Vientuļais un Vienotais: saruna ar Kērkegoru

I. Gilbjerga Hoved rags

Gilbjerg Hoved ragā, Zēlandes salas tālākajā ziemeļu punktā, Sērenam Kērkegoram prātā dzima domas, kas kļuva par viņa filozofijas pamatu. 1835. gada 1. augustā Gillelejē 22 gadu vecumā viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja:

Tagad, gandrīz 200 gadus vēlāk, stāvot tajā pašā vietā, elpojot to pašu auksto jūras gaisu, lūkojoties Kategata šauruma plašajos ziemeļu ūdeņos, es secinu:

Kērkegors savā ģenialitātē bija vairāk nekā 50 gadus priekšā Rietumu domai, saprotot, ka personīgā pieredze ir cilvēka dzīves centrā. Viņš aktīvi ironizēja jebkuras personas vai institūcijas prasību subjektīvo uzskatīt par objektīvu.

Kērkegors sludināja, ka cilvēka dzīve sastāv no viņa paša pieredzes, ko veido viņa attieksme pret notiekošo. Un ka šo pieredzi nevar loģiski aprakstīt, atspēkot vai pierādīt, to nevar racionāli izzināt. Tādējādi viņš nonāca pie secinājuma, ka cilvēka dzīve pēc būtības ir iracionāla un tajā nevar būt nekā objektīva. Dzīve ir kaislība, nevis loģika. Un Kērkegors bija šīs kaislības pilns!

Kaislība, vēlme ir dzīves enerģija. Tā ir kā gaisma, kas iziet cauri mūsu uzskatu kaleidoskopam, veidojot pārsteidzošu mūsu dzīves mozaīku.

Kērkegors to redzēja. Viņš atzina, ka ir unikāli eksistējošs un ka viņa eksistenci nosaka viņa paša piešķirtās nozīmes. Bet pat viņš palika savu dziļāko uzskatu kaleidoskopā, pieņemot tos kā Dzīves dotumu.

Nesot sevī šos stūrakmeņus, viņš nokļuva tādā pašā situācijā, par kuru viņš ironizēja attiecībā uz citiem filozofiem. Viņš noticēja, ka viņa ciešanas un dzīves filozofija ir fundamentāla rakstura. Tas atspoguļojas viņa dienasgrāmatās, kur viņš brīnās, kāpēc citi nedalās viņa dziļajos pārdzīvojumos:

Bet vai tiešām ir tādi dotumi, kuriem “jāliek akmeņiem raudāt”? Vai tā ir taisnība, ka katra cilvēka liktenis ir piedzīvot eksistenciālu trauksmi, izmisumu, zaudējumus un ciešanas?

Es pats ilgu laiku tā domāju. Es pārdzīvoju Kērkegora ciešanas. Es izgāju cauri bezjēdzībai, zaudējumiem, pilnīgai vientulībai un eksistenciālam izmisumam un arī nonācu līdz absurdam.

II. Pagriežoties uz iekšu

Man šķita, ka tā ir objektīva Realitāte, eksistences dotums. Kļūstot vecākam, es atklāju, ka tie nav dotumi, bet gan manas personīgās pārliecības sekas. Un ka tieši tās, nevis paši dzīves notikumi veido manu dzīves pieredzi, padarot mani laimīgu vai nelaimīgu. (1)

Tad ilgu laiku, izmantojot psihoterapiju, introspekciju un refleksiju, es sevī atšķetināju šos uzskatus, pārnesot tos no bezapziņas uz apziņu. Šajā procesā es atklāju, ka šīs idejas man nav radušās no nekurienes, tās man ir “mantotas” no kultūras, kurā es uzaugu. Un ka es pats varu izvēlēties citas! (2)

Tā es sāku apzināti pārstrukturēt savu pasaules uzskatu. Grūtākais man bija darbs ar uzskatiem par sevi, savu identitāti. Galvenokārt milzīgo iekšējo sāpju un apspiesto sajūtu dēļ, kuras es ilgu laiku biju turējis tālāk no savas apziņas.

Tas bija grūti un sāpīgi. Atkal un atkal es saskāros ar savu dziļāko patiesību sevī, savām sirsnīgākajām jūtām. Bet, jo vairāk es iegrimu sevī, jo vairāk es saskāros ar savām ciešanām, jo ​​vieglāk man kļuva. Likās, ka tās pamazām izlādējas, transformējas kādā citā enerģijā. Es jutos labāk, jo vairs tik ļoti nesāpēja. Ar laiku sāku pamanīt, ka no negatīvām jūtām – dusmām, bailēm, vainas apziņas, kauna – pāreju uz pozitīvām – līdzjūtību, maigumu, pieņemšanu, mieru un pat pateicību. (3)

Līdz ar jaunām sajūtām mana pārliecība sāka mainīties. Es strādāju pie sevis divos līmeņos: mentālā līmenī es pārdomāju to, kam ticu, lai tas precīzāk atspoguļotu manu iekšējo patiesību. Un sirds līmenī es nodibināju kontaktu ar savām jūtām, izdzīvojot un pārveidojot iekšējās sāpes.

Sirds, kas bija aizvērta no sāpēm, atvērās un kļuva mīkstāka. Es jutos laimīgāks, dzīve piepildījās ar jaunām nozīmēm. Ciešanu apjoms joprojām bija liels, taču neizraisīja izmisumu. Gluži pretēji, ciešanas man kļuva par iekšējās patiesības instrumentu – kur bija sāpīgi, tur es ieraudzīju īsto sevi un izmantoju šādus mirkļus, lai sirds līmenī kontaktētos ar sevi. (4)

Taču ar laiku es jutu, ka esmu sasniedzis racionāli atpazīstamās pasaules robežas. Vairāk nekā 7 gadus esmu studējis un izmēģinājis daudz no tā, ko man piedāvāja dabaszinātnes, psiholoģija un filozofija. Es pat gāju tālāk un pieņēmu jūtas un vērtības, kas pārsniedz pragmatiku un formālās cilvēku zināšanu sistēmas. Tas bagātināja manu pasauli, taču ar to nepietika patiesai pašnoteikšanai — pārliecinošai atbildei uz jautājumu, kas es esmu. Man joprojām likās, ka man pietrūkst kaut kā ārkārtīgi svarīga.

III. Soli tālāk

Es stāvēju uz pašas tās robežas, iespējams, tāpat kā Kērkegors fiziski stāvēja uz Gilbjerg Hoved raga. Stāvot uz pašas malas. Visa zeme aiz muguras ir samīdīta, visas takas izstaigātas. Tālāk ir jūra. Tās šļakatas jau mitrina manu seju - smalka iedvesma, visdziļākās sajūtas pārdomu un iegrimšanas brīžos sirdī. Un tad es nolemju spert tikai vienu soli uz priekšu. Nezinot, kas ir ūdenī, palaižot vaļā cieto zemi zem kājām. Atzīstu – ar zemi vairs nepietiek. Neskatoties uz visu savu ārējo labsajūtu, visām savām zināšanām un prasmēm, esmu apjucis. Esmu apmulsis. Ar to joprojām nepietiek. Man nepietiek. Tukšums paliek. Vai es kādreiz varu justies patiesi piepildīts? Vai ir tāda lieta kā Patiesība? Vai mans tukšums var kļūt par pilnību? Tāpēc es paceļu kāju un speru soli. Pilnīgi naivi, pilnīgi sirsnīgi izrunāju vārdus: “Dievs, ja esi, vadi mani uz patiesā ceļa. Esmu apmulsis. Man vajag palīdzību.” Un… Klusums. Nekas nenotiek. Es eju gulēt.

Nākamajā dienā, kā parasti, dziļi iegrimu sevī līdz sirds līmenim. Todien es uzdevu tikai vienu jautājumu – ko es gribu? Kāda ir mana patiesā vēlme? (5) Un es dzirdēju sevi - savu visdziļāko vēlmi mīlēt un būt mīlētam. Tajā brīdī sajutu pilnīgi jaunu pieredzi, kādu līdz šim nebiju piedzīvojis. Tas manī iedegās kā maza dzirkstele, un es jutos kā maza daļiņa, atrauta no dzimtās vietas, bet ar skaidru izpratni, ka noteikti atgriezīšos mājās. (6) Un tad es iekšēji pieļāvu – ja nu es esmu dvēsele, Dieva daļiņa, un manas mājas ir Dievs? Tiklīdz es pieņēmu šo pieņēmumu, es jutos bezgalīgi mazs bezgala lielā priekšā un mana pasaule apgriezās kājām gaisā - es jutu neizsīkstošu beznosacījumu mīlestību, kas vērsta pret mani, es jutos tai pilnīgi caurspīdīgs. Un tad nebija ne manis kā bezgala maza, ne Dieva tik bezgala liela. Mīlestība piepildīja visu, un nebija nekā cita, izņemot mīlestību. Es jutos kā mājās. Likās kā atcerēties un atpazīt to, kas tur vienmēr bijis. Un tas bija Dievs.

