Nepacietība

Nepacietība ir aizkaitināta nepiekrišana notikumu tempam. Rezultāts vajadzīgs tūlīt, un jebkura gaidīšana tiek uztverta kā šķērslis.

Nepacietība ir tad, kad jūsos kaut kas sāk skrāpēt, jo realitāte kustas nevis ar ātrumu, ko jūs tai esat noteikuši. Jūs jau esat tur — nākotnē, aiz pagrieziena, durvju otrā pusē —, bet ķermenis joprojām ir šeit, rindā, sastrēgumā, minūtē, kas stiepjas kā gumija. Tas nav par steigu, bet par plaisu starp jūsu gaidīšanu un to, kas notiek tieši tagad. Jo lielāks ir jūsu «jau vajag» ātrums, jo mokošāka ir jebkura pauze.

Anrī Bergsons reiz atzīmēja: mūsu iekšējais ilgums nesakrīt ar ārējās pasaules ilgumu, un, kad šī nesakritība kļūst asa, dzimst īpaša veida ciešanas. Nepacietība ir šīs ciešanas — tās rodas no tā, ka vēlamais notiek «ne tagad». Jūs jūtaties ieslodzīti svešā tempā — it kā kāds būtu nospiedis pauzi, bet jūs esat palikuši ar pulsu, kas nemāk palēnināties.

Nepacietība nedzīvo domās – tā izplatās pa ķermeni jau pirms jūs to paspējat apzināties. Plaukstas kļūst mitras, krūtīs parādās sasprindzinājums – it kā plaušas nespētu ievilkt pilnu elpu, kamēr nav noticis tas, ko jūs gaidāt. Bieži vien sirds uzvibrē: jūs skatāties pulkstenī, bet pulss jau ir paātrinājies, apsteidzot rādītājus.

Žoklī uzkrājas spriedze – jūs saspiežat zobus, paši to nemanot. Kājas sāk kustēties: pārmīšana no papēža uz pirkstgalu, pirkstu piesitieni pa galdu, šūpošanās krēslā. Ķermenis burtiski vibrē no mēģinājuma izkustēties – tas grib skriet, kaut arī nekur nav jāskrien. Elpošana kļūst sekla, pārtraukta. Nepacietība ir sastrēgums jūsu ķermenī – motors ir iedarbināts, bet rokas bremze joprojām ir ieslēgta.

Zem nepacietības slēpjas viens spītīgs uzskats: “Man nav jāgaida. Gaidīt nozīmē zaudēt laiku, un laiks ir resurss, ko nedrīkst izšķiest.” Jūs uztverat gaidīšanu kā tukšu intervālu, kas jāaizpilda, jāsaīsina, jāpārlec. Jums šķiet: ja es paātrināšos, ja pasteidzināšu citus, ja kaut ko izdarīšu — tad atgūšu varu pār laiku.

Taču patiesībā šis uzskats tikai pielej eļļu ugunij. Jo spēcīgāk jūs dzenat laiku, jo vairāk tas pretojas. Jūs sākat nervozēt, uzbrukt tiem, kas “bremzē”, un galu galā tērējat enerģiju nevis tam, kādēļ steidzāties, bet gan tam, lai pārdzīvotu savu pašu nepacietību. Aiz šīs sajūtas slēpjas bailes — bailes nepaspēt, bailes palaist garām, bailes palikt tukšām rokām. Un kamēr jūs neieskatīsieties aiz aizsega “jābūt ātrāk”, jūs skriesiet pa apli.

Kā tas jūtams:

• Jūs savā galvā atkal un atkal izspēlējat scenāriju, kuram vajadzētu notikt jebkurā brīdī, bet realitāte kavējas, un katrs jauns izspēlēšanas cikls pievieno rūgtuma šķipsnu.
• Iekšā parādās niezīgs tukšums — it kā laiks būtu kļuvis viskozs, un jūs tajā iegrimstat, nevis plūstat tam līdzi.
• Jūs pieķerat sevi pie domas, ka garīgi jau esat pārlēcis šim brīdim pāri, bet ķermenis jūs atvelk atpakaļ, un šī atgriešanās ir kā trieciens.

