Tukšums

Tukšums ir iekšējās prombūtnes pārdzīvojums: visu absorbējošs vakuums jūtu, vēlmju un jēgu vietā, kur agrāk bija dzīvība.

Iekšpusē var nebūt ne skaņas — tikai kurls tukšums visu jūtu vietā, it kā tās būtu izņemtas un palikusi tikai dobums. Ne ilgas, ne prieks, ne sāpes — vien dobja prombūtne. Tieši tāds ir tukšums. To nevar sajaukt ne ar ko citu: šis stāvoklis nav iekrāsots, tam nav tekstūras, tas ir pilnīgs satura trūkums. Prāts, pieradis pie nepārtrauktas domu un emociju plūsmas, šādu stāvokli uztver kā draudu. Tas sāk drudžaini meklēt, pie kā pieķerties — kaut vai pie kairinājuma, kaut vai pie trauksmes, tikai lai nepaliktu šajā kailumā.

Franču rakstniece un mistiķe Simona Veila to dēvēja par nepieciešamo nosacījumu žēlastībai — par slieksni, kas jāatbrīvo, lai caur to varētu plūst kas lielāks. Viņas izpratnē tā ir gatavība. Viņa rakstīja: mums jāiztukšojas no visa, ko uzskatām par savu, lai varētu ienākt tas, ko neesam radījuši mēs. Tas nav tik daudz zaudējums, cik atvēršanās — sāpīga, taču nepieciešama. Un, lai gan tā jūtama kā beigas, patiesībā tā var būt jaunas uztveres sākums.

Tukšums biedē tieši ar savu bezdibeni. Tas mums atņem ierastos enkurus — jūtas, jēgas, vēlmes. Mēs pēkšņi vairs nesaprotam, kas esam, ja iekšā nav nekā. Taču, ja ieskatās vērīgāk, šis stāvoklis nav agresīvs. Tas vienkārši ir — caurspīdīgs, ietilpīgs, gluži kā tīra lapa. Bet ja nu tā ir tīra atvērtība, pilna iespēju?

Kad tukšums iestājas, ķermenis atbild ar mēmumu. Jūs varat ievērot, ka krūškurvis it kā izpleties, bet tajā nav vibrācijas — ne sirdspukstu, ne siltuma. Elpošana kļūst virspusēja, gandrīz nemanāma; šķiet, ka gaiss iziet caur jums, neaizkavējoties. Dažreiz rodas viegla reibonis — it kā jūs stāvētu uz kraujas malas, bet nekristu. Rokas un kājas liekas svešas, bezsvara, it kā piebāztas ar vati.

Vēdera apvidū var just vēsumu — dobumu, kurā nekas negrozās. Daži to apraksta kā iebrukumu ķermeņa centrā: it kā no mugurkaula izņemtu stieni, un viss kļūtu ļengans. Muskuļi ir gausi atslābuši, it kā no tiem aizplūdis tonuss. Skatiens ir izkliedēts, plakstiņi kļūst smagi. Jūs varat sēdēt nekustīgi, nejūtot vajadzību mainīt pozu. Pavērojiet šo iekšējo ēteri — tas nepieprasa darbību, tikai vienkāršu klātbūtni.

Zem tukšuma bieži slēpjas uzskats: «Man kaut kas jājūt, citādi neesmu dzīvs». Vai: «Ar mani kaut kas nav kārtībā, ja iekšā ir tukšums». No šī uzskata aug steiga. Mēs sākam mākslīgi izraisīt emocijas, ķerties pie jebkādiem stimuliem, tikai lai iztraucētu mēmumu. Jūs šķirstāt sociālo tīklu lentu, ieslēdzat mūziku, uzkodat bez izsalkuma, runājat bez domām — tie visi ir mēģinājumi aizbāzt vakuumu. Taču aizpildīšana nedarbojas: tukšums ir pats uztveres veids, nevis trauks, kas jāpiebāž.

Patiesībā tukšums liecina par agrāko jēgu izsmelšanu. Tas atklāj: tas, ar ko jūs dzīvojāt iepriekš, vairs nebaro. Un tā vietā, lai meklētu jaunu piepildījumu no ārpuses, var vienkārši atzīt: jā, šobrīd esmu tukšs — dzīvs un vesels, tikai iztukšots no visa, kas vairs nav vajadzīgs. Tas ir godīgums pret sevi. Pamēģiniet pamanīt, kā prāts cenšas jūs atgriezt ierastajā troksnī — un maigi atsakieties no šī skrējiena.

