Vienaldzība

Vienaldzība ir likmes un iesaistes trūkums: līdzens “vienalga”, kurā notiekošais ne pievelk, ne atgrūž.

Vienaldzība ir atsaucības trūkums. Ne sāpes un ne prieks, bet vienmērīgs “man vienalga”: notiekošais nepievelk un neatgrūž, it kā starp jums un dzīvi būtu nostājies matēts stikls. Citi stāvokļi iekrāso pasauli — dusmas sarkanā, bailes trauksmainā, prieks gaišā; tā to izbalē līdz pelēkam.

Bet te slēpjas dakša, kas nosaka visu. Ir miris stāvoklis — nejūtīgums, aiz kura pārdzīvojums nav izzudis, bet sasalis: cilvēks pārstājis atsaukties, jo tas kļuvis pārāk sāpīgs. Un ir dzīva atrautība — miers tam, kuru nekas nevaldzina ne tāpēc, ka viņš būtu noslēdzies, bet tāpēc, ka viņš ir brīvs. No ārpuses tie ir līdzīgi kā divi ūdens pilieni: abos — klusums, nesatraucamība, vētru neesamība. No iekšpuses tie ir pretēji. Viens — siena, caur kuru nekas neiziet. Otrs — plašums, caur kuru viss iziet, neko neskarot.

Gandrīz viss, kas mūs satrauc vienaldzībā, ir par pirmo. Un gandrīz viss, ko mēs meklējam, sakot “es gribētu mierīgāk”, ir par otro. Atšķirt sevī vienu no otra — jau puse no darba.

Vienaldzīgā ķermenis it kā ir pieklusināts. Nav ne baiļu sasprindzinājuma, ne dusmu karstuma, ne prieka viegluma — tonuss ir vienmērīgs un pazemināts, it kā iekšienē būtu samazināts skaļums. Pleci nav pacelti un nav iztaisnoti, elpošana ir sekla un nemanāma, seja mierīga līdz tukšumam.

Raksturīgs žests — plecu paraustīšana: “nu un ko”. Kustības kļūst automātiskas, bez tajās ieguldītas enerģijas; cilvēks ēd, staigā, atbild, bet tas viss — pusspēkā, it kā tukšgaitā. Skatiens slīd, nepieķeroties: tur, kur cits sastingtu, ieurbītos, nodrebētu, — vienaldzīgais iet garām, un nekas neatstāj pēdas.

Un tomēr, ja zem šīs vienmērības slēpjas nevis miers, bet sasaldēta sajūta, ķermenis reizēm izdod patiesību: pēkšņs smagums, kamols kaklā uz līdzenas vietas, trula nogurums, ko nevar izskaidrot ar slodzi. Notrulinājums prasa spēkus — turēt sajūtu zem apslāpējuma ir enerģētiski patērējoši, pat ja šķiet, ka “vienkārši neko nejūti”.

Vienaldzība visbiežāk nav jūtu trūkums, bet gan aizsardzība pret tām. Kad pārdzīvot kļūst neizturami – pārāk daudz sāpju, pārāk ilgi, pārāk bez izejas –, psihe dara vienīgo, ko spēj: samazina skaļumu. Atsāpināšana ir žēlsirdīgāka par izmisumu. Nejust neko – tas ir veids, kā pārdzīvot to, ko nevar izjust līdz galam un palikt veselam.

Zem mirušās vienaldzības gandrīz vienmēr slēpjas uzskats, kas ir izciests, nevis izdomāts: just ir bīstami. «Ja es atkal atvēršu sirdi – to atkal saplosīs», «tik un tā neko nevar mainīt, tad kāpēc vēlēties», «man neviens un nekas nav vajadzīgs» – tas nav dabisks aukstums, bet gan ieilgusi rēta. Cinisms, atrautība, «man vienalga» bieži vien ir bruņas, kas reiz uzvilktas nepieciešamības dēļ un ieaugušas ādā.

Bet ieskatieties tajā, kas ir zem bruņām. Atsāpināšana nenogalina jūsu spēju just – tā to sasaldē. Dzīvais tur ir, vesels, tikai paslēpts zem garozas, kā sēkla zem sasalušas zemes. Un tas ir svarīgāk, nekā šķiet: tas nozīmē, ka uzdevums nav «piespiest sevi just» (mirušo nevar atdzīvināt ar piepūli), bet gan padarīt apstākļus pietiekami drošus, lai sasalušais atkūst pats. Siltums, nevis pavēle. Spēja būt dzīvam nekur nav pazudusi – tā ir jūsu, tā gaida.

