Naids

Naids ir sacietējis naidīgums pret cilvēku vai parādību. Auksts, nelokāms noraidījums vēlas sava objekta izzušanu.

Jūs pazīstat šo sajūtu pēc tā, kā tā sašaurina pasauli līdz vienam punktam. Līdz sejai, vārdam, atmiņai, kas nelaiž vaļā. Naids nav uzliesmojums un nav laikapstākļi. Tas ir klimats, kurā jūs dzīvojat mēnešiem, dažkārt gadiem. Tam nav vajadzīgs iemesls — tas pats kļūst par iemeslu. Filozofs Makss Šēlers to dēvēja par dziļu intenci, kas vērsta uz paša otra būtību — nevis uz viņa rīcību, bet uz to, ka viņš vispār ir. Jūs ienīstat nevis to, ko viņš izdarīja, bet to, ka viņš ir. Un tajā slēpjas tās galvenais paradokss: tā pieķēdē jūs pie objekta ciešāk nekā jebkura mīlestība. Tā dod spēku, skaidrību, mērķa sajūtu — un vienlaikus izsūc dzīvību, jo visa jūsu iekšējā telpa ir aizņemta ar vienu cilvēku, vienu aizvainojumu, vienu brūci, kas nedzīst, bet tikai sūrst.

Šajā sajūtā ir dīvains siltums — ne fizisks, bet mentāls. Jūs atgriežaties pie domas par viņu atkal un atkal, kā ar mēli pie sāpoša zoba. Katra jauna detaļa, izdomāta vai atcerēta, pielej eļļu ugunij. Tā mīl sīkumus: lūk, kā viņš paskatījās, lūk, ko teica, lūk, kā pagriezās un aizgāja. Un jo ilgāk jūs skatāties, jo vairāk šis tēls apaug ar miesu, līdz aizsedz visu pārējo pasauli. Kāpēc mēs tik spītīgi glabājam to, kas mūs iznīcina? — jautājums, kas nāk tikai uz mirkli, bet tas neļauj pie tā apstāties.

Miesā naids ir jūtams kā aukstums, sasprindzinājums, sacietējums. Žokļi ir saspiesti, pleci pacelti, elpošana sekla — jūs visu laiku esat saspringti, gatavi uzbrukumam vai aizsardzībai. Plaukstas var svīst, sirds pukstēt smagi un vienmērīgi, bez panikas, ar kaut kādu drūmu noturību. Krūtīs — kamols, kas nepāriet, it kā tur būtu sastingusi betona plāksne. Reizēm naids atsaucas ar sāpēm pakausī, kaklā, muguras lejasdaļā — ķermenis atceras apvainojumu un tur to muskuļu bruņās. Jūs varat stundām sēdēt nekustīgi, bet iekšā — vibrācija, gatavība lēcienam.

Gadās, ka naids mostas naktī. Jūs guļat un ritināt prātā atriebības scenāriju, un ķermenis sasprindzinās tā, it kā jūs tiešām grasītos piecelties un sist. Bet jūs necelaties. Tikai sirds dauzās, un jūs jūtat, kā asinis plūst uz seju — karsts vilnis, kas acumirklī nomainās ar aukstumu. Šis stāvoklis var ilgt minūtes, bet var — stundas, līdz iegrimstat nemierīgā miegā. No rīta mostaties salauzti, bet doma par viņu — jau te, jau gaida: “Šodien es atkal par viņu domāšu.”

Zem naida slēpjas skaidrs uzskats: “Viņam nav tiesību būt tādam”, “Viņam ir jācieš”, “Taisnīgums neiestāsies, kamēr viņš nemaksās”. Patiesībā tā ir ilūzija, ka naids dod jums kontroli. Tas dod pretējo: jūs pilnībā esat atkarīgi no objekta. Jūsu garastāvoklis, domas, plāni — viss griežas ap to, kurš jūs ievainoja. Jūs neesat brīvi. Naids ir cietums, kur atslēga ir tam, kuru jūs ienīstat, bet restes turat jūs paši.

Uzskats “Man viņam jāatbild” ir veids, kā nesastapties ar savām sāpēm. Tā vietā, lai justu pazemojumu, bailes, bezpalīdzību, jūs pārslēdzaties aktīvā režīmā: “Es dusmojos, tātad esmu stiprs”. Bet zem šī spēka ir tukšums. Naids aizlāpj caurumu, bet neaizpilda to. Tā ir maska, aiz kuras slēpjas nespēja kaut ko mainīt. Un jo vairāk jūs ieguldāt naidā, jo mazāk spēka paliek jūsu pašu dzīvei.

