Iziešana ārpus pārliecībām

Katram no mums uztvere sastāv no tā, kam mēs ticam — tās ir mūsu pārliecības un uzskati. Daļu no tiem mēs apzināmies, daļu — nē, bet lielāko daļu mēs mantojam no saviem vecākiem, radiniekiem vai iegūstam, kad kļūstam par sabiedrības, sociālo institūciju un tā tālāk daļu. Kaut ko mēs kaut kur esam redzējuši, kaut ko dzirdējuši. Galu galā tas viss veido mūsu uzskatu matricu. Laimīgāki cilvēki laika gaitā sāk apzināties, kādas pārliecības pārvalda viņu uzvedību un veido viņu uztveri. Viņi sāk tās mainīt, pārdefinēt un radīt no jauna, pamazām kļūstot par savas dzīves un sevis pašu radītājiem.

Iekšējā alķīmija

Šis process ir ļoti sarežģīts. Tas ir sarežģīts, jo, pirmkārt, daudzas pārliecības — īpaši tās, kas iegūtas no bērnības — ir dziļi iesakņojušās mūsu apziņā. Tās ir dziļi iesakņojušās arī tāpēc, ka tās ir emocionāli uzlādētas; tās satur sevī lielu daudzumu enerģijas, un, nestrādājot ar šo enerģiju, tās mainīt ir ļoti grūti. Tāpēc viens no galvenajiem veidiem, kā mainīt pārliecības, ir strādāt ar šo enerģiju, kas tās apņem un atrodas tajās. Tas ietver pilnīgu savu jūtu izdzīvošanu, šīs enerģijas izlaišanu caur sevi un tās transformāciju. Tā ir īsta alķīmija — process, kurā viena enerģētiskā substance tiek pārveidota citā. Tas ir tas, kas ļauj mainīt manu pasaules ainu. Galu galā, dažādu enerģiju ietekmē mans skatījums var būt ļoti atšķirīgs. Un es varu būt ne tikai šo enerģijas viļņu produkts, kas paceļas no manas psihes dziļajiem slāņiem un veido noteiktu impulsu, lai es rīkotos pēc dotā parauga, bet es varu arī pats tos ietekmēt un mainīt — būt alķīmiķis.

Uzmanība un apzinātība kā galvenais solis uz pārmaiņām

Kā notiek šīs pārmaiņas? Viss ir atkarīgs no tā, uz ko es skatos. Vai uz ko es neskatos. Ja mana uzmanība iet pa vienu un to pašu maršrutu, katru reizi aizķeras un kā sabojāta skaņuplate atskaņo vienu un to pašu domu, jūtu un uzvedības scenāriju, un tajā nav nekādas apzinātības, tad nekas nemainīsies. Bet tiklīdz es sāku uzmanīgi skatīties uz to un apzināties, kas notiek, ko es jūtu un domāju — tā jau ir pirmā pārmaiņa. Tā ir pirmā pārmaiņa, jo pirmo reizi es neidentificējos ar to, kas notiek; es savā ziņā kļūstu lielāks par to un sāku to apzināties. Nevar kaut ko apzināties, esot tajā pilnībā iekšā. Kaut ko var apzināties tikai atkāpjoties, kļūstot lielākam par to, ko novēro. Tādējādi, to apzinoties, es kļūstu lielāks, un, kad es kļūstu lielāks, parādās jauna telpa kaut kam jaunam, ārpus tā, kas jau tur ir, ārpus tām enerģijām, pārliecībām, domām un uzvedības modeļiem, kas jau ir manī.

Tālāk es saglabāju savu uzmanību vērstu uz to, kas notiek. Ja es turpinu to darīt, paliekot novērotāja pozīcijā, es atklāšu, ka kaut kas mainās. Es atklāšu, ka kaut kas mainās, jo pilnīgi viss mainās; nekas nav statisks. Tas attiecas arī uz to, kas man šķiet nemainīgs, uz to, kas, manuprāt, vienmēr notiek vienādi. Tiklīdz es pārstāju ar to identificēties un vienkārši novēroju to sevī, es pārstāju to barot ar enerģiju. Bez manas enerģijas tas nevar ilgi palikt un atkārtoties tādā pašā veidā, jo es vairs nepiedalos šajā atkārtošanā; es vienkārši novēroju. Un tad tas mainās. Par ko tas mainās? Par jebko, atkarībā no tā, kas jau ir manā apziņā, bet process viennozīmīgi notiek.

