Garlaicība

Garlaicība ir neaizņemtas vēlmes nīkšana. Gribas kaut ko, bet nekas no pieejamā nesaista, un laiks stiepjas tukšs.

Garlaicība ir dīvaina pauze, kad viss apkārt kļūst bezgaršīgs, un laiks — it kā lipīgs sīrups. Jūs sēžat ekrāna priekšā, šķirstat plūsmu, paņemat grāmatu, noliekat, skatāties pa logu — bet nekas neaizķeras. Ne jau tā, ka pasaule būtu pazudusi — tā vienkārši zaudējusi garšu. Un jūs pēkšņi ievērojat, cik lēni rāpo sekunžu rādītājs.

Šajā stāvoklī ir kaut kas paradoksāls: jūs vienlaikus gan kaut ko vēlaties, gan nezināt, ko. Iekšpusē mīt izsalkums — bet bez objekta. Filozofs Gabriels Marsels reiz atzīmēja, ka garlaicība nav vēlmes trūkums, bet gan vēlme, kas zaudējusi savu priekšmetu. Jūs sniedzaties pēc kaut kā, bet satverat tukšumu. Un šajā žestā slēpjas atslēga uz veselu jūsu iekšējās dzīves slāni: garlaicība atklāj, ka jūsu uzmanība nav īsti aizņemta, ka tā klīst bez mājvietas.

Kā jūs atpazīstat garlaicību savā ķermenī? Viss kļūst gurdens un vienlaikus saspringts. Jūs sākat grozīties, mainīt pozu: brīžam atbalstāt galvu ar roku, brīžam atmetaties krēsla atzveltnē. Elpošana kļūst sekla, it kā jūs būtu aizmirsis, kā elpot pilnām krūtīm. Reizēm parādās žāvāšanās — nevis no noguruma, bet no uzmanības degvielas trūkuma.

Sejas muskuļi atslābst, skatiens izkliedējas — jūs skatāties cauri priekšmetiem. Rīklē var rasties viegla spazma, kad gribas dziļāk ievilkt elpu, bet tas neizdodas. Ķermenis it kā saka: “Man šeit nav ko darīt”, un meklē kaut kādas pārmaiņas — pārlikt kāju, noberzt pieri, aizskart glāzi. Viss šis klusais diskomforts ir ķermeņa čuksts, ko jūs parasti apslāpējat ar kustību.

Zem garlaicības slēpjas viens nodevīgs uzskats: “pasaulei ir mani jāaizņem.” Jūs gaidāt, ka ārējie notikumi — filma, saruna, darbs — pārņems jūsu uzmanību un noturēs to. Kad tas nenotiek, jūs sākat vainot vai nu garlaicīgu lekciju, vai klusu vakaru, vai pašu dzīvi. Taču garlaicības avots nav stimulu trūkumā, bet gan jūsu pašu nostājā: jūs it kā esat nodevuši vadības pulti ārpusei.

Garlaicība kļūst par spoguli: tā parāda, kā esat pieraduši bēgt no tukšuma. Tā vietā, lai paliktu ar sevi neitrālā laukā, jūs ķeraties pie telefona, ieslēdzat video, uzvārāt tēju — tikai lai nejustu, kā laiks spiež. Un jo ātrāk aizbāžat šo plaisu ar nodarbēm, jo dziļāks tas kļūst nākamreiz.

Kā tas ir jūtams:

• Laiks pārvēršas par viskozu masu — katra minūte ilgst mūžīgi, un gals nav redzams.
• Viss apkārt šķiet plakans, izbalējis, it kā pasaulei būtu atņemts apjoms un atstāts tikai kontūrs.
• Jūs velk uz kustību, bet neviens virziens nešķiet pievilcīgs — jūs mētājaties starp “pasēdēt” un “aiziet”, bet nekur neatrodat mieru.
• Iekšā pulsē viegls aizkaitinājums: “kāpēc nekas nenotiek?”, “kad tas beigsies?”.

Iekšējais monologs:

• “Nu cik ilgi var sēdēt? Varbūt pārbaudīt e-pastu? Vai aiziet uz virtuvi? Ā, tur jau tas pats…”
• “Tagad izslēgt skaņu galvā, bet tā pati sāk dungot no tukšuma.”
• “Kāpēc es nevaru vienkārši būt? Man taču kaut kas jādara, citādi es iestrēgšu šajā dūmakā uz visiem laikiem.”

