Iztukšotība

Iztukšotība ir izdegusi tukšuma sajūta pēc lielas atdeves. Bija piepildījums un piepūle, bet palicis vien dobjš klusums, kurā nav nekā, ar ko atsaukties.

Vai esat ievērojuši, kā pēc ilgstošas spriedzes, atdeves, rūpēm par citiem vai mēģinājumiem noturēt kaut ko svarīgu iekšienē pēkšņi kļūst tukši un bezskaņaini? It kā kāds būtu izsmēlis no jums visu līdz dibenam, un tagad palikusi vien sausa garoza. Iztukšojums ir dziļāks par parastu nogurumu. Tas ir stāvoklis, kad jūtas izdeg kā ogles, un pat vējš tās vairs neuzpūš. Jūs skatāties uz pazīstamām lietām, bet nejūtat atbalsi. Iekšpusē — dobjš, izdedzis līdzenums, kurā nav palicis neviens zaļš vēlmju asniņš.

Ernsts Blohs to nosauktu par brīdi, kad cerība, zaudējusi ierastos priekšmetus, pārvēršas tukšā formā, — par gaidīšanu bez satura, kas var kļūt par slieksni. Taču pašam cilvēkam tas izjūtams kā iekšējs sabrukums: “Es atdevu visu, bet pretī nesaņēmu pat dzirksti.” Mēs esam pieraduši dzīvot ritējumā “piepildījums — patēriņš”, un, kad patēriņš pārsniedz visu, notiek pēkšņs sabrukums. Viss, kas bija iekšā, šķiet, ir iztecējis.

Tajā arī slēpjas paradokss: iztukšotība šķiet pilnīgs zaudējums, taču tas vienlaikus atgādina, ka jūs vispār esat spējīgi atdot. Tas ir pierādījums tam, ka jūs sevi sadedzinājāt pilnībā, neatstājot ne mazāko krājumu. Tagad uguns vairs nav, un tas biedē. Taču, ja nebaidīties, var ieraudzīt, ka pelni — tā ir tikai pauze, kurā spēks sāk rasties no jauna.

Ķermenis iztukšotībā pārstāj skanēt. Tas nesūdzas, nesāp — tas it kā ir sastindzis. Rokas un kājas šķiet svešas, smagas, kā ar svinu pielietas. Jūs apsēžaties un ilgi nespējat piecelties — komanda „piecelties” vienkārši nesasniedz muskuļus. Acis raugās vienā punktā, nepamirkšķinot, un redze it kā pārklājas ar vieglu plēvīti: krāsas izgaist, pasaule kļūst plakana.

Elpošana ir virspusēja, gandrīz nemanāma. Jūs varat ievērot, ka pārtraucāt veikt dziļas ieelpas, it kā nebūtu spēka uzņemt gaisu ar pilnu krūti. Dažreiz krūtīs rodas stindzinošs tukšums — mēms iztrūkums, bezdibenis, kurā iegrimst skaņas un domas. Kuņģis neprasa ēdienu, lai gan jūs varat automātiski kaut ko košļāt, nejūtot garšu. Kamols rīklē, ja arī ir, tad no sastingušas neizpratnes: „kāpēc es neko nejūtu?”

Viss ķermenis kļūst bezsvara un vienlaikus akmeņains. Jūs esat, bet jūs it kā neesat. Maratona nogurums pāriet pēc miega; te bateriju nav nemaz — ne fizisko, ne emocionālo, pat ne vēlmes tās uzlādēt.

Zem iztukšotības gulst kluss uzskats: «Man jābūt piepildītam, lai būtu vērtīgs», — un tā ir tikai pārliecība, kuru ir vērts apšaubīt. Mēs esam pieraduši, ka mūsos vienmēr ir resurss — emocijas, idejas, vēlmes. Kad šī plūsma izsīkst, rodas bailes: «Ja man nav ko dot, es vairs neeksistēju. Es esmu tukšs — tātad neviens mani nevajag.» Šis uzskats liek mums turēties pie atliekām, izspiest no sevis pēdējos pilienus, tā vietā, lai atzītu: tagad iekšā nekā nav, un tas ir normāli.