Es redzu, kā tas mainās, un es piefiksēju sev šīs pārmaiņas. Piefiksēju nevis tādā nozīmē, ka to pierakstu vai kaut kā izskaidroju, bet vienkārši domās atzīmēju un dažreiz izrunāju. Izrunāšana palīdz, jo tā neļauj aizmirst; tā sniedz atskaitāmību sev pašam par to, ka kaut kas mainās. Un tad es to pamanu skaidrāk.

Ciešanu dziedināšana

Es turpinu novērot, un pārmaiņas turpinās. Iespējams, tas, kas manī kādreiz bija tik biedējošs, nepatīkams, intensīvs, neizturams un briesmīgs, vairs tāds nav. Varbūt intensitāte ir samazinājusies līdz tādam līmenim, kur tā jau ir pieņemama. Tā varbūt nav pilnībā ērta, bet tā kļūst par kaut ko tādu, ar ko es varu sadzīvot, turpinot funkcionēt. Un lūk, man jau kļūst vieglāk dzīvot, vieglāk elpot; es jau jūtu vairāk telpas manevriem, vairāk telpas tam, lai izdarītu citu izvēli.

Un, ja es vēlos vēl vairāk izstrādāt šīs lietas, es vienkārši turpinu novērot vēl vairāk, es turpinu izdzīvot tās. Bet tagad es esmu sasniedzis tādu punktu, kad es varu vienkārši pieņemt to, kas ir. Tas, kas ir, man vairs nešķiet iznīcinošs, jo tas man vairs nešķiet tas, kas vada manu dzīvi. Protams, es saprotu, ka mana dzīve ir kaut kas daudz lielāks par to, ar ko es kādreiz biju apsēsts, kas man kādreiz šķita mana vienīgā realitāte.

Un, ja man izdodas kļūt par to, kurš pieņem to, kas notiek, ja man izdodas sajust pilnīgu pieņemšanu tam, kas notiek manī, manai pieredzei, domām, jūtām, iespējams, pat ķermeniskajām reakcijām, es iegūstu vēl vairāk brīvības. Es jūtos vēl mierīgāk. Es jūtu vieglumu. Galu galā, ja es pieņemu visu, kas notiek, visu, ko jūtu, visu, ko domāju, tad nav iekšēja konflikta. Nav iekšēja konflikta, kas rada spriedzi, kas rada iekšēju nesaskaņu, kas mani plēš uz pusēm. Es pārstāju sevi plēst uz pusēm, es iegūstu iekšēju mieru, kas ir klātesošs pat tad, kad plosās vētra.

Tikšanās ar iekšējo patiesību

Un šī pieņemšana darbojas tā, ka pēkšņi notiek pozitīvas pārmaiņas. Ja šīs reakcijas vai jūtas tajā brīdī nebaro kāds tūlītējs palaidējmehānisms — piemēram, gremošanas traucējumi, auksts laiks bez piemērota apģērba, vai partneris, kurš tieši tagad uz mani kliedz —, tad šie stāvokļi sāk mainīties. Tie mainās uz kaut ko, ko es ne tikai pieņemu, bet kam es jau dodu priekšroku, kaut ko, kas man šķiet ērts un patīkams. Iespējams, tā ir siltuma vai miera sajūta, vai varbūt līdzjūtības sajūta par visām tām sāpēm, kuras esmu tik ilgi izjutis.

Vai varbūt es ieraudzīju kādu jaunu patiesību aiz tā, kas bija manī: “Lūk, par ko bija šī doma!”, “Lūk, kāpēc es tam ticēju!”, “Es piesedzu savu ievainojamību…” Vai arī es pieķēros šai pārliecībai, jo tā man ļāva izvairīties redzēt jaunu skatījumu uz sevi, kādu negribēju sevi redzēt. Bet ko lai dara, es negribu turpināt melot, jo, turpinot melot, es turpinu būvēt veco realitāti. Es nekad nevarēšu mainīt pārliecību, ja es melošu. Tātad šis godīgums, šī pieņemšana rada šo telpu, un lūk, es jau sāku redzēt jauno.

Mana iekšējā ainava mainās tik ļoti, ka man kļūst ērti pašam ar sevi. Jā, atklājas patiesība; jā, man var rasties jaunas sāpes, bet šīs sāpes ir īstas, tās atspoguļo manu iekšējo patiesību. Pirmo reizi, iespējams, pirmo reizi ilgā laikā, es patiesi tiekos pats ar sevi. Un no šī manas patiesības kodola es varu pieņemt jaunus lēmumus; es varu pieņemt jaunu lēmumu par sevi, jaunu lēmumu par citiem cilvēkiem un par dzīvi kopumā.