Šī dziļā garīgā pieredze, visbrīnišķīgākā manā dzīvē, kļuva par atklāsmi. Es biju satriekts. Es biju izbrīnīts. (7) Es to nevarēju paredzēt. Es stāvēju uz klints jūras priekšā. Es paspēru soli. Un tā vietā, lai noslīktu, es gāju pa ūdeni. Notika tas, kas racionāli bija neiespējams, taču ticība sinepju graudiņa lielumā (Mt. 17:20, Lūkas 17:6) to padarīja iespējamu. Tas bija tas pats ticības lēciens, ko Kērkegors apraksta – pāreja no racionālā uz iracionālo. Manā gadījumā tas pat nebija lēciens, tas bija solis. Un ar to pietika. Jo otrā pusē bija nevis tukšums, bet gan dzīva, mirdzoša pilnība, kas atsaucās tūkstoškārtīgi. Tas bija dzīvs divu siržu kontakts, un pieredzes virsotnē - to pilnīga vienotība. Un visa pasaule atdzīvojās, kļuva garīga. Dzīve kļuva pilnīga, es atradu veselumu. Es piedzīvoju dziļu laimi, pēc kuras biju ilgojies. (8)

Pēc tam mani vecie priekšstati par sevi un pasauli vājinājās. Pārdzīvojis ārpus tiem, es tos redzēju kā ilūzijas. Jo to radītā realitāte man izrādījās negalīga. Man galīgā realitāte bija tā, ar kuru es saskāros, veicot ticības lēcienu. (9)

Tālāk sekoja mana vecā “es” sagraušanas un jaunā radīšanas periods. Atkal bija sāpīgi. Jaunais kvalitatīvi atšķīrās no vecā. Pēc pāris nedēļām mīlestības iedvesma izklīda, un es jutu spēcīgu kontrastu. Tāds pats tukšums kā agrāk, tikai tagad ar atmiņu par alternatīvu. Es jutos kā teļš, kas bija atrauts no mātes tesmeņa un kam atņemts piens. Sekoja šķiršanās un sēru periods, kas ilga vairākus mēnešus. Es jutos atstāts, pamests. (10)

Es negribēju dzīvot pa vecam, bet nesapratu, kā dzīvot jaunā veidā, kā dzīvot garīgi. Es mēģināju atrast ceļus reliģiskajā literatūrā. Transcendentālā pieredze man palīdzēja uzreiz saprast lielu daļu no rakstītā, bet mans prāts klupināja par daudzām dažādu interpretāciju un dažādu tradīciju pretrunām. Es nevarēju to visu apvienot.

Vienīgais, kas man bija palicis, bija ticība. Ticot, ka tas ir iespējams. Jo tas man ir noticis agrāk. Un, kad es visu savu nodomu koncentrēju uz to, ka tas noteikti notiks, ja es to lūgšu, es atkal vērsos pie Dieva ar tādu pašu lūgumu. Un tad es ļoti ātri sāku uzdurties informācijai no pilnīgi dažādām vietām, fragmenti veidojās vienotā attēlā. Un atkal atpazīšana – lūk! Beidzot esmu izveidojis saskaņotu pasaules uzskatu, kas atspoguļoja manu atklāsmi un atbild uz maniem jautājumiem par garīgo dzīvi.

Tā kļuva par manu augstāko izpratni, kas vislabāk izteica manu iekšējo patiesību. Un es sāku radīt sevi un savu pieredzi šajā jaunajā tēlā un līdzībā (11). Es atkal sāku piedzīvot pilnu un skaistu mīlestību. Bet tagad manā dzīvē tā pastāv nevis kā epizodiskas zemestrīces, bet gan kā gaisma… kuras avots esmu es pats.

Tagad es redzu, kuras idejas noved pie ciešanām un kuras – uz laimi. Dažas no tām ir balstītas uz bailēm, un dažas ir balstītas uz mīlestību. Esmu pieredzējis abus stāvokļus un tagad beidzot radu savu pieredzi, pieņemot lēmumu un izvēloties to, kam ticu. Jo es zinu, ka ticība rada manu pieredzi. Un es izvēlos to pārliecību, tās idejas, kuru pieredze precīzāk atspoguļo manu augstāko izpratni par to, kas es esmu. (12) To var raksturot šādi:

IV. Ciešanu mitoloģija

Kērkegors patiesi izmisīgi cieta tajā dzīvē (esamībā), kas ir viņa pamata uzskatu rezultāts. Tik ļoti, ka viņa apziņa pati par sevi bija nepanesama:

Uz kādiem pamatiem balstās šī vientulības un ciešanu pilnā pasaule?

Kērkegors dzimis ārkārtīgi reliģiozā ģimenē. Kērkegora tēvs izjuta dziļu vainas apziņu un uzskatīja, ka viņa ģimene ir nolādēta, jo viņš bērnībā nolādēja Dievu. Tādā garā – ”nosodīts par katru rīcību” – viņš audzināja savu dēlu, veidojot viņā beznosacījuma vainas un grēcīguma sajūtu Dieva priekšā. Kad viņš kļuva vecāks un studēja filozofiju un teoloģiju, Kērkegora vainas apziņa pārauga pienākuma apziņā, un pēc tam viņš turpināja veidot attiecības ar Dievu uz šī pamata.

Ir idejas, kas noved pie ciešanām (13). Es tās redzu Kērkegorā. Tās man tika nodotas mantojumā. Uz tām balstās cilvēka kultūra, īpaši Rietumu kultūra. Kērkegoru izvēlējos ne nejauši – viņā es atpazīstu sevi, pirms manu eksistenci pārveidoja dievišķā pieredze. Un tajā es atpazīstu Rietumu domas, tās teoloģijas un filozofijas kolektīvu tēlu.

Tagad aplūkosim katru priekšstatu sīkāk. Kā tie izpaužas cilvēku kultūrā un kā tos izdzīvoju es un Kērkegors. Dažreiz es tos saukšu par ilūzijām, un tas nav nejauši. Jebkuru priekšstatu, ārpus kura robežām mēs izejam apziņas paplašināšanās brīdī, mēs sākam uztvert kā ierobežotu, neprecīzu vai nepareizu. Un tie priekšstati, kas tiks aprakstīti tālāk, man kļuva par tādiem pēc tam, kad pārdzīvoju pieredzi ārpus tiem. Es skaidri redzēju, ka tie neeksistē paši par sevi, bet tos rada un uztur mūsu prāts.

Tās ir mūsu pašu konstrukcijas. Taču, neskatoties uz to, to radītā pieredze mums šķiet diezgan reāla. Šī ir svarīga atšķirība – mūsu pieredze mums vienmēr ir patiesa, pat ja mūsu priekšstati par Realitāti ir nepilnīgi. Un jo plašākas ir mūsu idejas, jo plašāka ir mūsu pieredze. Jo vairāk mūsu realitāte atbilst realitātei kopumā. Bet viss sākas ar pieredzi par to, kas es neesmu Realitātē.

Vajadzība

Pirmā lieta, kas manī parādās kā sajūta, kas atšķiras no tā, kas es patiesībā esmu, ir savas nepilnības sajūta. Es pēkšņi sāku ticēt, ka man kaut ko vajag, ka ar to vien nepietiek. Es pēkšņi noticēju, ka neesmu tas, kas esmu – ka mana “esība” ir mazāka nekā patiesībā. Un tāpēc es nevaru būt apmierināts un laimīgs tāds, kāds esmu. Turklāt man arī pēkšņi kaut ko dzīvei vajag. Tagad, kad es un mana dzīve nav pilnīga, es nevaru vienkārši dzīvot, es nevaru vienkārši būt. Dzīve kļūst par izdzīvošanu, un tā vietā, lai būtu pašpietiekams, es kļūstu pašizdzīvojošs.

Tagad man ir jārūpējas par savu vajadzību apmierināšanu. Visdziļākajā, dažkārt ne vienmēr apzinātajā līmenī, pastāv mazvērtības un neapmierinātības sajūta: ar sevi, ar citiem cilvēkiem un ar dzīvi kopumā. Es dzīvoju pēc imperatīva - man noteikti ir jābūt kādam, pretējā gadījumā esmu neviens!

Pat tad, kad esmu labi paēdis, vesels un ērts, es jūtos noraizējies. Šo trauksmi izraisa pārliecība par savu nepilnību, bailes no “nekamības”. Šis satraukums liek meklēt to, kas man joprojām trūkst. Un es to atrodu! Es vienmēr to atrodu. Un atkal es jūtos neapmierināts, līdz es to saņemu. Un, kad es to saņemu, es īsi priecājos, līdz atkal sāku uztraukties, un tā bezgalīgi. Jo tāda ir pati nepabeigtības būtība – tiekties pēc pilnības, bet nekad to nesasniegt.

Kērkegoram tas caurvij visu viņa filozofiju ar vienotu pavedienu: estētiskajā posmā vajadzība pēc baudas (14), tad ētiskajā posmā nepieciešamība pēc pienākuma un disciplīnas (15) un, visbeidzot, reliģiskajā posmā, vajadzība pēc Dieva, ko Kērkegors vērtē kā visaugstāko (16). Un tomēr Kērkegora pamatjēdziens par nepieciešamību tiek pieņemts kā objektīvs cilvēka eksistences fakts.

Lai skaidrāk redzētu, kā tas izpaužas viņa iekšējā pasaulē, atgriezīsimies Gilbjerg Hoved raga apkārtnē, šoreiz uz zvejnieku ciematu Gilleleji, kur Kērkegors sāka augt tālu no ģimenes ligzdas. Tur viņu vientuļajās piekrastes pastaigās dzima šādas rindas, kas poētiskā formā pauž šīs vajadzības dziļumu un spēku:

Tās nav tikai ilgas pēc iekšējās dzīvās patiesības. Šeit šīs ilgas, šīs iekšējās ilgas, katra dzīves virzība uz savu kodolu, uz dvēseli ir iekrāsota ar ticību kolosālai nepieciešamībai. Ticība, kas iekšā rada milzīgu vakuumu, kas prasa piepildījumu. Vakuums, ko nevar aizpildīt ne ar baudām, ne ar morālo pienākumu. Ar ko atliek tikai līdzāspastāvēt caur aklu ticību kā samierināšanos ar šīs eksistences absurdumu.

Taču kādā brīdī, dziļāk iedziļinoties savos pārdzīvojumos, manī kaut kas pamostas. (17) Sākumā kā viegla iedvesma, bet ar laiku tas mirdz arvien spožāk. Kāda veida gaisma ir šī? Vai šī ir cerība? No kurienes šī pārliecība, ka lietas var būt savādāk? Es nezinu. Es nevaru to izskaidrot. Bet es noteikti zinu, ka tā pastāv. Tas kļūst par nodomu, pēc tam par stingru pārliecību. Un tad kādu dienu uzplaiksnījums, ieskats. Un es jūtu – Es Esmu, un ar to pietiek! (18)

Neveiksme

Bet tomēr, kad es uzskatu, ka man kaut kas ir vajadzīgs, es sāku mēģināt aizpildīt vajadzību. Un tas ne vienmēr izdodas. Un pat tad, kad tas darbojas, pārāk ātri parādās jauns. Tāpēc es sāku ticēt neveiksmes iespējai savos centienos. Tas rada bailes. Tas, kas kādreiz bija fona nemiers, kļūst par šausmu. ES VARU CIEST NEVEIKSMI! Es varu zaudēt pilnībā. Es varu mūžīgi palikt zemāks – neviens.