No iekšienes vienaldzība ir klusa atkāpšanās no savas dzīves. Jūs esat klāt, bet it kā aiz stikla: redzat, dzirdat, saprotat — un nekas jūs neskars.

Kā tas jūtams:

• Pelēks filtrs: Pasaule nav ne slikta, ne laba, tā vienkārši ir nekāda. Krāsas ir, bet tās neaizskar.
• Vilces trūkums: Nekas nevelk un nekas neatgrūž. Izvēle «darīt vai nedarīt» tiek izlemta nevis vēlmes, bet inerces vadīta.
• Vienmērīga distance: Pat tas, kam vajadzētu sāpināt vai iepriecināt, nonāk it kā no tālienes, apslāpēts.

Iekšējais monologs vienaldzībai ir ārkārtīgi skops:

• «Nu un ko.»
• «Kāda starpība.»
• «Man vienalga.»

Ieklausieties šajā «vienalga» — un saskatiet, no kurienes tas nāk. Reizēm aiz tā slēpjas nogurusi noslēgtība: «es vairs negribu gribēt, jo gribēt ir sāpīgi». Bet reizēm — reti, taču gadās — aiz tiem pašiem vārdiem slēpjas īsts miers: «man vienalga, jo es tāpat esmu vesels, un man nekas nav jāpievieno, lai būtu». Pirmais «vienalga» ir saspiests un truls. Otrais — plašs un viegls. Un tas, kas jūs esat zem jebkura no tiem, nav ne pelēks, ne miris: tā ir tā dzīvā klusība, ko mirušā vienaldzība tikai atdarina, bet dzīvā — atklāj.

No malas vienaldzība ir nolasāma pēc tā, ko cilvēks nedara. Viņš nestrīdas un nepriecājas, neaizstāv un necenšas sasniegt. Uz jautājumu “ko tu gribi?” viņš parausta plecus. Darīšanas tiek veiktas formāli, “lai atstātu mierā”; tur, kur agrāk bija azarts vai vismaz centība, — vienmērīga vienaldzība pret rezultātu.

Attiecībās tas izpaužas kā vēsums, ko tuvie izjūt asāk par jebkuru strīdu. Vienaldzīgais neaizcērt durvis — viņš vienkārši pārstāj atsaukties: nejautā, nedusmojas, nepriecājas par satikšanos. No šejienes nāk rūgta patiesība: aizvainojošāk par dusmām ir vienaldzība, jo dusmas vēl saka “tu man esi svarīgs”, bet vienaldzība saka “tevis man it kā nav”.

Ievērojiet to sevī, ja atpazīstat: bieži vien cilvēks nav izvēlējies kļūt auksts. Viņš vienkārši attālinājās no tā, kas sagādāja sāpes, — soli pa solim, — līdz atklāja, ka ir attālinājies no visa uzreiz, gan no sāpēm, gan no dzīves.

Pret vienaldzību kultūra izturas bargāk nekā pret gandrīz jebkuru «sliktu» sajūtu. «Baidieties no vienaldzīgajiem — ar viņu klusējošu piekrišanu uz zemes tiek izdarīta nodevība un slepkavība», — rakstīja Bruno Jasenskis. Elijs Vīzels teica, ka mīlestības pretstats nav naids, bet gan vienaldzība; dzīvības pretstats nav nāve, bet gan vienaldzība. Naidā pret otru vēl ir viņa esamības atzīšana; vienaldzībā viņu it kā izsvītro.

Un tomēr nosodīt vienaldzīgo nozīmē neredzēt, no kurienes tā rodas. Masveida vienaldzība biežāk izaug nevis no ļaunprātības, bet no pārslodzes: kad nelaimju ir pārāk daudz un tās visas ir tālu, psihe aizsargājas, atslēdzot atsaucību, citādi neizdzīvot. Mēs esam radīti just līdzi tam, ko redzam blakus, — nevis miljoniem ziņu lentē. Mūsdienu cilvēka hroniskā vienaldzība lielā mērā ir tulzna, ko sirdī radījis nepanesamais svešu sāpju apjoms.

