Riebums

Riebums ir asa nepieņemamā atgrūšana. Aizsargājoša reakcija atgrūž to, kas tiek uztverts kā indīgs ķermenim vai dvēselei.

Jūs zināt šo sajūtu: kaut kas spiežas rīklē, rausta plecus, gribas atkāpties, izspļaut, noslaucīt no sevis. Ķermenis pats izlemj: nē, tam nav jābūt manī iekšā. Riebums nav doma un nav vērtējums. Tas ir acumirklīgs ķermeņa aizliegums, kas rodas ātrāk, nekā jūs paspējat padomāt. Tas neprasa atļauju, negaida paskaidrojumus. Vienkārši kādā brīdī kaut kas pasaulē pārstāj būt neitrāls – kļūst svešs, lipīgs, nepanesams, un visa jūsu būtība saraujas atteikumā.

Psihoanalītiķe Melānija Klaina uzskatīja, ka riebums ir primitīva aizsardzība, ar kuras palīdzību zīdainis atbrīvojas no visa, ko uztver kā draudus savam trauslajam “es”. Šī pati sajūta ir tās pašas monētas otra puse: mūsu kategoriskā nevēlēšanās. Tai nav vajadzīgi pierādījumi. Jūs neizlemjat, kas to izraisa – tā vienkārši notiek, kā šķaudīšana. Tikai šķaudīšana attīra degunu, bet tā attīra jūsu iekšējo telpu no tā, kas jums šķiet nesavienojams ar dzīvību.

Un te slēpjas galvenais paradokss: tas, kas šķiet nesavienojams, ne vienmēr ir bīstams. Tas bieži darbojas jau iepriekš, un tā slieksnis var būt noregulēts ļoti jūtīgi – vai ļoti stingri. Šajā sajūtā ir sena gudrība, bet ir arī aklums. Tā neatšķir reālus draudus no vienkārši nepazīstamā. Tā vienkārši tur robežu. Jautājums ir par to, ko jūs uzskatāt par “savu” un ko par “svešu” – un no kurienes radies šis dubultstandarts.

Riebuma ķermeni nevar apmānīt ar vārdiem. Pirms galvā paspēj izskanēt doma “kāds pretīgums”, kuņģis jau ir savilcies, kakls saspiedies, sejas muskuļi saspiedušies grimasē. Elpošana kļūst sekla – it kā jūs baidītos sevī ievilkt indīgu gaisu. Var uznākt slikta dūša, viegls reibonis, vēlme noslaucīt rokas, pat ja neesat nekam pieskāries. Āda it kā sabiezē, radot neredzamu slāni starp jums un kairinātāju.

Daži izjūt vēsumu, kas pārskrien pār muguru vai rokām – ķermenis steidzas atvirzīties, samazināt saskares laukumu. Acu zīlītes sašaurinās, skatiens novēršas. Jūs varat neapzināti atbīdīties, atliekt kaklu atpakaļ, aizspiest degunu ar pirkstiem. Visi šie žesti nav ieradums, bet sens reflekss: ja kaut ko nevar izspļaut, vismaz nevajag to ieelpot.

Ir arī mazāk pamanāmi signāli: pastiprinās siekalošanās pirms vemšanas, vai, gluži pretēji, mute izžūst. Vēdera muskuļi saspringst, it kā gatavojoties straujai izsviešanai. Tas viss ir ķermeņa darbs, kas pats rūpējas par savu tīrību. Tas neprasa, vai tas šeit ir piemēroti. Tas vienkārši dara to, kam radīts: izgrūž svešo.

Mums šķiet, ka mēs izlemjam, ko ielaist savā dzīvē un ko nē. Bet riebums atklāj šīs kontroles ilūziju. Tas negaida jūsu piekrišanu. Jūs varat patiesi uzskatīt sevi par iecietīgu cilvēku, gatavu pieņemt jebkādu atšķirību – un pēkšņi jūs saviebjat no smakas, skaņas, skata tā, ka visa jūsu apzinātā pozīcija sabrūk. Riebums parāda: ir psihes slānis, kas nepakļaujas racionāliem argumentiem.