Un es esmu nokļuvis starp neapmierinātajām vajadzībām un bailēm no neveiksmes. Pirmais spiež uz darbību, otrais apstājas. Pastāv risks. Dzīve kļūst riskanta, dzīve pārvēršas nepārtrauktā drāmā.

Kērkegors uzskatīja, ka tikai ar šādu risku izvēle kļūst patiesa. Priekšstatu par neveiksmi viņš pieņem kā eksistences dotumu. Bez neveiksmes iespējas Kērkegors jūt, ka ciešanas zaudē savu svaru. Viņš nav gatavs uz to iet – tās veido viņa identitāti, ciešanas ir viņa pasaules jēgu veidojošais ietvars. Apzināti vai nē, Kērkegors turpina vadīt savu dzīvi dramatiskā žanrā:

Bet laika gaitā šis scenārijs man kļūst apnicis. Man ir apnicis sevi vērtēt pēc neveiksmju kategorijas. Un tad es atklāju, ka visi kritēriji ir ārēji, tā vai citādi manis pieņemti no ārpuses. Un tālāk, pat ja es viņiem jautāju, es saprotu viņu relativitāti. Es bez sprieduma pievēršu savu skatienu pasaulei un redzu: pati Dzīve sevī satur panākumus, vienkārši ar tās īstenošanas faktu. Skatos uz augošajām priedēm un neredzu tajās neveiksmi - ne augstajās, ne zemajās. Es skatos uz puķu dobēm, kas jau nokaltušas, kas joprojām zied, un pat uz tām, kas nezied, un es redzu tās visas ideālas, kādas tās ir šeit un tagad. Es saprotu: pasaule pirms maniem spriedumiem par to ir veiksmīga un perfekta pati par sevi. Un visbeidzot, es skatos uz sevi bez spriedumiem un redzu to pašu! Procesa pilnība kļūst par manas eksistences dotumu.

Nošķirtība

Un, kad tā nenotiek, es sāku just, ka sakāve pati par sevi nav iespējama. Ka man vajag kādu vai kaut ko, kam vai ko es zaudēju. Man šķiet, ka neveiksmei ir nepieciešama alternatīva panākumiem, kaut kas, kas pastāv ārpus jau esošā. Un tā manā prātā rodas dalījums: labais un ļaunais, uzvara vai sakāve, veiksme vai neveiksme, dzīvība un nāve, es, nevis es. Es sāku ticēt savai nošķirtībai no Dzīves, es sāku ticēt ne-Dzīvei. Parādās bailes no nāves un neesamības. (19) Un, ja nāve ir pilnīga nošķirtība no Dzīves, tad tāda pati sevis nošķirtība no ārpuses, no citiem, ir vientulība.

Bet ar vientulību man nepietika. Neapzināti vai nē, bet es nolēmu maksimāli piedzīvot nošķirtību. Vienlaikus ar to, kā es atdalīju un distancējos no citiem, es atdalīju sevi no sevis, ieraudzīju ne-sevi iekšienē. Es sadalīju sevi daļās un uzskatīju tās nevis par sevi, bet par kaut ko citu, svešu. Es noliedzu tos sevis aspektus, kas man nepatika, un pretojos tiem. Es sev neuzticējos, es sevi noliedzu. Tas bija tik spēcīgi, ka es nejutu ne sevi, ne Dzīvi – it kā dzīvotu aiz stikla, savā iekšējā atsvešinātībā. Asais prāts kļuva par manu galveno palīgu šī stikla uzturēšanā; man bija viegli iedomāties sevi šādā veidā.

Arī Kērkegoram bija dedzīgs prāts. Viņa ideja par nošķirtību bija ne mazāk spēcīga kā manējā. Sevis nošķirtību no Dzīves var redzēt viņa darbos “Grēka jēdziens” un “Slimība līdz nāvei”, kas aprakstīti kā plaisa/bezdibenis starp ierobežoto un bezgalīgo, cilvēcisko un dievišķo:

Papildus atsvešinātībai no Dieva un vienam no otra viņš izjuta akūtu personisko izolāciju un nespēju tikt saprastam, no kā izriet tēze, ka mēs principā nespējam saprast viens otra subjektīvo pasauli. Šīs pieredzes bija viņa realitāte, tāpat kā agrāk mana:

Šķietami nepārvaramā plaisa starp sevi un citiem rada arī citādības sajūtu, “izņēmuma” vai “melnās avis” sajūtu:

Kērkegors, tāpat kā es, ne tikai atdalīja sevi no Dzīves un no citiem, bet arī nošķīra sevi no sevis, radot iekšēju nošķirtību. Viņš to definē kā izmisumu - dziļu savas integritātes trūkuma pieredzi.

Šāda sevis izslēgšana rada akūtu izolāciju, bet arī ļauj pilnībā izjust savu individualitāti. Neatdaloties no Veseluma, nav iespējams veidot attiecības ar To, kā arī attiecības vienam ar otru. Es kā subjekts sāku tur, kur cits beidzas kā subjekts, pat ja šīs robežas ir mana prāta konstrukcijas. Tāpēc arī attiecības ar sevi sākas ar integritātes zudumu - tas ļauj izolēt katru tās aspektu detalizētai izskatīšanai un dzīvošanai.

Tāda ir prāta būtība – atdalīšanās no Veseluma. Un, kamēr es palikšu racionālajā (daļās un attiecībās), es vienmēr būšu daļu un attiecību pasaulē (20).

Vairākas reizes izgājis visus prāta ceļus, izpētījis racionālo pasauli visās iespējamās variācijās, saprotu, ka tā ir izsmelta. Izolācijas, nošķirtības, sevis un apkārtējās pasaules sadrumstalotības pieredze neļauj sajust savu integritāti. Neatkarīgi no tā, cik daudz saikņu un attiecību es veidoju ar savu prātu, tas nav līdzvērtīgs Totalitātes pieredzei, tie joprojām ir tikai tās atsevišķi aspekti.(21)

Un pat tad, ja es to neapzinos, kaut kur dziļi iekšā es jūtu, ka ārpusē ir pasaule, ka ir iespējama tālāka paplašināšanās. Atstājot aiz sevis racionalitāti, sekojot tikai savām dziļākajām izjūtām, es vēršos pie Dieva ar vārdiem tieši tā, kā es patiesi jūtu. Ar šo uzrunu es atzīstu savus ierobežojumus un Lielā esamību. Es daru to, ko Kērkegors pasludina par zālēm pret izmisumu - ticības lēcienu:

Un nākamajā dienā, kad es atkal ieniru sevī, es pārdzīvoju transcendenci kā bezgalīgas beznosacījumu mīlestības pieredzi. Pieredzes virsotnē visas robežas izzūd un paliek tikai Mīlestība - pilnīgas Vienotības pieredze.(22)        

No šīs pozīcijas nošķirtība vairs nav dotums, bet kļūst par izvēli. Un es izvēlos ticēt Vienotībai.

Trūkums

Izņemot gadījumus, kad es neizvēlos. Un tad es domāju sekojošo: ja Dzīve ir sadrumstalota, tad tas nozīmē, ka man var nebūt pieejami citi tās fragmenti, kuru nepieciešamībai es ticu. Man var nepietikt, nē, man jau trūkst tā, kas man ir vajadzīgs! Tagad es ne tikai izdzīvoju, bet izdzīvoju pasaulē, kur visa kā trūkst. Šādos apstākļos izdzīvošanas instinkts man kļūst par galveno dzīves spēku. Es pat uzskatu, ka cilvēki apvienojas nevis aiz mīlestības, bet gan izdzīvošanas un veiksmīgākas konkurences ar citiem dēļ. Pastāvīga konkurence kļūst par nepieciešamību, jo visiem nepietiek. Es to noteikti zinu, jo man tā pietrūkst!

Bet man pietrūkst daudz: laika, naudas, spēju. Uzmanības, atzinības, cieņas. Viss, ko es redzu, ka kādam citam ir, bet man nav, un tagad man jau pietrūkst. (23) Dzīvojot pēc nošķirtības jēdziena, es efektīvi pārvērtu Dzīves pārpilnību personīgā deficītā. To pavada baiļu, skopuma, dusmu, skaudības un pat greizsirdības pārdzīvojumi. Un jo spēcīgāk es jūtu trūkumu, jo spilgtāka ir uzskaitīto sajūtu palete.

Kērkegora prātā ideja par trūkumu ir klātesoša kā cilvēka stūrakmens – tas ir vakuums, sekas plaisai (ticībai nošķirtībai) starp cilvēku (galīgo sākumu) un to, par ko viņš tiecas kļūt – mūžīgo sākumu, Absolūtu. Saskaņā ar Kērkegora teikto, mēs iegūstam Homo sapiens (racionāls cilvēks), kas tiecas pēc Homo deus (dievišķā cilvēka) bez spējas pārvarēt šo plaisu saviem spēkiem, jo ​​atšķirība starp ierobežoto un bezgalīgo ir neaprēķināma. Tā nav kvantitatīva, bet kvalitatīva.

Līdz ar to neatkarīgi no tā, cik daudz kas tiek darīts, tas viss ir saskaitāms un ierobežots, nevis mūžībā. Šis ir secinājums, absolūti loģisks secinājums, kas izriet no pārliecības par nošķirtību, neveiksmi, nepieciešamību un trūkumu.