Ir vērts sev godīgi pajautāt: kur mans «man vienalga» ir gudra robeža, bet kur — klusa kapitulācija? Dažreiz pārstāt atsaukties nozīmē saudzēt sevi. Bet dažreiz — nemanāmi nodot to, kas mums patiesībā ir dārgs.

Spēja kļūt nejūtīgam ir sens aizsardzības mehānisms. Dzīvnieks, nonācis bezizejas situācijā, sastingst un “izslēdzas” — tā ir pēdējā aizsardzības līnija, kad bēgt un cīnīties vairs nevar. Cilvēka jūtu notrulināšanās nāk no tās pašas saknes: kad pārdzīvojums draud sagraut, psihe upurē jūtīgumu, lai izdzīvotu. Vienaldzība šajā ziņā nav netikums, bet gan anestēzija, ko organisms uzliek sev pašam.

Taču vide, kurā mēs dzīvojam, ir pārvērtusi šo reto avārijas pasākumu par hronisku fonu. Mūs no rīta līdz vakaram bombardē ar kairinātājiem, no kuriem katrs kliedz “reaģē!”: ziņas, paziņojumi, svešas drāmas, trauksmes reklāmas. Nervu sistēma, nespējot atsaukties uz visu, dara vienīgo saprātīgo — notrulinās. Pārsātinājums pārvēršas vienaldzībā: lai nesaplīstu no pārbagātības, mēs maksājam ar jūtīgumu. Un ir vērts pajautāt: vai mans vēsums patiešām ir par to, ka man nekas nav dārgs, — vai arī par to, ka mani gadiem ilgi ir mācījuši reaģēt uz pārāk daudz ko, un sirds vienkārši ir nogurusi atsaukties?

• Vienaldzība vs Apātija: apātija ir par nav spēka: gribētu, bet nevari, viss dziest, ieskaitot ķermeni, un tas bieži tiek sāpīgi pārdzīvots kā zaudējums. Vienaldzība ir par nav likmes: spēki var būt, bet nekas nepievelk, jums vienkārši ir vienalga. Apātija — izlādējies akumulators; vienaldzība — darbspējīgs mēraparāts, kam nav ko rādīt.
• Vienaldzība vs Garlaicība: garlaicība ir nemierīga un izsalkusi — “viss ir bezgaršīgs, bet es gribu, lai aizķer”, tā smok tukšumā un meklē. Vienaldzība ir mierīga un savā ziņā paēdusi — tā neko nemeklē, jo neko arī negrib. Garlaikotais mokās bez stimula; vienaldzīgajam stimuls nav vajadzīgs.
• Vienaldzība vs Pazemība: pazemība pieņem to, ko nevar mainīt, — bet turpina mīlēt un vērtēt, tikai atlaidusi kontroli; tajā ir siltums un piekrišana. Vienaldzība neko nepieņem un neko neatlaiž — tā vienkārši nav iesaistīta. Pazemība saka “jā” dzīvei tādai, kāda tā ir; vienaldzība nesaka ne “jā”, ne “nē”.
• Vienaldzība vs Pārsātinājums: pārsātinājums ir “jau par daudz, vairs nevaru”: tas, kā bija pārpilnībā, tagad atgrūž. Vienaldzība ir maigāka un neitrālāka — tā neatgrūž, tai vienkārši ir vienalga. Pārsātinājums — pārēdies, kuram riebjas; vienaldzīgais — tas, kuram nemaz negribējās.
• Vienaldzība vs Rāmums: lūk, vissvarīgākā robeža — šos divus jauc visbiežāk. Gan tur, gan tur ir kluss un nesatricināms. Bet rāmums ir pilns un atvērts: miers nav no tā, ka esat noslēgušies, bet no tā, ka nekam nepretojaties, un dzīve brīvi plūst jums cauri. Vienaldzība (mirusī) ir tukša un slēgta: klusums nav no atvērtības, bet no norobežošanās. Pārbaude vienkārša: ja līdzās klusumam ir siltums un dzīvīgums — tas ir rāmums; ja aukstums un kurlums — vienaldzība.
• Vienaldzība vs Iztukšotība: iztukšotība ir «bija un izsmēlās»: pēc zaudējuma, izdegšanas, milzīga sasprindzinājuma iekšā palicis dobjš tukšums, un tas sāp. Vienaldzība ir līdzenāka un sausāka — tajā nav šīs zaudējuma atbalss, tā nav “pēc kaut kā”, bet vienkārši iesaistes trūkums.