Uzskats, kas slēpjas zem šīs sajūtas, skan aptuveni šādi: “Ja es to ielaidīšu, es būšu apgānīts. Es pārstāšu būt es pats. Es zaudēšu savu tīrību, veselumu, cieņu.” Atkarībā no tā, uz ko riebums ir vērsts – ēdiens, ķermenis, cits cilvēks, ideja – dziļumā slēpjas bailes zaudēt identitāti. Riebums aizsargā ne tik daudz veselību, cik jūsu “es” robežas. Tas saka: “Tas neesmu es. Tas ir kas cits, un es negribu, lai tas sajaucas ar mani.”

Problēma ir tā, ka šīs robežas reti tiek apzinātas. Tās tiek uzsūktas no kultūras, ģimenes, personīgās pieredzes. Tas, kas vienam izraisa riebumu, citam var būt neitrāls vai pat pievilcīgs. Psiholoģiskais uzdevums ir nevis apspiest riebumu, bet pamanīt, kuri tā izpausmes gadījumi balstās uz reālām briesmām, bet kuri – uz mantotiem aizspriedumiem. Pati sajūta nemelo, bet tās izraisītāji bieži vien vairāk stāsta par jums nekā par pasauli.

Kā tas jūtams:

• Iekšā it kā saspringst atspere – viss ķermenis grib kļūt mazāks, sarauties, pazust, lai nesaskartos ar neciešamo.
• Mēle pati atduras pret aukslējām, veidojot barjeru: ne malkam, ne vārdam nevajadzētu šķērsot šo robežu.
• Āda pārklājas ar zosādu, bet ne no aukstuma – no sajūtas, ka pats gaisa pieskāriens kļuvis lipīgs.
• Galvā iestājas tukšums, it kā prāts atslēgtos, atbrīvojot vietu tīram refleksam: «Novāc. Nekavējoties.»
• Kaut kur krūtīs vai vēderā parādās truls smagums – atraidījuma kodols, kas notur visu konstrukciju.

Iekšējais monologs:

• «Paņem to prom no manis, es negribu to redzēt, dzirdēt, just – kāpēc tas vispār pastāv?»
• «Kā to var paciest? Tas ir neciešami, es tūlīt iziešu no sevis, ja tas nebeigsies.»
• «Fu, kāda pretīga lieta, kāpēc tas vispār ir pasaulē? Kurš to izdomāja?»
• «Es negribu tam pieskarties, pat domāt par to negribu, tas apgāna mani ar savu vienkāršo klātbūtni.»
• «Kāpēc es to ieraudzīju/dzirdēju/sajutu? Tam nevajadzēja notikt, tas izjauca manu mieru.»

No malas riebums ir redzams uzreiz. Cilvēks sarauc degunu, novērš skatienu, atkāpjas, var demonstratīvi aizsegt seju ar roku vai lakatiņu. Ja avots atrodas tuvumā, viņš burtiski atkāpjas, samazinot kontaktu līdz minimumam. Sarunā viņš var pārtraukt tēmu, mainīt pozu, sakrustot rokas uz krūtīm – jebkurus žestus, kas rada šķērsli.

Akūtākos gadījumos riebums noved pie veselu vietu, cilvēku, situāciju izvairīšanās. Kāds pārstāj iet uz noteiktiem restorāniem, izvairās no sabiedriskā transporta, turas nost no noteiktām smaržām vai pieskārieniem. Ja riebums ir vērsts pret cilvēku, tas var izpausties kā auksta pieklājība, nevēlēšanās atrasties tuvumā, barjeru izmantošana (cimdi, maska, distance).

Dažkārt riebums maskējas kā izvēlīgums pret kārtību: cilvēks sāk mazgāt rokas pēc katra rokasspiediena, slaucīt virsmas, šķirot lietas. Tā nav tikai tīrības mīlestība – tas ir mēģinājums kontrolēt to, kas šķiet netīrs, lai glābtos no iekšējā diskomforta.

