Tiekšanās pēc jaunā

Tiekšanās pēc jaunā ir izsalkums pēc svaigiem iespaidiem un pārmaiņām: tieksme mainīt, mēģināt un atklāt, kad ierastais sāk spiest.

Tiekšanās pēc jaunā nav tikai vēlme ieraudzīt kaut ko citu. Tas ir iekšējs grūdiens, kas paceļ jūs no dīvāna un ved uz nepazīstamu aleju, uz citu valsti, pie jauna hobija. Jūs jūtat, kā ierastā pasaule kļūst pārāk šaura, it kā vecs apģērbs, kas sācis spiest. Un jūs tiecaties pēc nākamā pagrieziena — ne tāpēc, ka tur kaut kas noteikti būtu labāks, bet tāpēc, ka tur ir cits. Marsels Prusts rakstīja, ka īstais atklājumu ceļojums nav jaunu ainavu meklējumi, bet jaunu acu iegūšana: pazīstama lieta pēkšņi atklājas kā sveša. Tieši tajā slēpjas paradokss: viss, ko jūs meklējat ārpusē, jau dzīvo jūsos pašos, jūsu uztveres spējā atjaunoties. Jaunums ir jūsu uzmanības kvalitāte.

Šīs slāpes pēc jaunā necieš atlikšanu. Tās nāk pēkšņi, kā vējš, kas atver logu, un jūs jau stāvat uz sliekšņa, gatavi spert soli kaut kur, vēl nezinot, kur. Dažreiz tā čukst: “Izmēģini citu maršrutu”, dažreiz — “Maini darbu”, bet reizēm tā vienkārši spiež jūs pārkārtot mēbeles istabā. Aiz tā slēpjas nevis tukša ziņkāre, bet dziļa sajūta, ka dzīve ir atvēršanās. Un, ja jūs pārstājat kustēties, jūs sākat aizrīties pašā savā paredzamībā.

Kad jūs pārņem tiekšanās pēc jaunā vilnis, ķermenis atsaucas pirmais. Jūs ievērojat, kā elpošana kļūst biežāka, it kā iekšējais gaiss būtu nomainījies pret vieglāku un svaigāku. Krūtīs parādās viegla tirpšana — nevis trauksme, bet drīzāk nieze, vēlme aizskart, izmēģināt, ienākt. Plaukstas var nedaudz svīst, bet muskuļi — piepildīties ar tonusu, it kā jūs grasītos skriet, kaut arī stāvat uz vietas. Reizēm pa muguru noskrien vēsums — no neredzama pieskāriena, kas pamodina no ziemas miega.

Bet ir arī otra puse: ja jaunums ilgi nenāk, ķermenis kļūst smags. Jūs jūtat lipīgu garlaicību, kad katra kustība tiek veikta ar piepūli. Gribas nožāvāties, izstaipīties, mainīt pozu, bet nekas nesniedz atvieglojumu. Šī ķermeņa sastingšana ir zīme, ka iekšējais kompass ir zaudējis savu polu. Tas gaida svaigu vēju, lai atkal atdzīvotos.

Tiekšanās pēc jaunā pamatā ir kluss uzskats: “Tas, kas ir, — ir nepietiekami”. Kaut kur dziļi jūs ticat, ka laime ir paslēpta aiz nākamā pagrieziena, nākamajā projektā, nākamajā cilvēkā. Pašreizējā realitāte šķiet bāla kopija tai, kas jūs sagaida priekšā. Un jūs sākat tai dzīties pakaļ, nemanot, kā noniecināt to, kas jums jau ir.

Taču aiz šīs skriešanas slēpjas mānīga sajūta: jums šķiet, ka, mainot ārējās dekorācijas, jūs turat roku uz savas dzīves pulsa. Tomēr atstarpe līdz nākamajam jaunumam ātri piepildās ar pazīstamu garlaicību, un jūs atkal esat spiesti meklēt. Psihologi to sauc par “hedonistisko skrejceliņu”: lai cik daudz jauna jūs saņemtu, apmierinātības līmenis ātri atgriežas sākumpunktā. Patiesais slazds nav vēlmē iegūt ko jaunu, bet gan tajā, ka jaunajā meklējat glābiņu no iekšējā tukšuma.