Savas dzīves Autora dzimšana

Pieņemot šo jauno lēmumu, es it kā pirmo reizi patiesi radu sevi. Es vairs neesmu savas dzīves produkts; es esmu tās radītājs. Es vairs neesmu sekas, bet gan cēlonis savai dzīvei un sev. Tā ir pirmā Autora dzimšana, pirmā dzimšana, sajūta un izpratne par sevi kā par to, kurš rada un izvēlas savu pieredzi. Un šeit vairs nevar būt nekādu upuru, jo es saprotu, ka viss, ko es jūtu, domāju, saku un daru, nāk no iekšienes.

Lai arī kāds būtu šis “iekšā”, tas ir mans, tas ir pilnībā mans. Galu galā, tās ir pieņemšanas sekas. Ja es pilnībā pieņemu visu, kas manī notiek, un pieņemu sevi pilnībā, es sāku to pārvaldīt. Un, kad es sāku to pārvaldīt, es kļūstu par meistaru; es kļūstu par sevis un savas dzīves meistaru. Un kā gan tad var teikt, ka esmu apstākļu upuris, ja es pārvaldu visu savā dzīvē? Tā nevar būt; tas nav iespējams. Protams, apstākļi un notikumi, kas ar mani notiek, var būt sekas ne tikai manai meistarībai, bet arī citu cilvēku meistarībai, pat ja viņi tajā neatzīstas (reti kurš ir gatavs atzīt, ka viņi paši rada savu dzīvi). Un lai gan Dzīve kopumā tiek radīta kolektīvi, mana iekšējā pieredze ir tikai un vienīgi mana; tā dzimst tikai un vienīgi manī.

Tāpēc, pat ja tādi notikumi kā slikts darbs, slikti kaimiņi vai slikti laikapstākļi saglabājas, mana attieksme var mainīties tiktāl, ka vārds “slikts” vairs nebūs manā leksikā. Es izmantošu citus vārdus, kas atspoguļo manu jauno pieredzi: jautrs kaimiņš, gleznaini laikapstākļi un perspektīvs darbs, kurā es varu attīstīt daudzas jaunas prasmes un norūdīt raksturu. Un tas nav par toksisku pozitivitāti, tas nav par gāzlaikingu (gaslighting), kurā es mēģinu sev iestāstīt kaut ko tādu, ko patiesībā nejūtu. Nē, tas iet dziļāk; tas nāk no dziļas apziņas, ka es pats nosaku savu pieredzi, jo pats nosaku sevi.

Kad es nosaku sevi, es nosaku savu pieredzi, es nosaku savu dzīvi. Un tad es izdaru izvēli par labu tām pārliecībām, uzskatiem un tādai attieksmei, kas manī rada to pieredzi, kas atspoguļo manu augstāko izvēli. Es varu dot tieši tos vērtējumus, epitetus un nosaukumus lietām, kas atspoguļos un radīs vēlamo pieredzi. Un lai vairs neatgrieztos pie tā, kas rada man nevēlamu pieredzi (pieredzi, kuru es neizvēlos), es varu paziņot, ka tās pārliecības un priekšstati, kas to veidoja, ir palikuši pagātnē.

Brīvības iegūšana “tagadnes” mirklī

Galu galā, patiesībā visi priekšstati, visas pārliecības — tie visi dzīvo pagātnē, tāpat kā visas domas. Viss, kas notiek tagadnē, notiek šeit un tagad pirms jebkādas domas, pirms jebkādas pārliecības. Pārliecības un domas atražo pieredzi no tā, ko mēs jau zinājām, no mūsu atmiņām, mūsu atcerēšanās, no tās apziņas matricas, kāda mums jau bija. Taču apziņa tagadnes mirklī ir brīva no visām pārliecībām un domām. Tā ir apziņa, caur kuru mēs no baltas lapas varam radīt un izveidot visu jaunu savā dzīvē: jebkādas jaunas pieredzes, jebkādus jaunus redzējumus, jebkādus jaunus priekšstatus.

Tāpēc, atgādinot sev par šo faktu, par šo patiesību, ka jebkuri priekšstati ir mūsu pagātne, mēs radām pieredzi, kurā iegūstam brīvību. Mēs radām pieredzi, kurā iegūstam iespēju katru atsevišķu laika mirkli, katrā esošajā “tagad” radīt sevi no jauna. Radīt sevi tādu, kādu mēs vēlamies šajā tagadnes mirklī. Ticēt tam, kam mēs vēlamies ticēt tagad. Un uzvesties tā, kā mēs vēlamies šajā šeit-un-tagad — beznosacījuma, brīvi, radoši, spontāni… Saskaņā ar to, kas mēs esam mūsu visaugstākajā priekšstatā par sevi.