Un labākais, uz ko var cerēt, balstoties uz šiem uzskatiem, ir apzināties sevi kā šo pretstatu nesavienojamu spriedzi. Kērkegors, kurš mīl ironiju un izmanto to, lai pieņemtu savu eksistenci, šo spriedzes, iekšējas neatrisināmas pretrunības pozīciju sauc dāņu vārdā Hvile - miers.

Vienīgais, kas viņu notur šajā pozīcijā, ir pārliecība, ka, neskatoties uz to, ka viņš ir šķirts no Dieva, komunikācija ar viņu joprojām ir iespējama. Caur ticību cilvēks joprojām var būt attiecībās ar Dievu, kas nozīmē, ka cilvēks ir patiesās attiecībās ar sevi. Kērkegors šo attiecību sauc par Pamatu vai Patību. Šeit Kērkegors radoši izmanto nošķirtības jēdzienu, lai, sajūtot savu pilnīgu aprobežotību un norobežotību (viņa izpratnē tas būtu Den Enkelte, vienskaitlis) no Esības, nodibinātu ar to patiesas un pilnīgas attiecības:

Un šeit viņš rīkojās lieliski, jo, pilnībā atsakoties no domas par nošķirtību, nav iespējams justies kā indivīdam, un tāpēc nav iespējams izveidot pilnvērtīgas attiecības. Visa problēma sākas tur, kur nošķirtība no radošā instrumenta pārvēršas par manas eksistences cēloni un dotumu. Bet ar dotumiem neko nevar darīt, tie ir tādi, kādi tie ir. Tā nu es no brīva radītāja pārvēršos par savu uzskatu ķīlnieku, aizmirsis, ka pats uzcēlu savu cietumu.

Un visvairāk šajā cietumā man pietrūka mīlestības. Apzināties šo deficītu man bija visgrūtāk. Tas bija tik dziļš, tik sāpīgs manas realitātes fakts, ka saskarties ar to bija līdzvērtīgi sevis sišanai krustā. Un tomēr, tieši pie tā es nonācu. Šis solis prasīja milzīgu iekšēju godīgumu un manas ievainojamības pieņemšanu.

Un vēl grūtāk bija redzēt, ka tā nebija vajadzība, bet gan vēlme. Dziļa un sirsnīga, tāda, kas iekustina visu manā ķermenī. Tāda, kas, kaut arī netieši, iekustina visu manu dzīvi. Un, koncentrējoties uz to, es sāku pamanīt, ka mīlestība kļūst par pieredzi no vēlmes, kad es to tieši izsaku, kad es mīlu… Atklāju, ka pats esmu avots tam, kam man šķietami trūka. Un jo vairāk es izstaroju, jo vairāk man pieder. (24) Pārpilnība kļūst par jaunu manas eksistences dotumu.

Prasība

Kad es dzīvoju no iekšējās pilnības sajūtas, man nekas nepienākas. Tāpat kā avota ūdens izplūst no pārbagātības, es dzīvoju tīrā vēlmē un savas dabas spontānā izpausmē - radoši, rotaļīgi, brīvi un priecīgi. Citādi manu dzīvi apgrūtina vajadzība aizpildīt iekšējo tukšumu. Spontāna izpausme tiek aizstāta ar darbībām, kas vērstas uz konkrētiem rezultātiem, lai iegūtu to, kas trūkst. Un, lai nodrošinātu, ka es to saņemu, es sāku pieprasīt. Mana vēlme apaug ar gaidām, un es sāku radīt vai pieņemt noteikumus, ar kuriem, manuprāt, man vajadzētu sasniegt šīs konkrētās lietas.

Protams, man nav zināmi visa veida trūkumi un veidi, kā tos segt, tāpēc daudzus no tiem vienkārši pārņemu no citiem cilvēkiem. Tā nu man sāk likties, ka nedzīvoju bezmērķīgi, risinu svarīgas problēmas, esmu atbildīgs/morāls/labs vai kas cits. Es piepildu savu dzīvi ar mērķiem, pienākumiem, prasībām un noteikumiem ne tikai tāpēc, lai manai dzīvei būtu jēga, bet arī tāpēc, lai es nejustu savu “nekamību”. Un zināmā mērā tas darbojas. Es identificējos ar savu profesiju, drauga/vecāka/partnera/vai jebko citu sociālo lomu atkarībā no tā, kādas konkrētas lomas cerības es satieku.

Kērkegora apziņā prasība pieņēma pienākuma formu. Tās bija no tēva mantotās beznosacījuma pienākuma sajūtas sekas, kas, viņam augot, pārauga sajūtā, ka ir kaut kas būtisks, kas “man jādara”. Tādējādi Kērkegoram pienākums kļūst par cilvēka dzinēju ētiskajā posmā. Turklāt ar pienākumu viņš saprot attiecības ar Dievu reliģiskajā posmā, kā arī izmanto pienākumu kā galveno jēdzienu pat mīlestības izpratnei savos vēlākajos darbos:

Tādējādi Kērkegors brīvību mīlēt iesaiņo pienākuma formā, jo tikai šajā iesaiņojumā tas, pēc Kērkegora domām, iegūst stabilitāti. Un tas nav nejauši. Galu galā mēs spējam būt ar Dievu tikai tādās attiecībās, kādas spējam būt ar citiem un ar sevi.

Kērkegoram Dieva figūra ilgu laiku bija viņa tēvs. Tēvs deva viņam dzīvību fiziski, tēvs deva viņam morāli un pamata uzskatus: vajadzība, trūkums, nošķirtība, ticība neveiksmei. Visas prasības un noteikumi nāca no tēva. Un pārliecību pastiprināja sods par noteikumu neievērošanu. Tāpēc šī bija Kērkegoram zināmā mīlestība – prasīga, nosodoša, nosacīta… Kas kļuva par pamatu viņa attiecībām ar Dievu un izpratnei par mīlestības kā pienākuma būtību, kurā viņš centās tai dot pamatu. Iespējams, tieši tāpat, kā viņš kādreiz bija mēģinājis padarīt mīlestību ilgtspējīgu attiecībās ar tēvu.

Un viss it kā ir kārtībā, izņemot to, ka ar tādu esamību paliek iekšējs tukšums. Trūkums nekad netiek pilnībā kompensēts. Vienmēr ir kāda veida trauksme - “kaut kā trūkst.” Un mana trauksme pasliktinās, tiklīdz es apstājos. Tāpēc nekādā gadījumā nevajadzētu apstāties. Man ir jādara vēl vairāk, jāmēģina vēl labāk. Tad es noteikti aizpildīšu šo tukšumu… No Human being esmu pārtapis par human doing.

Un es ļoti intensīvi izdzīvoju sevi kā human doing. Prasību man izdevās pārvērst personiskā jēgā, bet tās apmierināšanu par vērtības avotu. Es identificēju produktivitāti kā augstāko vērtību, kā veidu, kā aizpildīt šo dziļo neapmierinātību. Efektivitāte ir kļuvusi par dzīves kritēriju. Un tomēr tas mani neiepriecināja. Ar to pat nepietika, lai dzīvei piešķirtu pietiekamu jēgu.

Dzīvojot ar iekšējām prasībām, es turpināju just, ka esmu palaidis garām kaut ko svarīgu. No kurienes rodas šīs prasības? - jautāju sev. Šādas sevis izpētes procesā es redzēju, ka tie nav manējie. Un vēl vēlāk es redzēju, ka kādā brīdī es pats pieņēmu to, kas nebija mans, par savu, kā savu dotumu. Un tā kā es tos izvēlējos pats, tas nozīmē, ka man tie nav jāizvēlas. Bet tas izrādījās grūti. Iekšēji iegrimstot stāvokļos, kur prasības kļuva arvien intensīvākas, es nolēmu nedarīt neko un… vienkārši būt. Tas bija tā, it kā es ietu degošā ugunī un mierīgi tur sēdētu, kamēr liesmas dedzināja visu, kas bija uz manis, bet nebiju es. Es pārdzīvoju katru apdegumu atkal un atkal jaunā un nenosodošā veidā, bez sprieduma, ar sajūtu “Es esmu”. Un pēkšņi es sapratu, ka esmu, un es jūtos labi pat tad, ja prasības netiek izpildītas. Un mana dzīves pieredze atkal tika pārveidota.

Nosodījums

Tomēr ārpus savas pilnības apziņas, kur es dzīvoju ar prasībām un cerībām, es baroju tās ar nosodījumu. Nosodījums palīdz man saglabāt tos asus un stiprus un zīmē precīzu priekšstatu par to, kas notiks, ja tie netiks ievēroti. Turklāt gan tad, kad nespēju izpildīt to, ko prasu no sevis, gan tad, kad neizpildu to, ko prasu no citiem. Un es pat varu iet tālāk un nosodīt Dzīvi par to, ka tā neatbilst manām cerībām.

Situācijā, kad gaidu kaut ko no malas un tas nenotiek, es nonāku ļoti interesantā stāvoklī - upura un agresora pozīcijā, kurā dzīvoju ar attieksmi “viņi man ir parādā”. Neatkarīgi no tā, vai es to apzinos vai nē, tas kļūst par manu pamatstāvokli, veidojot jebkuras attiecības - ar sevi, ar citiem, ar pasauli kopumā - tas ir prasību un nosodījuma sekas.

Manā dzīvē tas izpaudās kā apspiestas kauna un vainas sajūtas. Ja man šķita, ka esmu izdarījis kaut ko pretrunā ar noteikumiem vai morāli, es jutos vainīgs. Vainas apziņa tika maskēta kā trauksme un atbildība. Un kauna sajūta bija tik nepatīkama, ka ilgu laiku es to vienkārši neapzinājos. Bet es viegli nosodīju citus par to, par ko jau a priori jutos nosodīts sevī. Mani saniknoja citu cilvēku uzvedība, par kuru es justos kaunā, ja to darītu pats. Tādējādi ar aizkaitinājumu un dusmām uz citiem centos pasargāt sevi no vainas un kauna, ko izraisīja pieņemtā un dziļi iesakņojusies pārliecība par nosodījuma esamību.

