Sapņainība

Sapņainība ir tieksme aizplūst iztēlotās vēlamā ainās. Šajos maigajos sapņos iekšējie tēli ir pievilcīgāki par pašreizējo realitāti.

Gadās, ka sēžat pie loga, skatiens iespiežas vienā punktā, bet uztvere jau planē kaut kur tālu. Tā ir sapņainība — tas stāvoklis, kad iztēle zīmē ainas, neprasot atļauju no realitātes. Jūs neplānojat, nerisināt uzdevumus, bet vienkārši ļaujat sev būt iespējamā plūsmā. Tajā ir īpašs vieglums: viss, ko jūs iztēlojaties, jau ir noticis jūsu galvā, un nekas neliedz tam notikt atkal. Katrs tēls nāk pats, bez piepūles, un jūs peldat tajā, līdz pamanāt, ka pagājusi pusstunda, bet jūs joprojām sēžat ar tasi atdzisušas tējas.

Sapņošana ir pirmā dvēseles kustība, kas vēl nezina par pasaules robežām. Tajā var saskatīt nevis bēgšanu, bet radošu aktu, kurā cilvēks sastopas ar savu bezgalību. Tā ir ainava, kurā jūs varat būt jebkurš, nebaidoties, ka jūs nosodīs. Šeit nav kļūdu, nav termiņu, ir tikai tīra iespēja. Tieši tāpēc tā tik viegli pārņem: tajā jūs esat pilnīgi brīvi.

Bet tajā pašā slēpjas arī tās galvenais noslēpums: jo vairāk jūs aizraujaties ar ainām, jo tālāk jūs attālināties no tā, kas ir tieši tagad. Patīkama apmaldīšanās — tā ir tās sajūta. Tā neprasa rīcību, tā vienkārši planē, un tajā ir gan tās spēks, gan tās vilinājums vienlaikus.

Kad jūs sapņojat, ķermenis it kā atbrīvojas no spriedzes. Acis pārtrauc fokusēties uz priekšmetiem, elpošana kļūst vienmērīgāka, pleci nolaižas. Krūtīs var rasties siltums, it kā iekšā izplestos kaut kas mīksts un viskozs. Jūs gandrīz nejūtat savu ķermeni, tas kļūst bezsvara — tā uzmanība aiziet savās pasaulēs. Dažreiz jūs izjūtat vieglu reiboni, kā pacelšanās laikā, bet tas nebiedē, bet gan iemidzina.

Dažreiz sapņainību pavada īslaicīgs smaids, kas parādās pats no sevis. Vai, gluži pretēji, sastingums — jūs nekustaties, jo iekšā izvēršas vesela filma. Sirds pukst nedaudz mierīgāk, sejas muskuļi ir atslābināti. Tas nav miegs, bet tam tuvs nomoda stāvoklis, kad ķermenis atpūšas, bet prāts klīst. Jūs varat nepamanīt, kā sākat šūpoties vai ar pirkstu zīmēt rakstus uz galda — šīs kustības ir gandrīz bezapziņas.

Ja sapņainība ievelkas, jūs varat sajust vieglu tukšumu vēderā, it kā būtu izsalkuši, bet ne pēc ēdiena, bet pēc tēliem. Tādos brīžos realitāte šķiet tāla un apslāpēta — skaņas nāk caur vati, un spilgta gaisma kairina, jo tā traucē jūsu iekšējam ekrānam.

Zem sapņainības bieži slēpjas kluss uzskats: «Īstā dzīve nav šeit, tā ir tur, manās fantāzijās.» Jūs it kā sakāt sev, ka tas, kas ir tagad, nav pietiekami labs, un vienīgais veids, kā to labot, ir aiziet iedomātajā. Tā jūs it kā iegūstat burvju nūjiņu: prātā jūs varat visu mainīt, visu salabot, padarīt ideālu. Realitāte, diemžēl, nepakļaujas jūsu vēlmēm tikpat viegli. Šī ir drošā valstība — tā var raksturot sapņu psiholoģisko pievilcību.

Tas nenozīmē, ka sapņainība ir kaitīga. Bet, ja pamanāt, ka arvien biežāk dodat priekšroku sapņu pasaulei, nevis faktu pasaulei, ir vērts ieskatīties šīs sajūtas dziļumos. Iespējams, aiz tās slēpjas bailes no vilšanās, atteikšanās no rīcības vai dziļš nogurums. Sapņainība kļūst par patvērumu — un tad tā vairs nav viegla spēle. Vai aiz jūsu sapņa neslēpjas bailes, ka realitāte nekad nebūs tikpat skaista? — jau šis viens jautājums spēj atgriezt jūs tagadnē, ja esat gatavs to dzirdēt.

