Pretīgums

Pretīgums ir tūlītēja visas būtības atgrūšana. No neizturamā saraujas ķermenis, jūtas un morāle, pieprasot nekavējoties novērsties.

Pretīgums nāk bez brīdinājuma. Tas neprasa atļauju. Jūs ieraugāt kaut ko — vai dzirdat, vai pēkšņi atceraties — un jūsu ķermenis saraujas ātrāk, nekā paspējat padomāt. Kaklā sakāpj kamols, mute saviebjas, jūs novēršaties, it kā glābjoties no trieciena. Bet trieciens bija — un tas ir iekšējs. Tas ir instinktīvs lēmums, pieņemts līmenī, kas ir dziļāks par vārdiem: “tam nevajadzētu nonākt manī iekšā.”

Jūlija Kristeva, franču filozofe, pēta pretīgumu kā aktu, ar kuru mēs novelkam sava “es” robežu. Tas ir viskrasākais šīs robežas novilkums. Jūs atgrūžat pirmām kārtām pašu iespēju būt ar to sajauktam. Un tajā tas atklāj kaut ko svarīgu: tas atklāj ne tik daudz to, ko jūs redzat, bet gan to, par ko jūs sevi uzskatāt. Tīrība, kārtība, cieņa — tas viss izrādās nosacījumi, bez kuriem jūsu “es” jūt sabrukšanas draudus.

Paradokss ir tajā, ka šīs sajūtas avots visbiežāk nav reālos netīrumos. Jūs to varat izjust no sveša rīcības, no skaņas, no atmiņas par nodevību. Ķermenis atsaucas tā, it kā jūs mēģinātu saindēt. Bet inde nav ārpusē. Tā ir tajā domā, ka “tā nedrīkst būt”, tajā plaisā starp gaidīto un notikušo, kuru jūs neesat gatavs pieņemt. Un tajā tas izpaužas kā jūtīgs sargs — tā pati figūra uz robežas, kas kliedz: “Stop! Tālāk nevar, citādi tu pārstāsi būt tu pats.” Ievērojiet: šis sargs zina, ko sargā, bet ne vienmēr zina, ka viņa trauksme nav pavēle bēgt, bet gan ielūgums palūkoties uz savu paša aizliegumu.

Pretīgums dzīvo ķermenī jau pirms jūs apzināties tā cēloni. Pirmais, ko pamanāt, — spazma kaut kur saules pinuma rajonā: vēdera muskuļi savelkas, it kā gatavojoties aizsardzībai. Elpa kļūst īsa, sekla, it kā jūs negribētu ielaist gaisu, ko elpo tas, kas izraisījis reakciju. Kakls savelkas — rodas slikta dūša, ķermeņa vēlme izgrūst kaut ko ārā.

Ādu pārklāj zosāda, reizēm auksti sviedri. Rokas pašas tiecas atvirzīties, radīt distanci. Jums var šķist, ka jūs tūlīt izgriezīs uz āru — un tā nav metafora, bet gan burtiska fizioloģija: kuņģis sūta signālu «viss liekais — laukā». Pat ja jūs savaldāties, ķermenis turpina trīcēt — sīkiem drebuļiem, kas skrien pār pleciem, pār mugurkaulu. Jūs jūtat, kā iekšējais skatiens fiksējas uz atgrūšanas punktu, bet viss pārējais pazūd.

Dažreiz tam pievienojas aukstums ekstremitātēs — it kā asinis atplūstu uz dzīvībai svarīgiem orgāniem, atstājot rokas un kājas tukšas. Vai, gluži pretēji, karstums — pēkšņa asins pieplūde sejā, kas padara jūs ievainojamu, pamanāmu. Jebkurā gadījumā ķermenis saka vienu: «Man te ir slikti. Es gribu aiziet.» Un šī vēlme ir pats godīgākais, kas jums ir šajā mirklī. Jūs varat nezināt, kāpēc, bet jūsu ķermenis jau zina un dara to zināmu visai savai būtībai.

