Cerība

Cerība ir dzīves neatlaidība turpināties — nelokāma spītība, kas met tiltu uz rītdienu un liek spert soli pat tad, kad prāts neredz izredzes.

Cerība ir kustība, ar kuru apziņa tiecas pretim labumam, kura vēl nav. Tā nav pārliecība, ka viss būs labi; tā ir smalka “varbūt”, izstiepta pār nezināmā bezdibeni. Tur, kur nākotne ir slēgta un iznākums nav garantēts, tā tomēr atstāj durvis pavērtas.

Tajā slēpjas tās dīvainā daba: tā dzimst tieši no trūkuma. Mēs neceram uz to, ko jau turam rokās — cer tie, kuriem šobrīd kaut kā nav, bet kuri atsakās pielikt tam punktu. Tāpēc šī sajūta vienmēr atrodas uz robežas starp “pagaidām nav” un “varbūt”. Psihologi, sekojot Čārlzam Snaideram, to apraksta kā trīs pavedienu saišķi: mērķis, ticība ceļam uz to un ticība saviem spēkiem. Taču aiz šīs shēmas slēpjas kaut kas vienkāršāks un dziļāks — pamata “jā” dzīvei, izteikts pat tur, kur iemesla teikt “jā” nav redzams.

Un te tā dubultojas. Ir cerība, kas ķeras: “man būs labi, tikai kad viss saliksies tā, kā man vajag”. Un ir tā, kas uzticas: atvērtība tam, ko dzīve nes, bez prasības, lai tā nestu tieši to. Pirmā ir klusa cīņas forma ar tagadni. Otrā — gandrīz jau miers: uzticēšanās tik klusa, ka tai vairs nav jāzina, kā viss beigsies. Tās sevī atšķirt — puse darba ar šo sajūtu.

Cerību visvieglāk atpazīt pēc vieglas kustības uz augšu un uz priekšu. Krūškurvis it kā atveras, elpošana kļūst mazliet dziļāka, pleci iztaisnojas — ķermenis it kā sniedzas pēc kaut kā aiz apvāršņa. Skatiens paceļas no zemes; parādās tik tikko manāms impulss iet, darīt, turpināt.

Bet cerībai ir arī otra, mazāk pamanāma puse — viegla sasprindzinājuma sajūta zem krūšu kaula, tieva ilgu stīga pēc tā, kā vēl nav. Tā atšķiras no trauksmes sāpēm, kas saspiež; tā jūtama kā sāpīgs “vēl nav”. Ķermenis vienlaikus sniedzas pretī nākotnei un izjūt attālumu līdz tai. Tieši tāpēc cerība ir tik tuvu ievainojamības robežai: atvērties pretim tam, kas var nepiepildīties, nozīmē pakļaut sevi. Un tomēr ķermenis izvēlas atvērties. Šajā izvēlē slēpjas viss tās klusais drosmes spēks.

Cerība ir tas, kas neļauj prātam sabrukt, kad tagadne ir neizturama. Kamēr vien saglabājas kaut vai tievs pavediens «var būt citādi», cilvēks turpina rīkoties, meklēt, turēties. Noņem šo pavedienu — un iestājas tas, ko psiholoģija sauc par iemācīto bezpalīdzību: dzīva būtne pārstāj pat mēģināt, jo vairs netic, ka mēģinājums kaut ko maina.

Taču cerībai ir ēnas puse, par kuru reti runā. Tā prot kļūt par veidu, kā nedzīvot tagadnē. «Lūk, kad es to iegūšu — tad es sākšu dzīvot», «lūk, kad viņš mainīsies — tad es atvilktu elpu», «lūk, kad pienāks tas laiks — tad es būšu es pats». Tā cerība pārvēršas par mūžīgu esības atlikšanu: dzīve visu laiku tiek atlikta uz vēlāku, bet «vēlāk» nekad nepienāk, jo aiz viena «kad» vienmēr nostājas nākamais.

Ieskatieties savā «es ceru» — un gandrīz vienmēr atradīsiet uzskatu: tagad ir par maz. Tagadne ir pasludināta par melnrakstu, kas kļūs par īstu, kad piepildīsies vēlamais. Un lūk, paradokss: jo stiprāk mēs saķeramies ar konkrētu nākotnes tēlu, jo mazāk mūsu paliek mūsu pašu dzīvē. Nobriedusi cerība ir sakārtota citādi — tā notur virzienu, bet atlaiž tvērienu pēc precīza iznākuma. Tā nesaka «jābūt tieši tā», bet gan «es esmu atvērts tam, kas būs, un nepadodos». Tā ir atšķirība starp cerību-prasību un cerību-uzticēšanos — un tieši otrā atbrīvo.