Nosodījuma prezumpcija bija ne tikai man, bet arī Kērkegoram. Viņš tika nosodīts pirms viņa dzimšanas. Viņa tēvs uzskatīja, ka Dievs viņu ir nolādējis kopā ar visu viņa ģimeni un neviens no viņa pēcnācējiem nenodzīvos līdz 34 gadiem. Šis absolūtais nosodījums tika izteikts Kērkegoram, un viņš tam tik ļoti ticēja, ka bija šokēts, kad nenomira šajā vecumā. Nosodījums atspoguļojās arī viņa dienasgrāmatās:

No vispārēja, iedzimta nosodījuma notika pāreja uz personisku nosodījumu:

Un 16 gadus vēlāk sajūta turpināja internalizēties un tikai pastiprinājās, kļūstot par visas viņa dzīves noslēgumu:

Nosodījums manā dzīvē radīja tik daudz ciešanu, ka es ļoti ātri spēju noticēt, ka tā man nav patiesība. Tomēr kopš bērnības šī inde ir dziļi caurstrāvojusi manu psihi. Un ar sapratni vien nepietika. Bija vajadzīgas nopietnas zāles. Un beznosacījumu mīlestība man kļuva par tādām zālēm. Tikai tad, kad es jutos pilnībā pieņemts un mīlēts, es varēju pārvarēt šo nosodījumu. Un pēc tam es turpināju praktizēt tādu pašu attieksmi pret citiem, apzinoties mūsu vienotību. (25)

Savukārt, ja nosodījums ir tik spēcīgs, ka mīlestības tiešais pārdzīvojums kļūst neiespējams, tad nošķirtības ilūzijas izpratni realizēju sevī: atceros, ka nosodījums ir mana prāta radījums un radikāli pieņemu un izdzīvoju to ar visām pavadošajām sajūtām, nevis pretojos. Ja pieņemšana ir totāla, tad distance starp es-nosodīto un es-nosodošo tiek samazināts līdz nullei, kā rezultātā paliek tikai vesela, vienota apziņa un mana pieredze dabiski transformējas.

Ir ļoti viegli izkrist no vienotības apziņas, kad tiek ietekmētas tās manas psihes daļas, kurās ir vispersoniskākās sāpes. Kad noteiktas situācijas man asociatīvi atgādina, kur esmu cietis, šīs sāpes kļūst ļoti grūti pieņemamas un mana apziņa ir sadalīta. Sāpes galvenokārt izraisa pārliecība, ka tas, par ko mani nosoda, var būt patiess. Jo sāpīgāk man ir atzīt, ka tas varētu būt par mani, jo vairāk jūtos nosodīts un jo vairāk vēlos sevi aizstāvēt. Sāku nosodīt pretī, un cikls noslēdzas.

Izeja no šīs cilpas rodas, kad es pieņemu to daļu no sevis, ko izceļ citas personas nosodījums. Es pieņemu sevi tā, kā otrs mani vērtē, un tikai tad, nevis pirms tam, notiek mana atbrīvošanās.  Pieņemšana dziedina un paver iespēju patiesai transformācijai: tikai kaut ko pieņemot es varu tam ļauties. Un tad sāpes pāriet, un līdz ar to jebkura nepieciešamība sevi aizstāvēt. Apziņa atgūst vienotību, es rodu mieru.

Nosacītība

Tieši ticība nosacītai mīlestībai, pašai nosacītībai padara iespējamu nosodījumu. Manā dzīvē parādās daudzi “ja”, kas kļūst par mīlestības, labestības un pašas Dzīves nosacījumiem. Un, protams, ja apmaiņā pret “ja” saņemu mīlestību, tad, kad man nav ko piedāvāt, saņemu pretējo – nosodījumu. Un, kad es to nesaņemu, es to dāsni dodu sev, jo man tā ir iemācīts un es uzskatu, ka ir nosacījumi, kas prasa izpildi.

Attiecībās ar citiem nosacītība man izpaudās tajā, ka es izvirzīju peļņu pirmajā vietā un vadījos pēc pragmatisma - es tev kaut ko dodu apmaiņā pret kaut ko citu, un es neko nedaru vienkārši tāpat. Vispār nav vērts darīt kaut ko vienkārši tāpat, pat sev.

Dzīvojot pēc šīs idejas, es nonācu līdz tam, ka, ja neredzu pārliecinošu iemeslu rīcībai vai nevarēju to izdomāt, tad principā nejutu vēlmi kaut ko darīt. Man vienmēr vajadzēja kaut kādu rezultātu; pats dzīves process man nelikās vērtīgs. Tas radīja tukšuma un eksistences bezjēdzības sajūtu, jo ne vienmēr bija iespējams atrast vērtīgu iemeslu. Un tas izraisīja apātiju un biežu depresiju.

Kērkegora pasaulē nosacītība kā tīmeklis aptvēra visas viņa idejas: pienākumu, nepieciešamību, likteni, lēmumus un pat brīvību. Viņam brīvība ir kaut kas tāds, kas jāveido no nosacītības materiāla. Viņš uzskatīja, ka Dzīve un Daba ir nosacītas. Un, tā kā viņš ticēja arī Dzīves jeb Radītāja nošķirtībai no radības, viņš uzskatīja, ka cilvēks piedzīvo dziļu trauksmi no nosacīto (dabisko) un beznosacījumu (garīgo) principu sadursmes sevī. Un tikai abu sintēzē, šajā pastāvīgajā, pilnīgi neintegrētajā spriedzē viņš saskata cilvēka brīvību. Bez tā Kērkegors neredz iespēju cilvēka kā cilvēka eksistencei principā izvērsties.

Tā kā nosacītība bija pati struktūra, bez kuras sabruktu visa viņa pasaule, tās pretstats - tīra beznosacījuma būtne - izraisīja Kērkegorā bailes, ko viņš pats raksturoja kā “reiboni no brīvības”.

Taču brīvība izraisa reiboni tikai tad, kad ticu kļūdas iespējai, sliktai izvēlei, neveiksmei. It īpaši, ja esmu reliģiozs un ticu mūžīgajam pēcnāves nosodījumam – ellei. Bet pat ja es neesmu reliģiozs, neveiksmes ideja kaut kā izpaužas kā bailes no neatgriezeniska zaudējuma. Un tad brīvība ir biedējoša. Turklāt biedējoša ir gan rīcības iespēja, gan bezdarbības iespēja, jo abas ir izvēles iespējas. Ar potenciāli bezgalīgu risku.

Kad es neticu neveiksmei, es izvēlos pārsniegt nosacījumus. Galu galā, tad brīvība ir atbrīvota no riskiem. Tā kļūst par patiesu brīvību – spontānu, priecīgu radīšanu un pašizpausmi. Visskaidrāk to izjutu, kad sapratu, ka varu kaut ko izdarīt vai saņemt par velti. Un es pat varu mīlēt un būt mīlēts tāpat vien. Ko un kā es dodu, to es saņemu. Pasaule ir viena. Tā ir ilūzija ticēt, ka tiesājot, varu dzīvot pieņemšanā. Ka, skopojoties, varu justies bagāts. Ka varu radīt mieru ar nežēlību. Ka varu dzīvot beznosacījuma mīlestībā, izvirzot nosacījumus citiem.

Un, kad es svētīju dzīvi, tajā vairs nav lāstu. Tiklīdz es izsaku pateicību, es jūtos kā svētība. Jo devēja roka nepazūd (Salamana pam. 22:9, Salamana Pamācības 28:27). Tā ir dzīve, kas pārsniedz nosacījumus, trūkumu un vajadzības. Vienotībā ar sevi un to, kas ir Dzīve.

Pārākums

Ja es palieku nosacītības robežās, es ievēroju, ka ne visi izpilda nosacījumus vienādi. Un daži cilvēki pat nezina apstākļus, kurus es zinu. Tā kā es iedomājos, ka nosacījumu izpildei ir priekšrocības, es sāku ticēt to cilvēku pārākumam, kuri tos zina un izpilda. Un, protams, ja ir pārākums, tad ir arī mazvērtība. Un atkarībā no apstākļiem es sevi definēju vai nu pirmajā, vai otrajā kategorijā un daru to pašu attiecībā pret citiem.

Nosacījumi, caur kuriem Kērkegors izdzīvo savu pārākumu, ir viņa augstās intelektuālās spējas. Viņš to apzinās, redz, ka ir pārāks par citiem. Un tas viņu padara vēl vientuļāku. Galu galā ticība nošķirtībai kopā ar ticību pārākumam rada ekskluzivitāti – neiespējamību būt “iederīgam” jebkur.

Pārākums rada mazvērtību kā tās pašas monētas otra puse. Un tajos aspektos, kuros Kērkegors nesaskata savu pārākumu salīdzinājumā ar citiem, viņš jūt savu mazvērtību.

Tomēr pieaugušā vecumā viņš atzīst un formulē pārākumu kā ilūziju. Ka neviens nav pārāks vai zemāks objektīvā nozīmē, ka pat jautājums par salīdzināšanu, nemaz nerunājot par cilvēka vērtības mērīšanu skaitļos, nav iespējams:

Es izmantoju ticību nosacītībai, lai attaisnotu un justos pārāks tajos savas dzīves aspektos, kuros man šķita, ka mani apstākļi ir atšķirīgi uz labo pusi. Piemēram, es izmantoju savu zinātkāri, lai iegūtu pēc iespējas vairāk zināšanu un pēc tam priecātos par tām, uzskatot sevi par labāku par citiem šajā aspektā. Bet notika arī otrādi, kad kādu uzskatīju par labāku par sevi. Tas izraisīja skaudības sajūtu un dažreiz vēlmi devalvēt otru, lai aizsargātu pārliecību par savu pārākumu. Galu galā pārākums ir iespējams tikai tad, ja viens ir labāks par otru. Tas izslēdz jebkādu vienlīdzību.