Riebumam piemīt milzīgs sociāls spēks. Tas ātrāk nekā jebkuri vārdi iezīmē robežas starp “savējiem” un “svešajiem”. Grupa, kuru vieno riebums pret kaut ko (pārtiku, apģērbu, paražām), saliedējas ap šo kopīgo “nē”. Tas, kurš šo riebumu neizjūt, kļūst par atstumto. Tāpēc riebums bieži tiek izmantots, lai uzturētu hierarhijas: “šis ēdiens ir zemākajiem”, “šie cilvēki ir netīri”, “šis ieradums ir pretīgs”.

Starpcilvēku attiecībās riebums ievaino daudz sāpīgāk nekā dusmas. Dusmas ir konflikts, kurā vēl var vienoties. Riebums ir spriedums: “tu manī izraisi fizisku atgrūšanu”. Tas iznīcina tuvību, jo nekādi vārdi nespēj pārliecināt partnera ķermeni, ja tas raustās no pieskāriena. Tieši tāpēc riebums ir viens no galvenajiem attiecību pārrāvumu iemesliem: tas netiek piedots, to atceras ķermenis.

Tajā pašā laikā kultūra aktīvi māca mums apspiest riebumu publiskās vietās – nesaraustīt degunu no bezpajumtnieka smakas, neatkāpties no cilvēka ar redzamu slimību. Tā ir pieklājība, bet aiz tās slēpjas iekšēja cīņa: mēs mācāmies neizrādīt riebumu, bet nepārstājam to just. Paradokss ir tāds, ka slēptais riebums izrādās vēl toksiskāks nekā atklātais – tas iesūcas intonācijās, mikrogestos, aukstumā.

Kādreiz riebums tika uztverts vienkārši kā dzīvniecisks reflekss, kas jāpārvar. Antīkie filozofi to uzskatīja par neaudzinātības pazīmi – gudram cilvēkam nevajadzētu nodrebēt no netīrumiem, viņš ir pāri ķermenim. Viduslaikos riebums vairs nebija neitrāls: to saistīja ar grēku. Grēciniekam vajadzēja izjust riebumu pret netikumiem, bet svētie, gluži pretēji, pārvarēja riebumu pret brūcēm un strutām, demonstrējot pazemību. Riebums kļuva par morālu instrumentu: tas, kas ir riebīgs, tika pasludināts par ļaunu.

Jaunajos laikos notika pagrieziens uz ķermenisko. Medicīna leģitimizēja riebumu kā aizsargmehānismu pret slimībām. Tīrība kļuva par tikumu, bet spēja just riebumu – par civilizētības pazīmi. Eiropieši sāka aktīvi ieaudzināt riebumu pret “netīrajām” tautām, attaisnojot koloniālismu. Riebums ienāca estētikā: neglītais kļuva riebīgs, bet skaistais – tīrs.

Mūsu laiks ir pievienojis jaunu slāni: mēs esam sapratuši, ka riebums var būt gan saprātīga aizsardzība, gan iracionāls aizspriedums. Mūsdienu kultūra mēģina dekonstruēt riebumu – pret ķermeniskumu, novecošanu, atšķirībām. Tajā pašā laikā skaistumkopšanas industrija un mārketings aktīvi izmanto riebumu pret “nepilnīgo”, pārdodot līdzekļus pret smaku, grumbām, traipiem. Mēs dzīvojam divkosībā: no vienas puses, mācāmies pieņemt sevi un citus, no otras – katru dienu saņemam riebuma devu pret to, kas neatbilst reklāmas ideālam.

Galvenā kustība šodien ir no vienkāršas izvairīšanās uz apzinātu izvēli. Mēs sākam redzēt, ka riebums nav sargs starp labo un ļauno, bet gan sargs starp to, ko esam gatavi ielaist sevī, un to, ko ne. Un šis sargs var būt gan gudrs, gan akls. Uzdevums nav to apspiest vai bezdomīgi tam sekot, bet gan iemācīties ar to sarunāties.