Iekšējais monologs:

• «Cik ilgi vēl? Kāpēc šis process tik ļoti bremzē? Es taču teicu — ātri!»
• «Ja es tagad nesākšu rīkoties, notiks kaut kas briesmīgs. Es zaudēšu šo iespēju uz visiem laikiem.»
• «Laiks aizplūst, bet es stāvu uz vietas — tas ir neciešami, man ir jāpārtrauc šis aplis!»

Nepacietība ir redzama ar neapbruņotu aci. Jūs sākat rosīties: bezgalīgi skatāties pulkstenī, pārbaudāt telefonu ik pēc trīsdesmit sekundēm, pārtraucat sarunu biedru, jo “pietiek, es jau sapratu, turpināsim tālāk”. Sarunā jūsu runa paātrinās, vārdi uzslāņojas viens uz otru, pauzes kļūst neizturamas.

Rindās nepacietīgs cilvēks maina pozu ik pēc dažām sekundēm — pienāk tuvāk kasei, nopūšas, groza acis. Pie stūres — gāzes piespiešana uz dzelteno, apgriešana, lamāšanās uz lēno vadītāju. Citi redz šo trīci: jūs esat kā nostiepta stīga. Un bieži apkārtējie reaģē uz jūsu sakarsētību vai nu ar aizkaitinājumu, vai ar vēlmi atkāpties tālāk, kas tikai pastiprina jūsu vientulību šajā dūcošajā gaidīšanā.

Attiecībās nepacietība kļūst par šķērsli. Jūs pārtraucat, neļaujat cilvēkam pabeigt teikto, jo jau zināt, ko viņš teiks (vai jums šķiet, ka zināt). Jūs pieprasāt ātras atbildes, steidzīgus lēmumus — un, kad partneris paņem pauzi, tas tiek uztverts kā pretestība.

Darbā nepacietība sagrauj komandas darbu: jūs raustāt kolēģus, steidzināt procesu, izjaucat ritmu. Jums grūti deleģēt, jo citi dara “ne tik ātri”. Sociāli tas bieži tiek uztverts kā egoisms vai agresija — lai gan iekšēji jūs vienkārši nespējat izturēt to kutināšanu starp vēlmi un tās piepildījumu. Jūs paliekat vientuļi, jo neviens nevēlas piedalīties jūsu skrējienā.

Nepacietība ne vienmēr bija emocija mūsdienu izpratnē. Agrārajās kultūrās tās gandrīz nebija: dzīve pakļāvās dabas ritmam, kur sēšanu un ražas novākšanu nevar paātrināt ar kliegšanu. Laiks tika uztverts kā aplis, nevis kā bulta. Nepacietība tika uzskatīta par muļķību — mēģinājumu apmānīt to, ko nevar apsteigt.

Līdz ar industriālo revolūciju laiks kļuva par naudu, un gaidīšana no dabiskas pauzes pārvērtās par tukšu izšķērdēšanu. 20. gadsimts pievienoja ātrumu: telegrāfs, automobilis, internets — tagad esam pieraduši, ka visam jānotiek acumirklī. Nepacietība kļuva par normu, pat par tikumu: «Es esmu aizņemts cilvēks, es nevaru gaidīt.» Taču līdz ar to mēs zaudējām spēju vienkārši būt pauzē. Mūsdienās sociālo tīklu un nebeidzamo paziņojumu kultūra mūs nemitīgi mudina: ja atbilde nav atnākusi minūtes laikā — sāc uztraukties. Nepacietība vairs nav spontāna sajūta — tā ir iemācīts reflekss uz pasaules ātrumu. Un jo ātrāka ir pasaule, jo mazāk mēs spējam izturēt savu iekšējo lēnumu.