Īpaši spēcīga šeit ir ticība tam, ka mēs varam pārvaldīt savu stāvokli — piespiest sevi just prieku, interesi, siltumu. Bet, jo spēcīgāk mēs cenšamies iedvest dzīvību apdzisušajā ugunī, jo vairāk jūtam savu bezspēcību. Iztukšotība pretojas jebkuriem mēģinājumiem to aizdzīt. Cīņa ar to to tikai padziļina, jo katrs «vajag» ir akmens, ko jūs uzliekat sev uz krūtīm.

Paradokss ir tajā, ka atzīt tukšumu nozīmē pārstāt karot. Kad jūs sakāt sev: «Jā, tagad es esmu izžuvis avots», — spriedze atslābst. Šī atzīšana jau ir pirmais solis uz to, lai ļautu ūdenim nākt pašam, kad pienāks tā laiks.

Kā tas ir jūtams:

• Iekšējā pasaule ir kā istaba, no kuras izvāktas visas mēbeles: kailas sienas un putekļaina grīda, un nevienas lietas, uz ko pievērst uzmanību.
• Jūs mēģināt atcerēties, kas jūs satrauca vakar, bet atmiņa atdod tikai plakanu attēlu bez emocijām — it kā jūs skatītos uz svešas dzīves fotogrāfiju.
• Domas ir viskozas, lēnas, tās nesaliekas ķēdēs: jūs sākat domāt par vienu un uzreiz zaudējat pavedienu, iegrimstot baltā troksnī.
• Sajūta, ka atrodaties vakuuma burbulī: skaņas atskan apslāpēti, cilvēki šķiet tāli, viņu vārdi jūs neskar.
• Dažreiz nāk dīvains atvieglojums — nekas nesāp, netraucē, bet tā ir amorfa vienaldzība, kurā nav ne gaismas, ne ēnas.

Iekšējais monologs:

• «Kāpēc iekšā ir tik tukši? Man vajadzētu kaut ko just — tas nav normāli.»
• “Laikam esmu uz robežas. Citi tiek galā, bet es esmu tukšs.”
• “Man negribas neko darīt. Pat to, kas agrāk sagādāja prieku. No kurienes ņemt spēkus, ja iekšā ir nulle?”
• “Varbūt tas ir beigas? Viss, vairs nekas nebūs?”
• “Es vienkārši gribu apgulties un nekustēties. Lai pasaule pagaida.”

No malas iztukšots cilvēks izskatās norobežots. Viņš pārstāj uzsākt sarunas, atbild vienzilbīgi, pat ja agrāk bija runīgs. Mīmika sastingst — seja kļūst par bezizteiksmes masku. Kustības palēninās: viņš var ilgi skatīties vienā punktā, bezmērķīgi virpināt pirkstos kaut ko vai vienkārši sēdēt nekustīgi.

Tuvinieki var pamanīt, ka viņš pārstāj rūpēties par sevi: izlaiž ēdienreizes, ģērbjas nevīžīgi, neiet pastaigās. Viņš atbild: «Man vienalga» — un tā ir reāla sajūta. Darbs, vaļasprieki, pienākumi tiek veikti pēc inerces, bez dvēseles. Kolēģi redz, ka cilvēks «atslēdzies» — neizrāda iniciatīvu, nesmaida, neiesaistās kopīgās diskusijās.

Var parādīties klusa aizkaitināmība: ja kāds mēģina viņu «pamodināt» vai pieprasa emocijas, viņš atcirties vai noslēdzas vēl vairāk. Viņš negrib, lai viņam pieskaras: pieskāriens tukšumam atbalsojas ar nepatīkamu vēsumu.