Zem pretīguma gandrīz vienmēr slēpjas viens vienkāršs un dziļš uzskats: “Tā nedrīkst būt.” Tā var attiekties uz jebko: uz sapuvušu pārtiku, uz nežēlību, uz seksuālām praksēm, uz politiskiem uzskatiem. Taču ikreiz aiz ķermeniskā “fui” slēpjas doma, ka ir pārkāpts kāds likums — tīrības, kārtības, pieklājības, cilvēcības likums.

Šis uzskats darbojas kā filtrs: tā acumirklī sadala pasauli “pieļaujamajā” un “man nepieļaujamajā”. Jums šķiet, ka pretīgums pasargā jūs no tā, kas nav jūsu uzmanības vērts. Taču patiesībā tas aizsargā jūsu pasaules ainu no pārskatīšanas. Tas neļauj jums ieraudzīt, ka “nepieļaujamais” var būt daļa no realitātes — un ka realitāte neprasa jūsu atļauju.

Izpētot šo sajūtu, jūs agri vai vēlu atdursieties pret savām robežām. Jūs atklāsiet, ka pretīgums pret cita cilvēka rīcību bieži vien ir projekcija: jūs ar šausmām noraidāt viņā to, ko nespējat pieņemt sevī. Kādu impulsu, vēlmi, vājumu — kaut ko, ko reiz izspiedāt ārpus sava “es” un tagad satiekat ar izbrīnītu “nē”, saskaroties ar ārpasauli. To apzināties nozīmē spert pirmo soli ārpus automātiskās reakcijas.

Pretīgums iekšienē izvēršas kā blīvs, gandrīz taustāms vilnis. Lūk, kā tas jūtams:

• Jūs pārņem acumirklīgs, neapspriežams nelabums: kaut kas iekšienē kliedz “beidz”, vēl pirms esat sapratuši, kas tieši jūs tā aizskāris.
• Jūs jūtat, kā jūsu ķermeņa robežas saraujas — jūs burtiski saspiežaties, lai neielaistu sevī to, kas šķiet indīgs.
• Laiks it kā sastingst: visa uzmanība pievērsta pretīguma avotam, pārējā pasaule uz dažām sekundēm pārstāj eksistēt.
• Pēc pirmā viļņa nāk tukšums — jūs esat iztukšoti, kā pēc vemšanas, bet tas ir tikai tīrs, auksts atsvešinājums no notikušā.

Iekšējais monologs šādos brīžos skan aptuveni šādi:

• “Kā viņš varēja? Tas taču… Tas ir vienkārši neiespējami!”
• “Paņemiet to prom no manām acīm, es vairs nespēju uz to skatīties.”
• “Ja es to pieņemšu, kas tad ar mani notiks? Es pārstāšu būt es pats.”
• “Nē, nē, nē — es pat negribu par to domāt, izdzēsiet to no manas atmiņas.”

Šie teikumi griežas galvā bezgalīgā ciklā. Bet, ja jūs nolemjat tajos ieklausīties, jūs pamanīsiet: aiz katra “nē” slēpjas bailes — bailes zaudēt to sevis versiju, kas jums šķiet vienīgā iespējamā. Un šajās bailēs nav nekā apkaunojoša. Tā ir tikai prāta kustība, kas cenšas noturēt pazīstamo kārtību.

Tas, kas jūtams iekšienē, no ārpuses izskatās kā krasa atstumšana. Jūs novēršat skatienu, pagriežat ķermeni prom, sperat soli atpakaļ. Jūsu seja izkropļojas — pretīguma grimase, kuru gandrīz nav iespējams noslēpt: lūpas savelkas, deguns saburzās, dažreiz jūs pat pavērtat muti, it kā grasītos izspļaut kaut ko neredzamu.