Un, ja ieskatās, atklājas kaut kas dīvains: tas, pēc kā cerība tiecas — miers, pilnība, tiesības beidzot būt pašam sev, — negaida kaut kur nākotnē, bet jau ir šeit, tajā pašā, kas tiecas. Cerība vienlaikus norāda uz mājām un aizsedz tās: kamēr es gaidu rītdienas sevi, es nepamanu šodienas sevi.

No iekšienes cerība tiek izjusta kā siltums, kas vērsts uz priekšu. Kaut kas iekšienē atsakās aizvērties, pat tad, kad loģika jau ir izskaitļojusi iespējas un pasludinājusi spriedumu.

Kā tas jūtams:

• Tieksme pret gaismu: Uzmanība pati no sevis pagriežas pret to, kas varētu būt, — kā augs pret logu.
• Smalka ievainojamība: Līdz ar siltumu nāk arī bailes: atvēries — nozīmē, ka būs kam saplīst.
• Spītīgs kodols: Kaut kur dziļāk par argumentiem turas kluss «un tomēr», ko nevar pierādīt, bet kas neļauj apgulties.

Iekšējais monologs cerībai gandrīz vienmēr balstās uz saikli «bet»:

• «Viss ir pret mani… bet ja nu?»
• «Esmu noguris ticēt… un tomēr nespēju pārstāt»
• «Saprātīgu iemeslu nav… bet kaut kas manī nepiekrīt»

Ieklausieties šajā «kaut kas». Tas nav no aprēķinu jomas — tas ir no tā, kas jūsos skatās. Cerība savā tīrākajā veidā — tā ir paša apziņas nevēlēšanās aizvērties, kas pārsniedz vienkāršu domu par nākotni. Un, ja paliekat ar to, neķeroties pie konkrēta scenārija, atklājas dīvaina lieta: zem satraukuma par to, piepildīsies vai nē, slēpjas kaut kas klusāks un jau vesels — vienkārša atvērtība tam, kas nāks. Šī atvērtība esat jūs, vēl pirms prāts izlēmis, ko tieši vēlēties.

No malas cerību atklāj tas, ka cilvēks nepadodas, kaut arī viss liecina par pretējo. Viņš atkal ķeras pie darba, ko citi jau ir apglabājuši. Veido plānus tur, kur, šķiet, plānot nav ko. Meklē vēl vienu ārstu, vēl vienu variantu, vēl vienu sarunu.

Runā cerība izskan kā «vēl ir par agru likt krustu», «pamēģināsim vēl», «kas to lai zina». Ķermenī — kā tā kustība pretī: cilvēks noliecas uz priekšu, paceļ galvu, ielūkojas tālumā. Viņš saglabā to, kas saistīts ar vēlamo nākotni — biļeti, fotogrāfiju, nepabeigtu vēstuli — mazus enkurus, ar kuriem piesien sevi pie «varbūt».

Un vēl — cerētājs steidzas pastāstīt. Ar cerību dalās ne tikai, lai saņemtu atbalstu, bet arī lai padarītu to mazliet reālāku: izrunāta skaļi, tā it kā iegūst svaru. Un šajā žestā — «varbūt tomēr izdosies?» — cilvēks uz mirkli kļūst ļoti atvērts, gandrīz neaizsargāts. Ievērojiet, cik saudzīgi gribas izturēties pret svešu cerību, kas izteikta skaļi: tajā cilvēks ir atklājis savu visneaizsargātāko daļu.

Cerība dzīvo starp cilvēkiem, iespējams, pat spēcīgāk nekā viena cilvēka iekšienē. Mēs to aizņemamies viens no otra. Kad paša spēks ticēt ir izsīcis, glābj otra mierīgais “es tev ticu” — un uz šīs svešās cerības var izdzīvot līdz brīdim, kad atgriežas sava.

Tieši tāpēc tik svarīga ir tā cilvēka figūra, kurš tur cerību mūsu vietā, kad paši nespējam — vecāks, draugs, ārsts, mentors. Nevis tas, kurš noliedz smagumu (“viss būs lieliski!”), bet tas, kurš, redzot visu smagumu, tomēr nelaiž vaļā pavedienu. Šāda klātbūtne dziedē.

Tomēr kultūra pret cerību izturas divdomīgi. No vienas puses — “cerība mirst pēdējā”, to slavina. No otras — klusi brīdina: neceri pārāk stipri, lai nesalūztu; pārvaldi gaidas; esi reālists. Aiz šī brīdinājuma slēpjas bailes no sāpēm — un ir vērts sev godīgi pajautāt: kad es saku “es cenšos necerēt”, vai es patiešām esmu gudrs — vai vienkārši jau laikus aizsargājos no vilšanās, atsakoties dzīvot atvērti?