• Riebums vs Nepatika: nepatika ir vēsa un atturīga — tā ir klusa «man ar viņu nav pa ceļam», vēlme turēties tālāk. Riebums ir karsts un ķermenisks — tā ir aktīva atgrūšana, no kuras savelkas. Nepatika vienkārši attālina; riebums izgrūž no sevis.
• Riebums vs Nicinājums: abi noraida, taču no dažādiem stāviem. Riebums ir ķermenisks un no apakšas — tas ir “neielaidīšu sevī”, nodrebēšana pirms tā, kas draud apgānīt. Nicinājums ir vērtējošs un no augšas — tas ir “tu esi zemāks par mani”, auksts pašcieņas liegums. Riebums sargā ķermeņa robežu; nicinājums — statusa augstumu.
• Riebums vs Pārsātinājums: riebums noraida to, kas sākotnēji ir svešs un nepanesams. Pārsātinājums rodas no pretējā — no kārotā pārpilnības: tas, kas priecēja, ir apnicis līdz nelabumam, un tagad no tā šķebina. Riebums saka “tas nav mans”; pārsātinājums — “tā ir kļuvis par daudz”.
• Riebums vs Pretīgums: pretīgums ir riebums savā augstākajā robežā, kas novests līdz drebuļiem: nevis vienkārši “novāc”, bet “mani no tā krata”. Riebums var būt arī mērens noraidījuma vēsums; pretīgums vienmēr ir virsotnē, kad ķermenis dumpojas pilnībā.
• Riebums vs Šķebīgums: šķebīgums ir piesardzīga riebuma paveids, viss par tīrību un pieskārienu: bailes nosmērēties, paņemt rokās, saskarties ar netīro. Riebums ir plašāks un dziļāks — tā ir nepanesamā atgrūšana kā tāda, ne tikai netīrā. Šķebīgums notur distanci jau iepriekš; riebums atraujas no tā, kas jau ir skāris.
• Riebums vs Naids: abi dzen objektu prom, bet citādi. Riebums ir fizisks: kontakts jau ir noticis, un tas vēlas attīrīties, izstumt no sevis nepanesamo («aizvāciet to no manis»). Naids nenorobežojas — tas dodas pret objektu, lai to izdzēstu. Naids tuvojas, lai iznīcinātu; riebums atkāpjas, lai neielaistu sevī.
• Riebums vs Niknums: abas jūtas noraida, bet vektors atšķiras: riebums attālinās — «novāciet to no manis», smalkjūtīgi un auksti. Niknums tuvojas — «iznīcināt to», karsti un cieši klāt. Riebums novēršas; niknums metas virsū.
• Riebums vs Piktums: abas jūtas atgrūž, bet dažādi. Riebums grib distanci — novērsties, nepieskarties, lai tā nebūtu blakus; tas ir smalkjūtīgs un auksts. Piktums grib kontaktu — sacīkties, atbildēt, nolikt pie vietas; tas tiecas pie avota, nevis prom no tā. No pretīgā aiziet; uz piktuma avotu iet virsū.

Pretstats: Baudījums — piesaista — gribas to paildzināt, uzsūkt, palikt tajā ilgāk. Riebums atgrūž — gribas attālināties, novērsties, attīrīties, it kā pats ķermenis teiktu “nē, tikai ne to”.

Vairāk līdzīgu:

Kad riebuma ir pārāk daudz, dzīve pārvēršas par nebeidzamu attīrīšanos. Cilvēks norobežojas no pasaules ar veselu aizliegumu sistēmu: šos produktus nedrīkst ēst, šīs vietas nedrīkst apmeklēt, šos cilvēkus nedrīkst aiztikt. Katrs kontakts ar “netīro” izraisa paniku, un pēc tam seko mazgāšanās, vēdināšanas, izvairīšanās rituāli. Pamazām pasaule sašaurinās līdz sterilam būrim, kurā gandrīz nekas vairs nepaliek. Arī dvēseles dzīve kļūst plānāka – riebums izplatās uz paša domām, jūtām, vēlmēm. “Man nevajadzētu to vēlēties, man nevajadzētu par to domāt.” Tad riebums kļūst par cietuma uzraugu.