Un bez vienlīdzības patiesa tuvība nav iespējama. Mīlestība nav iespējama. Ticot pārākumam, es nekad īsti nevaru sevi pielīdzināt citam vērtības un cieņas ziņā. Būtībā es nekad nevarēšu redzēt savu patieso vērtību vai cita patieso vērtību. Pārākums mani apžilbina, es uz visu skatos caur greizu spoguli. (26)

Es ievēroju plaisu, ko pārākuma ideja rada starp mani un citiem. Es ievēroju, ka tas balstās uz pārliecību par “radikālu” atšķirību, kas būtībā ir vēl viena versija ticībai nošķirtībai. Un es sāku skatīties uz sevi un citiem. Es sāku skatīties uz citiem kā uz sevi. Un es atpazīstu! Es atpazīstu sevi citos! Ko tur vairs citos – es iegūstu spēju saskatīt mūsu kopību pat akmenī. Šis uzskats vieno – nav šķelšanās, mūsu būtībā nav fundamentālu vērtību atšķirību, nav devalvācijas un pārākuma. Izkropļotais spogulis kļūst taisns.

Nezināšana

Dzīvoju es greizu vai gludu spoguļu pasaulē, mana dzīves pieredze būs pilnīgi atšķirīga. Es varu iedomāties, un es domāju patiesi iedomāties un ticēt kaut kam, kas nav tas, kas patiesībā ir. Mana ticība caurstrāvo visu, ar ko es saskaros. Un jo ilgāk šīs attiecības deformējas, jo ilgāk palieku deformējošo spoguļu pasaulē, jo vairāk saprotu, ka vispār neko nesaprotu. Un ar laiku es varu nonākt izmisumā un sākt ticēt, ka vispār neko nav iespējams saprast. Varētu sākt ticēt neziņai.

Pasaulē, kurā pastāv neziņa, nav uz ko paļauties – viss ir relatīvs. Tādā pasaulē es vispār pārstāju nekam ticēt, jo nevaru ne par ko būt pārliecināts. Ne kādās vērtībās, ne kādās zināšanās un ne kādās pārliecībās. Konstruētas un pieņemtas idejas par vajadzību, nošķirtību, neveiksmi un daudzām citām manā prātā ir savītas neatrisināmu pretrunu kamolā. Ejot šo ceļu, es nonāku līdz absurdam. To nav iespējams izskaidrot, nav iespējams saprast, nav iespējams to atrisināt. Atliek tikai pieņemt, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir, ar visām tās ciešanām un maniem ierobežojumiem.

Un kādu laiku man izdodas sevi noturēt šajā pozīcijā. Taču neapmierinātība nepāriet. Es esmu kā tuksneša ceļotājs, kas klīst zem degošas saules, izsalcis un trūcīgs, kur visas oāzes ir mirāžas, un jebkurš mierinājums ir īslaicīgs, iluzors.

To pašu var teikt par Kērkegoru. Dzīvojot ar nemitīgiem paradoksiem un neatrisināmām pretrunām savā pamata pārliecībā, viņš jau no agras bērnības pieņēma nostāju, ka viņa Dzīve nav objektīvi izzināma. Viņš kritizēja jebkādus mēģinājumus iegūt šādas zināšanas, aktīvi ķērās pie ironijas un absurda, lai samierinātos ar Dzīves neizzināmību. Viņš jutās apmaldījies un dezorientēts, it īpaši pusaudža gados. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja:

Nobriedušākā vecumā, balstoties uz nezināšanas ideju, viņš globālāk runā par Dzīvi kopumā:

Tālāk, lai samierinātos ar pārliecību par nezināšanu, viņš to paceļ tikumības, brieduma sasniegšanas kārtā:

Man dzīve absurdā bija milzīgas iekšējas spriedzes pozīcija. Dziļi sirdī es atteicos pieņemt, ka Realitāte darbojas šādi. Es nevarēju saprast, no kurienes radās šī iekšējā pārliecība, taču tā nekad mani nepameta, pat vistumšākajos dzīves brīžos. Un šis spēks aicināja mani turpināt tiekties pēc patiesības. Nezināšanas pieredzi aktīvi izmantoju kā mācību līdzekli. (27)

Ilgu laiku meklēju izpratni ārpasaulē, studēju zinātni un guvu zināšanas par pasauli un sevi. Nevis kā dzīvs subjekts, bet drīzāk kā zināšanu objekts. Neatrodot gandarījumu šajās zināšanās, es arvien vairāk vērsu savu uzmanību uz iekšu. Pirmkārt, pārejot uz psiholoģiju un psihoterapiju, un pēc tam uz vienkāršu introspekciju un dziļāku iedziļināšanos savā pieredzē. Un jo vairāk es ieniru dziļāk, jo stiprāka kļuva mana sajūta, ka patiesība, kurai mani sauca iekšējā balss, tuvojas.

Un tad kādu dienu dziļa sirds vēlme un prāta slāpes vienā brīdī saplūda. Dziļāko zināšanu sajūta nāca ar visdziļākā miera un gandarījuma sajūtu saskarsmes brīdī ar savu augstāko Es, ar Dievu, kas man ir vistuvāk. (28) Un es sapratu, ka viss, kas pastāv, ir dzīvs, saprātīgs un labs. Pat tad, kad apziņas spogulī tas kā tāds neparādās. It īpaši, ja tas nav redzams kā tāds, jo šī ir iespēja pamodināt un atjaunot spoguli.

V. Zvaigžņu gaisma

Un tādā pamošanās brīdī kļūst skaidrs, ka šīs idejas nav pašpietiekamas. Cenšoties sevi pamatot, tās savos skaidrojumos atsaucas cita uz citu. Bet noņem kaut ko vienu un visas pārējās nokritīs.

Un tomēr tie ir noderīgi. Tie ir noderīgi, jo rada ideālu kontekstu, audekls ar tumšiem toņiem, pret kuriem var izcelties tikai gaisma. Galu galā zvaigznes spožajās debesīs nav redzamas. Katra zvaigzne ir skaista, taču bez tumšajām debesīm zvaigžņu krāšņums paliktu neredzams.

Tikai tad, kad tumsa šķiet mūsu vienīgās debesis, ciešanas šķiet neizbēgamas, pat nepieciešamas. Tās patiešām pārvēršas realitātē pēc mūsu ticības (Mateja 9:29), pārvēršoties no pieredzes instrumentiem par pašu mūsu dzīves pieredzi.

Kērkegors gandrīz visu savu dzīvi nodzīvoja zem tumšām debesīm. Viņam bija neticami jūtīgs raksturs, ārkārtējs intelekts un augsts radošais potenciāls. Dzimis tieši tajā vietā un laikā, viņš dzīvoja savas kultūras pašā virsotnē un akūtajā realitātē – Rietumu individuālisma kvintesenci. Tā ir liktenīga atsvešinātība un nolemtība, kas novesta līdz absurdam un pacelta uz diženuma pjedestāla kā cilvēka eksistences centra. Tā ir elles fenomenoloģija, kas izdzīvota un aptverta tādā pilnībā, uz ko bija spējīgs tikai tāds ģēnijs kā Kērkegors.

Bet pat šajā “ārējā tumsā” (Ebrejiem Mat. 8:12, 22:13) iekļūst dievišķā gaisma. Galu galā, atrodoties pašā apakšā, vairs nav kur nolaisties un nekas cits neatliek, kā atgrūsties uz augšu, vai, precīzāk, skatīties iekšā. Ciešanas palīdz izmest visu nepatieso. Nespēja tās atrisināt patstāvīgi noved pie izmisuma – stāvokļa, kurā es saprotu, ka nespēju to atrisināt pats. Esmu izmēģinājis visu, ko zinu, bet joprojām neredzu izeju.

Bet tieši tad transformācija kļūst iespējama. Tikai tad, kad esmu izmēģinājis visu, ko jau pats zināju, un tas nedeva to, ko vēlējos, esmu gatavs doties tālāk. Es lūdzu palīdzību. Un tas palīdz. Es sastopos ar jaunām lietām, mana apziņa paplašinās. Es jūtos labāk. Bet joprojām ir jautājumi, ar kuriem man jāsaskaras un jāatrisina vienatnē.

Un, mēģinot to izdarīt, es atkal saskaros ar saviem ierobežojumiem. Un, ja es neapstājos, tad kādā brīdī saprotu, ka mans prāts pēc savas būtības ir ierobežots. Ka tas nespēj man dot to, ko es tik ļoti meklēju. Pat ja es nevaru formulēt, pat ja es nevaru saprast, uz ko es tik ļoti tiecos. Dziļa neapmierinātība paliks. Iekšējais aicinājums Vairāk paliek.

Un kādu dienu es pārstāju turēties pie saviem priekšstatiem par sevi un pasauli. Un es atveru savu sirdi tam, kas pārsniedz mana prāta ierobežojumus – ticībai. Šajā procesā es ienirstu arvien dziļāk sevī, līdz kādu dienu, sasniedzis savu esības kodolu, satiekos ar to, kur šis aicinājums dzīvoja – ar savu dievišķo sākumu, savu augstāko Es, Absolūtu.

Šāds kontakts aizskalo maldus priekšstatus par realitāti, pilnībā pārveidojot manu dzīvi (eksistenci). Rodas ieskats: ticība pārvēršas zināšanās. Zināšanas pārvēršas pieredzē. Pieredze kļūst par apziņu. Un apziņa rada dzīvību. Cikls ir pabeigts. Aplis ir noslēdzies. Pilnīgums. Atmoda. Jauna cikla sākums…

Pat Kērkegoram, klīstot ciešanu labirintā, bija brīži, kad viņš pāri saviem uzskatiem devās uz beznosacījumu un pašpietiekamu laimi:

Šo tīro būtni, visu vajadzību un trūkuma neesamību, pilnīgumu un vienotību, kas pārsniedz cilvēku ilūzijas, Kērkegors atklāj vienā no saviem vēlākajiem darbiem “Lauku lilija un gaisa putns” (29). Uzrakstīts trīs sarunu veidā ar viņa paša vārdu 36 gadu vecumā, tas detalizēti atklāj beznosacījuma prieka stāvokli un to, kā tajā var palikt:

Parasti cilvēks lepojas ar spēju runāt – skaļi vai garīgi. Bet visa šī prāta darbība kļūst par aizsegu starp cilvēku un Realitāti. Prāta darbība ir prombūtnes forma. Kad mēs runājam un domājam, mēs nedzirdam. Runājot un domājot, mēs neesam šeit, mēs neesam klāt. Lilija nerunā un nedomā – un tāpēc viņa ir klātesoša, šeit un tagad. Bet kas tas ir šeit un tagad? Tas ir tas, kas pastāv pats par sevi, pirms jebkādiem jēdzieniem un idejām, tas ir tas, kas ir – Pati Esība. Un, kad esam Viņā tā tīrā veidā, mēs piedzīvojam beznosacījumu prieku un mīlestību, Dieva stāvokli un būtību.