Kā tas ir jūtams:

• Jūs stāvat uz nepazīstama meža malas, un katrs solis iekšā atbalsojas kājās ar bailēm un gaidīšanu — jūs vēl nezināt, ko atradīsiet, bet jau jūtat, kā sirds sitas straujāk.
• Iekšpusē skan klusa vibrācija — it kā stīga būtu nostiepta līdz galam un tūlīt sāks skanēt, ja vien jūs uzdrošināsieties spert soli pāri ierastajai robežai.
• Pasaule apkārt šķiet spožāka, kontrastaināka, it kā kāds būtu palielinājis krāsu piesātinājumu — zaļais kļūst smaragdzaļš, pelēkais — sudrabains, un parastā soļu skaņa uz asfalta pārvēršas mūzikā.

Iekšējais monologs:

• «Man vajag kaut ko jaunu. Es vairs nevaru sēdēt šajā istabā — sienas spiež, un katra diena ir līdzīga vakardienai.»
• «Un ja nu es nogriezīšos tajā nepazīstamajā ielā? Diez vai tur kaut kas mainīsies, bet vismaz gaiss būs citāds. Vai arī es atkal vilšos?»
• «Kāpēc mani tik ļoti velk pārmaiņas, kad viss it kā ir labi? Varbūt es vienkārši neprotu priecāties par to, kas man ir?»

No malas jūs varat izskatīties nemierīgs. Jūs nemitīgi maināt apkārtējo vidi: pārkārtojat lietas uz galda, maināt fonu telefonā, šķirstāt plūsmu, meklējot nepazīstamu saturu. Jūs ķeraties pie jauniem projektiem, pametot vecos pusceļā, jo to izpētītība vairs nedod agrāko lādiņu. Sarunās jūs bieži pārvirzāt tēmu uz to, ko vēl neesat izmēģinājis — jaunu vietu, jaunu aizraušanos, jaunu grāmatu.

Citi var pamanīt, ka jums ir grūti ilgi nosēdēt vienā vietā. Jūs bieži skatāties pulkstenī, grozāties, maināt pozu. Kompānijā jūs esat tas, kurš ierosina “aiziet vēl kaut kur”, kad vakars jau rit pilnā sparā. Jūsu mantas ir izmētātas, jo katrs plaukts, piepildīts ar vecām lietām, jums šķiet par šauru.

Attiecībās ar citiem cilvēkiem tiekšanās pēc jaunā izpaužas īpašā veidā. Jūs varat meklēt jaunus paziņas, viegli dibināt kontaktus, bet tikpat viegli arī atdzist, kad cilvēks kļūst paredzams. Draudzībā jūs novērtē par spontanitāti un spēju izdomāt kaut ko neparastu, taču partneri var justies nedroši — viņiem ir grūti saprast, kad jūs atkal vēlēsities mainīt apkārtni.

Ja tiekšanās pēc jaunā kļūst dominējoša, jūs riskējat pārvērsties par mūžīgo klejotāju, kas iet cauri dzīvei, neatstājot dziļas pēdas. Jūs var saukt par virspusēju vai nepastāvīgu. Taču patiesībā aiz tā slēpjas nevis vieglprātība, bet dziļa vajadzība pēc svaigas elpas — vienkārši jūs vēl neesat iemācījušies to ieelpot, paliekot uz vietas.

