Sentimentalitāte

Sentimentalitāte ir viegla gatavība aizkustināties: paaugstināta atsaucība uz aizkustinošo, pie kuras asaras ir tuvu pat no maza iemesla.

Jūs sēdat pie galda, šķirojat vecas pastkartes — un pēkšņi kaklā iežņaudzas kamols. Nekas īpašs nav noticis: tikai iedzeltējis stūrītis, pazīstams rokraksts, putekļu un sen aizgājušas vasaras smarža. Tās nav sāpes, nav prieks — kaut kas pa vidu, maigs, silts, bet ar skumju nokrāsu. Sentimentalitāte ir atmaigšana. Tas ir atkusnis, kad ikdienas parastā miza pēkšņi kļūst plāna, un caur to izspīdz dzīva, neaizsargāta serde. Antonijs no Surožas šādu stāvokli sauca par “sirds atkusni” — kad pašaizsardzības ledus kūst, un mēs nonākam vaigu vaigā ar savu ievainojamību.

Šajā atmaigšanā nav ne traģēdijas, ne sajūsmas. Ir bezbalsīga gatavība aizkustināties — no melodijas, nejaušas frāzes, saules zaķīša uz sienas. Sentimentalitāte neprasa iemeslus: tā pati kļūst par iemeslu, lai uz mirkli izkristu no “pieaugušā kontroles” režīma un atļautos būt aizkustinātam. Tas nav vājums, bet īpaša dvēseles caurspīdīgums, kad jūs redzat pasauli nevis caur bruņām, bet caur plānu plēvīti, kuru viegli caurdurt ar skaistumu vai skumjām.

Ķermenī sentimentalitāte atsaucas ar dīvainu siltuma un viegla vēsuma sajaukumu. Kakls savelkas, it kā jūs būtu norijis kaut ko ļoti maigu. Acis samirkst — asaras neplūst straumēm, bet tikai aizmiglo skatienu, padarot pasauli nedaudz izplūdušu, akvareļainu. Elpošana kļūst īsāka, pārtrauktāka: ieelpa nesasniedz plaušu pašu dibenu, iestrēgst kaut kur krūšu līmenī, it kā jūs grasītos raudāt, bet neļaujat sev to darīt.

Dažreiz pār ķermeni pārskrien trīsas — ne no aukstuma, bet no pieskāriena. Jūs to jūtat saules pinumā: viegla tirpšana, siltuma vilnis, kas paceļas uz seju. Plaukstas kļūst mitras, pleci nokrīt, it kā jūs noņemtu smagu mugursomu. Sentimentalitāte ir ķermeniska atlaidība: muskuļi, kas pieraduši turēt aizsardzību, uz mirkli aizmirst par savu darbu.

Zem sentimentalitātes gandrīz vienmēr slēpjas apklusināts uzskats: “Man būtu jākaunas par šo ievainojamību.” Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka pieaugušam cilvēkam jābūt stingram, neievainojamam, nespējot aizkustināties no sīkumiem. Un, kad dvēselē pēkšņi paceļas šis maigs vilnis, mēs sevi raujam atpakaļ: “Kas par muļķībām? Beidz, tas taču ir tikai veca fotogrāfija.” Bet, jo stiprāk mēs sev aizliedzam just, jo skaļāk klauvē sentimentalitāte — tā neaiziet, bet slēpjas un gaida nākamo izdevību.

Otrs slazds ir iedomātā visvarenība: mēs iztēlojamies, ka paši izlemjam, kad un par ko aizkustināties. “Es neskatīšos šo filmu, es zinu, ka izraudāšos.” Bet sentimentalitāte neizvēlas. Tā nāk visnepiemērotākajā brīdī: metro, sapulcē, kad kāds nejauši pateicis labu vārdu. Un tad mēs vai nu slēpjam seju, vai izsmejam sevi. Patiesībā aiz šīm pūlēm slēpjas bailes: “Ja es aizkustināšos, es zaudēšu seju, pārstāšu būt uzticams.” Bet seja ir tikai maska, un sentimentalitāte ir elpa, kas masku uz mirkli paceļ.