Rokas var savilkties dūrēs vai, gluži pretēji, izstiepties aizsargājošā žestā — plaukstām uz priekšu, it kā jūs norobežotos. Jūs varat atbīdīt šķīvi, aizvērt logu, pāršķirt žurnāla lapu, mainīt sarunas tematu. Tas viss ir mēģinājums fiziski iznīcināt vai vismaz samazināt kontaktu ar to, kas izraisīja reakciju.

Akūtākos gadījumos jūs varat pamest telpu, pārtraukt sarunu, pārstāt atbildēt uz ziņām. Pretīgums prasa rīcību, un jūs pakļaujaties — pat ja prātā saprotat, ka reakcija ir pārmērīga. Jūs neizvēlaties, kā atbildēt; ķermenis jau ir izvēlējies jūsu vietā. Un tikai vēlāk, atdziestot, jūs pamanāt, ka jūsu uzvedība bija impulsīva, gandrīz neapzināta. Bet tās brīdī — tas ir vienīgais iespējamais veids, kā saglabāt savu veselumu.

Pretīgums ir spēcīgs sociāls signāls. Viens cilvēks, saraucis degunu pret kāda cita viedokli, var inficēt visu grupu: apkārtējās sejas arī saspringst, saruna pārtrūkst, rodas neredzama plaisa. Šī emocija novelk asu robežu starp “tīrajiem” un “netīrajiem”, starp “savējiem” un “svešajiem”, bieži vien neatgriezeniski.

Attiecībās pretīgums ir īpaši postošs. To ir grūti piedot, grūti aizmirst. Ja kāds ir izjutis pretīgumu pret jūsu rīcību vai pret jums pašiem, jūs jūtaties apgānīts, noraidīts līmenī, kas ir dziļāks par vārdiem. Un otrādi: ja jūs esat izjutuši pretīgumu pret sev tuvu cilvēku, jūs moka vainas apziņa — kā es varēju tā domāt par to, kuru mīlu?

Taču tieši tajā slēpjas arī sociāla mācība: pretīgums atsedz robežas, kuras mēs neesam gatavi pārkāpt. Tas atklāj to, kas mums ir svēts, neaizskarams. Un, ja jūs uztverat savu reakciju kā signālu, ko var pārskatīt, — jūs varat ieraudzīt, ka aiz pretīguma slēpjas ne tik daudz otra cilvēka vērtējums, cik jūsu pašu vērtību sistēma. Ieraudzīt — un, iespējams, to pārskatīt.

Cilvēce ilgi maldījās, izprotot pretīgumu. Antīkajā laikmetā to uzskatīja par miesas kaprīzi, audzināšanas trūkumu — īstam vīrietim nevajadzētu sarauties, ieraugot asinis vai iekšas. Stoiķi mācīja, ka pretīgums ir spriedums, un to var atcelt ar gribas piepūli. Viduslaiki šo emociju iekrāsoja grēka toņos: pretīgums pret miesu, pret dabiskajām ķermeņa norisēm tika uzskatīts par tikumību, svētuma pazīmi. Cilvēks, kas spēja pārvarēt pretīgumu, tika pasludināts par taisnīgo.

Jaunie laiki atnesa citu pavērsienu. Apgaismības laikmetā pretīgumu sāka uzskatīt par gaumes jautājumu — iedzimtu vai izkoptu. Filozofi strīdējās, vai sevī var izkopt pretīgumu pret netaisnību, vai tā ir dabas dāvana. Romantiķi, gluži pretēji, vērtēja pretīgumu kā augstas jūtības zīmi: tas, kurš asi izjūt pretīgo, tikpat asi izjūt arī skaisto.