Senatnē tiekšanās pēc jaunā tika uzskatīta gandrīz vai par varonību: tas, kurš devās aiz apvāršņa, atnesa ciltij jaunas zemes, jaunas zināšanas, jaunus resursus. Tā bija pārcelšanās un atklājumu dzinējspēks. Vēlāk, mazkustīgās kultūrās, slāpes pēc jaunā kļuva aizdomīgas — tās uzskatīja par bērnišķīgām vai vieglprātīgām, pat bīstamām. Kristīgais askētisms tajā saskatīja kārdinājumu ar tukšu rosīšanos, bet Apgaismība, gluži pretēji, pārvērta to zinātniskā zinātkārē, progresa dzinējā.

Šodien, bezgalīgo plūsmu un ieteikumu algoritmu laikmetā, tiekšanās pēc jaunā ir kļuvusi vienlaikus gan par preci, gan par slimību. Izklaides industrija to izmanto līdz izsīkumam: jums tiek piedāvāti arvien jauni video, ziņas, pirkumi — bet tas tikai uzkurina apetīti. Mūsdienu kultūra veido cilvēku, kurš nekad nav apmierināts ar tagadni, jo viņa uzmanība nenogurstoši tiek pārslēgta uz nākamo “klikšķi”. Izpratne par šo emociju pakāpeniski padziļinās: mēs sākam saskatīt, ka problēma nav pašās slāpēs pēc jaunā, bet gan tajā, kā mēs tās barojam — ar ārējiem stimuliem, nevis iekšēju uztveres atjaunošanos.

• Tiekšanās pēc jaunā vs Interese: interese atrod dziļumu un bagātību jau pazīstamā objektā, pētot tā jaunās šķautnes un slāņus. Tiekšanās pēc jaunā bēg no pazīstamā, meklējot vēl neiepazītu pieredzi; to virza nevis slāpes izzināt būtību, bet gan bailes no garlaicības un rutīnas. Interese rok dziļumā; tiekšanās pēc jaunā kustas horizontāli.
• Tiekšanās pēc jaunā vs Ziņkārība: ziņkārība ir mentāla tieksme saprast konkrētu lietas uzbūvi vai atminēt lokālu mīklu («kas tur iekšā?»). Tiekšanās pēc jaunā ir plašāka un emocionālāka — tā ir dekorāciju maiņas meklējumi, slāpes pēc svaigiem iespaidiem un sajūtām vispār, bēgšana no rutīnas. Ziņkārība meklē atbildi; tiekšanās pēc jaunā — meklē jaunus apstākļus.
• Tiekšanās pēc jaunā vs Azarts: azarts vienmēr ir piesaistīts konkrētai likmei, riskam un kārei sasniegt noteiktu iznākumu (“man ir jāuzvar vai jāsaņem balva”). Tiekšanās pēc jaunā neliek likmi uz rezultātu — tai ir svarīgs pats iespaidu maiņas process, iziešana no ierastās zonas un jaunu sajūtu izpēte (“es gribu izmēģināt to, ko vēl neesmu mēģinājis”). Azarts sašaurina fokusu uz uzvaru; tiekšanās pēc jaunā — paplašina to uz pasauli.
• Tiekšanās pēc jaunā vs Gaidas: gaidas balstās uz pārliecību par drīzu un saprotamu baudu, ko jūs prātā jau iepriekš nobaudāt («es zinu, ka tas būs lieliski»). Tiekšanās pēc jaunā velk neizzinātajā, kur iznākums nav garantēts un interesants ir tieši negaidītības elements («es nezinu, kā tas būs, un gribu to piedzīvot»). Gaidas sildās pie pazīstama ugunskura; tiekšanās pēc jaunā — dodas meklēt jaunas zemes.
• Tiekšanās pēc jaunā vs Sapņainība: abi aizved prom no esošā “šeit” uz citurieni. Bet sapņainība lidinās iekšienē, iztēlotajā, nekustoties no vietas — tai pietiek ar pašu sapni. Tiekšanās pēc jaunā velk uz āru, pēc reālas jaunas pieredzes, pēc iespaidu maiņas. Sapņainība sapņo par citādo; tiekšanās pēc jaunā dodas to izmēģināt.