Tādējādi prieks nav tikai pieredze, tā ir ontoloģiska kategorija, tas ir esības stāvoklis! Mana esība, ja es to vēlos. Galu galā es izvēlos to, kas esmu. Kas es esmu. Tas ir tīras pašnoteikšanās jautājums.

Visā cilvēces vēsturē esmu sevi definējis jebkādu, tikai ne dievišķu: nošķirts no Dzīves, vājš, kļūdains, zemāks un nosodīts, atrauts no iekšējās gudrības un manas patiesības, spiests paļauties uz ārējām autoritātēm: reliģiju, valdību, zinātniekiem un filozofiem. Un tagad pienāk pamošanās brīdis. Brīdis, kad es spēju ieraudzīt savas ilūzijas un tikt tām pāri. Brīdis, kad katrs no mums sāk uzdot sev galveno jautājumu: Kas es esmu?

Atsauces

1. “Mūsu dzīve ir tāda, par kādu to pārvērš mūsu domas” - Markuss Aurēlijs. “Sev” (“Viens pats ar sevi”), 4.3. grāmata.

   “Cilvēkus moka nevis pašas lietas, bet priekšstati par tām” - Epiktēts. “Enchiridion” (īsā rokasgrāmata), 5. nodaļa.

   “Prāts ir pirms visiem stāvokļiem. Prāts ir to vadītājs, tos rada prāts. Ja kāds runā vai rīkojas ar nešķīstu prātu, ciešanas viņam seko kā ritenis, kas seko vērša nagam.” - Buda. “Dhammapada”, 1.nodaļa.

2. “Psiholoģiskais princips saka: kad iekšējā situācija netiek apzināta, tā izpaužas ārēji kā liktenis. Tas ir, kamēr cilvēks paliek iekšēji nedalīts un neapzinās savu iekšējo pretstatu, pasaule ir spiesta šo konfliktu izspēlēt ārēji un tikt saplēsta pretējās pusēs” - K. G. Jungs. “Aion: Patības fenomenoloģijas pētījumi”, 1951, CW 9ii, §126.

   “Cilvēka galvenais uzdevums dzīvē ir dzemdēt sevi, kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Vissvarīgākais viņa centienu auglis ir viņa paša personība.” - Ērihs Fromms. * “Cilvēks sev”, 1947, sk. 4 “Humānistiskās ētikas problēmas”*.

   “Neuztraucies par brīvību. Vispirms ieraugi, ka atrodies cietumā: sociālā, ekonomiskā, politiskā, reliģiskā cietumā, kuru pats esi radījis no savām vēlmēm, ambīcijām, bailēm un baudām. Kad saproti savu cietumu… tad no tā dzimst brīvība.” - Dž. Krišnamurti. No sarunām, kas publicētas vietnē jkrishnamurti.org (“Neuztraucies par brīvību. Vispirms pārbaudi, vai esi cietumā…”).

   “Cilvēkam var atņemt visu, izņemot vienu: pēdējo no cilvēka brīvībām — izvēlēties savu attieksmi jebkuros apstākļos, izvēlēties savu ceļu.” - Viktors Frankls. “Cilvēka jēgas meklējumi”.

3. “Kur ir sāpes, tur nāk dziedināšana; kur ir zemiene, tur nāk ūdens. Ja vēlies ūdeni, izslāpsti, lai ūdens plūst gan augšā, gan apakšā” - Džalāluddīns Rūmī. “Masnavi-i Ma’navi”, 3. grāmata.

4. “Nav ļaunākas dvēseles slimības, ak lepnais cilvēk, kā šīs iedomas par pilnību. Sirdij un acīm ilgi jāasiņo, pirms pašapmierinātība pazūd.” - Džalāluddīns Rūmī. “Masnavi-i Ma’navi”, 1. grāmata.

   “Dievs pārceļ tevi no vienas sajūtas uz otru un māca caur pretstatiem, lai tev būtu divi spārni, ar kuriem lidot, nevis viens” - Džalāluddīns Rūmī. “Masnavi-i Ma’navi”, 2. grāmata.

5. “Cilvēks ir būtne, kuras esamība slēpjas tajā, ka viņš ir jautājums pašam sev”.

   “Tikai klusumā sauc sirdsapziņa; tas ir, aicinājums nāk no baismīgā [Unheimlichkeit] bezskaņas, un Daseins, kuram tas ir adresēts, ar šo aicinājumu tiek atsaukts klusumā sevī” - Martins Heidegers. “Esamība un laiks”, 1927

   “Ahams (“es”) ir zināms visiem. Brahmans ir kā Ahams ikvienā. Atrodiet šo “es”. “Es jau esmu Brahmans” — Šri Ramana Maharši. “Sarunas ar Šri Ramana Maharši”.

6. “Cilvēka būtība slēpjas faktā, ka uz viņu pretendē Būtne un ir paredzēts to saglabāt” - Martins Heidegers. “Vēstule par humānismu”, 1947.

   “Izslāpušais sten: “Ak, garšīgs ūdens!” Ūdens sauc: “Kur ir tas, kas mani dzers?” Slāpes mūsu dvēselēs ir Ūdens magnētisms: Mēs esam Viņš, un Viņš ir mēs” - Jalaluddin Rumi. “Divan-i Shams Tabrizi”.

   “Es esmu Brahmans” (Aham Brahmasmi) — Brihadaranyaka Upanišada, 1.4.10..

   “Tu esi tas” (Tat tvam asi) — Chhandogya Upanishad, 6.8.7..

7. Vēlāk Toma evaņģēlijā sastapos ar dažu savu pārdzīvojumu atspoguļojumu: “Kas meklē, lai nepārstāj meklēt, kamēr neatrod, un, kad atradīs, būs satriekts, un, ja būs satriekts, būs pārsteigts, un viņš valdīs pār visu” - Toma evaņģēlijs, Logia 2.

8. “Dieva valstība nenāks manāmā veidā, un viņi neteiks: lūk, tā ir šeit, vai: lūk, tur. Jo lūk, Dieva valstība ir jūsos” - Lūkas 17:20-21.

   Un vēl: “Ja tie, kas tevi vada, tev sacīs: Redzi, valstība ir debesīs! - tad debesu putni ies tev pa priekšu. Ja tev pateiks, ka tā ir jūrā, tad zivis tevi apsteigs. Bet valstība ir tevī un ārpus tevis” - Toma evaņģēlijs, Logia 3.

   “Kad tu to dzemdēsi sevī, tas, kas tev ir, tevi izglābs. Ja tev šī nav sevī, tas, kas tev nav sevī, tevi nogalinās.” - Toma evaņģēlijs, Logia 70.

   “‘Es esmu’ ir durvis. Paliec pie tām, līdz tās atveras. Patiesībā tās jau ir atvērtas — tu vienkārši neesi pie tām.” - Šri Nisargadatta Maharaj. “Es esmu Tas”.

   “Iepazīsti sevi, un tu pazīsi dievus un Visumu” - Septiņu gudro teiciens, kas ierakstīts Apollona templī Delfos.

9. Kvalitatīvas pārejas princips, lēciens starp eksistences posmiem, ir detalizēti aprakstīts “Filozofisko drupatu noslēdzošais nezinātniskais pēcvārds” (1846) - Sērens Kērkegors.

10. Mans garīgais ceļš saskan ar to, ko aprakstījis 16. gadsimta spāņu mistiķis Jānis Krusta savos traktātos “Uzkāpšana Karmela kalnā” un “Dvēseles tumšā nakts”.

11. “Cilvēks ir radīts pēc tēla un līdzības” - 1.Mozus 1:26–27.

12. “Neuztver neko par pašsaprotamu tikai tāpēc, ka: tā saka tradīcija vai raksti; tas šķiet loģiski vai ticami; tā māca tavs mentors. Bet, kad tu pats no savas pieredzes zini, ka šīs lietas ir cēlas, gudro apstiprinātas un ved uz labestību un laimi, tad pieņem tās un seko tām.” - Buda. Kalama Sutta.

    “Ticība ir tikai sēkla, un tās auglis ir tiešas zināšanas, kas iegūtas personīgajā pieredzē un meditācijā” - Buda.

13. Kā analītisko ietvaru, ko piemēroja sev un Kērkegoram, es izmantoju tipoloģiju, kas aprakstīta grāmatā “Savienība ar Dievu” — Nīls Donalds Volšs. “Communion with God”.

14. Estētiskais posms. “Vai nu - vai” (Enten - Eller). I daļa, 1843; “Posmi dzīves ceļā” (Stadier paa Livets Vei), 1845 - Sērens Kērkegors.

15. Ētiskais posms. “Vai nu - vai” (Enten - Eller), 1843. II daļa; “Posmi dzīves ceļā” (Stadier paa Livets Vei), 1845 - Sērens Kērkegors.

16. Reliģiskais posms. “Bailes un trīsas” (Frygt og Bæven), 1843 - Sērens Kērkegors (ar pseidonīmu Johannes de Silenzio).

    “Filozofisko drupatu noslēdzošais nezinātniskais pēcvārds” (Afsluttende uvidenskabelig Efterskrift), 1846 - Sērens Kērkegors (ar pseidonīmu Johannes Climacus).