Iztukšotība padara cilvēku neredzamu citiem — vai arī pārāk pamanāmu savā nekustīgumā. Pāros, ģimenēs, kolektīvos viņa neiesaistīšanās tiek uztverta kā vēsums vai nevērība. Partneris var domāt: «Es viņam/viņai vairs neesmu vajadzīgs», — un mēģināt pieklauvēt, pieprasot pretjūtas. Šī prasība gulstas uz tukšuma pārņemto kā nepanesams smagums, jo viņš nespēj dot to, kā nav.

Draugi pārstāj viņu aicināt uz tikšanos, redzot, ka viņš ir kluss un garlaicīgs. Darbā viņu uzskata par izdegušu vai nekompetentu. Laikmetā, kurā tiek vērtēta pozitīva enerģija un aktivitāte, iztukšotība tiek uztverta kā personīga neveiksme. Sociālais spiediens «esi resursā» liek slēpt tukšumu aiz smaida, bet tas prasa vēl vairāk enerģijas, un cilvēks noslēdzas sevī.

Tajā pašā laikā klusa klātbūtne blakus — bez jautājumiem, bez mēģinājumiem uzmundrināt — var kļūt dziedinoša. Iztukšotība netiek ārstēta ar padomiem. To dziedē klusums, kas tiek dalīts.

Agrāk tukšumam līdzīgo stāvokli sauca par skumjību — vienu no nāvīgajiem grēkiem kristīgajā tradīcijā. Tas tika uzskatīts par garīgu sakāvi — kad cilvēks novērsās no Dieva. No tā prasīja cīnīties ar lūgšanu un darbu. 19. gadsimtā parādījās jēdziens «melanholija» — vairs ne grēks, bet temperaments, kuru var izdzīvot ar cieņu. Pēc tam nāca psiholoģijas laikmets, un tukšums kļuva par depresijas simptomu — par kaut ko, kas jāārstē.

Mūsdienās izpratne ir mainījusies: mēs tukšumā redzam dabisku atdeves cikla fāzi. Mūsdienu kultūra — ar tās ritmu «panāc visu, esi produktīvs 24/7» — rada ideālus apstākļus pārtēriņam. Sociālie tīkli pieprasa nemitīgu sevis parādīšanu, darbs — emocionālu ieguldījumu, attiecības — nepārtrauktu tuvību. Mēs esam izspiesti līdz pēdējai lāsei, un tad brīnāmies, kāpēc iekšā ir sauss.

Domāšanas evolūcija šeit — no soda līdz atzīšanai: mēs mācāmies sadzirdēt tukšumā vēsti: «Es pārāk ilgi esmu devis, ir laiks apstāties». Taču šo vēsti ir viegli apslāpēt ar kafiju, darāmo darbu sarakstiem, vainas apziņu. To noturēt ir svarīgāk nekā agrāk.

• Iztukšotība vs Izsīkums: izsīkums ir par izsīkušiem spēkiem, biežāk ķermeniskiem: baterija uz nulles. Iztukšotība ir par izdegušām jūtām: iekšā viss pārdedzis, nekas neatbild. Izsīkums gāž no kājām; iztukšotība dzēš dvēseli.
• Iztukšotība vs Tukšums: iztukšotība — pārdzīvotā pēdas: bija piepildījums, atdevi visu, un palikusi tikai izdegusi zeme. Tukšums var būt sākotnējs — dobjš dobums, kurā it kā nekas nekad nav ticis liets. Iztukšotība — «visu atdevu un izsīku»; tukšums — «iekšienē nekas tā arī nav sācies».
• Iztukšotība vs Vienaldzība: iztukšotība ir «bija un izsmēlās»: pēc zaudējuma, izdegšanas, milzīga sasprindzinājuma iekšā palicis dobjš tukšums, un tas sāp. Vienaldzība ir līdzenāka un sausāka — tajā nav šīs zaudējuma atbalss, tā nav “pēc kaut kā”, bet vienkārši iesaistes trūkums.

