Apātija

Apātija ir dzīvesgribas izdzišana, kurā zūd vēlme un emocionālā atsaucība. Spēks vēl var būt, bet iekšienē nav neviena «gribu».

Tas nav tikai «nekas negribas». Vēlme saritinājusies, saspiesta līdz punktam un sastingusi. Jūs skatāties uz lietām, kas agrāk ķēra aiz dzīvā, un nejūtat neko. Ne riebuma, ne pievilcības — tikai līdzens, pelēks fons. Iekšā it kā izslēgta skaņa: pasaule kļuvusi plakana, bez dziļuma un garšas.

Franču domātājs Blēzs Paskāls reiz ievēroja, ka cilvēks ar grūtībām iztur pilnīgu mieru: palicis bez darbiem un izklaidēm, viņš neizbēgami sastopas ar savu tukšumu, kas dzemdē dziļu garlaicību un vienaldzību. Tā ir tā pati vēlmju zaudēšana, tikai tā vēl arī izdzēš piepūli: pārstāj gribēt pat garlaikoties. Apātija ir stāvoklis, kad dzīves atspere vairs netiek uzvilkta. Un tā nav ne slinkums, ne nogurums: slinkumam gribas mieru, nogurumam — atpūtu, apātijai negribas neko.

Apātija ķermenī izpaužas kā smaguma sajūta. Rokas un kājas ir kā ar svinu pielietas: gribas gulēt, sēdēt, sastingt. Elpošana kļūst sekla — jūs it kā aizmirstat ieelpot ar pilnu krūti. Skatiens ir izkliedēts, sejas muskuļi ir tik atslābuši, ka šķiet, vienaldzības maska ir piesalusi pie ādas.

Kaut kur krūtīs — tukšums, sīksts kā atdzisis vasks: tas nesāp, tikai velk. Nav ne kamola kaklā, ne dedzinājuma — tikai iztrūkums. Reizēm ķermenis pats prasa kustību, taču komanda “piecelties un izdarīt” nesasniedz muskuļus. Vieglāk palikt uz vietas, jo katra piepūle šķiet neattaisnojama.

Zem apātijas gandrīz vienmēr slēpjas uzskats: “Viss ir bezjēdzīgi.” Tas var būt skaidrs vai tik tikko sadzirdams kā čuksts — bet tieši tas nodzēš jebkuru nodomu. Šis uzskats šķiet patiess, lai gan tas ir neloģisks: ja tik un tā nekas neizdosies, kāpēc sākt? Ja nav jēgas, tad enerģija aizplūst tukšumā, un to vairs negribas tērēt.

Paradokss ir tāds, ka apātija aizsargā no vilšanās. Tā saka: “Negribu — un nesāpēs, kad neizdosies.” Bet maksa par šo aizsardzību ir pilnīgs nejūtīgums. Jūs pārstājat vēlēties pat to, kas ir drošs, kas patiešām varētu sagādāt prieku. Vēlmju uguns izdziest, atstājot tikai pelnus.

Kā tas jūtams:

• Viss apkārt šķiet nevajadzīgs, lieks — pat lietas, kuras reiz mīlējāt, izskatās svešas.
• Laiks plūst gausi: minūtes stiepjas, bet jūs nezināt, ar ko tās piepildīt, un tāpēc tās kļūst vēl smagākas.
• Jūs skatāties uz citiem — viņi steidzas, smejas, strīdas — un jūtaties stiklots: jūs esat, bet iekšpusē nekas neaizskar.
• Reizēm uzplūst vieglas skumjas — par to, ka pārstājāt justies dzīvs.

Iekšējais monologs:

• «Man vienalga — un tas ir dīvaini, bet es nespēju piespiest sevi izjust kaut ko».
• «Kāpēc kaut ko darīt, ja rezultāts neko nemainīs?»
• «Varbūt tas pāries pats no sevis? Un ja nepāries?»
• «Man būtu jāgrib, bet es negribu — un tāpēc ir vēl sliktāk.»

No malas apātija ir pamanāma pēc iniciatīvas trūkuma. Jūs pārstājat pirmie sākt sarunas, atliekat lēmumus, kavējaties gultā, izlaižat tikšanās. Jūsu kustības ir palēninātas, bieži vien sastingstat, skatoties vienā punktā. Apkārtējie var domāt, ka esat aizvainots, noguris vai vienkārši slinks, bet iekšā — nav ne dusmu, ne protesta, tikai vienmērīga drebuļaina vienaldzība.