No malas garlaikots cilvēks ir pamanāms pēc sīkām, gandrīz automātiskām kustībām. Viņš bieži skatās pulkstenī, groza rokās pildspalvu, piesit ar pirkstiem pa galdu. Skatiens klejo pa istabu: no lampas uz karnīzi, no karnīzes uz krūzi — nekur neaizkavējoties.

Ja garlaicība pārņem sarunas laikā, jūs sākat atbildēt vienzilbīgi, žāvāties, skatīties telefonā — ne tāpēc, ka sarunu biedrs ir slikts, bet tāpēc, ka iekšējais motors prasa ainavu maiņu. Ilgstošā garlaicībā — piemēram, sapulcē vai rindā — jūs varat sākt zīmēt blociņā, šūpoties uz krēsla, mainīt pozu ik pēc trīsdesmit sekundēm. Citi to bieži uztver kā necieņu vai nepacietību, lai gan patiesībā jūs vienkārši cīnāties ar neredzamo tukšā laika nastu.

Kompānijā garlaicība ir gandrīz aizliegta sajūta. Teikt “man ir garlaicīgi” nozīmē atzīties, ka cits cilvēks vai notikums jūs neaizrauj, un tas tiek uztverts kā rupjība. Tāpēc jūs uzvelkat smaidu, pamājat, izliekaties par ieinteresētu — un iekšpusē aug aizkaitinājums no šī dubultā darba.

Dažkārt garlaicība kļūst kolektīva: jūs sēžat kopā ar draugiem, bet neviens nepiedāvā neko īstu, visi skatās tālruņos, un nīgruma sajūta karājas gaisā kā zirnekļtīkls. Šādos brīžos garlaicība atklāj kontakta virspusību — jūs esat blakus, bet ne kopā. Un, lai pārrautu šo gūstu, kādam ir jāuzdrošinās un jāpiedāvā kaut kas negaidīts — vai vienkārši jāsaka: “man kaut kā ir garlaicīgi, izdomāsim ko citu.” Godīgums šeit var kļūt par tiltu uz īstu sarunu.

Antīkajā pasaulē garlaicība netika uzskatīta par atsevišķu pārdzīvojumu — to sajauca ar slinkumu vai melanholiju. Aristotelis dīkā pavadītā laikā saskatīja augsni pārdomām, bet ne mokošai nedarīšanai. Viduslaikos gara nīgrumu dēvēja par “mazdūšību” — grēku, kad cilvēks novēršas no Dieva un sava aicinājuma.

Jaunie laiki apvērsa skatījumu: līdz ar industriālā laikmeta iestāšanos garlaicība kļuva par laika pārvaldības problēmu. Jums bija jābūt aizņemtam un produktīvam, bet pauze tika uztverta kā laika izšķiešana. Šodien, bezgalīgas stimulācijas pasaulē, garlaicība ir kļuvusi par retu zvēru — mēs no tās bēgam paziņojumos, plūsmās, seriālos. Taču tieši šī skriešana ir padarījusi garlaicību uzmācīgu: jo ātrāk jūs to dzēšat, jo spēcīgāk tā atgriežas. Mūsdienu kultūra izmanto jūsu vēlmi nejust tukšumu, pārdodot spilgtus attēlus un ātrus baudas uzplaiksnījumus, kas tikai padziļina izsalkumu.

• Garlaicība vs Tukšums: garlaicība ir virspusēja un situatīva — nav ar ko sevi nodarbināt pašlaik, laiks velkas. Tukšums ir dziļš un eksistenciāls — runa nav par nodarbošanos, bet gan par jēgas trūkumu kā tādu. Garlaicība meklē, ar ko aizpildīt stundu; tukšums nezina, ar ko aizpildīt dzīvi.
• Garlaicība vs Vienaldzība: garlaicība ir nemierīga un izsalkusi — “viss ir bezgaršīgs, bet es gribu, lai aizķer”, tā smok tukšumā un meklē. Vienaldzība ir mierīga un savā ziņā paēdusi — tā neko nemeklē, jo neko arī negrib. Garlaikotais mokās bez stimula; vienaldzīgajam stimuls nav vajadzīgs.
• Garlaicība vs Pārsātinājums: abi slāpē garšu pret notiekošo. Bet garlaicība ir izsalkums bez ēdiena: gribas, bet nekas neaizrauj, ir tukšums. Pārsātinājums ir sātība pāri mēram: aizrāva, bet tik ilgi un daudz, ka tagad atgrūž. Garlaicība mokās ar tukšumu; no pārsātinājuma šķebina pārpilnības dēļ.