Kā tas ir jūtams:

• Smagums krūtīs, līdzīgs akmenim, kas neļauj pilnībā ieelpot, un jūs pieradāt elpot sekli, līdz galam neieelpojot.
• Niezoša vēlme sodīt — nevis ar prātu, bet ar visu ķermeni; gribas viņam sāpēt, un šī vēlme dedzina no iekšpuses.
• Savāds baudījums no tā, ka varat ienīst — pārākuma, skaidrības, taisnības sajūta: jūs redzat viņa patieso seju, bet citi — nē.
• Nogurums, līdzīgs izdegšanai: pastāvīgs sasprindzinājums izsūc enerģiju, un pat atpūta nenes atvieglojumu.

Iekšējais monologs:

• «Es atkal un atkal ritinu to ainu, un katrs atkārtojums pievieno jaunu detaļu, jaunu brūci, un es nespēju apstāties».
• «Kāpēc viņš uzdrošinājās tā ar mani rīkoties? Kā viņš vispār var dzīvot un smaidīt, kad es ciešu?»
• «Ja es varētu viņu iznīcināt — ar vārdu, skatienu, sitienu, — tad es beidzot nomierinātos».
• «Es nepiedošu. Nekad. Pat ja viņš atvainosies, tas neko nemainīs — viņš jau to izdarīja, un es atcerēšos līdz nāvei».

Cilvēki apkārt pamana, ka jūs bieži pieminat vienu un to pašu cilvēku – sarunās, sūdzībās, atmiņās. Jūs varat runāt par viņu ar ledainu dusmību vai ar indīgu ironiju. Kad viņa vārds uzpeld, jūsu seja mainās: žoklis sastingst, skatiens kļūst ciets. Jūs izvairāties no vietām, kur varētu viņu satikt, vai gluži pretēji – meklējat tikšanos, lai demonstrētu savu nicinājumu. Naids padara jūs piesardzīgu: jūs sekojat viņa sociālajiem tīkliem, uzzināt jaunumus caur paziņām, analizējat viņa vājās vietas.

Ikdienā naids izpaužas kā hroniska aizkaitināmība. Jūs uzbrūkat tuviniekiem, rupji izturaties pret nejaušiem garāmgājējiem, kļūstat cinisks un ass. Jūsu naida apļi izplatās tālu: jūs ne tikai ciešat pats, bet arī inficējat ar savu stāvokli tos, kas ir blakus. Draugi var nogurt klausīties vienus un tos pašus stāstus, partneris – justies kā jūsu dusmības ķīlnieks. Naids izolē: tas padara jūs vientuļu savā taisnībā.

Naids reti paliek tikai personisks. Tas ieaug attiecībās: jūs meklējat sabiedrotos, tos, kas arī “visu sapratuši” par ienīsto objektu. Jūs kopā baudāt apvainojumus, apstiprinot viens otram taisnību. Tas rada spēcīgu grupas saikni — “mēs pret viņu”. Taču šāda kopība pastāv tikai uz kopīgā ienaidnieka pamata. Ja ienaidnieks pazūd, saikne sabrūk, un paliek tukšums. Tāpēc naids, paradoksālā kārtā, saglabā sociālo grupu, neļaujot tai izirt.

Sabiedrībā naids bieži tiek leģitimizēts ar ideoloģijas palīdzību: “viņš ir tautas ienaidnieks”, “viņa ir nodevēja”, “viņi ir svešie”. Kolektīvais naids ļauj nejust personiskas sāpes, tas dod gatavu scenāriju: pastāv ļaunums, un tas ir jāiznīcina. Taču aiz tā vienmēr slēpjas kaut kas trauslāks — bailes, neaizsargātība, nespēja izturēt nenoteiktību. Sociālie tīkli ir veidoti tā, lai barotu naidu: īsi ziņojumi, anonimitāte, algoritmi, kas rāda to, kas kaitina. Jūs kļūstat par ķīlnieku plūsmai, kas katru dienu piedāvā jaunu iemeslu dusmām.

