Ļaunprieks

Ļaunprieks ir bauda no cita neveiksmes: slepens prieks, kad paklūp tas, kuram slepus vēlēji kritienu.

Reizēm krūtīs iezogas kaut kas silts, kad kolēģis sapulcē paklūp, bet sāncensis izgāž eksāmenu. Šis mirklis — kā elektriska izlāde, un jūs jūtaties pārāks. Ļaunprieks ienāk bez klauvēšanas: īslaicīgs triumfs, kas ir salds, bet gandrīz uzreiz izraisa neveiklību. Psihoanalītiķe Melānija Kleina, pētot agrīnos psihes mehānismus, to saistīja ar skaudību un projekciju: slepenais prieks par cita kritienu bieži rodas no neapzinātas vēlmes noniecināt to, kurš šķiet veiksmīgāks.

Ļaunprieks ir iekšējas nenoteiktības kliedziens, ko viegli sajaukt ar ļaunu gribu. Tas dzimst brīdī, kad jūsu pašapziņa saņem vieglu dopingu: «es neesmu tik slikts, ja viņš paklupa». Šī sajūta nenorāda uz otru, bet gan uz jūs pašus — uz to dvēseles daļu, kurā esat pieraduši mērīt sevi ar citu kāpumiem un kritieniem. Vai tas neliecina, ka jūsu vērtība balstās uz cita krišanu?

Ļaunprieka saldajā dūrienā ir rūgta patiesība: mēs reti priecājamies par neveiksmi tam, kuru patiesi nepamanām. Tas vienmēr ir adresēts, personisks. Un jo tuvāks cilvēks, jo asāks ir bijis salīdzinājums ar viņu, jo spožāks ir uzliesmojums. Šī sajūta ir uzticams kompass, kas norāda, kur jūs jūtaties neaizsargāts un kur jau sen vēlaties atzinību.

Ļaunprieks dzīvo ķermenī ātrāk, nekā jūs to paspējat apzināties. Pēkšņi kļūst viegli elpot, it kā no pleciem būtu nokritis neredzams smagums. Sejas muskuļi atslābst, un lūpu kaktiņi paši slīd uz augšu — jūs gandrīz smaidāt, bet nākamajā mirklī šo smaidu noslēpjat. Krūtīs izplūst siltums, it kā iekšā būtu ieslēgta maza spuldzīte.

Jūs varat sajust paātrinātu pulsu — īsu uzplūdu, kā pēc malciņa stipras kafijas. Plaukstas kļūst sausas, elpošana — vienmērīgāka nekā mirkli pirms ziņas. Dažkārt ļaunprieks jūtams kā kutināšana pakrūtē, gandrīz vai smieklīgs uzbudinājums. Bet reizēm — viegls notirpums, atrautība: šķiet, ka jūs uz notikušo skatāties no malas, un šis skats nesāp, tikai klusināts gandarījums.

Taču ir arī otra puse. Ja ļaunprieks ir dziļš, apslēpts, ķermenis var reaģēt ar sasprindzinājumu: jūs sakožat žokļus, lai neizdotu sevi, nolaidat skatienu, dziļi ieelpojat. Kaklu pārtver, kad mēģināt izrunāt līdzjūtības vārdus — īsta cīņa starp ārējo pieklājību un iekšējo gavilēšanu. Šis fiziskais konflikts ir spogulis plaisai starp to, ko jūtat, un to, ko uzskatāt par pareizu izrādīt.

Ļaunprieka pamatā ir neizteikts uzskats: «man ir tiesības uz pārākumu, un, ja otrs krīt, es automātiski paceļos». Šī doma ir mēģinājums satvert sviru, kuras nav: mēs nevaram kontrolēt citu panākumus, bet varam baudīt viņu neveiksmes, lai kompensētu savu ievainojamību. Paradokss ir tāds, ka, jo spēcīgāk mēs cenšamies pacelties uz cita rēķina, jo dziļāk iestiegam savas nepilnvērtības sajūtā.