• Nepacietība vs Aizkaitinājums: nepacietība ir par laiku: nav iespējams gaidīt, velk uz priekšu, uz to, kas vēl nav pienācis. Aizkaitinājums ir par traucēkli: kaut kas traucē tieši tagad, un gribas to novākt. Nepacietība dzen uz priekšu; aizkaitinājums atgrūž.
• Nepacietība vs Gaidas: abi ir vērsti uz to, kas ir priekšā. Taču gaidas ir saldas — tās izbauda labā tuvošanos un priecājas par pašu gaidīšanu; nepacietība ir mokoša — gaidīšana tai ir apgrūtinājums, gribas tai pārlekt pāri. Gaidas bauda gaidīšanu; nepacietība no tās cieš.

Vairāk līdzīgu:

Kad nepacietības ir pārāk daudz, dzīve pārvēršas par nepārtrauktu nervu spriedzi. Jūs nevarat atslābināties, jo jebkura dīkstāve tiek uztverta kā noziegums. Sākas problēmas ar miegu – jūs aizmiegat ar domu «rīt viss jāpaspēj», bet mostaties jau satraukti. Spiediens un trauksme pieaug, jo jūs nepārtraukti mēģināt panākt laiku, kuru nevar panākt. Ķermenis nolietojas no hroniska sasprindzinājuma, bet attiecības – no jūsu prasīguma.

Kad nepacietība ir apspiesta, tā uzvelk apātijas masku. Jums šķiet, ka ir vienalga, vai gaidīsiet vai nē – jūs vienkārši sastingstat, neizrādot nekādu vēlmi. Tā ir aizsargreakcija: ja es pārāk stipri neko negribu, tad necietīšu no gaidīšanas. Bet patiesībā jūs nogriežat sevi no dzīvās enerģijas, no impulsa rīkoties. Jūs kļūstat pasīvs, vienaldzīgs pret rezultātu. Nepacietība vismaz norāda, ka jums kaut kas ir svarīgs; tās trūkums var liecināt par to, ka esat pārstājis just tā vērtību, pēc kā tiecaties.

Stoicismā nepacietība tika uzskatīta par vienu no galvenajiem gudrības ienaidniekiem. Seneka traktātā «Par dzīves īsumu» atzīmēja, ka aizņemtie zaudē nevis laiku, bet pašu dzīvi: tagadne ir vienīgais, kas mums pieder, un tieši to mēs izlaižam. Stoiķiem prasme gaidīt ir tikums, kas parāda, cik cilvēks ir brīvs no ārējiem apstākļiem.

Dzenbudisma tradīcijā pastāv “sēdēšanas bez mērķa” (šikantadza) prakse — kad jūs vienkārši sēdat, negaidot nekādu rezultātu. Nepacietība tiek uzskatīta par neziņu: jūs pieķeraties nākotnei un neredzat, ka visa dzīves pilnība jau ir šeit. Kristīgajā askētismā pacietība tika dēvēta par vienu no tikumiem, bet nepacietība — par lepnības izpausmi: tikai tas, kurš uzskata sevi par svarīgāku par augstāko lietu kārtību, nespēj pakļauties laikam. Austrumu kultūras (japāņu, ķīniešu) vēsturiski ir vērtējušas nesteidzību kā noslēpumainību; pat tējas ceremonija balstās uz ilgstošām pauzēm. Mūsdienu Rietumu pasaulē nepacietība ir kļuvusi gandrīz par veicinātu īpašību — biznesa asprātības simbolu. Taču aiz šīs uzslavas slēpjas zaudēts kontakts ar to, ko mēs darām šajā brīdī.

Literatūra

Valentīna Katajeva pasakā «Septiņpuķīte» varones steidzīgums pārvērš brīnumu virknē absurdu kļūdu, kur katra ziedlapa izdeg veltīgi, jo nespēj sagaidīt pareizo lēmumu. Vēlme iegūt visu un tūlīt liedz Žeņai iespēju patiesi apzināties notiekošā vērtību, līdz tikai pēdējā, septītā iespēja liek viņai apstāties un ieklausīties sevī. Šis stāsts atklāj nepacietības mehānismu kā mūžīgu skrējienu pēc spokainas nākotnes, kas noniecina tagadnes mirkli.