Kā tas jūtams:

• Jūs skatāties uz kādu lietu vai dzirdat skaņu, un iekšā izplūst siltums, līdzīgs maiguma vilnim, bet ar sāpīgas skumjas piejaukumu.
• Pagātne pēkšņi kļūst taustāma — nevis kā atmiņa, bet gandrīz kā dzīva klātbūtne: jūs dzirdat balsis, jūtat smaržu, pasmaidāt par kaut ko, kas jau sen beidzies.
• Šķiet, ka jūs uz mirkli izšķīstat mirklī — robežas starp jūs un to, kas jūs aizkustinājis, izzūd; jūs kļūstat par daļu no gleznas, mūzikas, vecas vēstules.
• Rodas vēlēšanās sastingt, nekustēties, lai neaizbaidītu šo trauslo stāvokli, lai neatgrieztos atpakaļ “nopietnajā realitātē”.

Iekšējais monologs:

• “Nu kāpēc es esmu kā bērns, tas taču ir tikai kino” — bet asaras tomēr sariesas, un jūs jūtaties muļķīgi.
• “Cik tas ir aizkustinoši… Vajadzētu atcerēties, lai vēlāk atsauktu atmiņā” — bet uzreiz atceraties, ka jau esat aizmirsis pusi no tā, ko cenšaties saglabāt.
• “Es neļaušu sev raudāt, tikai ne tagad, tikai ne citu priekšā” — un jūs norijat siekalas, sakniežat žokli, noslēpjat seju.
• “Kāpēc mani tik ļoti aizķer no tādiem sīkumiem?” — un atbildē — klusums, un dziļi iekšā jūs ziniet: tie nav sīkumi, bet viss.

Tie, kas ir jums blakus, var pamanīt, ka esat kļuvis klusāks, domīgāks. Jūs varat smaidīt bez iemesla — maigi, nedaudz atrauti. Acis kļūst mitras, un jūs ik pa brīdim novēršat skatienu, mirkšķināt. Jūs varat sākt pārcilāt lietas, kuras parasti nepamanāt: vecas fotogrāfijas, sen nelasītas grāmatas, aizmirstus suvenīrus. Vai pēkšņi kļūt sirsnīgāks: kādu apskaut, pateikt negaidīti siltus vārdus.

Dažreiz sentimentalitāte mudina uz rīcību: uzrakstīt cilvēkam, ar kuru sen neesat sazinājušies, pārskatīt vecu filmu, nopirkt kaut ko ļoti aizkustinošu un nevajadzīgu. Bet biežāk — tā ir klusa sastingšana. Jūs sēžat nekustīgi, skatāties vienā punktā, un apkārtējie neizpratnē jautā: «Vai tev viss kārtībā?» Un jūs nezināt, kā atbildēt, jo neesat ne kārtībā, ne nekārtībā — jūs vienkārši esat aizkustināti.

Sentimentalitātei sabiedrībā ir divējāda reputācija. No vienas puses, to veicina: kāzas, jubilejas, atvadas — visas šīs ceremonijas balstās uz aizkustinošiem mirkļiem, uz «aizkustinājuma asarām». Sabiedrībai patīk, kad mūs aizkustina «pareizas» lietas: mīlestība pret dzimteni, varoņu piemiņa, bērnu smaidi. Taču, tiklīdz sentimentalitāte kļūst personiska, nevietā — piemēram, jūs izraudājāties par kaķu barības reklāmu —, to izsmej.

Tuvās attiecībās sentimentalitāte var būt tilts vai siena. Ja jūs atļaujaties aizkustināties partnera klātbūtnē, tas rada intimitāti: jūs atklājat savu ievainojamību. Taču daudzi no tā baidās, uzskatot, ka sentimentalitāte ir vājuma pazīme, un to slēpj, kļūstot vēsāki. Draugu lokā sentimentālu cilvēku var ķircināt: «Nu tu jau raudulīgais», — un tad viņš mācās slēpt savu jūtīgumu aiz ironijas vai klusēšanas.