Kā tas jūtams:

• Iekšpusē — it kā būtu izņemti visi orgāni un palicis tikai kontūrs, kurā klejo atbalss.
• Katra kustība prasa piepūli, jo iekšējā impulsa vietā ir vakuums, kas iesūc enerģiju.
• Domas nāk un iet, neatstājot pēdas, kā mušas, kas apsēžas uz stikla un tūlīt aizlido prom.
• Pasaule šķiet plakana un tāla, it kā jūs uz to skatītos caur duļķainu stiklu, bet nepieskartos.

Iekšējais monologs:

• “Es neko nejūtu. Kaut kas ar mani nav kārtībā. Iespējams, es esmu salauzts. Man jāpiespiež sevi sajust kaut ko.”
• “Tas pāries. Tas paliks uz visiem laikiem. Es vairs nekad neizjutīšu prieku.”
• “Ja iekšpusē ir tukšums, tad kas es esmu? Droši vien mani neeksistē, ja manī nekā nav.”
• “Droši vien tā ir depresija. Bet depresija ir skumjas, bet man — tukšums. Varbūt es esmu vienkārši noguris.”

Citi jūs redz atrautu, sastingušu. Skatiens ir prombūtnē, it kā jūs skatītos cauri cilvēkiem. Jūs varat ilgi sēdēt nekustīgi, nereaģējot uz jums adresētiem vārdiem. Vai, gluži pretēji, kļūstat hiperaktīvs: uzņematies kaudzi ar darbiem, runājat bez apstājas, smejaties skaļāk nekā parasti — tikai lai nesastaptos ar iekšējo mēmumu. Kolēģi un tuvinieki var pamanīt, ka jūs ir grūti aizskart — apvainojumi un komplimenti slīd garām, neatstājot pēdas.

Jūs sākat izvairīties no klusuma: ieslēdzat televizoru fonā, guļat ar mūziku, nepārtraukti košļājat kaut ko bez garšas. Katrs brīvais mirklis tiek aizpildīts ar nodarbi — tikai lai nepaliktu viens ar tukšumu. Vai, gluži pretēji, jūs sastingstat un pārstājat iziet no mājas, nokavējat tikšanās, aizmirstat paēst. Uzvedība var būt jebkāda, bet to vieno viens — tā kalpo kā vairogs pret sastapšanos ar dobjo tukšumu iekšienē.

Tukšums maina attiecības. Kompānijā jūs varat justies kā spoks: jūs esat blakus, bet jūsu nav. Citi var kaitināties par jūsu atrautību, nesaprotot, ka jūs pats nezināt, kā atgriezties. Tuvinieki cenšas jūs izkustināt: iet uz kino, aicina pastaigāties, dāvina dāvanas — bet nekas neatrod atbalsi. Jūs neesat nepateicīgs, jūs vienkārši nespējat atsaukties. Laika gaitā saskarsmes loks sašaurinās: cilvēkiem ir grūti būt blakus tam, kurš nesniedz emocionālu atgriezenisko saiti.

Sabiedrība nemīl tukšumu. Mūs māca būt produktīviem, emocionāliem, piepildītiem. Tukšums tiek uztverts kā slinkums vai slēpta depresija. Atbildot jūs varat sākt imitēt interesi, lai neizraisītu liekus jautājumus, bet tas nogurdina vēl vairāk. Un tomēr šajā attālinātībā ir pavediens: tukšums liek jums ieskatīties iekšā, nevis meklēt apstiprinājumu ārpusē. Tas ir pagrieziens pret sevi, kura tik ļoti pietrūka.

Tukšuma izpratne mainījās līdz ar cilvēka domu. Antīkajos laikos tukšumu uzskatīja par neiespējamu — daba necieš tukšumu — to dēvēja par horror vacui, bailēm no tukšuma. Viduslaikos tas ieguva garīgā sausuma nosaukumu — mazdūšības grēku, kas uzbrūk mūkiem pusdienlaikā. Tukšumu uzskatīja par sodu vai ticības pārbaudījumu. Līdz ar romantisma ienākšanu tajā ieraudzīja ilgas pēc bezgalīgā, cēlu tieksmi. Eksistenciālisti pasludināja tukšumu par cilvēka likteņa fundamentālu iezīmi: mēs paši piešķiram jēgu absurdajai pasaulei, un bez šīs izvēles iekšā — tukšums.