Glezniecība

Kuzmas Petrova-Vodkina glezna «Sarkanā zirga vannošana» ir caurstrāvota ar kolosālas enerģijas sajūtu, kas saspiesta šaurajā audekla laukā. Varens, gandrīz pārpasaulīgs zirgs metas ārpus kompozīcijas robežām, un jātnieka figūra šķiet tikai tievs pavediens, kas tikko savaldo šo pirmatnējo impulsu kustībai. Spilgta, gandrīz kliedzoša sarkanā krāsa nosaka ritmu, kurā nav iespējams palikt nekustīgam — viss te vibrē no izrāviena gaidām uz citu realitāti.

Mūzika

Arama Hačaturjana «Deja ar zobeniem» ir veidota uz nebeidzama paātrinājuma, kur katra mūzikas frāze skan kā izaicinājums pašam laikam. Orķestra grupas uzvelkas viena uz otras, radot blīvu skaņas audumu, kurā nav pauzes elpai vai pārdomām. Tā ir skaņas iemiesojums nepacietībai, kur sitaminstrumentu pulsācija nosaka tādu tempu, pie kura jebkura kavēšanās šķiet neiespējama.

Kino

Jāņa de Bonta «Ātrums» pārvērš fizisko neiespējamību palēnināties par galveno ekrāna spriedzes dzinējspēku, kur katrs autobusa stūres pagrieziens un katrs varoņu skatiens ir piesātināts ar drudžaino gaidīšanu pēc atrisinājuma. Montāžas ritms un asās skata leņķu maiņas liek skatītājam fiziski sajust, kā sašaurinās izvēles koridors, spiežot mums kopā ar tēliem piedzīvot šo elpu aizraujošo impulsu, lai finālā, kad spidometra adata beidzot apstājas, kopā ar varoņiem izbaudītu ilgi gaidītā miera saldumu un iestājušās klusuma pilnību.

Pirmais, ko vērts darīt, — pārstāt karot ar gaidīšanu. Nepacietība nav ienaidnieks, bet parasts signāls: esat pārāk stipri pieķēries rezultātam un aizmirsis par procesu. Pamēģiniet sev pajautāt: bet ja nu šī gaidīšanas minūte nav tukšums, bet gan pats notikums? Iespējams, tieši šajā apstādinājumā slēpjas kas tāds, ko jūs nepamanītu, aiztraucoties garām.

Kad iekšā sāk vārīties nemiers, nemēģiniet to apspiest — vienkārši ieraugiet to. Palūkojieties, kur tas mīt ķermenī un kā tas elpo. Vai spējat palikt ar to bez vēlmes to aizvākt? Bieži vien pati šī uzmanība atslābina tvērienu. Jūs varat pievērst skatienu kam vienkāršam: mākonim aiz loga, sienas faktūrai, paša elpai. Gaidīšana pārstāj būt ienaidnieks, kad jūs pārstājat būt ātruma ķīlnieks.

Noderīgi pajautāt: «Kas īsti notiks, ja es sagaidīšu?» Visbiežāk — nekas traks. Uzskats, ka vilcināšanās ir katastrofāla, ir doma, nevis fakts. Man pašam pazīstams šis stāvoklis, kad skatos uz ielādējamu vietni un iekšēji jau esmu gatavs izsviest datoru pa logu — bet tad es vienkārši ieelpoju, un pēc sekundes viss ielādējas, un mans niknums izrādās veltīgs uzliesmojums.

Dažreiz piebremzēt skrējienu līdzās iejūtīgam cilvēkam, kurš dzīvo savā mierīgajā ritmā, nozīmē beidzot atļauties sev izelpot un pamanīt, ka laiks jau ir klātesošs.