Agrāk sentimentalitāte bieži tika uztverta kā kaprīze, sievietes “vājās dabas” pazīme vai gribas trūkums. Kultūrās, kur tika vērtēta stoiska stingrība, aizkustinājums tika uzskatīts par paškontroles pārkāpumu. 18. gadsimtā, sentimentālisma laikmetā, to pacēla par tikumību: spēja aizkustināties ir smalkas dvēseles zīme. Taču šis pats laikmets ātri pārvērta jūtīgumu modē, virspusējā spēlē: pietika nobirt asarai pār romānu, lai tiktu uzskatīts par cēlu.

Šodien sentimentalitāte atkal karājas starp diviem poliem. Izklaides industrija ir iemācījusies to izmantot: aizkustinošas reklāmas, mūzika, kas spekulē ar atmiņām, filmas ar garantētām “laimīgām beigām ar asarām”. Mēs maksājam par to, lai mūs aizkustinātu, bet personīgajā dzīvē kautrējamies no šīs pašas aizkustināmības. Izpratnes evolūcija virzās uz atzīšanu: sentimentalitāte nav trūkums, bet gan uzmanības instruments. Tā atklāj, kas mums patiesi ir svarīgs, pie kā mēs turamies, kur mūsu dvēsele vēl ir dzīva, nav nocietinājusies. Un, ja agrāk to slēpa aiz maskas “tas ir tā, it kā”, tad šodien arvien biežāk saka: aizkustināties nozīmē palikt cilvēkam.

• Sentimentalitāte vs Melanholija: sentimentalitāte ir virspusēja un viegli uzliesmo asarās no jebkura aizkustinoša iemesla — filmas, vecas pastkartes vai sveša apskāviena; tā ir emocionāla mobilitāte, kas meklē ātru izlādi. Melanholija ir dziļāka un klusāka: tā nemeklē vētrainas izpausmes un nesentimentalizē, bet atrodas kontemplatīvās pārdomās. Sentimentalitāte meklē iemeslu aizkustinājumam; melanholija ir iesakņojusies klusā saskarsmē ar esības noslēpumu.
• Sentimentalitāte vs Nostalģija: nostalģija ir vērsta uz konkrētu pagātni — tā ilgojas pēc «toreiz». Sentimentalitāte ir bez adreses un izkliedēta — tas ir vispārējs maigums, gatavība aizkustināties no aizkustinošā šeit un tagad. Nostalģija atceras; sentimentalitāte atmaigst.
• Sentimentalitāte vs Aizkustinātība: aizkustinātība ir silts maiguma pieplūdums pret kaut ko aizkustinošu konkrētā brīdī: bērns aizmiga, kucēns pieskārās ar purniņu. Sentimentalitāte ir rakstura iezīme, tendence viegli aizkustināties un saviļņoties, dažreiz pārmērīgi. Aizkustinātība ir maiguma uzliesmojums; sentimentalitāte — pastāvīga gatavība tam.
• Sentimentalitāte vs Nogurums: sentimentalitāte ir sirds atmaigums, vieglums raudāt no kaut kā aizkustinoša. Nogurums ir spēku izsīkums. Tos vieno tikai tas, ka noguris cilvēks kļūst sentimentālāks: aizsardzība kļūst plānāka, un jūs aizkustina tas, kas mundrumā atstātu mierīgu. Bet sentimentalitāte ir par atmaigušu sirdi, nogurums — par izsīkušu ķermeni.