Otrs pols – apspiestais riebums. Kad jūs neļaujat sev just riebumu, jo “tā nedrīkst”, “jābūt iecietīgam”, “kauns baidīties”. Cilvēks pārstāj pamanīt, ka kaut kas viņam ir pretīgs, bet ķermenis tik un tā reaģē: galvassāpes, spazmas, hronisks nogurums. Apspiestais riebums klusi iznīcina robežas: jūs paciešat pieskārienus, kas jums ir nepatīkami, ēdat to, ko nevēlaties, paliekat attiecībās, kas jūs apgāna. Vēlāk tas izpaužas kā atsvešinātība, emocionāls nejūtīgums vai pēkšņi dusmu uzliesmojumi no zila gaisa.

Veselība nav galējībās. Tā ir apziņā: jā, es izjūtu riebumu, un tas mani nepadara sliktu. Var cienīt savu aizsardzību, bet neļaut tai diktēt visu pasaules ainu. Dažreiz pietiek vienkārši pamanīt: “Mans ķermenis saka nē. Bet ko saka mans prāts? Kurā ir patiesība, bet kurā – veca reakcija?”

Dažādās tradīcijās riebumam ir bijis atšķirīgs svars. Senajā Indijas kultūrā riebums ir cieši saistīts ar rituālās tīrības jēdzienu. Kastas tik ļoti izkopa robežu starp “tīro” un “netīro”, ka pieskāriens neaizskaramajam varēja apgānīt uz vairākām paaudzēm. Šī sistēma tās nesēju acīs nebija ļauna – tā šķita dabiska kā elpošana. Riebums bija sociālā līme, kas noturēja hierarhiju.

Japāņu kultūrā riebumu bieži aizstāj neveiklības un kauna sajūta par kārtības pārkāpšanu. Riebums pret netīrību šeit ir daļa no estētikas: tīrība ir ne tikai fiziska, bet arī morāla. Riebums pret nepareizām darbībām tiek ieaudzināts jau bērnībā, lai cilvēks pats sarautos no domas par harmonijas pārkāpšanu.

Kristietība piedāvāja radikālu pavērsienu: riebuma pārvarēšana kā tikums. Pieskarties spitālīgajam, pieņemt grēcinieku, neatrauties no ubaga – tajā saskatīja augstāko mīlestības izpausmi. Taču praksē riebums pret ķeceriem, pret “neticīgajiem” bieži attaisnoja nežēlību. Riebums pret grēku varēja pārvērsties riebumā pret cilvēku.

Mūsdienu laicīgajā pasaulē mēs cenšamies atdalīt estētisko riebumu no morālā. Mums māca, ka riebums pret ķermeni ir aizspriedums, bet riebums pret nežēlību – tikums. Taču robeža ir plāna: mēs joprojām varam nodrebēt, ieraugot nabadzību (estētika) vai domājot par spīdzināšanu (morāle). Kultūras konteksts nosaka, pie kā šī sajūta pielīp, bet pati spēja just riebumu paliek universāla.

Literatūra

Emīla Zolā romānā «Tērēza Rakēna» riebums dzimst no pašas tuvības satrunēšanas, kad reiz kārotie ķermeņi pārvēršas par dzīviem pieminekļiem pastrādātajam noziegumam. Mīlnieki, sasieti ar kopēju līķi, sāk saskatīt viens otra vaibstos tikai noslīkušā vaibstus, un šī atpazīšana kļūst neizturama. Zolā meistarīgi apraksta, kā fiziskā riebuma sajūta dīgst cauri kaislībai, pārvēršot guļamistabu par kapu, kur katrs žests atgādina par atmaksas neizbēgamību.

