās un ziņu straume nedod prātam elpu, trauksme ir izplūdusi gandrīz kā epidēmija. Un tomēr ar to ir iespējams citādi: ļaujiet sev sajust to līdz dibenam, nebēgot, un tad, iespējams, atklāsiet, ka aiz tās visu šo laiku stāvējusi pati dzīve, neparedzamā un pulsējošā, gaidīdama jūsu līdzdalību.

Literatūra

Stefana Cveiga novelā «Bailes» trauksme parādās kā neredzams tīkls, kas apvij varoni ilgi pirms atmaksas brīža. Cveigs meistarīgi apraksta, kā jau pati atmaskošanas gaidīšana kļūst mokošāka par jebkuru reālu sodu, pārvēršot dzīvi par bezgalīgu skrējienu pa apli. Tas ir stāvoklis, kurā katra klauvēšana pie durvīm vai nejaušs garāmgājēja skatiens pārvēršas spīdzināšanā, atņemot spēju elpot pilnām krūtīm.

Glezniecība

Ernsta Ludviga Kirhnera «Potsdamas laukums» ir caurstrāvots ar nestabilitātes sajūtu, kur asi, it kā stikla lauskas, cilvēku silueti iegriežas gaisā. Bruģa slīpās līnijas un agresīvās, nemierīgās krāsas rada pilsētas efektu, kas nepārtraukti izslīd no kājām, neliekot skatītājam nevienu atpūtas punktu. Šķiet, ka tēli šeit ir ieslēgti pašu domās, saspiesti starp mājām, kas tūlīt saslēgsies ciešā apskāvienā.

Mūzika

Monodrāmā «Gaidīšana» Arnolds Šēnbergs muzikālo valodu noved līdz robežai, kur katrs disonējošais akords un orķestra straujais lēciens atdarina satriektās sirds pulsāciju. Melodiskās līnijas šeit ir zaudējušas ierasto harmoniju, tās klīst nakts uztveres mežā, kur klusums pēkšņi nomainās ar skaņu haosa uzplaiksnījumiem. Tā ir skaņu auduma glezna, kurā laiks izstiepjas, pārvēršot katru neskaidras priekšnojautas mirkli bezgalīgā, līdz galam nostieptā bezdibenī.

Kino

Filmā «Take Shelter» Džefs Nikolss parāda trauksmi kā nogurdinošu, ilgstošu darbu, kas liek galvenajam varonim celt betona sienas pret neredzamiem draudiem. Mierīgais stāstījuma ritms un klusinātā krāsu gamma uzsver cilvēka vientulību, kura sirds jau dzīvo katastrofas epicentrā, kamēr apkārtējie redz tikai parastu saulainu dienu. Lēnā ieniršana šajā pasaulē ļauj raudzīties uz trauksmi kā atrautu, gandrīz taustāmu objektu, kura kontūras iezīmējas katrā kadrā, pārvēršoties klusā, bezvārdu lieciniekā iekšējai vētrai, kuru visdrošāk vērot no mākslinieciskās distances krasta.

Bet kā beigt bēgt no tā, kā vēl nav? Pirmais pavērsiens — pamanīt, kā jūs izturaties pret trauksmi, nevis atkal steigties to projām dzīt.

1. Pārtrauciet barot trauksmi un pievērsiet skatienu savām reakcijām. Jūs cīnāties ar iedomātu rītdienu, bet kaujas lauks visu šo laiku ir jūsu pašu ķermenis un jūsu uzmanība. Un tikt galā ar trauksmi nozīmē ieraudzīt, ar ko jūs to barojat, un atvilkt roku no barotavas.

2. Atlaidiet kontroli un vienkārši sekojiet ieelpas plūdumam. Uzlieciet plaukstu uz vēdera un vienkārši sajūtiet, kā tas ceļas un nolaižas. Necentieties elpot “pareizi” un dziļi — sekojiet elpai, tāpat kā seko straumei, kurai jūsu vadība nav vajadzīga. Pēc dažiem cikliem ievērojiet: pleci ir mazliet nolaidušies, domas vairs neauļo. Jūs esat atgriezušies šajā mirklī, kur tieši tagad nekas neuzbrūk. Trauksmei vajag izdomātu rītdienu — tagadnē tai nav no kā dzīvot.

3. Pārtrauciet spēlēt neievainojamā lomu un atzīstieties sev bailēs. Trauksme balstās uz ilūziju, ka jums viss jāiztur vienatnē. Taču, tiklīdz noņemat bruņas un kaut vai čukstus pasakāt sev: “Man ir bail, un tas ir cilvēcīgi,” jūs pārstājat būt aplenkts cietoksnis un kļūstat par telpu, kur bailes vairs neaizsedz visu. Tas, kurš atļaujas nezināt un nespēt, pēkšņi atklāj: trauksme ir tikai viesis, nevis saimnieks.

Ilgi man tas nedeva mieru, līdz kādu dienu pamanīju vienkāršu likumsakarību. Visvairāk mani kratīja tieši tajos brīžos, kad es trauksmi apspiežu vai bēgu no tās darbos. Tiklīdz es apsēdos un ļāvu tai būt, neko ar to nedarot, tā sāka pati no sevis nosēsties. Pilnībā tā nepazuda, bet es pārstāju baidīties no tās atnākšanas.

Un tomēr daži mezgli atšķetināt ir daudz grūtāk, kad tos savelk, esot vienatnē ar sevi. Trauksme ir tik mānīga, jo ieslēdz mūs no iekšpuses tieši tad, kad blakus visvairāk vajadzīgs dzīvs cilvēks. Reizēm pirmo reizi izelpot, kad blakus ir cilvēks, kurš nebaidās no jūsu trauksmes, izrādās vieglāk, nekā gadu no gada atvairīt savas paša ēnas. Blakus citam jūsu bailes pirmo reizi ietilpst savos patiesajos apmēros un pārstāj vadīt jūsu dzīvi.