Mūsdienās kultūra piedāvā bezgalīgus veidus, kā izvairīties no tukšuma. Sociālie tīkli, straumēšana, dopamīna cilpas — tas viss darbojas kā anestēzija. Mēs neļaujam sev ne minūti klusuma, jo baidāmies no sastapšanās ar to, kas ir iekšā. Taču jauna izpratne lēnām izlaužas: tukšums ir pagaidu atelpa garam, atslodzes fāze. Tā var kļūt par auglīgu augsni, ja to neapsēj ar kņadas nezālēm. Mūsdienu apzinātības prakses māca palikt tukšumā, nesteidzot to aizpildīt, — un ļaut dzīvei pašai izpausties no šī klusuma.

• Tukšums vs Apātija: apātija ir par «negribas»: vēlmes ir nodzisušas, viss ir vienaldzīgs. Tukšums ir par «nekā nav»: iekšienē nav palicis satura, jēgas, atbalss. Apātija ir atdzisušas vēlmes klusums; tukšums ir dobjums, kurā nekam nav ko skanēt.
• Tukšums vs Bezjēdzība: bezjēdzība ir prāta darbs, kas atduras pret «kāpēc tas viss?»: jēga tika meklēta un netika atrasta. Tukšums ir ķermeņa un dvēseles pārdzīvojums: iekšienē ir dobums, trūkums, tukši un kaili. Bezjēdzība neatrod atbildi; tukšums neatrod saturu.
• Tukšums vs Garlaicība: garlaicība ir virspusēja un situatīva — nav ar ko sevi nodarbināt pašlaik, laiks velkas. Tukšums ir dziļš un eksistenciāls — runa nav par nodarbošanos, bet gan par jēgas trūkumu kā tādu. Garlaicība meklē, ar ko aizpildīt stundu; tukšums nezina, ar ko aizpildīt dzīvi.
• Tukšums vs Vientulība: vientulība ir par citu trūkumu: ārpusē neviena tuva. Tukšums ir par trūkumu iekšienē: nav palikusi jēga, saturs, atbalss. Tos jauc, jo viens viegli pāriet otrā, taču vientulību var aizpildīt ar tikšanos, bet tukšumu tikšanās ne vienmēr sasniedz. Vientulība veras uz āru; tukšums — uz iekšu.
• Tukšums vs Iztukšotība: iztukšotība — pārdzīvotā pēdas: bija piepildījums, atdevi visu, un palikusi tikai izdegusi zeme. Tukšums var būt sākotnējs — dobjš dobums, kurā it kā nekas nekad nav ticis liets. Iztukšotība — «visu atdevu un izsīku»; tukšums — «iekšienē nekas tā arī nav sācies».

Vairāk līdzīgu:

Tukšums — vai tā ir depresija?

Kad tukšuma kļūst par daudz, tas vairs nav fāze, bet pārvēršas hroniskā nejutībā. Cilvēks zaudē saikni ar dzīvi: ne prieks, ne bēdas viņu nesasniedz. Tas atgādina depresiju, bet bez sēru smaguma — tikai jebkādas dvēseles kustības trūkums. Šādā stāvoklī ir grūti rūpēties par sevi, uzturēt attiecības, atrast jēgu. Svarīgi laikus pamanīt, ka tukšums ieildzis, un meklēt palīdzību.

Pretējā polā — apspiestais tukšums. Cilvēks nekad neapstājas, neiztur klusinātu stāvokli, vienmēr kustībā. Viņš baidās no pauzēm, jo aiz tām paveras bezdibenis. Ārēji viņš ir veiksmīgs un aktīvs, bet iekšā — pulsējošas bailes. Viņš neļauj sev izdzīvot tukšumu, un tas slēpjas aiz hiperaktivitātes, atkarībām, uzmācīgām domām. Un abos gadījumos tukšums nav līdz galam izdzīvots. Tas lūdz tikai vienu — lai to atzīst: “Jā, es esmu šeit. Es varu pabūt ar tevi, nebēgot”.

Budismā tukšums (šūnjata) ir visu parādību daba: tukšums no pastāvīga, nemainīga “es”. Tā ir atbrīvojoša atklāsme, kurā izzūd pieķeršanās. Hinduisma advaita-vēdantā tukšums ir tīra apzināšanās bez satura, tas, kas paliek, kad prāts apklust. Rietumu mistikā Meistars Ekharts runā par “dvēseles tukšumu”, kurā dzimst Dievs. Viņam tukšums ir maksimāla uztveres spēja.

