Aizkustinājums

Aizkustinājums ir silta dvēseles atmaigšana, atbildot uz aizkustinošo: tuvojas pateicīgas aizkustinātības asaras, kad kaut kas pieskāries pašam dzīvajam.

Aizkustinājums pienāk klusi. Pēkšņi pamanāt, ka acis piepildās ar mitrumu, kaklu saspiež silts kamols, bet iekšā – ne sāpju, ne bēdu, tikai kāds neierasts maigums. Tas atnāk visnegaidītākajos brīžos: kad garāmgājēja nejaušā žestā atpazīstat cilvēcību, kad bērns nopietni sniedz jums pieneni, kad mūzika pēkšņi aizskar stīgu, par kuras esamību jums nebija ne jausmas.

Mūs aizkustina nevis pats priekšmets, bet tēls, kas jau dzīvo mūsu dvēselē – un tikšanās ar to pasaulē izraisa šo acumirklīgo izkūšanu. Šim stāvoklim ir arī precīzs vārds: antropologs Alans Fisks to nosauca par kama muta — «aizkustināts mīlestībā», pēkšņa tuvības sajūta, no kuras krūtīs kļūst silti un acīs saskrien asaras. Mēs ne tikai reaģējam uz ārējo; aizkustinājums atver durvis uz iekšpusi, uz to, ko jau sen nēsājam sevī, bet slēpām aiz ikdienišķības.

Šajā mitrumā acīs – ne vājums, bet īpaša caurlaidība. Uz mirkli jūs kļūstat plānāks, it kā ledus garoza, kas jūs pasargāja no liekiem iespaidiem, saplaisā. Un caur to izsūcas maigums. Ne pret kādu konkrētu – vienkārši pasaules maigums, kas izpaužas ikdienišķajā.

Pirmais, ko ķermenis pamana, ir siltums. Tas paceļas uz seju, uz acīm, izplūst krūtīs. Jūtat, kā atslābinās pleci, it kā kāds būtu noņēmis no tiem nastu. Elpošana kļūst pārtraukta, bet pēc tam dziļa un pilna.

Kakls savelkas — tas kamols, ko nav iespējams norīt, gluži kā maza karsta ola iesprūdusi iekšā. Jūs norijat siekalas, bet tas paliek. Acis kļūst mitras, var parādīties asara, bet tā nenotek, bet karājas uz skropstām, kamēr jūs mirkšķināt.

Rokas var nedaudz trīcēt — no sajūtu pārbagātības, kurai nav kur izplūst. Pēdas piepildās ar smagumu, ceļi piekūst, un jūs meklējat, pie kā pieķerties — apsēsties vai atspiesties pret sienu. Jūs palēnināties, pārejat citā ritmā. Viss ķermenis kļūst plūstošs, maigs, lokans. Tas nav sāpīgs stāvoklis, bet drīzāk atgriešanās pirmatnējā ķermeniskumā, kur katrs muskulis atsaucas maiguma pieplūdumam.

Aiz aizkustinājuma slēpjas dziļš uzskats: “Man jābūt stipram, neievainojamam, lai mani nesāpinātu.” Un, kad kaut kas izlaužas cauri šīm bruņām, klātbūtne izbīstas. Vai ir vērts ļauties šai sajūtai? — čukst iekšējais sargs. Jo, ja esmu aizkustināts, tad esmu vājš, ievainojams, neaizsargāts.

Bet paradokss ir tajā, ka tieši šīs bruņas mūs padara patiesi ievainojamus. Mēs tērējam spēkus, lai uzturētu necaurredzamību, bet tā tikai vairo iekšējo spriedzi. Aizkustinājums nāk kā atļauja — kapitulēt siltuma priekšā, neaizsargāties.

Dvēseles dziļumos mēs zinām, ka dzīvojam nevis cietoksnī, bet mājā ar atvērtiem logiem. Bet ieradums nelaist iekšā ir tik spēcīgs. Aizkustinājums ir mirklis, kad mēs nepaspējam aizcirst slēģus. Un šajā acumirklī mēs redzam: pasaule mūs neiznīcina, tā mūs piepilda.