Šodien esam nonākuši citā situācijā. Mūsdienu kultūra, īpaši caur sociālajiem tīkliem, ir iemācījusies ekspluatēt pretīgumu: saturs, kas izraisa drebuļus, vāc skatījumus un komentārus. Mūs pieradina sarauties no politiskajiem oponentiem, no svešiem ķermeņiem, no “nepareizas” pārtikas. Pretīgums ir kļuvis par ieroci — ātru veidu, kā iezīmēt ienaidnieku un saliedēt savu nometni. Un reizē aug apziņa: aiz šī ieroča nestāv patiesība, bet gan senas bailes no sajaukšanās. Mēs mācāmies atšķirt veselīgu atgrūšanos (no vardarbības, no nežēlības) no nosacītas, uzspiestas atgrūšanās. Domas kustība virzās no bioloģiskā refleksa uz apzinātu robežu — to, kuru mēs izvēlamies paši, nevis saņemam mantojumā no kultūras.

• Pretīgums vs Riebums: pretīgums ir riebums savā augstākajā robežā, kas novests līdz drebuļiem: nevis vienkārši “novāc”, bet “mani no tā krata”. Riebums var būt arī mērens noraidījuma vēsums; pretīgums vienmēr ir virsotnē, kad ķermenis dumpojas pilnībā.
• Pretīgums vs Šķebīgums: abas ir par ķermenisku atgrūšanu, bet dažādā liesmas augstumā. Šķebīgums ir viegls un piesardzīgs — tas ir par tīrību un pieskārienu, par «negribu to aiztikt, notraipīties». Pretīgums — tā galējā kvēle, kad griežas dūšā un visa būtne dreb. Šķebīgums saviebjas un atstumj ar diviem pirkstiem; pretīgums izgriež uz āru.
• Pretīgums vs Sašutums: abi uzliesmo pret zemiskumu un vēlas, lai tā izzustu, bet pretējos virzienos. Pretīgums vēršas iekšup un ķermeniski: pretīgais liek gārgt, gribas atrauties un attīrīties, it kā tas notraipītu. Sašutums vēršas uz āru un augšup: «kā tas vispār iespējams, tas ir nepieļaujami» — tas neatraujas, bet saslejas, gatavs protestēt un pieprasīt. Pretīgums novēršas no pretīgā; sašutums dodas virsū netaisnībai.
• Pretīgums vs Nicinājums: abi raugās uz zemisko no augšas un noraida to, bet atšķirīgi. Nicinājums ir auksts un vērtējošs — «jūs esat nenozīmīgs», tas devalvē no attāluma, nenosmērējoties. Pretīgums ir ķermenisks un karsts — «jūs esat pretīgs», tas ne tik daudz pazemo, cik atkāpjas, it kā baidītos sasmērēties. Nicinājums raugās no augšas; pretīgums — caur grimasi.
• Pretīgums vs Nievīgums: pretīgums ir miesisks un karsts: pārskrien trīsas, gribas nomazgāties. Nievīgums ir auksts un bezmiesīgs: vienkārši nav uzmanības vērts. Pretīgums atkāpjas; nievīgums iet garām.

Pretstats: Dievināšana — dievināšanā jūs ceļat otru un apbrīnojat viņu — gribas būt tuvāk, uzsūkt katru vaibstu. Pretīgumā viņš izraisa gandrīz fizisku atgrūšanos — gribas novērsties un izdzēst pat atmiņu par pieskārienu.

Vairāk līdzīgu:

Pretīgums kļūst par problēmu, ja tā ir pārāk daudz — vai arī pārāk maz, un tas nav pieejams.

Pirmajā gadījumā cilvēks dzīvo nemitīgā trīsās. Pasaule šķiet netīra, cilvēki — bīstami, paša ķermenis — kauna izdalījumu avots. Katra sastapšanās ar neierasto izraisa nelabumu, katrs kārtības pārkāpums — spazmu. Šāds cilvēks tērē milzīgu enerģijas daudzumu izvairīšanai: dezinfekcija, rituāli, vientulība. Dzīves vietā — nepārtraukta aizsardzība. Un aiz šīs aizsardzības slēpjas nepārdzīvotas bailes: bailes tikt sabojātam, sajauktam ar to, kas ir zem viņa cieņas.