Kādreiz naids tika uztverts kā dabiska un pat varonīga reakcija. Arhaiskajās kultūrās asinsatriebība bija pienākums, bet naids pret ienaidnieku — lojalitātes zīme savai ciltij. Senie filozofi (piemēram, Seneka) atšķīra dusmas kā uzliesmojumu no naida kā noturīga stāvokļa, uzskatot to par dvēseles slimību. Viduslaiku kristietība pasludināja naidu par nāves grēku, taču viegli novirzīja to uz ķeceriem un citticīgajiem — par grēcīgu tika uzskatīts tikai naids pret tuvāko, bet ne pret ticības ienaidnieku.

Jaunie laiki atnesa racionālā naida ideju: jūs varat ienīst netaisnību, tirāniju, apspiešanu — un tas tika uzskatīts par cēlu. Apgaismība centās atdalīt “taisnīgās dusmas” no personīgās ļaunprātības, taču praksē robeža vienmēr bija izplūdusi. 20. gadsimts parādīja kolektīvā naida postošo spēku: nacisms, genocīdi, pilsoņu kari. Pēc Holokausta cilvēce aizdomājās: vai var atļaut sev pilnībā ienīst kādu? Šodien mēs dzīvojam paradoksā: kultūra aicina uz iecietību, bet nedod instrumentus, kā pārdzīvot savas dusmas. Sociālie tīkli un ziņu plūsmas ir veidotas uz sašutuma; naids ir kļuvis par preci, par kuru cīnās uzmanība. Mēs esam nonākuši situācijā, kad mums māca neienīst, bet katru dienu baro ar iemesliem naidam.

• Naids vs Atriebīgums: naids ir stabils objekta noraidījums kā tāds, vēlme, lai tā nebūtu. Atriebīgums ir konkrētāks un aktīvāks: tam vajag atdot sāpes, nokārtot rēķinus par noteiktu aizvainojumu — tas jau ir plāns, nevis tikai jūta. Var ienīst, neko nedarot; atriebīgums ir vērsts uz triecienu.
• Naids vs Cietsirdība: naids ir vērsts uz objektu un vēlas tā iznīcināšanu — tam ir adrese. Cietsirdība ir bezadreses: tā ir vispārēja sacietēšana, siltuma un līdzjūtības zaudēšana pret pasauli pēc sāpēm. Naids deg pret kādu; cietsirdība ir auksta pret visiem.
• Naids vs Niknums: naids ir auksts un ilglaicīgs — tas dzīvo gadiem, atceras, plāno, gaida. Niknums ir karsts un īss: uzliesmoja — sadedzināja — nodzisa. Naids ir ledus, niknums — sprādziens; tie nereti strādā pārī, bet sajaukt tos nav iespējams: naids ir pacietīgs, niknums neprot gaidīt ne sekundi.
• Naids vs Sašutums: sašutums ir vērsts uz rīcību vai parādību un norimst, kad taisnīgums ir atjaunots; naids ir stabili vērsts uz pašu objektu un vēlas tā iznīcināšanu.
• Naids vs Nepatika: abi ir par otra noraidīšanu, taču dažādā spēkā. Nepatika ir viegla un vēsa: vienkārši «nav mans cilvēks», gribas turēties pa gabalu. Naids ir smags un karsts: tas piekaļ pie objekta un alkst tā iznīcināšanas. Nepatika pabīda nost; naids neatlaiž.
• Naids vs Riebums: abi dzen objektu prom, bet citādi. Riebums ir fizisks: kontakts jau ir noticis, un tas vēlas attīrīties, izstumt no sevis nepanesamo («aizvāciet to no manis»). Naids nenorobežojas — tas dodas pret objektu, lai to izdzēstu. Naids tuvojas, lai iznīcinātu; riebums atkāpjas, lai neielaistu sevī.
• Naids vs Nicinājums: nicinājumā objekts ir devalvēts: tas ir zemāks, un tāpēc ar to nav jācīnās. Naidā tas, gluži pretēji, ir nozīmīgs — tāpēc tas arī iesaistās cīņā. Naids cīnās; nicinājums auksti nosoda.
• Naids vs Piktums: piktums ir silts, kustīgs un parasti īslaicīgs — uzliesmoja iemesla dēļ un nosēdās. Naids ir auksts, noturīgs un tēmēts: tas gadiem glabā konkrētu objektu un grib tā pazemošanu vai bojāeju. Sapikt var arī uz mīļoto un pēc minūtes apskaut; naids apskaut neļauj — tas noslēdz sirdi cieši. Piktums ir laikapstākļi; naids — klimats.
• Naids vs Dusmas: dusmas ir situatīvas — tās uzliesmo šeit un tagad un nodziest, kad draudi ir garām. Naids ir dusmas, kas atdzisušas un sacietējušas: tās vairs nav par rīcību, bet par pašu objektu, un to gribas nevis apslāpēt, bet izdzēst. Un lūk, slazds: dusmas atlaiž, bet naids piesaista — auklējot to, jūs atdodat otram pastāvīgu vietu sevī. Naids nozīmē būt nebrīvam no tā, ko ienīsti.