Pretstats: Interese — ieguldās un iesaistās — kaut kas ir svarīgs, gribas, lai izdodas, velk tuvāk un dziļāk. Vienaldzība noņem jebkādas likmes: “man vienalga, kā sanāks”, nekas neaizskar un nesauc, un cilvēks paliek tieši uz vietas, lai kā lieta beigtos.

Vienaldzība pati par sevi nav slimība; spēja uz laiku notrulināt atsaucību reizēm ir veselīga un glābjoša. Prasme neiesaistīties it visā, neņemt pie sirds citu vētras, atlaist to, kas nav jūsu varā — tā ir briedums, nevis aukstums. Problēma sākas tur, kur notrulinājums pārstāj būt izvēle un kļūst par cietumu.

Trauksmains signāls ir tad, kad vienaldzība izplūst un pārņem to, kas jums dārgs: darbu, kas agrāk iedvesmoja, tuviniekus, pašu ķermeni, pašu dzīvi. Kad «man vienalga» skan jau arī tur, kur kādreiz pukstēja sirds. Noturīga vienaldzība pret visu ir bieža depresijas, izdegšanas un traumas seku pavadone, kur notrulinājums (dažkārt līdz disociācijai, sajūtai «es neesmu šeit») aizsargā no neciešamā. Tas nav slinkums un nav rakstura bezjūtība — tā ir sastingšana.

Šeit nav diagnozes un nav pārmetuma. Ir vērts godīgi pajautāt sev, kas īsti ir mans miers — pilnība vai noslēgtība. Vai es atlaidu lieko, vai arī norobežojos no visa? Godīga atbilde izved no viltus dilemmas «vai es esmu bezjūtīgs vai nē» pie īstā jautājuma — no kā es kādreiz aizsargājos, un vai nav pienācis laiks beidzot atkust.

Filozofija jau sen cīnījusies, lai atšķirtu auksto vienaldzību no cēla miera. Stoiķi mācīja apātiju — taču ar to saprata nevis nejūtīgumu, bet brīvību no postošām kaislībām: skaidrību, ko neaptumšo bailes un alkatība. Budisms runā par upekkhu — līdzsvarotu mieru, kas mīl visus vienlīdz pilnīgi, nevis vienlīdz vienaldzīgi. Abos gadījumos runa ir par dzīvu atvērtību bez tvēriena — tiešu pretstatu tam sastingumam, ko ikdienā saucam par vienaldzību. Gudrie gadsimtiem ilgi brīdināja: nejauci sirds nāvi ar tās brīvību.

Savukārt literatūra padarīja vienaldzību par laikmeta spoguli. Hanna Ārendte grāmatā «Ļaunuma banalitāte» parādīja, kā ikdienišķa vienaldzība pret savu rīcību jēgu pārvērš cilvēku par iznīcības mašīnas zobratu; šajā ledainajā vienmērībā 20. gadsimts atpazina savas bailes no jēgas zaudēšanas. Un izplatītais teiciens «baidieties no vienaldzīgajiem» atgādina: vislielākais ļaunums biežāk tiek paveikts nevis ļaundaru, bet gan to, kas vienkārši novērsušies. Kultūra ir gandrīz vienisprātis: sirds aukstums nav nekaitīgs kluss patvērums, bet gan tas, ar ko sākas sabrukums — gan personiskais, gan kopējais.

Literatūra

Romānā «Svešinieks» Albērs Kamī atklāj apziņu, kam trūkst ierasto emocionālo virsbūvju, kur tuvinieka nāve tiek uztverta kā apgrūtinošs traucēklis ikdienas ritmā. Teksts ir rakstīts sausā, atrautā valodā, kur notikumi seko viens otram bez nozīmības hierarhijas. Šeit vienaldzība kļūst par eksistences veidu pasaulē, kurā nekam nav beznosacījuma jēgas.