Pretstats: Iedvesma — pārpludina — idejas sit augstu vilni, gribas radīt un atdot, spēki it kā rodas paši no sevis. Iztukšotība — izspiesta līdz pēdējam: iekšā nekas nav palicis, ne ieceres, ne vēlēšanās, tikai dunošs tukšums.

Vai tukšums ir depresija?

Kad tukšuma ir par daudz, cilvēks pārstāj sajust dzīvi. Viss kļūst pelēks, bezgaršīgs, bezjēdzīgs. Vienkāršie prieki neaizkustina, nākotnes plāni šķiet kā tukša skaņa. Tas ir dziļāk par apātiju — pilnīga reakcijas neesamība uz jebkuru stimulu. Šāds tukšums var ilgt nedēļām un prasa uzmanību: tas var būt daļa no depresīvas epizodes, taču arī tad tas ir organisma sauciens pēc pilnīgas izlādes.

Ja tukšums tiek apspiests — cilvēks neļauj sev “izslēgties”. Viņš turpina darboties caur “nevaru”, malkojot krūzīti pēc krūzītes stimulantu, ieslogot sevi režīmā “vajag”. Ārēji viņš ir savākts, bet iekšpusē krājas spriedze. Agri vai vēlu šāds scenārijs noved pie sprādziena — vai pie vēl dziļāka kritiena. Apspiestais tukšums ir klusā sabotāža: jūs elpojat, bet nedzīvojat, jo baidāties ielūkoties tukšumā.

Veselība — spējā sadzirdēt šo tukšumu. Reizēm vajag vienkārši apgulties un skatīties griestos, nemēģinot tos izrotāt. Dot sev tiesības būt tukšam kā māla pods, kas vēl nav apdedzināts.

Austrumu tradīcijās tukšums nav ienaidnieks. Dzenbudismā to sauc par šūnjatu: nevis trūkums, bet atvērts pamats, no kura dzimst gudrība. Daoismā pastāv jēdziens wu-wei — nedarīšana, kad pilnīga darbību un piepildījuma neesamība atgriež pie pirmsākuma. Šajās kultūrās iztukšotība nebiedē; to pieņem kā auglīgu augsni, no kuras izdīgs jaunais.

Rietumu tradīcija, īpaši pēc Apgaismības, kultivē piepildījumu: cilvēkam jābūt aktīvam, produktīvam, idejām bagātam. Iztukšotība šeit ir neefektivitātes simptoms. Eksistenciālistu filozofi, gluži pretēji, centās izprast esības tukšumu: Pauls Tillihs rakstīja par tukšuma un bezjēdzības trauksmi kā par paša eksistences pamata zudumu. Taču viņu skatījums ir drīzāk traģisks, nevis pieņemošs.

Interesanti, ka psihoanalītiskajā tradīcijā (Donalds Vinnikots) pastāvēja jēdziens “spēja būt vienatnē” — stāvoklis, kad psihe ir tukša no ārējiem stimuliem un gatava patiesam kontaktam ar sevi. Šis motīvs gandrīz izzudis no mūsdienu Rietumu apziņas, aizstāts ar tieksmi nepārtraukti piepildīt sevi ar informāciju un pārdzīvojumiem.

Literatūra

Romānā «Rietumu frontē bez pārmaiņām» Ērihs Marija Remarks apraksta cilvēka sajūtu, kura dvēsele ir izdegusi līdz pamatiem vēl pirms īstās dzīves sākuma. Varoņi, kuriem nav ne nākotnes, ne pagātnes, klīst pelēkajā zonā starp ierakumiem un aizmuguri, kur katrs vārds šķiet bezjēdzīga atbalss. Šeit tukšums parādās kā neatgriezeniska cilvēciskā izvēdināšana, atstājot aiz sevis tikai sausu apvalku, kas vairs nespēj just ne siltumu, ne sāpes.