    “Slimība līdz nāvei” (Sygdommen til Døden), 1849 - Sērens Kērkegors (ar pseidonīmu Anti-Climacus).

17. “Ieskaties sevī. Iekšā ir labestības avots, kas nekad neizžūs, ja jūs pastāvīgi to meklējat.” - Markuss Aurēlijs. “Sev”, 7.59 grāmata.

18. Primārā apziņa. Plašākā sevis identifikācija, pie kuras Dievs ķeras saziņā ar Mozu: “Es esmu tas, kas esmu” - 2. Mozus 3:14.

    “Es esmu” ir Dieva vārds. No visām Dieva definīcijām neviena nav tik precīzi izteikta kā Bībeles “Es esmu tas, kas es esmu” 2. Mozus grāmatas trešajā nodaļā. Ir arī citi teicieni — Aham Brahmasmi, Soham —, taču neviens nav tik tiešs kā Jehova — “Es esmu” - Šri Ramana Maharši. “Sarunas ar Šri Ramanu Maharši”, saruna 106.

    Heidegers apraksta to pašu, bet ne-teoloģiskā aspektā:

    “Vienkāršība sevī ietver pastāvīgā un diženā noslēpumu. Tā uzreiz nolaižas pie cilvēkiem, bet prasa ilgu grūtniecības laiku” - Martins Heidegers. “Lauku ceļš”, 1949.

    “Mājot [wohnen], būt mierā, nozīmē palikt pasaulē, brīvā telpā, kas aizsargā katru lietu savā būtībā. Mājošanas pamatiezīme ir sargāšana un glabāšana” - Martins Heidegers. “Būvē, mīt, domā”, 1951.

    Es redzēju, ka tīra, nemateriāla esamība ir klātbūtnes pilnība, uz kuru atsaucās Heidegers, viņš tālāk skaidro:

    “Domāt nozīmē ieklausīties klātesošā klātbūtnē: ļaut tam, kas pasaulē stāv mūsu priekšā, un vienlaikus pieņemt to ar sirdi – saglabāt to vienīgajā vietā, kur tas droši glabājas: mūsu pašu būtības domāšanā” – Mārtiņš Heidegers. “Ko sauc par domāšanu?”, 1952.

    “Mums lietas jāatstāj vienatnē, savā būtībā… Šo stāvokli mēs saucam par atrautību (Gelassenheit) no lietām” - Martins Heidegers. “Atdalīšana”, 1955.

    Interesanti, ka Heidegers pārstāsta katoļu mistiķi Meistru Ekhartu būtībā ne-teoloģiskā valodā:

    “Būt pilnam ar lietām nozīmē būt tukšam no Dieva; būt tukšam no lietām nozīmē būt pilnam ar Dievu.” - Meistrs Ekharts. “Garīgie sprediķi un prātojumi”.

19. Ticība nāvei iespējama tikai ar ticību atdalīšanai, jo tikai tad parādās atsevišķs ierobežotais “es”: “Skatieties uz šo pasauli kā tukšu. Vienmēr apzinoties, iznīcinot ticību sev, jūs varat uzvarēt nāvi. Tas, kurš tā skatās uz pasauli, nav redzams Nāves karalim” - Buda. “Sutta-nipata, 1119”.

20. “[Kāds vīrs sacīja] viņam: Saki maniem brāļiem, lai viņi dalās ar mani mantojumā. Viņš viņam sacīja: Ak, cilvēks, kas mani ir padarījis par dalītāju? Viņš vērsās pie saviem mācekļiem un teica tiem: Lai es nekļūstu par to, kas dala!” - Toma evaņģēlijs, Logia 72.

21. Tāda pieredze ir būtības būtība, par kuru runā Heidegers: “Pasaule kļūst par objektu, un cilvēks kļūst par subjektu, kas pārstāv un organizē šo pasauli. Bet šādā kārtībā tiek aizmirsta pati būtības būtība” - Martins Heidegers. “Pasaules attēla laiks”, 1938.

22. Līdzās Austrumu filozofijas būtībai dievišķās vienotības apziņa ir daudz atrodama kristīgos avotos:

    “Es esmu gaisma, kas ir visiem. Es esmu viss: viss izgāja no manis un viss atgriezās pie manis. Cērt koku, es esmu tur; pacel akmeni un tu mani tur atradīsi” - Toma evaņģēlijs, Logia 77.

    “Kas dzer no manām lūpām, tas kļūs līdzīgs man. Arī es kļūšu par viņu, un viņam tiks atklāts noslēpums” - Toma evaņģēlijs, Logia 108.

    “Es un Tēvs esam viens <…> Jūdi Viņam atbildēja: Mēs negribam Tevi nomētāt ar akmeņiem par labu darbu, bet gan par zaimošanu un tāpēc, ka Tu, būdams cilvēks, dari sevi par Dievu <…> Jēzus viņiem atbildēja: Vai tavā bauslībā nav rakstīts: Es teicu: Jūs esat dievi?” - Jāņa 10:30-34.

    “Lai viņi visi būtu viens, kā Tu, Tēvs, esi Manī un Es Tevī, lai arī viņi būtu viens mūsos” - Jāņa 17:21.

    “…jo es biju izsalcis, un jūs man devāt ēst; Es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; Es biju svešinieks, un jūs Mani pieņēmāt; Es biju kails, un jūs Mani apģērbāt; Es biju slims, un jūs mani apmeklējāt; Es biju cietumā, un jūs nācāt pie Manis <…> Patiesi es jums saku, tāpat kā jūs to darījāt vienam no šiem vismazākajiem brāļiem, to jūs to darījāt Man.” - Mateja 25:35-40.

    “Jo tāpat kā miesa ir viena un tai ir daudz locekļu, un visi vienas miesas locekļi, kaut arī daudz, ir viena miesa, tā ir arī Kristus.” - 1. Korintiešiem 12:12-14.

    “Vairs nav jūda un pagāna; nav ne verga, ne brīvā; nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū” - Galatiešiem 3:28.

    “Kad tu padarīsi abus vienus, tu kļūsi par Cilvēka Dēlu, un, ja kalnam sacīsi: Kusties, tas kustēsies” - Toma evaņģēlijs, Logia 106.

    Un tas pats ir atrodams islāma mistikā: “Es varu būt patiess, es varu būt melis - visi ir vienlīdzīgi, dažreiz esmu spilgts arābs, dažreiz esmu tumšs - visi ir vienādi. Es esmu vētra un putekļi, es esmu ūdens un uguns, mani dažreiz uzskata par cēlu, dažreiz par nelieti - visi ir vienādi” - Jalaluddin Rumi. “Divan-i Shams Tabrizi”.

    Un pie stoiķiem: “Viss savijas savā starpā, un šī saikne ir svēta… Jo pasaule ir viena no visa, un Dievs ir viens visā, un matērija ir viena, un likums ir viens” - Markuss Aurēlijs. “Sev”, 7.9. grāmata.

23. “Nabags ir nevis tas, kuram par maz, bet tas, kurš alkst vairāk” - Seneka. “Morālās vēstules Lūcīlijam”, 2. vēstule.

    “Taupība pati par sevi ir liela bagātība” - Seneka.

    “Lielākā bagātība ir spēcīgu vēlmju trūkums” - Epiktēts. “Sarunas”.

    “Kam ar maz nepietiks, tam nepietiks” - Epikūrs. “Vatikāna teicieni”, 68.

24. Buda to skaisti izteica sūtrās:

    “Pat ja cilvēkam ir palicis ļoti maz, pat ja viņam pašam trūkst, viņam tik un tā ir jādod. Jo dot trūkumā ir tas, kas nes vislielākos augļus.” - Buda. Samyutta-nikaya, 1.32.

    “Ja būtnes zinātu, kā es zinu, došanas un dalīšanas augļus, tās neēstu bez dalīšanas un skopuma traips nepārņemtu viņu prātu. Pat ja tas būtu viņu pēdējais kumoss, pēdējais malks, tās neēstu, nedaloties ar kādu, kurš ir gatavs pieņemt” - Buda. “Itivuttaka”, 26.

25. “Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti. Jo ar kādu tiesu jūs tiesājat, jūs tiksit tiesāti, un ar kādu mēru jūs lietojat, ar tādu jums tiks atmērīts.” - Mateja 7:1-2.

    “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” - Mateja 22:39; Marka 12:31; Lūkas 10:27.

26. “Kāpēc tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī nepamani? <…> Liekulis! Vispirms izvelc baļķi no savas acs, un tad tu skaidri redzēsi izvilkt skabargu no sava brāļa acs” - Mateja 7:3-5; Lūkas 6:41–42.

    “Citu kļūdas ir viegli pamanīt, bet savējās - grūti. Citu kļūdas cilvēks izkaisa kā sēnalas, bet savējās slēpj, kā prasmīgs spēlmanis slēpj slikto kaulu” - Buda. “Dhammapada”, 252.

27. “Es zinu tikai to, ka es neko nezinu, bet citi pat to nezina” - Sokrats. “Sokrata atvainošanās”.

28. “Tomēr jums ir svaidījums no Svētā un jūs zināt visas lietas… un nevajag, lai kāds jūs mācītu” - 1. Jāņa 2:20, 27.

    “…Es ielikšu viņos Savu likumu un ierakstīšu to viņu sirdīs… Un viņi vairs nemācīs cits citu… sacīdami: “Pazīstiet To Kungu”, jo viņi visi paši Mani pazīs…“ - Jeremija 31:33-34.

    “Tāpēc, Ananda, esi pats sev par lukturi, esi pats sev patvērums un nemeklē citu patvērumu; lai Dhamma (Patiesība) ir tavs lukturis, lai Dhamma ir tavs patvērums un nemeklē citu patvērumu” - Buda. Mahaparinibbana Sutta.

29. “Lauku lilija un debesu putns” - Sērens Kērkegors. Darba nosaukums un tieša atsauce uz Kalna sprediķi (Mateja 6:26–28).