Jūs var kaitināt lūgumi, bet arī kairinājums ātri izdziest, pārvēršoties apātiskā piekrišanā. Jūs pārstājat atteikties — vienkārši peldat pa straumi, darot minimumu, lai jūs atstātu mierā.

Apātija attiecībās ir visgrūtāk panesama. Citi no jums gaida emocijas, interesi, atsaucību — bet jūs klusējat. Tuvie cilvēki var apvainoties, justies atstumti, mēģināt jūs izkustināt. Viņu centieni bieži izraisa iekšēju pretestību: jums kļūst kauns par savu vēsumu, bet jūs neko nevarat ar to darīt.

Kolektīvā apātisku cilvēku var uzskatīt par «sarežģītu», «noslēgtu» vai «augstprātīgu». Patiesībā jums trūkst spēka pat izskaidrot: jūsu klusēšana ir izdzisusi tieksme pēc kontakta, nevis apzināta norobežošanās. Laika gaitā saskarsmes loks sašaurinās — jūs paliekat vientulībā, un šī vientulība kļūst par vēl vienu kameru, kurā apātija sabiezē.

Apātija — sens psihiskās aizsardzības mehānisms. Tā ieslēdzas, kad piepūle vairs neatmaksājas: ja ilgi ieguldi, bet atsaucības nav, prātīgāk vēlmi saritināt, nevis dzenāt sevi sienā. No izdzīvošanas viedokļa tas ir „miega režīms” — veids, kā taupīt spēkus tur, kur izeju vēl nevar ieraudzīt.

Kāpēc rodas apātija

Parasti vēlme izdziest viena no vairākiem iemesliem:

• Izsmelums pēc ilgstošas spriedzes. Ilgstošs stress vai izdegšana izsmeļ resursus, un psihe izslēdz „gribētāju”, lai pilnībā neizdegtu.
• Bezizeja. Kad jebkura rīcība šķiet bezjēdzīga, vieglāk pārstāt gribēt, nekā atkal un atkal sisties veltīgi.
• Aizsardzība pret sāpēm. Pēc lielas vilšanās vēlme pati saraujas: negribi — nebūs sāpīgi, kad nepiepildīsies.
• Sveša dzīve. Ja ilgi nospiež patiesās vēlmes un dzīvo „kā vajag”, interese zūd vispār par visu.

Visos šajos gadījumos intereses zudums nav kaprīze un ne slinkums. Tā ir zīme: iepriekšējais dzīvesveids sevi ir izsmēlis.

Tāpēc apātiju nevajag jaukt ar vājumu — tā ir gudra apstāšanās, kas dod laiku pārlaist vētru. Bēda tā, ka kultūra ar savu aktivitātes kultu karo ar apātiju kā ar ienaidnieku, aicinot „atrast dzirksti” un „sakratīties”, — un tā tikai dzen dziļāk notirpumu.

• Apātija vs Grūtsirdība: grūtsirdība vēl ir krāsaina — tās ir smeldzīgas, blāvas skumjas ar bezcerības piegaršu, tai ir slikti. Apātija ir bezkrāsaina — tai jau ir vienalga, ne slikti, ne labi, vēlmes ir noplakušas līdz nullei. Grūtsirdība vaid; apātija klusē.
• Apātija vs Izsīkums: apātija ir par nodzisušu vēlēšanos: spēks, iespējams, ir, bet nekas nepievelk un neaizkustina. Izsīkums ir par izsmeltu resursu: pievilkt jau pievelk, bet nav ar ko atsaukties. Apātija dzēš vēlmi; izsīkums izsmeļ spēkus.
• Apātija vs Nogurums: nogurums ir par ķermeni un resursu: daudz izdarīts, spēki beigušies, un atpūta tos atgriež. Apātiju ar atpūtu neizārstēt: var izgulēties un palikt pelēkam, jo beigušies nav spēki, bet vēlme. Nogurums lūdz pauzi; apātija klusē un nelūdz neko.
• Apātija vs Tukšums: apātija ir par «negribas»: vēlmes ir nodzisušas, viss ir vienaldzīgs. Tukšums ir par «nekā nav»: iekšienē nav palicis satura, jēgas, atbalss. Apātija ir atdzisušas vēlmes klusums; tukšums ir dobjums, kurā nekam nav ko skanēt.
• Apātija vs Vienaldzība: apātija ir par nav spēka: gribētu, bet nevari, viss dziest, ieskaitot ķermeni, un tas bieži tiek sāpīgi pārdzīvots kā zaudējums. Vienaldzība ir par nav likmes: spēki var būt, bet nekas nepievelk, jums vienkārši ir vienalga. Apātija — izlādējies akumulators; vienaldzība — darbspējīgs mēraparāts, kam nav ko rādīt.