Spēja cerēt ir tas, kas ļāvis mūsu sugai pārdzīvot neizturamo. Būtne, kas dzīvo tikai tagadnes mirklī, pie pirmās bezcerības apgultos un vairs neceltos. Cilvēks prot paturēt prātā citādas nākotnes tēlu — un šī tēla dēļ paciest badu, aukstumu, zaudējumus, gadu darbu bez tūlītējas atlīdzības. Visa kultūra — tempļi, kas celti ilgāk par cilvēka mūžu, bērni, audzināti pasaulei, kas iestāsies pēc jūsu, — balstās uz šo dīvaino valūtu: piekrišanu ieguldīt tajā, kā vēl nav.

Taču mūsdienīgumam ar cerību ir īpašas attiecības. Agrāk cilvēks cerēja uz lielu un lēnu — ražu, atveseļošanos, atgriešanos. Šodien mūs ir pieradinājuši pie ātras un sīkas cerības: nākamais paziņojums, nākamais pirkums, nākamā sezona. Vēlmju industrija ir iemācījusies pārdot nevis piepildījumu, bet pašu gaidīšanu, bezgalīgi to atliekot. Un ir vērts sev pajautāt: uz ko īsti ir vērsta mana cerība — uz kaut ko dzīvu un īstu, vai arī tā ir izķēpāta pa sīkumiem, kas sola rītdienu un nekad neatnes šodienu?

• Cerība vs Gaidas: gaidās nākotne ir gandrīz rokā — jūs gaidāt labo, kas tūlīt pienāks, un jau iepriekš to bauda. Cerībai šīs pārliecības nav: vēlamais var arī nenākt, un jūs to zināt. Gaidas ir saldas un bezrūpīgas; cerība ir sasprindzināta un drosmīga.
• Cerība vs Optimisms: optimisms ir vispārēja nostādne «viss kaut kā nokārtosies», mierīga fona pārliecība par labvēlīgu iznākumu. Cerība ir asāka un neaizsargātāka: tā rodas tieši tur, kur iznākums nav garantēts, un turas spītējot izredzēm. Optimists nešaubās; cerētājs šaubās — un tomēr sniedzas pēc gaismas.
• Cerība vs Pārliecinātība: pārliecinātība balstās uz «es zinu, ka tikšu galā» — zeme zem kājām ir cieta. Cerība dzīvo tieši tur, kur cietas zemes nav: «es nezinu, vai izdosies, bet nepārstāju sniegties». Pārliecinātība balstās uz kaut ko; cerība sniedzas pāri tukšumam.
• Cerība vs Sapņainība: sapņainība glezno skaistas bildes tīra gleznošanas prieka pēc, neprasot, lai tās piepildītos — tā var planēt atrauta no zemes. Cerība vienmēr ir piesaistīta reālam iznākumam un likmei tajā: jums ir svarīgi, lai tas piepildās. Sapnis spēlējas, cerība — turas.
• Cerība vs Bažas: abas ir vērstas uz nezināmo nākotni un abas ir neaizsargātas tās priekšā — bet skatās pretējos virzienos. Bažas ielūkojas iespējamajā sliktajā un savelkas: «ar labu tas nebeigsies». Cerība ielūkojas iespējamajā labajā un atveras: «ja nu tomēr». Tā pati nenoteiktā rītdiena vienam — draudi, otram — solījums.
• Cerība vs Bezizeja: bezizeja ir cerība, kurai atņemts ceļš: vairs nav kur meklēt. Cerība tur iespējas pavedienu, bezizeja to pārrauj. Ja jūs vēl meklējat variantu — jūs cerat; ja vairs nemeklējat, jo «bezjēdzīgi», — ir iestājusies bezizeja.
• Cerība vs Pazemība: te ir smalki. Cerība grib, lai nākotne kļūst cita; pazemība piekrīt tam, kas ir. Šķiet, ka tie ir pretstati, tomēr to nobriedušās formas gandrīz satiekas: pazemība nav padošanās, bet tvēriena atlaišana ap konkrētu iznākumu, un cerība-uzticēšanās dara tieši to pašu. Atšķirība ir tajā, uz kuru pusi vērsta seja: pazemība samierinās ar tagadni, kamēr cerība tomēr ir atstāta pievērta pret nākotni.