Kā tas ir jūtams:

• Iekšā atspiežas ilgi saspiesta atspere, un jūtat, kā krūškurvī iztaisnojas kaut kas, kas gadiem ilgi bija saspiests.
• Jūs kļūstat caurspīdīgs pret sevi — visi aizsargslāņi nobirst, un paliek tikai vienkārša, atkailināta cilvēcība.
• Laiks it kā palēninās, un īstais brīdis ilgst daudz ilgāk, nekā esat pieradis: jūs pamanāt katru detaļu — gaismu istabā, otra cilvēka skatienu, lietus troksni aiz loga.
• Ķermenis piepildās ar klusu vibrāciju, it kā iekšā būtu sākusi skanēt ļoti zema, tik tikko dzirdama mūzikas nots.

Iekšējais monologs:

• «Es negaidīju, ka tas mani tā ietekmēs. Kāpēc tieši tagad?»
• «Dīvaini, es taču negribu raudāt. Bet nez kāpēc asaras pašas saskrien… It kā es būtu saticis kaut ko ļoti radniecīgu.»
• «Varbūt es vienkārši esmu noguris un pārāk jūtīgs — bet nē, tas nav nogurums, tas ir… dzīvs.»
• «Cik labi, ka neviens neredz manu seju tagad… Lai gan nē, lai redz. Lai viņi redz, ka es esmu dzīvs.»

No malas pamanāms īslaicīgs sastingums: jūs uz mirkli apstājaties. Jūsu seja mainās — parasti saspringtie vaibsti izlīdzinās, lūpu kaktiņi paceļas tik tikko manāmā pussmaidā, un skatiens kļūst izklaidīgs, vērsts uz iekšpusi.

Jūs bieži novēršat acis vai, gluži pretēji, skatāties tieši uz to, kas jūs aizkustinājis, nemirkšķinot. Rokas sastingst kustībā: jūs varat pielikt plaukstu pie krūtīm vai piespiest to pie lūpām. Ja stāvat, varat šūpoties uz priekšu, it kā gribētu samazināt attālumu starp sevi un sajūtas avotu.

Jūs sākat runāt klusāk vai vispār apklusat. Kaklā kutina, balss var nodrebēt, ja mēģināt kaut ko pateikt. Jūs varat steidzīgi pasmaidīt, lai slēptu kamolu, vai nošņaukt degunu, izliekoties, ka tā ir tikai alerģija.

Aizkustinājums ir lipīgs. Kad viens cilvēks raud aizkustinājuma dēļ, apkārtējā gaisā bieži sāk kļūt siltāks. Mēs reti paliekam vienaldzīgi pret cita asaru – tā izlaužas cauri mūsu pašu barjerām. Un tajā ir dziļa starpcilvēciska jēga: aizkustinājums mums atgādina, ka mēs visi esam radīti no vienas mīklas.

Sabiedrībā pret aizkustinātajiem izturas divējādi. No vienas puses, publiskas cienījamu cilvēku – politiķu, zvaigžņu – asaras izraisa simpātijas: cik dzīvs cilvēks. No otras puses – darbavietā vai sabiedriskajā transportā mēs cenšamies slēpt asaras, lai neizskatītos vāji.

Šī plaisa starp atļauto un aizliegto rada spriedzi. Daudzi kaunas par savu aizkustinājumu, slēpj to aiz izlikta možuma vai ironijas. Bet tieši tādos brīžos mēs varētu patiesi tuvoties – ja ļautu sev dalīties šajā siltajā mitrumā ar otru.

Senatnē aizkustinājums netika izdalīts kā atsevišķa sajūta — to sajauca ar žēlumu, maigumu, reliģisku bijību. Viduslaiku mistiķi runāja par “maiguma asarām” kā žēlastības zīmi, kad dvēsele pieskaras dievišķajam. Apgaismības laikmetā jūtīgumu sāka vērtēt kā smalkas dvēseles organizācijas pazīmi — sentimentālo romānu varoņi raudāja pār vēstulēm un saulrietiem.

20. gadsimtā uzsvars mainījās: psiholoģija un populārā kultūra pārliecināja mūs, ka asaras ir atbrīvošanās, “tvaika izlaišana”, reakcija uz stresu. Aizkustinājums tika reducēts uz katarsi, pašattīrīšanās instrumentu. Šodien parādās gaišāka izpratne: tā ir klātbūtne — mirklis, kad mēs nevis atbrīvojam spriedzi, bet ieejam pilnīgā saskarē ar dzīvi.