Glezniecība

«Rīta saule» Edvarda Hoppera tvēriens ir brīdis, kad istabu applūdinošā dienas gaisma tikai pasvītro telpas absolūto klusumu. Sieviete, sēžot uz gultas malas, ir pagriezusies pret logu, bet viņas skatiens neaizķeras ne pie kā konkrēta, it kā viņas iekšienē būtu izveidojies caurspīdīgs, auksts tukšums. Šajā gleznā nav drāmas – tikai sastingusi klātbūtne, kur pat spožais saules stars kļūst vien par liecinieku jebkādas iekšējās kustības trūkumam.

Mūzika

Gustava Mālera cikls «Dziesmas par mirušajiem bērniem» izvēršas kā lēna skaņas izdzišana, kurā ikviens orķestra instruments pamazām apklust, atstājot klausītāju vienatnē ar neizsakāmu klusumu. Melodiskās līnijas, caurstrāvotas ar caurspīdīgām, gandrīz bezsvara skumjām, ir brīvas no jebkādas patētikas, pārvēršoties tīrā zaudējuma fiksācijā. Tā ir mūzika, kas pamazām sevī izšķīdina visas cerības, pēc pēdējā akorda atstājot vien aukstu, neatbildošu vakuumu.

Kino

Frensa Forda Kopolas “Apokalipse tagad” pārvērš ceļojumu pa upi par cilvēka metafizisku sairšanu, kurā katrs upes līkums nogriež no varoņa jaunu cilvēcības kārtu. Kad finālā kamera lēnām slīd pār Mārlonu Brando seju, kas iegrimusi biezās ēnās, skatītājs nonāk absolūtas prombūtnes priekšā, kur vārdi “šausmas” kļūst tikai par vāju izdedzinātās apziņas atbalsi. Ielūkojoties šajās kontrastainajās, gandrīz taustāmajās krēslās, var redzēt, kā filma rūpīgi iezīmē šīs sajūtas robežas, ļaujot no malas vērot, kā cilvēks pārvēršas par klusu čukstu tumsā.

1. Beidziet pieprasīt no sevis produktivitāti. Uz laiku pamēģiniet atcelt visus “vajag”. Jums nav jābūt interesantam, produktīvam, jūtīgam. Jums nekā nevajag. Paradokss ir tajā, ka tukšuma legalizēšana ir vienīgais veids, kā no tā izkļūt. Tiklīdz jūs pārstāsiet uzstāt uz savu piepildītību, sasprindzinājums norimst, un iekšienē rodas sīka spraudziņa. Tajā nav ko darīt — vienkārši esiet. Skatieties uz mākoni, elpojiet, lēni dzeriet ūdeni. Nemēģiniet atrast tajā jēgu.

2. Apšaubiet zaudējuma sajūtu. Kā rīkoties, ja šķiet, ka esat miris pasaulei un pasaule ir mirusi jums? Iespējams, atbilde ir ļaut oglēm atdzist un ieraudzīt, ka pelni mēslo augsni.

3. Atdzīviniet ķermeni ar vienkāršiem pieskārieniem. Atgriezieties pie vienkāršiem ķermeņa rituāliem: sajūtiet ādas siltumu, turot krūzīti, segas raupjumu, pēdu spiedienu pret grīdu. Šīs mikrosajūtas novirza uzmanību no tukšā prāta atpakaļ dzīvajā ķermenī. Nemeklējiet lielas jūtas — ļaujiet tām nebūt. Tukšumu nevajag pārvarēt, to vajag izdzīvot, kā lietaina diena, kad nekur nav jāiet.

Iztukšotība nenozīmē, ka esat salauzti. Tā saka ko citu. Viss, kas bija, ir atdots, un tālāk nāk klusuma laiks.

Un arī šajā klusumā ir vērts reizēm iet pa izdegušo zemi divatā, kur ikviens solis paceļ tikai putekļus, lai nesastingtu pavisam.