Pamatā ir doma: «Es nevaru iegūt vēlamo šeit un tagad, bet varu vismaz to iztēloties.» Tajā ir gudrība — spēja mierināt sevi ar tēlu. Bet, ja tajā paliekat gadiem ilgi, jūs riskējat pierast pie tā, ka dzīvojat tikai uz pusi. Tad sapnis kļūst nevis par resursu, bet par bremzi, kas nemanāmi nostrādā ikreiz, kad nepieciešams rīkoties.

Kā tas jūtams:

• Jūs skatāties uz lietus lāsēm uz stikla, un katra lāse pārvēršas par sižetu — jūs vairs neesat šeit, jūs ceļojat pa pasauli, kuru veidojat tieši tagad, un šī pasaule ir siltāka un drošāka par jebkuru citu.
• Laiks zaudē savu lineāro dabu: minūtes var ilgt mūžību, bet stundas — aizskriet nemanāmi, jūs peldat savā plūsmā, kur nav ne pagātnes, ne nākotnes, tikai izvērsts jūsu iztēles “tagad”.
• Jūsos izplatās viegls, gandrīz sāpīgs prieks par to, ka viss ir iespējams, un nevienam aizliegumam nav varas pār jūsu iztēli — jūs esat visvarens savas paša filmas radītājs.
• Jūs dzirdat nevis to, kas skan apkārt, bet iztēles balsi — tā ir skaļāka, spožāka, tā zīmē attēlus, kas šķiet īsti, un jūs tiem ticat, jo vēlaties ticēt.

Iekšējais monologs:

• “Un ja nu es tagad būtu kaut kur pie jūras, viļņi uzskrien uz smiltīm, un es jūtu sāļo vēju, un nekur nav jāsteidzas?”
• “Cik forši būtu, ja es varētu lidot — vienkārši atgrūsties un pacelties pāri jumtiem, skatoties uz pilsētu no augšas kā uz savu iespēju karti.”
• “Interesanti, vai tas cilvēks, kuru es vakar satiku, varētu kļūt par kādu svarīgu? Droši vien mums būtu neticams stāsts: tikšanās, sarunas, smiekli, un tas viss būtu īsts.”
• “Man nekas nav jādara tieši tagad, es varu vienkārši sapņot, tas ir mans mazais iekšējais ceļojums, un neviens man to neatņems.”

Kad jūs lasāt šo monologu, jūs, iespējams, atpazīstat sevi. Iekšējie pārdzīvojumi ir visintīmākā sapņainības daļa, tieši šeit jūs paliekat viens ar sevi un saviem tēliem, nesteidzoties nekur.

No malas sapņainība ir uzreiz pamanāma: jūs skatāties vienā punktā, nemirkšķinot, vai lēnām vadāt ar pirkstu pa galdu, zīmējot neredzamus rakstus. Citi var pamanīt, ka jūs nedzirdat, kad jums uzrunā — jāatkārto divreiz. Jūsu seja kļūst atslābināta, reizēm uz tās parādās atrauts smaids, it kā jūs redzētu kaut ko, kas nav apkārt. Skatiens kļūst bezbalss — tas skatās iekšā, nevis ārā.

Kompānijā jūs varat pēkšņi apklust, izkrist no sarunas. Vai, gluži pretēji, sākt stāstīt kaut ko, kas nav saistīts ar pašreizējo tēmu, jo jūsu domas jau ir aizklīdušas tālu. Cilvēki, kas jūs pazīst, var teikt: «Tu atkal esi mākoņos.» Tas nav nosodījums, bet drīzāk atpazīšana — jūs tiešām planējat kaut kur citur. Reizēm jūs pat varat nepamanīt, ka jūs ir uzrunājuši, un tas izskatās pēc nepieklājības, lai gan iekšēji jūs vienkārši nebijāt klāt.

Ja sapņainība kļūst par ierastu stāvokli, jūs varat sākt atlikt darbus, jo domāšanas process par tiem ir patīkamāks nekā to izpilde. Jūs ilgi «pārdomā» — bet nedarāt. Jūsu tuvinieki var pamanīt, ka jūs daudz solāt domās, bet maz īstenojat realitātē. Darāmo darbu saraksts paliek neskarts, un vakars paiet saldā apcerē.