Pretstats: Ziņkārība — tiecas pēc jaunā un nezināmā — “kas tur ir, kā tas ir uzbūvēts?”, pasaule šķiet dzīva, un gribas to izpētīt. Apātija nodzēš šo interesi līdz nullei — “kāda starpība”, nekas nepiesaista un neaizkustina, un pats jautājums nodziest, nepaspējis izskanēt.

Cik ilgi ilgst apātija un kad tā jau ir depresija

Īslaicīga apātija — normāla psihes reakcija uz pārslodzi: dažas dienas vai pāris nedēļu pelēcība, pēc kuras interese pamazām atgriežas pati. Satraucoša pazīme — kad stāvoklis ievelkas nedēļām un nekustas, bet līdz ar to izplūst miegs, apetīte un rūpes par sevi. Tad cilvēks var uz ilgu laiku sastingt gultā, pārstāt ēst un mazgāties, un dzīve pārvēršas par punktlīniju no obligātām darbībām, bet viss pārējais — par pelēku troksni. Tā vairs nav īslaicīga vienaldzība — tas ir stindzinošs purvs, no kura bez palīdzības izkļūt ir grūti. Šeit runa ir par iespējamu depresiju, un šāda saruna būtu jāved ar psihoterapeitu vai ārstu. Stāvoklī, kurā neko negribas, lūgt palīdzību — tā ir pirmā patiesā vēlme. Ar to viss arī sākas.

Otrā polā — apātija, kuru cilvēks nelaiž sev iekšā. Viņš dzen sevi ar darbu, sportu, bezgalīgu sociālo aktivitāti — tikai lai nesastaptos ar tukšumu. Pirmās notirpuma pazīmes tiek apslāpētas ar jauniem projektiem, bet, kad iestājas pauze, tukšums uzgāžas ar dubultu spēku. Tad šķiet, ka vai nu mūžīga kustība, vai kluss sastingums — trešā ceļa nav.

Dažādu laikmetu filozofi uz kārību trūkumu raudzījušies atšķirīgi. Stoiķi to dēvēja par ataraksiju — gudrā nesatricināmību, kurš nepadodas ārējiem satraukumiem. Taču ataraksija ir piepildīta trauka miers: cilvēks valda pār sevi vētrā. Savukārt apātija ir tukšs trauks: jūtu nav nevis tāpēc, ka esat tās pārvarējis, bet tāpēc, ka tās ir izsīkušas.

Budismā pastāv jēdziens «šūnjata» — tukšums, kas ir visa pamats, bet tas ir lauks, no kura dzimst viss. Apātija ir viltus tukšums: tajā nekas nedzimst, jo vēlme ir mirusi. Patiesībā tukšums — tā ir augsne, uz kuras var izaugt jauns asns, ja vien tam dod laiku un neprasa sadīgšanu pēc grafika.

Literatūra

Stāstā «Rakstvedis Bārtlbijs» Hermanis Melvils apraksta sajūtu, kurā griba rīkoties izsīkst kā izžuvusi straume. Frāze «es dotu priekšroku atteikties» kļūst par vienīgo atbildi uz pasaules prasībām, pārvēršot varoni par nekustīgu centru, ap kuru dzīves kņada zaudē jebkādu jēgu. Tā ir pakāpeniska personības izšķīšana, nogurušas no nepieciešamības būt daļai no kopējā mehānisma.

Glezniecība

Gleznā «Absints» (Edgara Degā darbs) divi tēli aiz Parīzes kafejnīcas galdiņa iemieso absolūtu atsvešinātību, kur katrs ir iegrimis savā iekšējā tukšumā. Piesātinātie, zemes toņi un pozu smagums uzsver dialoga trūkumu. Viņi atrodas blakus, bet viņu skatieni nekrustojas, sastinguši vienaldzībā pret apkārtējo kafejnīcas troksni. Šeit forma un krāsa atspoguļo sajūtu, kurā saskarsme ar realitāti kļūst vien par spokainu fonu.