Pretstats: Izmisums — cerība turas pie iespējas pat tad, kad viss ir pret to — “izeja ir, vēl nekas nav izlemts”, un šis trauslais “a ja nu” neļauj nolaist rokas. Izmisums atlaiž šo pavedienu — “viss ir beidzies, vairs neko nevar mainīt”, un nākotne sabrūk aklā tumsā, kur nav pie kā pieķerties.

Vairāk līdzīgu:

Spēja cerēt ir viena no visdrošākajām dzīvas psihes pazīmēm. Tur, kur tā saglabājas, cilvēks pārdzīvo zaudējumus, slimības, krīzes un saliek sevi no jauna. Tur, kur tā izdziest, iestājas kas smagāks par jebkuru konkrētu nelaimi — stāvoklis, kurā “nav vērts pat mēģināt”. Es to pazīstu ne tikai no malas — un tāpēc saku bez nosodījuma: tā nav vājība un nav slinkums, bet tas, kas notiek ar psihi, kad cerību pārāk ilgi nav ar ko barot. Tās noturīgs zudums var liecināt par depresiju, izdegšanu vai to, ka cilvēks pārāk ilgi ir atradies vietā, kur no viņa patiešām nekas nebija atkarīgs.

Taču pastāv arī pretējs sagrozījums. Cerība spēj kļūt par būru — kad cilvēks gadiem ilgi turas pie iznākuma, kura nebūs: pie attiecībām, kas sen beigušās, pie cita cilvēka versijas, kas pastāv tikai viņa iztēlē. Šāda cerība neuztur dzīvību, bet neļauj tai iet tālāk; tā pārvēršas par veidu, kā nepārdzīvot bēdas, neatlaist, nesastapties ar to, kas ir.

Veselīga attieksme ir pa vidu, un tā nav par to, “cik ilgi cerēt”, bet gan par to, kāda cerība. Saglabāt virzienu un atvērtību — un tajā pašā laikā neķīlāt šodienu nākotnes labā. Tā nav diagnoze; tas ir aicinājums ieklausīties: ja mana cerība dod man spēku dzīvot tagad — tā ir dzīva; ja tā atņem man “tagad” mūžīgā “kādreiz” dēļ — ir vērts paskatīties, pie kā tieši es turu un kāpēc baidos to atlaist.

Cerība ir viena no retajām izjūtām, kas paaugstināta tikuma kārtā. Kristietībā tā atrodas blakus ticībai un mīlestībai kā viens no trim pamatiem; cerēt ir gandrīz dvēseles pienākums, uzticības forma tam, ka esamība nepametīs.

Taču cilvēce vienmēr ir lolojusi arī aizdomas pret cerību. Senie grieķi Pandoras mītā to atstāja lādes dibenā, no kuras izlidoja visas nelaimes — un joprojām strīdas, vai tā bija pēdējais mierinājums vai pēdējais no ļaunumiem, visviltīgākais, jo liek paciest neizturamo, atturot no rīcības. Stoiķi mācīja necerēt un nebaidīties, bet pieņemt; Spinoza pierādīja, ka cerība vienmēr ir savīta ar bailēm, un saprātīgam cilvēkam jāatbrīvojas no abām. Aiz šiem strīdiem slēpjas viens patiess jautājums: vai cerība ir tas, kas mūs atver nākotnei, vai tas, kas mūs aizved prom no tagadnes?

Austrumu tradīcijas piegājušas no negaidītas puses. Budistu vai daoistu skatījumā pieķeršanās vēlamajam iznākumam ir tiešs ciešanu avots, un miers atveras tur, kur atlaistas gan cerība, gan bailes. Bet tā nav drūma bezcerība: tā ir tik pilnīga uzticēšanās, ka tai vairs nav vajadzīgs konkrēts nākotnes scenārijs. Un te “atlaist cerību” un “nobriedušā veidā cerēt” satiekas vienā punktā — piekrišanā atstāt iznākumu atvērtu — un tomēr pateikt dzīvei “jā”.

Literatūra

Grāmatā «Pateikt dzīvei „Jā!“» Viktors Frankls apraksta cerību kā iekšējo stieni, kuru nevar salauzt ārējie apstākļi. Jēga šeit ir vienīgā brīvības vide, kur cilvēks paliek sava likteņa autors pat visneizturamākajos apstākļos. Tā ir godīga liecība par to, kā skatiens, kas vērsts uz nākotni, spēj pārveidot realitāti, saglabājot cilvēka cieņu nebūtības centrā.

Glezniecība

Džordža Frederika Votsa gleznā «Cerība» vientuļa figūra, aptverta dūmakainā krēslā, noliecas pār liru, no kuras palikusi tikai viena stīga. Šajā tēlā cerība ir bez patosa. Viņa neredz horizontu, bet turpina izvilkt skaņu no tā mazā, kas saglabājies rokās. Maigas, pieklusinātas toņkārtas uzsver, ka ticība labākam dzimst no spējas dzirdēt vissmalkāko dzīves rezonansi absolūtā klusumā.