Uzskats, kas slēpjas aiz ļaunprieka, bieži izklausās šādi: «man nav dots pietiekami, pasaule ir netaisnīga pret mani, lai vismaz cits saņem savu». Tā nav tikai skaudība, bet tās saldā otra puse: ja skaudība ir mokoša no cita panākumiem, tad ļaunprieks ir īslaicīgs atvieglojums, kad panākumi sabrūk. Bet atvieglojums ilgst neilgi: salīdzinājums paliek, un jūs atkal meklējat, pār ko pacelties.

Psiholoģiskais mehānisms atgādina apburto loku: jo vairāk jūs pierodat baroties no citu kritieniem, jo mazāk redzat savu dzīvi, tās reālos sasniegumus un izaugsmi. Pašvērtējums kļūst atkarīgs no ārējiem notikumiem, kurus jūs nekontrolējat. Jūs nonākat skatītāja lomā, kas gaida nākamo drāmu, lai justos dzīvs.

Kā tas jūtams:

• Iekšienē uzliesmo ass, gandrīz kaislīgs vilnis — it kā būtu noķēruši retu veiksmi, un tā ir jūsu, un neviens to neatņems.
• Uzreiz pēc uzliesmojuma nāk viegla nemiers: jums ir neērti no sava prieka, jūs mēģināt to noslēpt pat no sevis.
• Šim priekam ir aizliegtā augļa garša — tas ir jo saldāks, jo stiprāk jūs parasti nosodāt šādas jūtas.

Iekšējais monologs:

• «Beidzot! Viņš pārāk ilgi bija virsotnē, laiks jau godu zināt».
• «Es taču zināju, ka tas ir viltojums — un lūk, viss atklājās. Cik man bija taisnība».
• «Viņa to bija pelnījusi. Cik reizes viņa mani pazemoja — tagad es vismaz iekšēji varu priecāties».

Šīs domas nav tikai reakcija, bet mēģinājums atjaunot iekšējo līdzsvaru. Ļaunprieks saka: «Tu joprojām esi spēlē, tu neesi zaudējis, vienkārši cits saņēma pelnīto». Taču aiz tā slēpjas klusa balss, kuru jūs reti dzirdat: «Bet ja nu tava paša vērtība neprasa citu kritienus?» Šis jautājums ir atslēga uz izeju.

No malas ļaunprieks reti izskatās kā atklāts prieks. Biežāk tās ir tik tikko pamanāmas pazīmes: viegls smīns, ko uzreiz slēpj, vai ātra skatiena novēršana. Jūs varat pamanīt, ka cilvēks kļūst nedaudz dzīvāks, runā ātrāk vai, gluži pretēji, pārlieku jūt līdzi — balsī, kas pilna viltotu rūpju.

Kompānijā ļaunprieks bieži izpaužas kā «labestīgi» komentāri: «Ak, nabags, bet viņš pats vainīgs», «Es vienmēr zināju, ka tas tā beigsies». Dažreiz cilvēki sāk aktīvi izplatīt ziņas par kāda cita neveiksmi, aizbildinoties ar bažām. Tas ir veids, kā pagarināt saldo mirkli un dalīties tajā ar citiem.

Pastāv arī pasīvā forma: jūs vienkārši pārtraucat sazināties ar cilvēku, kurš cietis neveiksmi, izvairāties no viņa skatiena, nesniedzat palīdzīgu roku. Jūsu klusēšana arī ir ļaunprieks, tikai apslēpts. Tas saka: «Es esmu šeit, es skatos, un man ar to pietiek.»

Attiecībās ļaunprieks bieži darbojas kā slepens savienojošais elements starp cilvēkiem, kurus vieno kopīga nepatika pret kādu. Darba kolektīvā, kur valda konkurence, tas var kļūt par neizteiktu rituālu: acumirkļa skatieni brīdī, kad priekšnieks pateicis nepareizi, vai čuksti pēc kolēģa neveiksmes. Tas rada viltus vienotības sajūtu — «mēs pret viņu», bet iznīcina uzticību pašas grupas iekšienē.