Pretstats: Draudzīgums — tiecas pie cilvēkiem ar siltumu un atvērtību, vēlot viņiem labu. Naids ir pretēja kustība: tas noraida un vēl ļaunu, saskata pretīmnācējā ienaidnieku, un sirds aizveras un pārakmeņojas.

Vairāk līdzīgu:

Kad naida ir pārāk daudz, tas pārņem visu iekšējo telpu. Cilvēks pārstāj priecāties, viņa intereses sašaurinās līdz vienam objektam, viņš nespēj pārslēgties pat drošā vidē. Naids kļūst par fonu, uz kura viss pārējais izbalē. Tas izsmeļ psihi: pastāvīgs stress noved pie bezmiega, galvassāpēm, psihosomatiskām slimībām. Cilvēks var pat nepamanīt, cik ļoti viņš ir noguris, jo naids dod enerģiju — mobilizējošu, bet postošu, kā adrenalīns, kas neļauj aizmigt, pat tad, kad ķermenis krīt no kājām.

Otrā polā — pilnīga naida apspiešana. Cilvēks jau no bērnības sev nav ļāvis dusmoties, uzskata jebkuru agresiju par kaunpilnu. Viņš nejūt naidu, pat ja tiek nodots. Drīzāk viņš ieslīgs vainas apziņā, sevis vainošanā, depresijā. Dzīve bez naida izklausās labklājīga, bet, ja tas ir dziļi izspiests, tas izsūcas ķermenī vai sarkasmā, cinismā, vai maigā, bet pastāvīgā aizkaitinājumā pret visu pasauli. Apspiestais naids nepazūd — tas kļūst par nedzirdīgu pamatu, uz kura neko nevar uzbūvēt. Starp šiem poliem ir dzīvs cilvēks, kurš reizēm izjūt naidu, pamana to, bet pilnībā ar to neidentificējas. Viņš var teikt: «Dusmas ir, bet es vairs nekaujos ar to, kurš mani ievainoja.»

Dažādu laikmetu filozofi naidā saskatījuši mīklu. Antīkie domātāji to aprakstīja kā vēlmi iznīcināt otru, atbildot uz nepelnītu pazemojumu — taču viņi arī pamanīja, ka naids var ilgt ilgāk nekā dusmas un nepazīt piesātinājumu. Budismā naids ir viens no “trim prāta indēm” kopā ar iekāri un neziņu; tas tiek uzskatīts par galveno ciešanu cēloni, un darbs ar to ir to izšķīdināt, līdz parādās mīloša laipnība. Kristīgajā tradīcijā naids pret cilvēku ir tuvākmīlestības baušļa pārkāpums, bet naids pret grēku — tikums. Šī dualitāte mocīja sirdsapziņu: kā ienīst grēku, nepārnesot naidu uz pašu grēcinieku?

20. gadsimta eksistenciālismā naids tika izprasts kā veids, kā izvairīties no brīvības: kad es ienīstu, es neizvēlos savu nākotni, es reaģēju uz pagātni. Sartrs teica, ka “elle ir citi”, ar to domādams nevis naidu, bet gan neiespējamību tikt redzētam citādi, kā vien caur svešu skatienu. Taču naids ir galēja šādas “sastingšanas svešā skatienā” forma. Psihoanalīzē naids tika saistīts ar narcistisku traumu: jūs ienīstat to, kurš iznīcinājis jūsu priekšstatu par sevi. Aiz naida vienmēr slēpjas ievainota pašmīlestība, kas nespēj atzīt, ka otrs izrādījies stiprāks vai vienkārši citāds.

Literatūra

Emīlijas Brontes romānā «Vētraina augstiene» naids kļūst par vienīgo veidu, kā saglabāt saikni ar to, kas neatgriezeniski zaudēts. Hītklifs pārvērš savu dzīvi par atriebības instrumentu, kur katra darbība ir mēģinājums pārrakstīt pagātni, iznīcinot tagadni. Šis niknums tikai izkristalizējas, pārejot nākamajai paaudzei kā drūms, neizbēgams mantojums.