Mūzika

Sergeja Rahmaņinova «Otrais klavierkoncerts» izvēršas kā pakāpenisks kāpums no dziļas sastinguma uz plašu, elpojošu plašumu. Pirmie trulie taustiņu sitieni, atgādinot smagus soļus, pamazām dod vietu lidojošām melodiskām līnijām, kurās jūtama atgūtās elpas triumfs. Šis muzikālais audekls iemūžina brīdi, kad dvēsele, ilgi mitusi ēnā, pēkšņi atrod sevī drosmi atkal atvērties pretī gaismai.

Kino

Frenka Darabonta «Šoušenkas izbēgšana» cerību atklāj kā nepagurdamu, gandrīz nemanāmu kustību caur gadu desmitiem, kur katrs sīkā āmuriņa sitiens pret sienu kļūst par augstākās pretestības aktu. Kad Endijs Djūfreins beidzot iznāk lietusgāzē, atbrīvojies no važām, skatītājs kopā ar viņu uzsūc šo attīrošo lietu, ļaujot izjust cilvēka gara triumfu un aiznest sev līdzi kripatiņu šīs nesalaužamās ticības savā ikdienas gaitā.

1. Atdaliet virzienu no scenārija. Visbiežāk mēs zaudējam nevis cerību, bet gan konkrēto tēlu, pie kura to bijām piesaistījuši: «jānotiek tikai šādi, tikai ar šo cilvēku, tikai līdz šim termiņam». Kad scenārijs sabrūk, šķiet, ka sabrukusi cerība. Pajautājiet: ko es patiesībā vēlos — šo precīzo ainu vai to dzīvīgo, kas aiz tās slēpjas (siltumu, jēgu, brīvību)? Virziens gandrīz vienmēr ir plašāks par scenāriju — un tam ir daudz vairāk ceļu, kā piepildīties.

2. Dalieties cerībā ar otru. Sāciet ar godīgu atzīšanos — kaut vai sev, bet labāk tam, kuram uzticaties: “es šobrīd sevī neredzu un pat nejūtu ticību”. Te nav ne vājuma, ne kapitulācijas — tas ir pirmais godīgais solis. Jo ticība sev nekur nav zudusi — tā ir, to tikai aizsedzis tas, ko mēs sevī paši nepamanām. Blakus otram, kurš šo jūsu ticību redz un nenovērš skatienu, jūs to no jauna sataustāt — ne svešu, bet savu, no iekšienes nākošu. Mans darbs ir tieši šajā: nevis iedēstīt jūsos ticību, bet palīdzēt ieraudzīt un sajust to, kas vienmēr ir bijusi jūsu.

3. Pieņemiet nezināšanu un atgūstiet cerību tagad. Pārbaudiet, vai neesat novērtējis šodienu par zemu, atdodot to kā ķīlu nākotnei. Cerība ir dzīva, ja tā dod spēku dzīvot šodien; tā kļūst par lamatām, ja tagadni pasludina par melnrakstu. Speriet mazu soli pretī vēlamajam — bet ne tāpēc, lai kādreiz sāktu dzīvot, bet lai būtu dzīvs jau tajā solī. Visdziļākā cerība skan citādi: «Es nezinu, ar ko viss beigsies — un tik un tā saku dzīvei jā.» Pakavējieties šajā «nezinu», nemēģinot to apslāpēt ar trauksmi vai viltus mierinājumu. Šajā atklātajā neziņā arī mīt īstā cerība — tā, kuru vairs nevar atņemt neviens iznākums.

Visi šie soļi ved uz vienu: atlaist nāvējošo tvērienu pēc konkrētā “kad” un atgūt uzticību pašas dzīves plūdumam. Taču reizēm stingra augsne zem kājām neatrodas nevis tāpēc, ka neesat pietiekami centušies, — bet gan tāpēc, ka tā balstās uz slāņa, ko vienatnē ieraudzīt ir grūti: tas slēpjas tieši tur, kur mēs neesam raduši ieskatīties. Vienam to paveikt ir sarežģīti — taču noteikti ne bezcerīgi; kad blakus ir cilvēks, kurš spēj saskatīt jūs skaidrāk, nekā jūs patlaban redzat sevi, šis slānis atklājas daudz ātrāk. Ja zeme zem kājām aizvien izslīd, meklēsim to kopā — tur, kur mīt jūsu īstā, ne aizgūtā, spēja noturēties.