Tuvās attiecībās ļaunprieks ir īpaši indīgs. Kad jūs priecājaties par partnera, drauga, radinieka neveiksmi — tas ir signāls, ka jūsu saitē iemājojusi skaudība vai sena aizvainojuma rēta. Atbalsta vietā jūs izvēlaties klusu triumfu, un ar laiku tas izspiež patiesu tuvību.

Sociālie tīkli pastiprina ļaunprieku līdz epidēmijas mērogam. Publiskas personas neveiksme, skandāls, elka krišana — tūkstošiem cilvēku rod acumirklīgu baudu komentāros: «Tā viņam arī vajag». Anonimitāte ļauj nesodīti barot šo sajūtu, un tā kļūst par ierastu veidu, kā mazināt spriedzi no paša neapmierinātības.

Kādreiz ļaunprieks tika uzskatīts par atklātu grēku — viduslaiku kristietībā to nosodīja kā skaudības augli, vienu no lepnības izpausmēm. Cilvēkam, kurš priecājās par tuvākā nelaimi, bija jānožēlo grēki: viņa dvēsele tika uzskatīta par inficētu un prasīja šķīstīšanu. Šāda izpratne balstījās uz ideju par vienlīdzību Dieva priekšā — neviens nav pārāks par otru, sveša nelaime ir arī jūsu nelaime.

Deviņpadsmitā gadsimta filozofijā, īpaši Nīčes un Šēlera darbos, ļaunprieks ieguva sarežģītāku izpratni. To vairs neuzskatīja par grēku, bet saskatīja tajā sociālās apspiestības izpausmi, vājā cilvēka «resantimentu», kurš nevar atriebties atklāti un tāpēc slepeni līksmo, kad stiprais krīt. Tas bija solis ceļā uz psiholoģisku izpratni: ļaunprieks ir kompensācija, ko viegli sajaukt ar tīru ļaunumu.

Mūsdienās, interneta un sociālo tīklu laikmetā, izpratne atkal ir mainījusies. Ļaunprieks ir kļuvis gandrīz par normālu reakciju uz publiskām neveiksmēm — esam pieraduši no tā gūt ātru gandarījuma uzplūdu. Taču vienlaikus pieaug izpratne par tā cenu: tas atrauj mūs no pašu dzīves, padara atkarīgus no citu krišanas. Mūsdienu kultūra sāk uzdot jautājumu: vai šī sajūta nav pārvērtusies par izklaides veidu, kas iztukšo no iekšpuses?

• Ļaunprieks vs Skaudība: skaudība rūgtina, kamēr otram viss ir kārtībā; ļaunprieks ir salds, kad viņam viss sabrūk — viena monēta, tikai no dažādām pusēm. Abos gadījumos paša vērtība tiek nodota cita kāpumiem un kritumiem: lai justos augstāks, vajag, lai otrs paceltos vai kristu. Skaudība mocās par cita kāpumu, ļaunprieks līksmo par cita kritumu — bet paša dzīve visu šo laiku paliek nepamanīta.
• Ļaunprieks vs Nicinājums: abi skatās uz otru no augšas. Bet nicinājums ir stabila, auksta vērtēšana no augšas uz leju, bez uzliesmojuma; ļaunprieks ir asa prieka uzliesmojums konkrētajā mirklī, kad citam neveicas. Nicinājums pastāvīgi devalvē; ļaunprieks gavilē, kad otrs krīt.
• Ļaunprieks vs Cinisms: cinisms ir auksts un vispārina: visi jau ir tādi, ko tad jūs gaidījāt. Ļaunprieks ir karsts un konkrēts: šis nokrita, un tas ir saldi. Cinisms nebrīnās par kritienu; ļaunprieks par to priecājas.
• Ļaunprieks vs Atriebīgums: atriebīgums ir aktīvs — tas pats vēlas nodarīt sāpes pāridarītājam. Ļaunprieks ir pasīvs un berzē rokas, kad nelaime piemeklē otru bez jūsu līdzdalības: «tā viņam vajadzēja». Atriebīgums dod triecienu; ļaunprieks bauda cita kritienu no malas.

Pretstats: Līdzjūtība — sāp līdz ar cita sāpēm un tiecas tās atvieglot. Ļaunprieks par to pašu nelaimi klusībā priecājas — “tā viņam arī vajadzēja”, un cita nelaime kļūst par jūsu mazo triumfu.