Pārī vai draudzībā sapņainība var būt gan svētība, gan klupšanas akmens. No vienas puses, jūs aizceļojat savās pasaulēs, un partneris var justies pamests, neredzams. Viņam šķiet, ka jūs neesat kopā ar viņu, bet kaut kur tālu, un tas rada spriedzi. No otras puses — jūs varat dalīties savos sapņos, un tas tuvina, rada kopīgu fantāziju telpu. Pāris, kas prot sapņot kopā, bieži vien ir stiprāks, jo viņiem ir kopīga iekšējā ainava.

Sabiedrībā sapņainība bieži tiek uztverta kā nenopietnība. No jums gaida pragmatismu, bet jūs skatāties pa logu. Īpaši tas ir pamanāms darba kolektīvos: priekšnieks var uzskatīt jūs par neuzmanīgu, lai gan jūsu galvā dzimst spožas idejas. Ir svarīgi prast izskaidrot, ka jūs nevis slinkojat, bet vācat tēlus. Daudzi izgudrojumi un atklājumi ir dzimuši tieši no šādām bezdarbīgām pauzēm. Taču efektivitātes kultūra to ne vienmēr novērtē.

Ir vide, kur sapņainība ir dāvana. Mākslā, jaunuzņēmumos, jebkurā radošā profesijā jūs var saukt par vizionāru. Sociālais konteksts stipri ietekmē to, kā jūs attiecaties pret savu tieksmi sapņot: vai jūs no tās kaunaties vai lepojaties. Ja jūs pastāvīgi rausta, jūs varat iemācīties slēpt savus sapņus, un tad tie kļūst par slepenu dārzu, kurā jūs dodaties zagšus.

Senatnē sapņainība bieži tika pielīdzināta pravietiskai dāvanai vai dievu apsēstībai. Cilvēks, kas iegrimst sevī un redz tēlus, varēja tikt uzskatīts par izredzēto — šamānu, dzejnieku, pareģotāju. Viņa stāvokli skaidroja ar augstāku spēku iejaukšanos, un viņš ieņēma īpašu vietu ciltī. Vēlāk, Apgaismības laikmetā, sapņainība sāka tikt uztverta kā slinkums un laika izšķiešana — prātam jābūt aizņemtam ar lietderīgu darbu. Sapņot nozīmē bezdarbību, bet bezdarbība ir netikums, necienīgs saprātīgam cilvēkam.

Deviņpadsmitā gadsimta romantiķi atdeva sapņainībai augstās mākslas statusu. Viņi tajā saskatīja iedvesmas avotu, dvēseles iekšējo balsi. Dzejnieki un mākslinieki apzināti kultivēja šo stāvokli, dodoties dabā vai vientulībā, lai dzirdētu iekšējās balsis. Sapņainība kļuva par radošās brīvības sinonīmu. Bet līdz ar industriālā laikmeta un efektivitātes kulta iestāšanos tā atkal kļuva par kaut ko aizdomīgu. To nosauca par “sapņošanu nomodā” — un ieteica netērēt tai laiku, ja vēlies kaut ko sasniegt.

Šodien mēs redzam dualitāti. No vienas puses, psihologi runā par iztēles labumu radošumam un plānošanai. No otras puses — sociālie tīkli un bezgalīgā informācijas plūsma gandrīz neatstāj spraugu tukšai sapņošanai. Sapņainība tagad ir greznība, kas jāaizsargā. Mūsdienu kultūra ir iemācījusies to ekspluatēt: reklāma zīmē “ideālās dzīves” attēlus, kinematogrāfs translē gatavus scenārijus. Arvien mazāk vietas paliek paša, neuzdotai fantāzijai. Izpratnes evolūcija mūs ir novedusi pie jautājuma: kā noturēt spēju sapņot, nepārvēršot to par bēgšanu no realitātes?

• Sapņainība vs Cerība: sapņainība glezno skaistas bildes tīra gleznošanas prieka pēc, neprasot, lai tās piepildītos — tā var planēt atrauta no zemes. Cerība vienmēr ir piesaistīta reālam iznākumam un likmei tajā: jums ir svarīgi, lai tas piepildās. Sapnis spēlējas, cerība — turas.
• Sapņainība vs Tiekšanās pēc jaunā: abi aizved prom no esošā “šeit” uz citurieni. Bet sapņainība lidinās iekšienē, iztēlotajā, nekustoties no vietas — tai pietiek ar pašu sapni. Tiekšanās pēc jaunā velk uz āru, pēc reālas jaunas pieredzes, pēc iespaidu maiņas. Sapņainība sapņo par citādo; tiekšanās pēc jaunā dodas to izmēģināt.

