Šķebīgums

Šķebīgums ir aizsargājoša atgrūšana tam, kas šķiet netīrs vai lipīgs. Ķermenis pats izvairās no pieskāriena, garšas vai smaržas, sargājot savas robežas.

Vai esat ievērojuši, kā ķermenis pēkšņi saspringst vieglā spazmā — pleci paceļas, deguns saraujas, roka atraujas vēl pirms doma paspējusi noformēties? Tā ir tā. Šķebīgums nenāk kā smags vilnis, bet kā smalki drebuļi — tas čukst: «neaizskar, neņem, atkāpies». Šajā kustībā ir kaut kas sens, gandrīz pirmsvārdisks: robeža, ko mēs ceļam starp sevi un to, kas šķiet «ne tas».

Fenomenologs Moriss Merlo-Pontī teiktu, ka tā nav reakcija uz objektu, bet veids, kā pasaule mums pieskaras, un mēs jau zinām, vai vēlamies šo pieskārienu. Mūsu āda it kā kļūst plānāka, un jebkura svešķermeņa tuvošanās izraisa trīsas. Bet lūk, paradokss: šī sajūta sargā manu veselumu, bet vienlaikus padara mani par sterilas sfēras gūstekni, kur viss ir tīrs, bet nedzīvs.

Tā nav ienaidniece, bet sargs. Taču sargs, kas reizēm jauc ienaidnieku ar ēnu. Kad mēs pārāk uzticamies šai sajūtai, mēs sākam izvairīties ne tikai no netīrā, bet arī no visa, kas vienkārši smaržo pēc cita, sveša, neierasta. Tā šī sajūta pārvēršas par filtru, kas atsijā ne tikai sērgu, bet arī iespēju patiesam kontaktam.

Šķebīgums nedzīvo galvā — tas acumirklī atsaucas ķermenī. Viegla vēsuma sajūta zem krūšu kaula, savilkums kaklā, it kā jau grasītos kaut ko izstumt ārā. Nāsis nedaudz paplašinās, āda uz pakauša savelkas — jūs burtiski kļūstat mazāks, saraujaties, lai nesaskartos ar to, kas jūs satrauc.

Dažreiz šī sajūta paceļas kā tik tikko dzirdama nelabums — ne asa, bet gurda, it kā ķermenis izgaršotu apkārtējo gaisu un izlemtu: «nē, tas nav mans». Pirksti neapzināti atvirzās, jūs pat varat nepamanīt, kā atbīdījāt krūzīti vai iztaisnojāt apkakli, radot vēl vienu slāni starp sevi un pasauli.

Tas viss nav tīra bioloģija, bet gan tas, kā jūsu būtība atbild uz signālu. Ķermenis runā saraušanās un atgrūšanās valodā, un šķebīgums ir viena no tās izteiksmīgākajām balsīm. Jūs jūtaties savā ķermenī daudz skaidrāk tieši šī vieglā atgrūšanas brīdī.

Zem šķebīguma bieži slēpjas viens vienkāršs un spēcīgs uzskats: “man jāpaliek necaurredzamam, tīram, neaptraipītam.” Higiēnai ar to nav nekāda sakara. Runa ir par pārliecību, ka pieskārienus var atlasīt, izlemjot, kam ļaut sev pieskarties un kam palikt aiz sliekšņa.

Patiesībā šķebīgums ir lēmums, ko neesat pieņēmis jūs, bet gan jūsu ierastā doma. Tā skan: “tas ir netīrs, bīstams, svešs.” Un jo biežāk mēs tai ticam, jo spēcīgāk tā sašaurina pieejamo loku. Ilūzija ir tā, ka mēs izvēlamies drošību, bet patiesībā izvēlamies sašaurināšanos.

Ja ieskatāmies tuvāk, aiz šķebīguma slēpjas bailes zaudēt sevi. Izšķīst tajā, kas šķiet “netīrs”. Bet vai tīrība ir kontakta neesamība? Sterila kapsula nav brīvība. Aiz šī uzskata dzīvo apslāpēta trauksme: “ja nu es nespēšu nomazgāties, ja nu tas paliks ar mani uz visiem laikiem.” Un šķebīgums kļūst par šīs trauksmes sargu, neļaujot mums doties pretī tam, kas mūs varētu bagātināt.

Kā tas jūtams:

• It kā iekšpusē būtu neredzama plēve, kas savelkas, tuvojoties “netīrajam”, un šķiet, ka, ja pieskarsieties, plēve pārplīsīs un netīrumi iesūksies iekšā.
• Krūtīs parādās klusa, bet neatlaidīga saspiestības sajūta — it kā jūs jau būtu aizturējuši elpu, gaidot, ka tagad būs jāskrien.
• Mutē garša kļūst metāliska vai rūgtena, pat ja neesiet neko baudījuši — ķermenis jau iepriekš “nogaršo” iespējamos draudus.