Vairāk līdzīgu:

Kad ļaunprieks kļūst hronisks, cilvēks nemanāmi iekrīt lamatās. Viņš arvien biežāk meklē iemeslus priecāties par citu neveiksmēm, ar īpašu rūpību ievēro citu kļūdas. Dzīve pārvēršas sacensībā, kurā galvenais ir nevis paša uzvara, bet gan cita sakāve. Iekšpusē iemājo tukšums: pozitīvās sajūtas no saviem sasniegumiem notrulinās, toties asie ļaunprieka dūrieni kļūst par vienīgo spilgto emociju avotu.

Bet ir arī otrs pols — pilnīga šīs sajūtas apspiešana. Cilvēks tik ļoti aizliedz sev jebkādu prieku no cita kritiena, ka pat neļauj sev pamanīt šo ēnu dvēselē. Viņš var izskatīties hipermorāls, vienmēr līdzjūtīgs, bet iekšpusē ļaunprieks nepazūd — tas aiziet ēnā, izpaužoties pasīvā agresijā, aizmāršībā, vēsumā. Vai arī tas tiek izspiests ķermenī: galvassāpes, spriedze plecos, bezmiegs bez redzama iemesla.

Veselīga attieksme pret ļaunprieku nav pilnīga atbrīvošanās no tā, bet gan prasme to pamanīt, nesaplūstot ar to. Tas ir kā zibens: jūs redzat uzliesmojumu, neidentificējieties ar to, un tas nodziest, nepaspējot nodarīt ļaunumu. Īslaicīga sajūta ir tikai pirmais mirklis; īstās lamatas ir tajā, lai to nebarotu un ar to necīnītos, bet vienkārši pamanītu.

Antīkajā ētikā, īpaši stoiķu vidū, ļaunprieks tika uzskatīts par zemisku kaislību, kas raksturīga nesaprātīgai dvēselei. Seneka rakstīja, ka priecāties par cita nelaimi nozīmē būt savas vājības vergam; gudrais nenolaižas līdz tādai atkarībai no ārējiem notikumiem. Kristīgajā tradīcijā ļaunprieks tika nosodīts kā tuvākmīlestības baušļa pārkāpums — tas tika pielīdzināts slepkavībai sirdī.

Vācu valodā priekam par cita nelaimi ir pat savs vārds — Schadenfreude. Tas gandrīz kļuva par filozofisku jēdzienu: deviņpadsmitajā gadsimtā filozofi apsprieda, cik universāla un neizbēgama ir šī sajūta. Savukārt Japānas kultūrā atklāts ļaunprieks tiek uzskatīts par kauna pilnu harmonijas pārkāpumu — cilvēkam jāsaglabā seja un nedrīkst izrādīt gaviles, pat ja iekšēji viņš līksmo.

Dažādās tradīcijās pret šo sajūtu izturējās aptuveni vienādi: to tabuizēja, sauca par grēku vai nenobrieduma pazīmi. Taču tās esamības atzīšana ir pirmais solis. Kad jūs sakāt sev: «jā, es to izjutu, un cilvēkam tas ir normāli», — jūs mazināt spriedzi, kas liek tai atkārtoties.

Literatūra

Ivans Krilovs fabulā «Spāre un skudra» ļaunprieku ietērpj pamācošas bardzības formā, pārvēršot svešu nelaimi par iemeslu veselā saprāta triumfam. Skudras pēdējais izsauciens ir auksts baudījums no savas taisnības, pacelts līdz augstākā taisnīguma rangam. Teksts atklāj to cilvēka dabas pusi, kur sveša vajadzība kļūst par spoguli, kurā paša aprēķinīgums šķiet tikums.