Mūzika

«Music for Airports» Braiena Eno ir veidota no bezgalīgām, tik tikko uztveramām cilpām, kurām trūkst ierastās attīstības vai dramatiskas kulminācijas. Skaņu slāņi uzklājas viens uz otra ar tādu maigumu, ka laiks vairs netiek izjusts kā kustība uz priekšu, pārvēršoties stāvošā ūdenī. Šī mūzika rada klusumu, kurā apziņa var atļauties nebūt neviena mērķa vadīta.

Kino

Filmā “Oslo, 31. augusts” Joakims Trīrs rāda pasauli, kas saglabā savu vizuālo tīrību un rīta svaigumu, bet zaudē spēju rezonēt ar varoņa iekšējo pasauli. Kamera lēni fiksē pilsētas ainavas detaļas, uzsverot distanci starp skaistuma vērošanu un nespēju atrast tajā iemeslu dzīves turpināšanai. Mērenais kadru ritējums ļauj atrauti palūkoties uz šo kluso drāmu, kur jēgas trūkums kļūst vien par aukstu liecību tam, kā cilvēks var pastāvēt pasaulē, kas viņam kļuvusi caurspīdīga un vienaldzīga.

Kad vēlme ir atdzisusi līdz nullei, ierastie gribas manevri nedarbojas. Nevar sevi piespiest vēlēties — tas ir tāpat kā mēģināt iekurt slapju malku ar skatiena spēku. Vienīgā ieeja šeit — caur pagriezienu: pagriezties pret pašu stāvokli ar seju. Lūk, ar ko vērts sākt, lai izkļūtu no apātijas.

1. Noņemiet no sevis prasību “būt možam un motivētam”. Atļaujiet sev negribēt. Savādi, bet, kad pārtraucat sevi rāt par apātiju, spriedze ķermenī atslābst — un kaut kur dziļumā parādās sīka sprauga, kur nekas nav jādara. Tas ir pirmais elpas vilciens sasmakušā istabā; enerģija atgriezīsies vēlāk.
2. Ielūkojieties zem vienaldzības slāņa. Apātija bieži slēpj zem sevis dzīvāku sajūtu — bailes, dusmas, sēras. Pajautājiet sev: “Ko es patiesībā jūtu, ja noņem šo sastingumu?” — un var izrādīties, ka iekšā jau sen mīt neizteiktas dusmas vai vecas skumjas. Pietiek ļaut šai sajūtai būt, nenovēršoties, — un notirpušā daļa pamazām sāks atkust.
3. Izdariet vienu sīku darbību — bez mērķa un bez gaidām. Neizvirziet uzdevumus: nomazgājiet krūzīti, atveriet logu, uzrakstiet vienu teikumu bloknotā. Svarīga šeit ir pati kustība, nevis rezultāts — tā atgādina ķermenim, ka vēl esat spējīgs uz piepūli, kaut vai pavisam niecīgu.

Es labi atceros šo izbalējušo stāvokli: ilgi sēdēju, skatījos sev priekšā, un jebkurš darbs šķita nepaveicams — vieglāk bija nekustēties. Kādā brīdī es pārstāju sevi skubināt un vienkārši vēroju savu apātiju kā dīvainu priekšmetu. Un pēc brīža piecēlos, pats nezinot kam, un ielēju sev tēju. Nekāda apskaidrība nenotika, taču ķermenis izkustējās no vietas — un tas izrādījās svarīgāk par jebkādiem plāniem.

Dažkārt apātija sabiezē tiktāl, ka viens pats to nespēj izkausēt. Un tas nav spriedums: iziet cauri pelēkajam plīvuram ir grūti, bet ne bezcerīgi — blakus cilvēkam, kurš nepurina un nepieprasa “atkust ātrāk”, sastingušais atdzīvojas vieglāk. Darbā, kur jūsu iekšējais tukšums nesastopas ar steidzīgiem mēģinājumiem to aizpildīt, bet paliek pieņemtā klusumā, jūs pamazām atkal sataustīsiet aizmirsto sajūtu, ka vēl arvien esat dzīvs un joprojām vēlaties dzīvot.