Mūsdienu kultūra — ar tās ātrumu, efektivitātes un pozitīvisma prasībām — bieži nomāc aizkustinājumu. Sociālie tīkli veicina “aizkustinošu saturu”, bet tikai kā ātru patēriņu: aizkustinājies, pāršķīris. Mums netiek dots laiks palikt šajā sajūtā, ļaut tai izvērsties. Un mēs aizmirstam, kā būt aizkustinātiem līdz asarām — tā vietā mēs dozēti maigi aizkustināmies pēc klikšķa.

• Aizkustinājums vs Aizkustinātība: tuvu neatšķiramībai — abi ir silts mitrums acīs no aizkustinošā. Bet aizkustinātība ir biežāk pret mīlīgo un jauko (bērns, dzīvnieks), ar smaidu. Aizkustinājums — pret to, kas aizskar līdz sirds dziļumiem (tikšanās, rīcība, mūzika), tuvāk asarām. Aizkustinātība aizkustina; aizkustinājums ir siltuma satricināts.
• Aizkustinājums vs Pateicība: pateicība ir par «paldies» atbildē uz labo. Aizkustinājums ir par kamolu kaklā no kaut kā aizkustinoša, kas nav obligāti vērsts uz jums. Pateicība zina, kam pateicas; aizkustinājums vienkārši atmaigina līdz asarām.

Vairāk līdzīgu:

Kad aizkustinājuma ir pārāk daudz, cilvēks raud par katru sīkumu: reklāmu, melodiju, kāda balsi. Asaras kļūst par ierastu fonu, nevis retu notikumu. Aiz tā var slēpties izsīkums — kad aizsargslāņi kļūst tik plāni, ka jebkurš pasaules pieskāriens izraisa vētrainu reakciju. Robežas kļūst tik caurlaidīgas, ka vairs nespējat atšķirt, kur ir jūsu, bet kur — svešs.

Pretējais pols — pilnīga nespēja aizkustināties. Cilvēks paliek sauss, kad visi apkārt šņukst kabatlakatiņos. Viņš var vēsi konstatēt: “aizkustinoši”, bet iekšienē — nekā. Aiz tā bieži slēpjas sena trauma vai nepārdzīvotas sāpes, kas sasalušas stiprās bruņās. Šāds “sausais” cilvēks ir zaudējis pieeju savam jūtīgumam, un pasaule viņam kļūst plakana, bez krāsām.

Veselīga pārdzīvošana ir elastība. Spēja būt aizkustinātam, kad sastopaties ar īstumu, un nebaidīties no šīs ievainojamības. Aizkustinājums uzplūst un atkāpjas, bet pēc tā paliek dzīvīguma, piepildījuma sajūta. Tas neiestrēgst, nepārpludina — tas pāriet kā silts vējš, atstājot svaigumu.

Dažādās kultūrās aizkustinājums tika uztverts atšķirīgi. Japāņu kultūra šo stāvokli nosauca par mono-no aware — skumjš pārejošā valdzinājums, sajūta, kas līdzīga mūsu aizkustinājumam, redzot īslaicīgu skaistumu. 19. gadsimta Krievijā aizkustinājuma asara bija gandrīz vai tikums: Dostojevska un Tolstoja varoņi raud, lasot Evaņģēliju vai atceroties māti.

Hinduistu tradīcijā prieka asara ir bhakti, dievbijības pret Dievu, zīme. Sūfismā asara ir pērle, kas dzimst no saskares ar Patiesību. Katra kultūra atrod savus vārdus un tēlus šim stāvoklim, bet būtība ir viena: aizkustinājumā cilvēks sastopas ar to, kas ir lielāks par viņu pašu, un nenovēršas.

Šodien globālās kultūras pasaulē mēs joprojām nesam sevī šo seno atbalsi. Kad skatāmies filmu svešā valodā un kādā ainā jūtam, kā acis sāk kutināt — tā ir kopīga cilvēciskā patiesība, kas nepazīst robežu.