Vairāk līdzīgu:

Kad sentimentalitātes ir pārāk daudz, tā kļūst viskoza kā atkusis medus. Jūs aizkustināties par katru sīkumu — un tāpēc jūtaties bezpalīdzīgs, “izplūdis”. Dzīve pārvēršas par sīku traģēdiju un sajūsmu virkni: jūs nespējat atturēt asaras korporatīvajā pasākumā, nevarat paiet garām bezpajumtes kaķēnam bez viskoza kamola kaklā. Šāda pārmērīga mīkstinātība nereti atklāj slēpto: jūsu psihe nemitīgi meklē izlādi — tā nepārdzīvo dziļi, bet slīd pa virsmu, ķerdamās pie aizkustinošā, lai justos dzīva.

Bet ir arī cits pols — pilnīga sentimentalitātes nepieejamība. Jūs neatceraties, kad pēdējo reizi kaut kas jūs aizkustināja. Viss šķiet plakans, sauss, funkcionāls. Jūs skatāties uz vecām fotogrāfijām bez atsaucības, uz filmām — ne mirkšķinot aci. Šis sausums var būt aizsardzība pret pārāk spēcīgām sāpēm, kuras nevar izturēt. Bet kopā ar bruņām jūs zaudējat arī maigumu, spēju būt aizkustinātam no skaistuma, labestības, siltuma. Dzīvais aiziet, paliek tikai funkcionāla eksistence.

Dažādās kultūrās sentimentalitāte iekrāsojas atšķirīgi. Japānā pastāv estētika mono-no aware — «skumjas par lietu īslaicīgumu». Tā drīzāk ir bijīga apbrīna pret mirkļa skaistumu: nokritušs ķiršzieds, pirmais sniegs, kas izkūst pēc stundas. Šeit sentimentalitāte pārstāj būt personiska vājība un kļūst par filozofisku pārdzīvojumu — nepastāvības vērošanu.

Eiropas tradīcijā 18. gadsimta sentimentālisms (Lorenss Sterns, Žans Žaks Ruso) pasludināja jūtīgumu par augstāko tikumu. «Raudošais varonis» nav vājš, bet gan cilvēks ar dzīvu sirdi. Tomēr atbilde uz šo modi bija bargāks, pragmatiskāks 19. gadsimts, kur sentimentalitāte tika turēta aizdomās par liekulību. Dikenss, piemēram, prata aizkustināt lasītāju līdz asarām, bet kritiķi viņam pārmeta pārlieku saldumu. Mūsdienās mēs vienlaikus meklējam aizkustinošo sociālajos tīklos (video ar kaķiem, laimes asaras) un baidāmies no tā — it kā sentimentalitāte apdraudētu mūsu «pieaugušo nopietnību».

Literatūra

Stāstā «Nabaga Liza» Nikolajs Karamzins lasītājam paver piekļuvi dvēseles visneaizsargātākajai daļai, kur līdzjūtība pret izdomātu varoni kļūst svarīgāka par realitāti. Teksta ritms, caurstrāvots ar cildeno uzrunu un lauku idillisku aprakstu palīdzību, parastu krišanas stāstu pārvērš drāmā, kas prasa sirds atsaucību. Šeit sentimentālisms izpaužas kā cildens žests, kur pār grāmatas lappusēm izlietās asaras liecina par cilvēka spēju just smalki un tīri.

Glezniecība

Žana Batista Grēza glezna „Meitene ar mirušu putniņu” meistarīgi veido kompozīciju ap maigu, gandrīz teatrālu bēdu brīdi. Mīkstā gaisma, kas slīd pār bērna seju, un uzsvērtais žesta bezspēcīgums pārvērš zaudējumu estētiskā objektā, kas skatītājā izraisa tūlītēju aizkustinājuma vilni. Mākslinieks apzināti akcentē dzīves trauslumu, aicinot apbrīnot pašu spēju just līdzi mazai, gandrīz rotaļīgai nelaimei.