Pretstats: Atjēgšanās — sapņainība aiznes izskaistinātās bildēs par to, kā viss varētu būt — silti un kārdinoši, bet atrauti no zemes. Atjēgšanās atgriež pie faktiem — “viss izrādījās vienkāršāk un skarbāk”: ilūzija nokrīt, toties jūsu priekšā ir īstenība, ar kuru var strādāt.

Vairāk līdzīgu:

Kad sapņainības ir pārāk daudz, tā kļūst par bēgšanu. Cilvēks dzīvo savās fantāzijās, izvairoties no reāliem uzdevumiem, attiecībām, grūtībām. Iekšējā pasaule šķiet drošāka par ārējo, un jūs arvien mazāk vēlaties atgriezties tagadnē. Tas var pāraugt hroniskā vilcināšanā, sajūtā, ka dzīve paiet garām, kamēr jūs sēžat sava prāta kinoteātrī. Tad sapņi pārstāj iedvesmot — tie kļūst par dzīves aizstājēju, nevis tās avotu.

Bet ir arī otrs pols — kad sapņainība ir apspiesta. Cilvēks ir tik ļoti iegrimis praktiskumā, racionalitātē, pienākumos, ka aizliedz sev jebkādas «bezjēdzīgas» fantāzijas. Viņš izžāvē sevī tēlu avotu, un pasaule kļūst plakana, garlaicīga, bez krāsām. Tad zūd spēja vēlēties, iztēloties nākotni, atrast prieku iztēlē. Dzīve pārvēršas par skriešanu pēc grafika, kurā nav vietas vieglai planēšanai.

Veselīgs stāvoklis ir līdzsvars: jūs protat ieslēgt sapņainību kā atpūtu un radošumu, bet arī atgriezties realitātē, rīkoties, dzīvot savus sapņus. Tas ir kā elpošana: ieelpa — sapnis, izelpa — darbība. Ja esat iestrēdzis tikai uz ieelpas vai tikai uz izelpas, kaut kas nav kārtībā. Ir svarīgi nebaidīties ne no lidojuma dziļuma, ne no piezemēšanās stingrības: abi ir viena veseluma daļas.

Indijas filozofijā sapņainība ir tuva maijas — ilūzijas — jēdzienam, ar kuru mēs uztveram vēlmju pasauli. Tomēr tur pastāv arī vizualizācijas prakses, kur iztēle tiek apzināti izmantota garīgai izaugsmei — piemēram, tantriskajās meditācijās. Budismā klejojošs prāts tiek uzskatīts par ciešanu avotu, bet līdzjūtīgs sapnis — vēlējums visām dzīvajām būtnēm būt laimīgām — tiek veicināts kā mīlošas laipnības forma.

Sūfismā tādi dzejnieki kā Rūmī slavināja mīlestības reibumu, kur realitāte un sapnis savijas. Sapņainība tur ir solis ceļā uz dievišķo vienotību, veids, kā pārvarēt ierobežoto “es”. Rietumu tradīcijā Gastons Bašlars savā “Sapņa poētikā” reabilitēja sapņainību, saskatot tajā ne tikai pasīvu bēgšanu no realitātes, bet dziļu radošas apceres stāvokli, kas atgriež cilvēkam veselumu un saista viņu ar pasauli. Renesanses laikmetā mākslinieki izmantoja sapņainību kā radošo metodi — Leonardo da Vinči ieteica skatīties uz plaisām sienā, lai no tām izvilktu tēlus.

Šī tradīcija dzīvo joprojām: sapņainība ir iztēles instruments, ko vērtē mākslā, bet nicina birokrātijā. Dažās kultūrās to veicina kā radošuma pazīmi, citās — nosoda kā bēgšanu no atbildības. Japānā, piemēram, pastāv jēdziens “bojūgai” — aizrautība, kas robežojas ar apsēstību, bet sapņainība tajā nav centrālā. Drīzāk austrumu prakses māca ne tik daudz sapņot, cik apcerēt — būt klātesošam mirklī, neradot liekus tēlus. Savukārt Rietumu kultūra bieži mudina uz aktīvu iztēli kā veidu, kā sasniegt mērķus.