Pretstats: Interese — ievelk un notur — laiks skrien nemanot, gribas iedziļināties dziļāk. Garlaicība moka ar tukšumu — “viss ir pliekans, bet laiks velkas”: uzmanībai nav pie kā pieķerties, un jūs mokāties meklējumos, ar ko sevi nodarbināt.

Kad garlaicības ir pārāk daudz, tā pāraug hroniskā stāvoklī — jūs pārstājat izjust dzīves garšu. Viss šķiet pelēks, vienāds, un pat iemīļotās nodarbes vairs nesniedz atsaucību. Tad aiz garlaicības slēpjas ne tikai stimula trūkums, bet gan jēgas zudums — un šeit ir svarīgi to nesajaukt ar depresiju: garlaicībā joprojām ir vēlme (kaut vai vēlme, lai kaut kas mainītos), bet depresija nodzēš pat to.

No otras puses, garlaicību var apspiest. Jūs esat tik ļoti pieraduši aizpildīt katru minūti ar darīšanu — darbu, sociālajiem tīkliem, sarakstiem —, ka esat pārstājuši pamanīt klusuma mirkļus. Tad jūs dzīvojat nepārtrauktā aizņemtības plūsmā, bet iekšpusē briest kurls aizkaitinājums. Šādiem cilvēkiem ir nepanesami vienkārši sēdēt un neko nedarīt — uzreiz rodas trauksme. Šajā gadījumā garlaicība nav pazudusi, bet paslēpusies zem darbības maskas, un tieši tā rada ilgu pilnu nogurumu no “vāveres rata”.

Dažādi laikmeti un kultūras ir izturējušās pret garlaicību atšķirīgi. Japāņu estētikā pastāv jēdziens “mono-no aware” — skumjš valdzinājums par īslaicīgumu, kas var būt tuvs mierīgai vērošanai, bet ne mokošai garlaicībai. Indijas filozofijā garlaicība ir neapmierinātības zīme ar sansāru, mudinājums meklēt izeju ārpus vēlmju loka.

Eiropas 18. gadsimta tradīcijā garlaicība tika uzskatīta par aristokrātijas likteni — kam ir brīvais laiks, tas riskē garlaikoties. Ruso tajā saskatīja civilizācijas slimību, kas atrauj cilvēku no dabiskās dzīves. Savukārt 20. gadsimtā Albērs Kamī garlaicībā sadzirdēja absurda balsi — kad pasaule pārstāj atbildēt uz jūsu jautājumiem, jūs paliekat viens ar klusumu, un tas var būt gan mokoši, gan atbrīvojoši.

Literatūra

Romānā «Bovarī kundze» Gistavs Flobērs ar ķirurģisku precizitāti apraksta provinciālo dzīvi, kur katra diena ir līdzīga iepriekšējai kā vecas grāmatas putekļaina lappuse. Emma Bovarī nosmakst šajā stagnācijā, cenšoties aizpildīt ikdienas tukšumu ar izdomātām kaislībām un iedomātiem ideāliem. Garlaicība šeit ir mokoša apziņa, ka apkārtējā realitāte ir bezcerīgi maza, salīdzinot ar cilvēcisko vēlmju mērogu.

Glezniecība

Valtera Sikerte gleznā «Garlaicība» divi tēli ir ieslēgti šaurā telpā, kur gaiss liekas biezs un nekustīgs. Figūras sēž dažādos stūros, iegrimušas savās domās, un starp tām nav pat dialoga ēnas. Mākslinieks izmanto pērļu un zemes toņus, lai uzsvērtu, kā laiks šajā pasaulē ir zaudējis savu dinamiku, pārvērties par bezgalīgu gaidīšanu uz kaut ko, kas nekad nenotiks.