Iekšējais monologs:

• “Tikai neaiztiec to ar rokām, paņem salveti vai vismaz atkāpies tālāk.”
• “Kāpēc neviens neredz, cik pretīga ir šī vieta? Kā viņi to var ēst, tam pieskarties?”
• “Ja es pieskaršos, es to pēc tam nevarēšu aizmirst — es vēl stundu jutīšu šo pēdu uz ādas, pat pēc mazgāšanās.”

Šī iekšējā balss izklausās tik pārliecinoši, ka mēs reti to apšaubām. Bet tā taču tikai atkārto vecu ierakstu — reiz mēs nolēmām, ka tas mūs aizsargā, un kopš tā laika neesam pārbaudījuši no jauna.

No malas šķebīgs cilvēks ir redzams uzreiz – pēc tā, kā viņš saviebjas, novēršas, izmanto papīra salveti kā barjeru starp sevi un durvju rokturi. Rokas cenšas nepieskarties nekam «svešam» – transporta margām, kopējiem traukiem, pat priekšmetiem, ko tikko turējis cits cilvēks.

Šķebīgums var izpausties sīkumos: jūs varat nepamanīt, kā atbīdījāt svešu krūzīti, kā ar plaukstas malu noslaucījāt galdu, dzēšot neredzamus putekļus. Vai arī to, kā jūs atsakāties nogaršot ēdienu, kas izskatās «neapetīti», nevis tāpēc, ka tas būtu bojāts, bet vienkārši tā izskata vai smaržas dēļ.

Tas ir manāms arī runā: šķebīgs cilvēks lieto tādus vārdus kā «fui», «riebeklība», «pretīgums», un dara to gandrīz automātiski. Viņa seja kļūst noslēgta, pleci pacelti – viņš it kā nēsā ap sevi caurspīdīgu skafandru, kas nelaiž iekšā nevienu puteklīti no ārpasaules.

Sabiedrībā šķebīgums bieži darbojas kā neizteikts klasifikators. Mēs instinktīvi izvairāmies no cilvēkiem, kuru izskats, smarža vai paradumi mūsos izraisa šo sajūtu. Tā šķebīgums mūs sadala «tīrajos» un «netīrajos», «savējos» un «svešajos». Un, lai gan mūsdienu pasaulē reti kurš par to runā tieši, šis dalījums dzīvo mūsu žestos un sejas izteiksmē.

No otras puses, šķebīgums var būt veids, kā saglabāt distanci. Ja nevēlaties ciešu kontaktu ar cilvēku, bet nevarat to pateikt tieši, šķebīgums ir it kā likumīgs iemesls turēties attālumā. «Es no viņa nešķebinos, man vienkārši ir nepatīkama šī vide» — tā mēs maigi apejam sarežģītas sociālas situācijas.

Bet ir arī otra puse: pārmērīga šķebīguma demonstrēšana sāpina citus. Kad jūs atraujaties no drauga pagatavota ēdiena vai ar riebumu skatāties uz viņa paradumiem, jūs sūtāt signālu: «ar tevi kaut kas nav kārtībā, tu mani atgrūd». Un šī neredzamā plēve, kurai vajadzētu jūs aizsargāt, kļūst par sienu, kas jūs šķir no citiem.

Attieksme pret šķebīgumu ir mainījusies līdz ar cilvēka izpratni par sevi. Senajās kultūrās tā bija daļa no higiēniskās intuīcijas — dabisks brīdinājums par to, kas var nodarīt kaitējumu. Taču jau antīkajā pasaulē šķebīgums sāka saistīties ar tīrības ideju ne tikai miesas, bet arī garīgā līmenī: “tīrs” cilvēks ne tikai neēd nešķīstus dzīvniekus, bet arī neizdara netīrus darbus.

Viduslaikos šķebīgums pret ķermeni un tā izdalījumiem kļuva par tikumu — tika uzskatīts, ka svētam cilvēkam ir jāizjūt riebums pret “miesu”. Vēlāk, Apgaismības laikmetā, uzsvars mainījās: šķebīgumu sāka uzskatīt par smalkas gaumes pazīmi, civilizētības apliecinājumu. Jo vairāk cilvēks ir šķebīgs, jo tālāk viņš ir no “dzīvnieciskā” stāvokļa.