Literatūra

Stāstā «Sarkanās buras» Aleksandrs Grīns pārvērš gaidīšanu taustāmā matērijā, kur Asolas ticība kļūst par vienīgo kompasu ikdienas pasaulē. Sapņošana šeit ir spēja saskatīt aiz pelēkā jūras horizonta sarkano zīdu, kas neizbēgami parādīsies, ja sirds ir pietiekami tīra. Grīns raksta par to, kā iekšējais klusums spēj pievilkt brīnumu, pārvēršot nejaušu satikšanos iepriekš nolemtā liktenī.

Glezniecība

Kamila Koro «Atmiņa par Mortefonteinu» ir austa no sudrabainām krēslām un mīkstām, izplūdušām kontūrām, kur koki un ūdens saplūst vienā dabas elpā. Mākslinieks atsakās no asām līnijām, ļaujot skatienam klejot pa audeklu it kā pussnaudā, kur robeža starp īstenību un sapni gandrīz izdzēsta. Tā ir miera sajūta, kurā prāts atlaiž kontroli un ļauj pasaulei atspoguļoties dvēselē kā miglainam ezeram.

Mūzika

Roberta Šūmaņa «Sapņi» ir it kā austi no izslīdošām skaņām, kas dod priekšroku peldēt starpās starp notīm. Melodija gludi plūst no vienas harmonijas otrā, neatbalstoties uz stingru ritmu, kas rada sajūtu par lidojumu pār realitāti. Šajā klavierminiatūrā dzirdams tas pats domas vieglums, kas rodas pirms rītausmas stundā, kad ierastās pasaules robežas kļūst caurspīdīgas.

Kino

Damjēna Šazella “La La Land” izgaismo nakts Losandželosu ar neona gaismām un džeza improvizācijām, kur katrs kadrs ir piesūcināts ar ticību neiespējamajam. Filmas fināls ar rūgti saldo skatienu pār plecu atgādina, ka pat nepiepildītais atstāj dvēselē gaismu, kas mūs silda pēc gadiem. Ļaujiet šim stāstam ievilināt jūs savā ritmā, lai kopā ar varoņiem izjustu šīs gaišās skumjas pilnību un paņemtu daļiņu viņu ticības savai dienai.

Izdzīvot sapņainību nozīmē necīnīties ar to un neizdabāt tai nevaldāmi.

1. Ievērojiet atrāviena no realitātes brīdi un atgūstiet autorību. Sāciet ar to, lai notvertu pašu aizplūšanas faktu. Vienkārši iekšēji atzīmējiet: “Ā, es tagad lidinājos mākoņos” – ar to jau ir pietiekami, lai atgūtu mazliet apzinātības. Jūs neizslēdzat sapni, jūs vienkārši pārtraucat būt tā vergs. Varat atļauties palikt tajā vēl uz minūti, taču jau ar nodomu – aplūkot to, saprast, ko tas jums sniedz.

2. Izpētiet sapņa funkciju bez nepieciešamības nekavējoties rīkoties. Pēc tam varat uzdot sev jautājumu: kāpēc es tagad esmu šeit, šajā sapnī? Vai tas man sniedz atpūtu? Vai tas ir radošs meklējums? Vai arī es no kaut kā slēpjos? Atbilde neprasa rīcību, tā vienkārši izgaismo. Sapņainība kļūst par resursu, kad zināt, kāpēc tā nākusi.

3. Pārvērtiet atkārtojošos fantāziju par niecīgu, iezemētu žestu. Svarīgi neaizmirst, ka sapnis ir ne tikai tēls, bet arī aicinājums rīkoties. Ja tas atkārtojas atkal un atkal, iespējams, tas vēlas tikt iemiesots. Nav obligāti uzreiz skriet to īstenot, bet var spert mazu soli: pierakstīt to, uzzīmēt, piešķirt tam taustāmu formu. Dažreiz viens šāds niecīgs žests — un sapnis sāk elpot citādāk.

Kādā brīdī es skaidri apzinājos: visi mani spožākie projekti sākās nevis ar plānu, bet ar sapni, kas nekur nesteidzās. Šī atziņa mainīja manu attieksmi pret paša pauzēm — tās vairs nebija tukšas.

Šī apzināšanās mani noveda pie vēl viena atklāsmes: reizēm ielaist savā iztēles plūsmā to, kurš sadzird gan sapni, gan zemi — izrādās maigs tilts starp pasaulēm, pa kuru var pārnest visvērtīgāko īstenībā.