Glezniecība

Pītera Brēgela Vecākā gleznā “Ikara kritiens” lielā traģēdija ir reducēta līdz tikpat kā nemanāmai detaļai ikdienas darba fonā. Kamēr jūras dzīlēs pazūd cilvēks, kurš uzdrošinājies pieskarties saulei, arājs turpina art zemi, bet tirgotāju kuģis mierīgi seko savam kursam. Mākslinieks meistarīgi izmanto klusinātus, zemes toņus, lai uzsvērtu dabas un cilvēces vienaldzību pret indivīda bojāeju.

Mūzika

Erika Satī “Mēbeļu mūzika” radīta kā skaņu fons, kas paredzēts, lai izšķīstu sarunu troksnī un trauku klabināšanā. Atkārtojošās, bez dramatiskas attīstības frāzes apzināti izvairās no klausītāja uzmanības, pārvēršot mākslu par interjera priekšmetu. Šajā kompozīcijā skaņa zaudē savu pretenziju uz ekskluzivitāti, kļūstot tikai par neitrālu papildinājumu istabas tukšumam.

Kino

Filmā «Zemeņu lauks» Ingmars Bergmans preparē profesora Borga ledaino atrautību, kura dzīve pārvērtusies par sterilu viņa paša sasniegumu muzeju. Sapņu virkne un nejaušas tikšanās vienas dienas laikā atklāj varoņa paša nespēju just līdzi, liekot viņam vērot savas sirds atdzisušos pelnus caur kameras objektīvu, kas fiksē šo procesu kā lēnu un atrautu cilvēka pārakmeņojuma izpēti.

1. Saprotiet, kas slēpjas aiz jūsu vienaldzības. Vispirms godīgi pajautājiet sev: vai mans miers ir piepildījums vai noslēgtība? Ja zem klusuma ir siltums un dzīvība brīvi plūst caur jums — viss ir kārtībā, šāds miers ir nobriedis un to ir vērts sargāt. Ja zem klusuma ir kurls un auksts — jūs neesat nejūtīgs, jūs esat sasalis. Un sasalumu nenosoda — ar to rīkojas saudzīgi. Mirusī vienaldzība gandrīz vienmēr ir rēta. Ielūkojieties sevī maigi, lai saprastu, no kādām sāpēm jūs kādreiz novērsāties un kas kļuva tik neizturams, ka bija vieglāk pārstāt just pavisam. Bieži zem šīs garozas atklājas nevis tukšums, bet kaut kas ļoti dzīvs un ļoti ievainots — tas, kura aizsardzībai arī tika celta siena. Ieraudzīt to — jau ir atkušņa sākums.
2. Sāciet ar nelielu siltumu. Neuzbrūciet lielajām jūtām — atgrieziet skaļumu tur, kur nav bail. Silts ūdens, mūzika, kas agrāk aizķēra, ķermenis kustībā, dzīvā daba, vienkārša klātbūtne blakus tam, kuram jūs neesat vienaldzīgi. Jūtīgums atgriežas ne ar varonīgu piepūli, bet ar mazām drošā siltuma devām — kā atkausē apsaldētas rokas: lēnām, lai nebūtu sāpīgi.
3. Beidziet izlikties, ka jums ir vienalga. Vienaldzība bieži kalpo kā bruņas — aiz tām slēpjas bailes būt ievainojamam. Daudz drošāk ir šķist neievainojamam, nekā atzīt, cik daudz jums patiesībā tas nozīmē. Taču uzturēt šīs bruņas ir milzīgs darbs. Mēģiniet mierīgā gaisotnē pateikt sev patiesību: «Man nav vienalga, un tas ir normāli». Beigt aizsargāties nenozīmē palikt neaizsargātam — tas nozīmē saglabāt spēkus tai dzīvei, kurā jūs beidzot varēsiet neslēpties.

Tas viss ir par atkušanu, un tā notiek savā tempā; steidzināt to nedrīkst, bet sasildīt — var. Visgrūtākais šeit ir atkausēt sastingumu vienatnē ar savām sastindzinātajām sāpēm: reizēm ir tik bail, ka iekšpusē atkal viss pārvelkas ar garozu, — un tomēr tas ir iespējams. Bet, ja līdzās ir otrs, ar kuru atkal just nav bail, atkusnis iestājas daudz vieglāk un dzīvāk. Atkust var arī līdzās — tajā vietā, kur zem garozas gaida viss tas dzīvais, ko jūs tik ilgi esat sargājuši.