Mūsdienās tīrības industrija ekspluatē šo sajūtu ar milzīgu spēku. Mazgāšanas līdzekļu, kosmētikas, pārtikas produktu reklāma ir balstīta uz solījumu “atbrīvot no visa netīrā”. Sociālie tīkli veido standartus: ēdienam jāizskatās ideāli, ķermenim — nevainojami, un jebkura novirze no sterilitātes izraisa šķebīgumu, kuru mēs vairs nenošķiram no reālām briesmām. Audzināšana mūs pieradina, ka dažas lietas “nedrīkst aiztikt”, bet reti paskaidro, kāpēc. Tā šķebīgums kļūst par instrumentu — nevis aizsardzības, bet kontroles, kas uzspiesta no ārpuses.

• Šķebīgums vs Pretīgums: abas ir par ķermenisku atgrūšanu, bet dažādā liesmas augstumā. Šķebīgums ir viegls un piesardzīgs — tas ir par tīrību un pieskārienu, par «negribu to aiztikt, notraipīties». Pretīgums — tā galējā kvēle, kad griežas dūšā un visa būtne dreb. Šķebīgums saviebjas un atstumj ar diviem pirkstiem; pretīgums izgriež uz āru.
• Šķebīgums vs Riebums: šķebīgums ir piesardzīga riebuma paveids, viss par tīrību un pieskārienu: bailes nosmērēties, paņemt rokās, saskarties ar netīro. Riebums ir plašāks un dziļāks — tā ir nepanesamā atgrūšana kā tāda, ne tikai netīrā. Šķebīgums notur distanci jau iepriekš; riebums atraujas no tā, kas jau ir skāris.
• Šķebīgums vs Nicinājums: šķebīgums ir ķermenisks — tas ir par tīrību un pieskārienu, par «negribu notraipīties». Nicinājums ir vērtējošs un sociāls — tas ir par cieņu, par «tu neesi manā lokā». Viens sargā ādu no nešķīstā; otrs — statusu no necienīgā.

Kad šķebīgums ir pārāk daudz, tas pāraug uzmācīgās bailēs no piesārņojuma. Katra virsma šķiet inficēta, katrs kontakts — drauds. Cilvēks sāk mazgāt rokas līdz apsārtumam, izvairīties no pieskārieniem līdz pilnīgai izolācijai. Dzīve pārvēršas par nebeidzamu attīrīšanās rituālu, kur šķebīgums vairs nepalīdz, bet gan moka. Sajūta, kurai vajadzēja sargāt robežu, pati kļūst par cietumu.

Bet ir arī otrs pols — kad šķebīguma gandrīz nav. Cilvēks zaudē spēju just riebumu pret patiesi bīstamām lietām: sabojātu pārtiku, netīrumiem, higiēnas pārkāpumiem. Tas var būt ne mazāk bīstami, jo šķebīgums nav tikai kaprīze, bet gan dabisks sargs, kas laikus atrauj roku no karstas plīts. Tā pilnīga neesamība ir spējas atšķirt tīro no netīrā zaudēšana, kas padara mūs neaizsargātus.

Veselīgs stāvoklis ir tad, kad šķebīgums paliek jūtīgs barometrs, bet nediktē uzvedību. Tas var nākt un aiziet kā mākonis debesīs, bet jūs pats izlemjat: vai tiešām šeit ir draudi, vai es vienkārši pārāk cieši saspiedu savu aizsardzību.

Dažādas kultūras pret šķebīgumu izturas atšķirīgi, un tas atver mums acis uz tā nosacītību. Dažās tradīcijās, piemēram, hinduismā, pastāv rituālās nešķīstības jēdziens — ne tikai ķermeniskas, bet arī saistītas ar noteiktām kastām, profesijām vai notikumiem. Šķebīgums tur ir ne tik daudz personiska sajūta, cik sociāls likums, ko nostiprinājuši gadsimti.

Eiropas kultūrā, gluži pretēji, šķebīgums ilgu laiku tika saistīts ar gaumi. Spēja izjust riebumu pret “vulgāro”, “bezgaumīgo” tika uzskatīta par aristokrātisma pazīmi. Astoņpadsmitā gadsimta filozofi sprieda, ka īsts džentlmenis nevar ēst noteiktu pārtiku, jo viņa organisms ir pārāk smalks.

Dažās kultūrās šķebīgums tiek uzskatīts par vājumu. Piemēram, nomadu vai karotāju sabiedrībās tas, kurš šķebinās ēst ar rokām, gulēt uz zemes, ņemt no kopīga katla, tiek uzskatīts par izlutinātu. Tur spēja pārvarēt šķebīgumu ir gara spēka rādītājs. Visas šīs atšķirības atgādina: tas, kas vienā kontekstā izraisa riebumu, citā var būt norma. Šķebīgums nav absolūts, bet gan tās vides spogulis, kurā esam uzauguši.