Otrajā gadījumā, kad pretīgums ir nomākts, cilvēks var nepamanīt acīmredzamus robežu pārkāpumus. Viņš pacieš to, kas dabiski izraisītu atgrūšanu: nežēlību, netīrību, pazemojumu. Viņam ir grūti pateikt “nē”, aizsargāt savu teritoriju. Bieži vien tas ir saistīts ar agrīnu pieredzi, kad pieaugušie nedeva bērnam tiesības uz riebumu: “neesi briesmīgs”, “tas ir normāli”. Tad iekšējais sargs aizmieg, un cilvēks paliek neaizsargāts pret to, kas patiesībā iznīcina viņa veselumu.

Psiholoģiskā veselība ir spēja dzirdēt pretīguma balsi, nepiešķirot tai absolūtu varu. Prast pateikt “nē” — un prast laikus pamanīt, ka aiz jūsu “nē” slēpjas novecojis aizliegums, kas vairs nav vajadzīgs.

Dažādās tradīcijās pretīgumam ir bijis atšķirīgs svars. Indijas filozofijā, īpaši jogā, pretīgums (dveša) tiek uzskatīts par vienu no trim prāta pamatindēm (līdzās pievilcībai un neziņai). Tas saista apziņu, neļaujot saskatīt realitāti tādu, kāda tā ir. Joga neaicina apspiest pretīgumu, bet piedāvā to novērot kā psihes kustību, neidentificējoties ar to.

Kristietībā askētiskā tradīcija pretīgumā pret miesu saskatīja ceļu uz svētumu. Fiziskā pretīguma pārvarēšana (pret netīrumiem, slimībām, mirstošajiem) tika uzskatīta par tikumību — veidu, kā līdzināties Kristum, kurš nenoniecināja spitālīgos. Tomēr masu kultūrā pretīgums nostiprinājās kā grēka marķieris: par grēku tika uzskatīts tas, kas izraisīja pretīgumu “normālam” cilvēkam.

Senajā Grieķijā, gluži pretēji, pretīgums bija cieši saistīts ar estētiku. Filozofi atzīmēja, ka pat šausmīgais var būt mākslas priekšmets — ja tas attēlots prasmīgi. Taču ikdienā pretīgumu ierobežoja: gudrais nedrīkst padoties pretīgumam, jo tas izjauc dvēseles mieru. Šajā ziņā antīkā doma ir tuva stoicismam: pretīgums ir subjektīvs vērtējums; nav pareizi to uzskatīt par objektīvu faktu.

Šodien mēs redzam, kā kultūras normas mainās acu priekšā: tas, kas izraisīja pretīgumu mūsu vecmāmiņām (piemēram, atklāta homoseksualitāte vai noteikti pārtikas veidi), vairs nav tabu. Robeža starp tīro un netīro mainās — un līdz ar to mainās arī mūsu izpratne par sevi pašiem.

Literatūra

Romānā «Doktora Moro sala» Herberts Velss preparē pašu cilvēka cieņas būtību, nostādot lasītāju šausminošu ķirurģisku eksperimentu rezultātu priekšā. Pretīgums te dzimst no apziņas, cik viegli racionāls prāts var pārvērsties par izvirtušas vardarbības instrumentu, izdzēšot robežas starp radītāju un bendi.

Glezniecība

Hieronīma Bosa «Zemes prieku dārza» labais spārns ir blīvs, smacējošs haoss, kur katrs audekla fragments ir caurstrāvots ar morālās un fiziskās sairšanas sajūtu. Grotesku būtņu pārbagātība, kas cita citu aprij elles liesmās, rada bezgalīgas krišanas efektu, no kura nav iespējams novērst skatienu, it kā mūsu priekšā būtu atvērusies pati cilvēku netikumu iekšpuse.