Mūzika

Pjotra Čaikovska «Sentimentālais valsis» izvēršas kā grēksūdze, kurā katrs melodijas pagrieziens šķiet kā nopūta. Vijoļpartija, kas brīžam sastingst pustoņos, brīžam atkal steidzas augšup, nodod cilvēka sajūtu, kurš apbrīno savu bēdīgumu, atrodot tajā īpašu, gandrīz saldu harmoniju. Mūzika netiecas uz dramatisku atrisinājumu, tā dod priekšroku palikt vieglas skumjas atmosfērā, kur katrs takts ir piesātināts ar patiesu, ne ar ko neaizklātu sajūtu.

Kino

Nika Kasavetisa «Atmiņu dienasgrāmata» paceļ mīlas stāstu absolūta līmenī, izmantojot piesātinātu saulrieta krāsu un lietusgāžu paleti, lai radītu atmosfēru, kurā nav iespējams palikt vienaldzīgam. Kamēr novecojošie varoņi šķirsta pagātnes lappuses, skatītājs iesaistās šajā atmiņu plūsmā, ļaujot sev izšķīst ekrāna jūtu sirsnībā un piesātināties ar šo gaišo, sāpīgi mīļo sajūsmu, lai to rūpīgi saglabātu savā atmiņā kā atgādinājumu par sirds spēju uz bezgalīgu uzticību.

Vai sentimentalitāte nāk kā vilnis — vai mīt jūsos pastāvīgi kā smalka šalkoņa, — pirmais, ko vērts darīt, ir pārstāt to kaunēties.

1. Ļaujiet sev būt aizkustinātam bez pašpārmetumiem. Tas nepadara jūs vāju vai naivu. Tas atklāj: jūsos ir vieta, ko nesargā miza — vieta, kur jūs spējat būt aizkustināts. Un tas ir dzīvs nervs. Tā vietā, lai to slēptu vai censtos «saņemties», pamēģiniet vienkārši būt ar to. Ļaujiet asarām plūst, ja tās vēlas, ļaujiet smaidam vai kamolam rīklē būt.
2. Izmantojiet mīkstināšanu kā tiltu uz šodienas mirkli. Savienojiet sentimentalitāti ar tagadni. Bieži vien tā mūs velk pagātnē: “Cik labi bija toreiz…” Taču tā pati mīkstināšana var padarīt jūs jūtīgāku pret to, kas notiek tieši tagad. Pasakiet tuvam cilvēkam, ka esat aizkustināts, dalieties mirklī. Nebīstieties izskatīties smieklīgs — smieklīgs jūs būsiet tikai savam iekšējam tiesnesim. Patiesībā jūs vienkārši ļaujat sajūtai realizēties — un tā pārstāj būt lipīga, bet kļūst plūstoša.
3. Uzdodiet sev klusu jautājumu par patieso asaru cēloni. Ja sentimentalitāte pārāk bieži aizved idealizētā “toreiz” un atrauj no tagadnes — vērīgāk tajā ieskatieties, vai tikai nemēģināt aizkustinošajā patverties no tā, kas dzīvē šķiet nepanesams. Tad ir vērts nevis cīnīties ar to, bet uzdot sev nedzirdamu jautājumu: “Par ko es patiesībā tagad raudu?” Atbilde var atklāt daudz vairāk nekā asara.

Man vajadzēja daudz spēka, lai pārstātu sevi rāt par sentimentalitāti un ieraudzītu, cik daudz siltuma nāk caur to. Tiklīdz es beidzu no tās norobežoties, pasaule pārstāja būt draudīga un kļuva aizkustinoša, vistiešākajā nozīmē. Taču šo ceļu pārsvarā gāju viens. Tagad es zinu: šāda mīkstināšanās ir vieglāk pārdzīvojama, ja jums blakus ir cilvēks, kurš nenosodīs jūsu asaras, bet vienkārši paliks blakus.

Dalīties ar šo sirds atkusni ar to, kurš kļūs par jūsu atkušanas liecinieku — nozīmē pārvērst vientuļu asaru par kopīgu akvareļa pasauli, kur neviens neslēpj mitrās acis.