Glezniecība

Kventina Maseja «Nejaukā hercogiene» ir groteska triumfs, kur katra ādas kroka un hipertrofētā seja izaicina ierastos skaistuma priekšstatus. Mākslinieks apzināti lieto asus kontūrus un slimīgu krāsu gammu, liekot skatītājam izjust paradoksālu pievilkšanos tam, kas instinktīvi liek novērsties. Šī glezna iemūžina mirkli, kad skatiens, notverts briesmīgā veidolā, sastingst mēmā izbrīnā pašas cilvēciskās deformācijas dabas priekšā.

Mūzika

Hektora Berlioza Fantastiskās simfonijas „Raganu sabatā” mīļotās gaišā tēma tiek nežēlīgi pārveidota, pārvēršoties histēriskā, čīkstošā dejā. Caururbjošo pūšaminstrumentu un lauzto ritmu lietojums rada harmonijas sairšanas sajūtu, kur cēls tēls tiek aizstāts ar sarkastisku parodiju. Mūzika šeit darbojas kā dvēseles lūzuma spogulis, kurā skaņas tīrība ir apzināti saindēta ar izsmiekla un haotiskā ārprāta indi.

Kino

Stenlija Kubrika “Mehāniskais apelsīns” pārvērš vardarbību sterilā, gandrīz ķirurģiskā izrādē, kur riebums kļūst par piespiedu prāta attīrīšanas instrumentu. Kadri ar Aleksu, kura plakstiņi ir piespiedu kārtā nostiprināti ar metāla skavām, liek mums kļūt par šī brutālā eksperimenta līdzdalībniekiem, kur pat ļaunuma vērošana pārvēršas spīdzināšanā. Ieskatoties šajās stiklotajās acīs, mēs atklājam, kā distance starp skatītāju un ekrānu izdziest, atstājot mūs vienatnē aukstās šausmās, apzinoties, cik trausla ir cilvēcība objektīva tvērienā.

1. Ieturiet pauzi un ieklausieties ķermeņa valodā. Brīdī, kad jūs pārņem drebuļi, mēģiniet uzreiz nenovērsties. Ieturiet pauzi. Ievērojiet, ko saka ķermenis: nelabums? vēlme bēgt? aukstums? Vienkārši atzīstiet: «Es jūtu riebumu.» Nevērtējiet to kā «sliktu» vai «kaunpilnu». Tas vienkārši ir.

2. Pārbaudiet, vai reakcija ir automātiska vērtēšana. Pēc tam pajautājiet sev: vai tas patiešām ir drauds – vai tikai kas neierasts? Vai es reaģētu tāpat, ja nezinātu, ka šis ēdiens/smarža/skats tiek uzskatīts par «pretīgu»? Bieži riebums balstās uz automātisku vērtējumu, ko var pamanīt un atlaist.

3. Apzinieties, ka riebums pret sevi ir balss, kas nāk no ārienes. Esiet īpaši iejūtīgi pret riebumu, kas vērsts uz sevi. Kauns par savu ķermeni, vēlmēm vai «nešķīstajām» domām nav jūsu patiesība, bet gan kādreiz dzirdētu vērtējumu atbalss. Tā vietā, lai censtos «izmazgāties no iekšpuses», pamēģiniet izturēties pret sevi ar tādu pašu līdzjūtību, kādu jūs dāvātu nobijušam bērnam. Riebums pret sevi neprasa izraidīšanu — tas lūdz atzīšanu un saudzību.

Šis princips attiecas ne tikai uz riebumu, kas vērsts pret sevi, bet arī uz to, kas rodas, saskaroties ar ārējiem kairinātājiem. Mēdz gadīties, ka kādā vietā jums fiziski ir neizturams viss, līdz pat smaržai. Parasti tā ķermenis izrunā to, kas vārdos netika pateikts. Riebums šeit darbojas kā sabiedrotais un parāda robežu, kuru jūs uzskatījāt par pienākumu paciest. Tajā ir vērts ieklausīties, tikai pieskatot, lai tas neaizsegtu pārējo pasauli.

Ieklausīties riebumā var arī patstāvīgi, bet ieraudzīt tajā durvis kopā ar uzmanīgu citu parasti ir vieglāk. Šo attīrīšanos jums nav jāiziet vienatnē.