Ja tiekšanās pēc jaunā ir pārāk spēcīga, jūs dzīvojat hroniskā skrējienā. Neviena vieta, neviens cilvēks, neviena nodarbe jūs nespēj noturēt ilgāk par dažām nedēļām. Iekšā — tukšums, maskēts ar entuziasmu. Jūs varat justies mūžīgi neapmierināts, vainot sevi nepastāvībā un pat krist depresijā, kad kārtējais «jaunais» nesola solīto laimi. Jūs kļūstat atkarīgs no ārējiem stimuliem kā no narkotikas: devai jāaug, bet efektam — jāsamazinās.

Otrā polā — kad tiekšanās pēc jaunā ir gandrīz nepieejama. Jūs iegrimstat rutīnā kā siltā vannā, no kuras negribas izkāpt. Jūs biedē viss nezināmais, jūs dodat priekšroku pārbaudītiem maršrutiem, vieniem un tiem pašiem ēdieniem, vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Jūsu pasaule sašaurinās līdz mājīga būra izmēriem, kur ir droši, bet smacīgi. Jūs varat to nemanīt gadiem, līdz kādu dienu pamosties ar sajūtu, ka dzīve ir pagājusi garām.

Abi poli — tās ir divas viena un tā paša pārrāvuma ar tagadni formas. Veselība šeit slēpjas elastībā: prast priecāties par jauno, nenoniecinot ierasto, un atrast dziļumu pazīstamajā, nesastingstot no garlaicības.

Hindu filozofijā tiekšanās pēc jaunā tika uzskatīta par daļu no maijas — ilūzijas, kas liek dvēselei bezgalīgi atdzimt baudu meklējumos. Par atbrīvošanos tika uzskatīta atteikšanās no šīs skriešanas, atgriešanās pie mūžīgā “Es”, kam nav vajadzīgas pārmaiņas. Daoismā, gluži pretēji, pārmaiņās saskatīja dabisku Dao plūdumu — tikai jāseko tam, nepieķeroties ne stabilitātei, ne jaunumam.

Sūfisma tradīcijā ir līdzība par ceļinieku, kas meklē gudro: viņš apceļo visas zemes, bet atrod to kaimiņu ciemā, kurā neuzdrošinājās ieskatīties. Tā arī tiekšanās pēc jaunā var kļūt par ceļu, tikai tad, ja tā nebēg no sevis, bet atgriež pie sevis. Eiropas kultūrā romantisma laikmets pacēla šo tiekšanos kultā — “ilgas pēc bezgalīgā” kļuva par smalkas dvēseles zīmi. Šodien mēs dzīvojam hipertrofēta jaunuma laikos, kad jebkurš atkārtojums tiek uztverts kā sakāve, bet nemitīga atjaunošanās — kā tikums.

Literatūra

Nikolaja Gumiļova dzejolī «Kapteiņi» pārmaiņu slāpes iegūst stihijas mērogu, kur pasaules karte pārvēršas par bezgalīgu iespēju rasējumu. Dzejnieks slavē tos, kuri horizontu uztver kā izaicinājumu, liekot aizmirst par klusu ostu vētras vēja dēļ. Šeit pati kustība uz nezināmo kļūst par vienīgo pareizo eksistences veidu, pārvēršot dzīvi nepārtrauktā atklājuma aktā.

Glezniecība

Kazimira Maļeviča „Melnais kvadrāts” ir radikāls atbrīvošanās žests, nogriežot visu lieko, lai sasniegtu pirmatnējā sākuma tīrību. Novietojot savu darbu sarkanajā stūrī, mākslinieks pasludināja jaunas realitātes dzimšanu, kurā ierasto tēlu vietā nāk absolūta tukšuma brīvība. Šajā galējā lakoniskumā slēpjas aicinājums atteikties no vecajām jēgām par labu tam, kam vēl nav vārda.