Eksistenciālisti, gluži pretēji, izjūt tukšumu kā trauksmi: Sartrs raksta, ka cilvēks ir nolemts būt brīvam, un šī brīvība viņā veras kā tukšums. Bet ir arī cita līnija: dzejnieks Rilke aicina ieiet tukšumā kā “atvērtajā”. Katrā tradīcijā tukšums izrādās tikšanās vieta ar kaut ko lielāku – ar Dievu, ar būtni, ar sevi pašu. Tas nebaida, kad mēs beidzam bēgt. Tas kļūst par durvīm.

Literatūra

Samuela Beketa lugā “Gaidot Godo” pats laiks zaudē blīvumu, pārvēršoties bezgalīgā gaidīšanā uz to, kas nekad neiegūs formu. Varoņu dialogi, pilni atkārtojumu un nesakarīgu frāžu fragmentu, atklāj dobju klusumu, kurā cilvēka eksistence zaudē ierastās koordinātas. Te tukšums izpaužas kā vienīgā nesatricināmā dzīves dekorācija, kur darbību aizstāj pats atrašanās fakts tukšumā.

Glezniecība

Kazimira Maļeviča «Baltais uz baltā» ir radikāls žests, kas atsakās no priekšmetiskās pasaules par labu absolūtai tīrībai. Baltās kārtas, tik tikko saskatāmas savā faktūrā, rada tukšuma sajūtu, kas necenšas neko izteikt vai pierādīt. Šajā darbā glezniecība sasniedz savu robežu, aiz kuras paliek tikai klusuma vērošana, kas izplūst pāri audeklam un neprasa skatītāja klātbūtni, lai tiktu pabeigta.

Mūzika

Mortona Feldmana «Rothko Chapel» ir veidota kā sērija retinātu skaņas notikumu, starp kuriem plešas milzīgi klusuma intervāli. Instrumenti it kā baidās iztraucēt šī skanīgā tukšuma mieru, ļaujot katrai notij izšķīst, neatstājot atbalsi. Šis mūzikas audekls fiksē sajūtu, kurā skaņa tikai uzsver tukšuma neaptveramību, kas klausītāju ieskauj no visām pusēm.

Kino

Mikelandželo Antonioni filmas “Aptumsums” fināls pārvērš pilsētvidi metafiziskā tuksnesī, kur ierastie krustojumi un mūsdienu fasādes zaudē jebkādu jēgu bez cilvēka klātbūtnes. Kamera bezkaislīgi fiksē tukšus soliņus, vējā šūpojošos zarus un ēnas, kas vairs nepieder varoņiem, atstājot kadrā tikai auksto arhitektūras ģeometriju. Uzmanīga šo bezcilvēku kadru vērošana ļauj atrauties no ikdienas steigas un ieraudzīt tukšumā tikai īslaicīgu, gandrīz caurspīdīgu pauzi pirms jaunas pasaules kustības.

Pamēģiniet necīnīties pret stindzinājumu. Tukšums neprasa labojumu — tas vienīgi lūdz jūsu klātbūtni.

1. Ļaujiet iekšējam klusumam vienkārši būt. Padodieties tam uz minūti, kā pauzei starp notīm. Nekas nav jādara; vienkārši sēdiet ar šo sajūtu.
2. Vērojiet prāta nemieru no malas. Ievērojiet, kā prāts sāk panikot un meklēt, ar ko nodarboties. Tas ir dabiski. Ļaujiet panikai būt, bet nesekojiet tai.
3. Ļaujiet sev ievainojamību. Pārstājiet izlikties, ka tiekat galā. Atzīstiet sev: jums ir bail, un tas ir normāli. Tieši šāda godīga atsegšanās var kļūt par pirmo soli no šī dobjā klusuma uz citādu pilnību.

Reiz arī es pats biju iestrēdzis līdzīgā atbalsojošā istabā, un vienīgais, kas palīdzēja, — beigt meklēt durvis un vienkārši apsēsties uz grīdas. Kad domas apklust, atgriezieties pie visvienkāršākā: sajūtiet, kā pēdu zoles pieskaras grīdai, kā gaiss ieplūst un izplūst. Nemeklējiet lielo jēgu — tā atgriezīsies vēlāk. Pagaidām pietiek vienkārši palikt līdzās šim klusumam, šai ķermeņa tukšgaitai.

Šis ceļš sākas vientulībā, bet reizēm cita cilvēka pieskāriens palīdz spert pirmo soli. Dažreiz iziet cauri šai atbalsojošajai telpai kopā ar cilvēku, kurš nebaidās no tās atbalss izrādās vieglāk, nekā klīst pa to vienam.