Literatūra

O. Henrija novelē “Magu dāvanas” jūtu patiesums izpaužas caur divu cilvēku naivu upurēšanos, kuri atdevuši visdārgāko, lai otrs būtu laimīgs. Rakstnieks meistarīgi atklāj šo atpazīšanas brīdi, kad savstarpējā mīlestība atsver jebkuru materiālo zaudējumu. Pašuzupurēšanās rūgti saldā garša šeit pārvēršas augstākajā cilvēciskās tuvības izpausmē, liekot sirdī sastingt no maiguma pret varoņiem.

Glezniecība

Uz Vladimira Makovska audekla “Tikšanās” visa uzmanība pievērsta gandrīz nemanāmai mātes roku kustībai un dēla kārajai, bērnišķīgajai vērībai pret vienkāršu maizes kukulīti. Mākslinieks atsakās no lieka patosa, ļaujot klusumam un lauku istabas pieklusinātajai gaismai pastāstīt par neizsakāmo dziļumu saitē, kuru nespēj iznīcināt ne trūkums, ne šķirtība. Šajā atturīgajā žestā — bezgalīga pacietība un sirdi plosošas rūpes, no kurām iekšpusē iestājas dzidrs, gandrīz caurspīdīgs klusums.

Mūzika

Kamila Sensānsa «Gulbis» čella izpildījumā skan kā pati mīlestības elpa, iemiesota gludās, valdzinošās līnijās. Instrumenta zemā samtainā balss slīd pa stīgām, it kā maigi izlīdzinot satrauktās domas un atstājot aiz sevis neizskaidrojama, dziļa aizkustinājuma sajūtu. Šī mūzika netiecas uz dramatiskiem uzplūdiem, tā tikai maigi aizskar jūtas, liekot apkārtējai pasaulei šķist laipnākai un gaišākai.

Kino

Pīta Doktera animācijas filmas «Augšup» pirmās desmit minūtes atklājas kā kluss divu dzīvju deja, kas savijas vienā kopīgā stāstā caur gadalaiku maiņu un tapešu krāsām viņu mājīgajā mājā. Mēs redzam, kā mainās varoņu sejas, kā viņu gaita kļūst smagāka, bet skatieni – dziļāki, un šī īsā mīlestības hronika iekļūst pašā uztverē, palīdzot izjust šo siltumu un paņemt tā daļiņu līdzi savā ikdienā.

Aizkustinājums lūdz tikai vienu — netraucēt to. Nevajag analizēt “kāpēc es raudu?”, “vai tas ir tā vērts?”, “ko tas nozīmē?”.

1. Atsakieties no racionālās analīzes un izšķīdiet pārdzīvojumā. Vienkārši ļaujiet siltumam būt. Izelpojiet. Aizveriet acis, ja vēlaties, vai skatieties uz to, kas izraisīja šo sajūtu, — pakavējieties tajā vēl minūti.

2. Atļaujiet asarām plūst bez kauna — tā ir dziedinoša straume. Ja asaras nāk — lai plūst. Nenoslaukiet tās uzreiz, neapmulsinieties. Tas nav ūdens, tas ir jūsu bruņu kūstošais sniegs. Ļaujiet tam pilnībā izkust.

3. Sajūtiet, kā sasprindzinājums iziet no ķermeņa, atstājot vieglumu. Pēc tam varat dziļi ieelpot un sajust, kā atslābst žoklis, nolaižas pleci — iekšienē kļūst brīvāk.

Aizkustinājums nepadara jūs vājāku. Tas padara jūs īstāku, un tādēļ jūs, iespējams, to apspiežat, īpaši, ja jums kādreiz ir iestāstīts, ka vīrieši neraud. Ievērojiet sevī šo aizliegumu, kad nākamreiz pie rīkles piespiedīsies siltuma vilnis.

Vienatnē sastapties ar tādu izkūšanu ir grūti, ja sajūta šķiet pārāk spēcīga vai gluži sveša. Aiciniet citu šajā siltajā pārplūdumā, lai tas pārstātu būt tikai jūsu. Liecinieks, kurš vienkārši paliek blakus, bez vērtējumiem un mierinājumiem, jums neko nepievieno. Viņš palīdz pamanīt, ka siltums bija jūsu jau no paša sākuma.