Mūzika

Albana Berga opera “Voiceks” ir piesātināta ar disonansēm, kas atdarina psihikas sabrukumu un sociālo puvi, pārvēršot katru takti sāpīgā dūrienā. Orķestra audumam te apzināti ir liegts harmoniskais miers, liekot klausītājam drebēt no tā, kā skaņas imitē sēkšanu, kliedzienus un lipīgās šausmas par eksistenci pasaulē, kur cilvēcība ir galīgi nomākta ar nežēlību.

Kino

Alekseja Balabanova “Krava 200” fiksē laikmeta sabrukumu ar dokumentālas hronikas nežēlību, kur katrs kadrs ir piesātināts ar padomju astoņdesmito gadu provinces sasmakušību un bezcerību. Statisks kameras skatiens, kas nenovēršas no visneizturamākajām ainām, pārvērš skatītāju par piespiedu liecinieku absolūtai gara degradācijai, ļaujot caur šo auksto, gandrīz atrauto skatienu uz ekrānu no malas apzināties bezdibeņa dziļumu, kurā var iegrimt cilvēks, kam liegti morālie orientieri.

1. Ļaujiet trīsu vilnim pāriet, to vērojot no malas. Pirmais solis ir apstāties. Neskriet, neizspļaut, neaizvērt acis. Vienkārši ļaut vilnim pāriet. Elpot lēni caur spazmu kaklā. Ievērot, ka jūs neesat pati spazma, bet gan tas, kurš to vēro. Jūs paliekat vesels, pat tad, kad jūsu ķermenis kliedz «nē». Tas ir kliedziens par robežu — tas nenozīmē pasaules galu.

2. Atklājiet svētnīcu, ko sargā jūsu pretīgums. Otrais — pajautāt sev: “Ko īsti es aizsargāju?” Aiz pretīguma vienmēr stāv kaut kas, ko jūs uzskatāt par svētu. Atrodiet to. Varbūt tas ir jūsu priekšstats par taisnīgumu, par cieņu, par šķīstību. Aplūkojiet to. Vai tas joprojām ir jūsu? Vai arī jūs to nēsājat kā svešu apģērbu? Dažkārt pretīgums gruzd tāpēc, ka mēs esam mantojuši robežu, kuru nekad neesam izvēlējušies.

3. Atmetiet neievainojamības masku, ko jums cenšas uzlikt pretīgums. Pretīgums bieži nāk ar prasību būt «pāri tam», nejust, neiesaistīties. Taču dzīvā psihe ir iekārtota citādi: tai piemīt spēja nodrebēt. Atzīt savu ievainojamību — nav vājums, bet gan godīguma akts. Ļaujiet sev teikt: «Mani tas aizkustina. Es neesmu no akmens.» Tieši šajā atzīšanā pretīgums zaudē savu paralizējošo spēku un kļūst vienkārši par signālu.

Ja pretīgums vēršas pret jums — ja jūs izjūtat pašriebumu, iekšēju netīrības sajūtu —, nenovērsieties arī no tā. Aiz tā bieži slēpjas neizdzīvots stāsts: sen pagātnē radusies vaina, kauns, sajūta, ka neatbilstat saviem paša standartiem. Atceros, kā pēc vienas tikšanās nespēju paskatīties spogulī — un tikai vēlāk sapratu, ka noraidīju nevis sevi, bet lomu, kurai pats biju piekritis, un pašriebums izrādījās aizsardzības forma pret neīstu dzīvi. Pretīgums pret sevi — tā arī ir robeža, taču tā ir novilkta jūsu iekšienē. To pārkāpt var tikai, pieņemot to savu daļu, kuru tik ilgi atmetāt.

Var šo nodrebumu nosaukt skaļi, esot blakus tam, kurš ieraudzīs aiz tā jūsu tīrības robežu — un tas kļūs par soli, kas atgrūšanu pārvērš apzināšanā.