Glezniecība

Fransisko Gojas “Cīņa ar nūjām” attēlo divus cilvēkus, sastingušus bezjēdzīgā un nežēlīgā konfrontācijā tukšas ainavas vidū. Viņu kājas dziļi iegrimušas zemē, liedzot iespēju atkāpties vai mainīt notikumu gaitu, pārvēršot cīņu par nebeidzamu savstarpējas iznīcināšanas procesu. Drūmie, zemes toņi un izkropļotās figūras uzsver, ka šajā cīņā nevar būt uzvarētāja – tikai lēna viena otra aprīšana tumsā.

Mūzika

«Credo in un Dio crudel» no Džuzepes Verdi operas „Otello” skan kā ledus manifests, kur katrs orķestra akords pasvītro Jago cinismu. Baritons, pārejot no pieglaimīga čuksta līdz triumfējošai rēkoņai, zīmē portretu prātam, kas atradis savu patiesību visa cilvēciskā noliegšanā. Tas ir muzikāls naida iemiesojums, kas barojas no pašas esamības struktūras, pasludinot nežēlību par vienīgo visuma likumu.

Kino

Matjū Kasovica «Naids» fiksē pulsējošu saspīlējumu Parīzes nomalēs, kur katrs kadrs, uzņemts asā melnbaltā kontrastā, pareģo neizbēgamu sabrukumu. Kamera, it kā ieslēgta šaurā betona kastu labirintā, seko varoņiem pa slēgtu apli, kur dusmas tiek nodotas no viena otram kā elektrisks lādiņš, neatstājot vietu izejai. Ielūkojoties šajā sastingušajā ritmā, kas gaida finālu, var redzēt, kā mākslinieciskā forma ļauj atrauti vērot naida postošo dabu, neļaujot tai pieskarties jūsu iekšējai pasaulei.

Kam patiesībā tiek no jūsu naida? Šis jautājums neliek mieru, ja godīgi tajā ieskatās.

1. Atzīstiet, ka naids nogurdina jūs, nevis soda pāridarītāju. Naids ir inde, ko dzerat pats, gaidot, ka nomirs otrs. Tas prasa milzīgu enerģiju, laiku, uzmanību. Pamēģiniet saskaitīt: cik stundu esat pavadījis, garīgi sarunājoties ar to, ko nīstat? Cik atriebības scenārijus esat izskatījis galvā? Cik naktis neesat gulējis, pārdomājot aizvainojumu? Šī cena neattaisno neviena vainu — tā tikai parāda, ka naids nesoda ienaidnieku, bet nogurdina jūs.

2. Izpētiet ievainojamību, kas slēpjas aiz naida. Zem tā ledainās garozas gandrīz vienmēr slēpjas kaut kas vēl ievainojamāks: aizvainojums, kas nav izraudāts, bailes, ka vairs neviens jūs nemīlēs, kauns par savu bezspēcību. Ja jūs spēsiet paskatīties zem tā — nevis nosodīt, bet vienkārši pamanīt, — tā tvēriens atslābs.

3. Pārtrauciet barot naidu un vienkārši atzīstiet tā klātbūtni. Nav jāpiespiež sevi piedot. Piedošana nav iespējama pēc pavēles. Bet var pārstāt liet eļļu ugunī: neatgriezties pie atriebības scenārija, nemeklēt ziņas par viņu, neapspriest viņu ar draugiem. Dot sev atelpu kaut vai uz vienu dienu — un pamanīt, kā pasaule kļūst mazliet plašāka. Nemēģiniet «atbrīvoties» no naida — tā ir cīņa, kas to tikai nostiprinās. Vienkārši atzīstiet: «Es šobrīd ienīstu. Un tas nav vienkārši.»

Vēl joprojām acu priekšā stāv tas mirklis, kad es pēkšņi aptvēru: mans naids mani satur daudz ciešāk, nekā es — to, un šis rūgtais atklājums kļuva par atbrīvošanos.

Bet ne vienmēr atbrīvošanās nāk vienatnē. Dažreiz atslābināt šo tvērienu citas personas klātbūtnē izrādās vienīgais veids, kā atkal sajust gaisu. Ne tāpēc, ka kāds dos padomu, bet tāpēc, ka dalīta nasta kļūst vieglāka, un klusums kopā ar cilvēku, kuru jūsu niknums nebaida, — dziedina patiesāk par jebkuriem vārdiem.