Literatūra

Romānā «Ielūgums uz nāvessodu» Vladimirs Nabokovs veido pasauli ap Cincinnatu kā viskozu, lipīgu substanci, no kuras varonis instinktīvi atgrūžas ar visu savu būtību. Šī riebība kļūst par vienīgo veidu, kā saglabāt dvēseles veselumu, kad apkārtējā realitāte pārvēršas par vulgāru, uzmācīgu izrādi. Proza šeit ir piesātināta ar fiziskas atgrūšanās sajūtu pret viltojumu, kas cenšas ieplūst caur esamības porām.

Glezniecība

Pītera Aertsena “Gaļas veikals” gāžas pār skatītāju ar pārmērīgu miesu, kur liemeņi un iekšas izgleznoti ar biedējošu, gandrīz taustāmu naturālismu. Mākslinieka prasme liek mums ielūkoties detaļās, no kurām gribas novērst skatienu, sastopot estētisko ziņkāri ar pirmatnēju pretestību trūdēšanai. Šī glezna pārvērš ikdienišķu procesu klusajā dabā, kurā robeža starp pārpilnību un iznīcību kļūst gandrīz neizturama.

Mūzika

Modesta Musorgska «Blusas dziesma» ir caurstrāvota ar kodīgu, gandrīz fiziski jūtamu nicinājumu pret sīkumaino burzmu, kas pacelta valstiskā diženumā. Asās, lēkājošās intonācijas un pēkšņās pārejas no glaimīga čuksta uz skaļiem smiekliem atspoguļo to pašu šķebīgumu, ar kādu brīvs gars raugās uz galma kņadu. Mūzika te darbojas kā palielināmais stikls, pārvēršot sīkos parazītus groteskās figūrās, kas raisa tikai rūgtu smīnu.

Kino

Deivida Kronenberga «Muša» pēta cilvēka apvalka sairšanu ar tik nežēlīgu precizitāti, ka skatītājs tiek spiests atrasties starp asu riebuma sajūtu un dziļu līdzjūtību pret bojā ejošo būtni. Kamera fiksē katru metamorfozes posmu, liekot mums vērot, kā ierastais kļūst svešs, un šajā aukstajā, atrautīgajā miesas transformācijas vērošanā dzimst iespēja ieraudzīt cilvēciskā sākuma trauslumu, ieslodzītu paša bioloģiskā fināla būrī.

1. Ieraugiet šķebīgumā nevis netīrību, bet trauksmainu ieradumu, un atgrieziet tam mēra izjūtu. Šis riebums ir celts uz trauksmes: bailes «inficēties» un «notraipīties» izaug tālu pāri reālajai higiēnai. Pārvarēt šķebīgumu — nenozīmē pārstāt to just, bet gan atdot tam īsto mērogu.

2. Novelciet robežu starp reālu risku un trauksmainu izvairīšanos. Vienkārši pamēģiniet pamanīt: kad rodas šī vieglā atgrūšana, pajautāt sev — vai šis priekšmets patiešām ir bīstams, vai arī tas tikai izraisa nepatiku? Īsts risks prasa rīcību; iedomātais barojas no izvairīšanās un mazgāšanās, kas tikai pastiprina trauksmi.

3. Ļaujiet sev uz mirkli nolikt malā «ideāli tīrā» tēlu un ieklausīties tajā, kas slēpjas aiz šķebīguma. Katra riebuma uzliesmojums bieži sargā kādu ievainojamību — bailes izrādīties nepilnīgam, bailes zaudēt kontroli. Viegli mazinot šo iekšējo prasīgumu, jūs sākat redzēt aiz šķebīguma nevis draudus, bet savu pašu vajadzību pēc drošības.

Reizēm pietiek ar vienu negaidītu pieskārienu. Paņemiet rokās to, no kā parasti atraujaties, kaut vai vecu, nemazgātu krūzi svešā virtuvē. Visbiežāk izrādīsies, ka baiļu nav nemaz, palicis tikai ieradums atrauties. Šķebīgums šeit darbojas kā plēve, ko esam uzvilkuši paši, un uzmanīgs pieskāriens to atslābina.

Protams, dažreiz šī plēvīte var sabiezēt un pārvērsties uzmācīgās bailēs, diktējot veselus rituālus, un tad vienatnē tikt galā mēdz būt grūti. Šādos brīžos ir īpaši vērtīgi dalīties tajā ar kādu — ar cilvēku, kurš nenosodīs un neuzstās, bet vienkārši būs līdzās, kamēr jūs mācāties elpot mierīgāk. Dažreiz paskatīties uz savu tīrību ar cita acīm nozīmē piešķirt šai plēvītei mazliet vairāk elastības un ieraudzīt, ka pasaule nav tik bīstama, kā likās aiz jūsu iekšējā stikla.