Mūzika

Džona Keidža «Sonātes un interlūdijas sagatavotām klavierēm» maina pašu skaņas dabu, pārvēršot klasisko instrumentu par jaunu tembru laboratoriju. Iespraužot skrūves un gumijas starp stīgām, komponists liek klavierēm runāt valodā, kuru neparedzēja tradīcija, pārvēršot katru takti par nezināmas akustiskās ainavas izpēti. Šī ir mūzika, kurā paredzamība piekāpjas priecīgam izbrīnam par to, kā var skanēt ierastā pasaule, ja ļauj tai mainīties.

Kino

Žorža Meljē «Ceļojums uz Mēnesi» pārrauj ekrāna realitātes robežas, dodot fantāzijai lidojumu, kas līdz šim pastāvējis vien sapņos. Kadri ar raķeti, kas ietriecas debess spīdekļa acī, demonstrē pirmatklājēja pārdrošību, kuram tehnika un iztēle kļūst par spārniem, bet katrs tehniskais triks — solis neizzinātā kosmosa virzienā. Vērojot šo naivo un drosmīgo lēcienu nezināmajā, var ieraut sevī šo dzirkstošo atklājumu slāpes un ienest pirmatklājēja noti savos paša centienos.

Izkopt veselīgu attieksmi pret jaunumu nozīmē nevis no tā atteikties, bet iemācīties ar to elpot nesteidzoties. Tas nelīdzinās soļu sarakstam, drīzāk maigai iekšējās dzirdes noskaņošanai.

1. Praktizējiet uztveri bez etiķetēm. Ļaujiet sev būt tam, kurš nezina. Sastopot nepazīstamo, nesteidzieties to klasificēt vai vērtēt. Vienkārši esiet kontaktā ar to — ar smaržu, skaņu, tekstūru. Jūs pamanīsiet, ka pat ierastā krūze uz jūsu galda, ja palūkojaties uz to pirmoreiz, var atklāt jaunas krāsu nianses, emaljas plaisiņas, gaismas atspulgus uz virsmas. Tas ir mikroceļojums — jūs nekur neesat aizbraukuši, bet pasaule kļuva plašāka.

2. Atrodiet prieku pirmo soļu neveiklībā. Cits veids — ļaut sev mācīties kaut ko, kur esat pilnīgs iesācējs. Ne jau rezultāta dēļ, bet paša neveiklības procesa dēļ. Kad pirmo reizi ņemat rokās svešu mūzikas instrumentu vai mēģināt veidot no māla, jūsu iekšējais “es to protu” apklust. Tā vietā nāk tīrā izpēte, un tajā ir apbrīnojams svaigums.

3. Noņemiet zinošā masku. Augstākā prakse — pārstāt tēlot, ka pasaule jums ir pazīstama. Izvēlieties vienkāršu priekšmetu — savu roku, koka lapu, palodzi — un aplūkojiet to tā, it kā redzētu pirmoreiz, nemēģinot nosaukt vai novērtēt. Ļaujiet sev vienkārši uzņemt līnijas, ēnas, faktūras. Jūs atklāsiet, ka ierastā dziļums ir bezgalīgs. Tā ir atgriešanās pie tās dzīvās uztveres, ar kādu mēs reiz raudzījāmies uz pasauli.

Gadiem ilgi es dzīvoju ar sajūtu, ka tikai man piemīt paradums pamest nodarbi, tiklīdz apgūti pamati, bet pēc tam aptvēru, ka meklēju atvērtības stāvokli, un meistarība te nekad nebija galvenā.

Kad nogurst meklēt šo atvērtības stāvokli vienatnē, dziedinoši kļūst ļaut citam cilvēkam kļūt par jūsu ceļabiedru atgriešanās ceļā uz bērna skatienu — un kopā jūs varēsiet pamanīt, kā ierastais atklājas no jauna, gluži kā nepazīstama sāniela, kurā abi esat nolēmuši ieiet.