Glezniecība

Hieronīma Boša gleznā «Krusta nešana» ļaunprieks iemūžināts groteskās, gandrīz dzīvnieciskās pūļa grimasēs, kas aplenc Kristu. Mākslinieks meistarīgi pretstata galvenā varoņa mierīgo, iekšup vērsto seju un naida un izsmiekla izkropļotu fizionomiju kaleidoskopu, kuru prieks barojas no ciešanu tuvuma. Tas ir vizuāls pētījums par to, kā kolektīvā nežēlība pārvērš vardarbības aktu par gadatirgus skatu, kur katrs dalībnieks bauda savu līdzdalību svešā krišanā.

Mūzika

Šarla Guno «Mefistofeļa kupleti» caurstrāvoti ar indīgu, dzirkstošu sarkasmu, kas skan katrā asajā melodijas lēcienā un orķestra triumfējošos smieklos. Muzikālais pavadījums uzsver cilvēcisko kaislību zemiskumu, paceļot alkatību un iedomību komiskā farsa līmenī, pār kuru velnišķīgā balss paceļas ar ledainu pārākumu. Te ļaunprieks ir ritmisks, gandrīz dejojams izsmiekls par pasauli, kas brīvprātīgi izvēlas bojāeju zelta mirdzuma dēļ.

Kino

Rolana Bikova filmā «Putnubiedēklis» lelles dedzināšanas aina kļūst par kolektīvā neprāta kulmināciju, kur pusaudžu smiekli skan kā apdullinošs spriedums cilvēcībai. Kamera fiksē bērnu sejas, kurās vajāšanas azarts izstumj jebkādu līdzjūtību, pārvēršot to par rituālu, kas mocītājiem dāvā varas un vienotības ilūziju. Ielūkojoties šajā ēnu dejā ap ugunskuru, var apjaust, cik dziļi ikdienā ieausts spēks gūt gandarījumu, pazemojot to, kurš izrādījies neaizsargāts kopējas nežēlības priekšā.

Ļaunprieks ir norāde, nevis ienaidnieks; tas parāda, kur jūtaties apdalīts. Tā vietā, lai kauninātu sevi par šo ēnu, mēģiniet apstāties un pajautāt: ko īsti man atnesa šis mirklis? Visbiežāk atbilde ir pašvērtības sajūta, kuras jums pietrūka.

1. Uzstādiet diagnozi sajūtai, nepieņemot spriedumu. Mēģiniet pamanīt ļaunprieku bez nosodījuma, vienkārši kā faktu. «Ā, tagad es priecājos, ka viņam neveicās». Nosaukts un pieņemts, tas zaudē varu — jūs vairs no tā nebēgat un tajā neslēpjaties. Tas ir tikai vilnis, kas uzcēlies un norims, ja vien jūs to necentīsieties noturēt.

2. Atgrieziet fokusu uz iekšējā deficīta atminēšanu. Aiz šīs sajūtas slēpjas jautājums: kā man tik ļoti pietrūkst, ka es to kompensēju uz cita kritiena rēķina? Godīga atbilde var būt sāpīga — atzinības trūkums, nerealizētas ambīcijas, sena aizvainojums.

3. Atsakieties no neievainojamības fasādes. Ļaunprieku bieži baro nogurums no nebeidzamās sacensības par sava pārākuma pierādīšanu. Ļaujiet sev atzīt: aiz vēlmes pēc cita neveiksmes var slēpties vienkāršs cilvēcisks lūgums — «pamaniet mani bez salīdzināšanas, vienkārši tāpat».

Līdz šai dienai spilgti atceros, kā pieķēru sevi pie šī lipīgā prieka, kad draugs izgāzās pārrunās, un kā vēlāk mani pārņēma kauns — man bija kauns tieši par savu aklumu pret šīs sajūtas saknēm. Taču tieši šis rūgtais mirklis kļuva par kompasu: tas izgaismoja, kur pats sevi biju devalvējis. Izrādījās, pa īstam iekustināt iekšējos svarus var tikai tur, kur jūsu vērtību nav jāizrēķina caur cita zaudējumu.

Ja ļaunprieks ir kļuvis par ierastu fonu attiecībās, aiz tā parasti slēpjas sena nedrošība par savu nozīmīgumu. Dažreiz ļaut sev pabūt blakus tam, kuram nav vajadzīgs jūsu kritiens — izrādās solis pretī sev, ko jūs jau sen atlikāt.