Mūzika

Filipa Glāsa «Metamorfozes» balstās uz cikliskām, gandrīz hipnotiskām muzikālām frāzēm, kas atkal un atkal atgriežas pie sākumpunkta. Pamazām auss pārstāj skaņās meklēt attīstību vai kulmināciju, padodoties klavieru taustiņu vienmuļajam rakstam. Šī mūzika atklāj pašu sastinguma būtību, kad prāts, kam liegti ārējie stimuli, lēnām sāk griezties ap savu asi.

Kino

Harolda Ramisa «Murkšķa diena» ievieto varoni bezgalīgā viena un tā paša rīta cilpā, kur sniegotā Panksatoni pilsētiņa kļūst par cietumu ambīcijām un ego. Fils Konors iziet cauri visām nolieguma un izmisuma stadijām, līdz bezgalīgā darbdienu atkārtošanās piespiež viņu iziet ārpus ierastās uztveres robežām un beidzot pamanīt skaistumu vissīkākajās detaļās, piedāvājot skatītājam kopā ar varoni piedzīvot šo garo ceļu uz atmodu un ieraudzīt, kā no vienmuļības pelniem dzimst īsts dzīves dziļums.

Ja nu garlaicība ir kluss, gandrīz neskaidrs jautājums? Tajā ir dzīvības strāva — jūs joprojām vēlaties, lai kaut kas notiktu, bet jūsu iekšējā pasaule nezina, ko tieši.

1. Ieturiet pauzi, lai sadzirdētu autentisko tukšuma balsi. Tā vietā, lai noslāpētu šo strāvojumu ar ātriem izklaides veidiem, pamēģiniet apstāties un dot tam telpu. Jā, tas ir neierasti: sēdēt klusumā, kad iekšienē viss alkst kustības. Taču tieši šajā palēninājuma brīdī jūs varat sadzirdēt ne vienkārši “man ir garlaicīgi”, bet gan “man pietrūkst iesaistes” vai “esmu zaudējis kontaktu ar to, kas man ir svarīgi”.
2. Ļaujiet pasaulei pašai tuvoties jums. Sākumā jūs instinktīvi ķersieties pie tālruņa — un tas ir pilnīgi normāli. Taču, ja izturēsiet kaut vai dažas minūtes, garlaicība var pārvērsties vieglā ziņkārē. Jūs ievērosiet, kā saules stars rāpo pa sienu, cik dažādi aiz loga skan soļi. Šajā pieklusinātajā uzmanībā mīt īpašs miers — jūs nedzenaties pēc notikumiem, bet ļaujat pasaulei pašai nākt pie jums.
3. Pārtrauciet izlikties, ka jums viss izdodas lieliski. Garlaicība bieži uzplūst tieši tad, kad aizliedzam sev izjust tukšumu — baidoties šķist vāji vai nepietiekami produktīvi. Pamēģiniet godīgi atzīties: „Man ir garlaicīgi, un es nezinu, ko gribu.” Šajā ievainojamajā atļaujā — bez tieksmes nekavējoties visu labot — garlaicība pārstāj būt ienaidnieks un pārvēršas par ļoti klusu, bet precīzu iekšējo kompasu.

Gadiem veltīgi slīcināju garlaicību tūkstoš sīku darbu, nesaprotot, ka aiz to trokšņa sadzirdams apspiestais nepiepildītas vēlmes aicinājums. To apzinoties, sāku atvēlēt brīžus, lai vienkārši būtu kopā ar šo aicinājumu, nemeklējot gatavus risinājumus. Pamazām pamanīju, ka vienatnē šo stāvokli izturēt var, taču līdzās kādam, kurš nebaidās no cita tukšuma, tas kļūst maigāks un teju vai dziedējošs.

Reizēm pabūt šajā stiepīgajā laikā blakus cilvēkam, kurš nesteidzas to izkliedēt, izrādās dziedinošāk, nekā gadiem no tā bēgt. Kopā jūs varat pamanīt to, kas slēpās aiz pliekanuma plīvura: garlaicība bieži izrādās durvis, aiz kurām gaida patiesa interese — tikai jāpārstāj pie tām klauvēt un jāieklausās.