Optimisms

Optimisms ir noturīga nostāja gaidīt labo. Nākotne šķiet gaiša, bet pašreizējās grūtības – tikai pagaidu šķēršļi.

Optimisms nav cerība, ka viss izdosies ideāli. Tā ir smalka iekšēja noskaņa, kad uzmanība pati no sevis pagriežas uz gaišo pusi pat tajā, kas šķiet pelēks. Jūs nenoliedzat sarežģītību, neaizlīmējat plaisas ar rozā plēvi — jūs vienkārši jūtat, ka kaut kur zem apstākļu kaudzes jau ir maigs mirdzums, un jūsu apziņa sniedzas pēc tā kā saulespuķe.

Psihologs Roberts Rozentāls (tas, kurš atklāja Pigmaliona efektu) reiz atzīmēja: mūsu ticība labvēlīgam iznākumam pati kļūst par šī iznākuma ķieģelīti — nevis maģija, bet tas, kā mēs neapzināti uzvedamies, kad ticam. Optimisms ir klusas zināšanas: gaisma ir, pat ja to vēl neredz.

Kad esat noskaņots optimistiski, ķermenis uzvedas citādi. Pleci iztaisnojas, elpošana kļūst dziļāka, kaut kur krūtīs parādās siltuma sajūta — nevis karstums, bet vienmērīga, patīkama temperatūra, it kā saule spīdētu no iekšpuses. Acis skatās nedaudz virs horizonta, nevis zemē.

Dažreiz tas jūtams kā vieglums saules pinumā, it kā iekšpusē būtu atraisīts ciešs mezgls. Rīklē nav kamola, žokļa muskuļi ir atslābināti. Jūs nesaraujaties, gaidot triecienu — esat atvērts, un tā ir savāktība. Pat gaita mainās: solis kļūst elastīgāks, atsperīgāks. Optimisms burtiski iztaisno mugurkaulu.

Aiz optimisma bieži slēpjas uzskats: “Pasaule kopumā ir labvēlīga, un pat neveiksmes ir tikai īslaicīgi šķēršļi.” Tā nav naivums, bet gan iekšēja notikumu skaidrojuma shēma. Psihologi to sauc par “optimistisku atribūcijas stilu”: jūs redzat nepatikšanas kā lokālas, īslaicīgas un ārējas — “tas notika šeit un tagad, un tā nav mana vaina, un tas pāries.”

Šāda nostāja sniedz milzīgu brīvību. Jūs pārstājat būt apstākļu upuris, jo jebkurš “nē” tiek uztverts nevis kā galīgas durvis, bet kā pagrieziens. Galvenā ilūzija, ko optimisms kliedē, ir absolūtas kontroles ilūzija. Paradokss: tieši atteikšanās no mēģinājuma kontrolēt visu paver telpu ticībai uz labvēlīgu iznākumu.

Kā tas ir jūtams:

• Iekšā — klusa pārliecība, līdzīga tam, kā no rīta, vēl neatvēruši acis, jau zināt, ka diena būs laba, lai gan tam nav nekāda iemesla.
• Domas plūst viegli, neiesprūstot satraukuma cilpās; nākotne šķiet nevis draudīga, bet solīga, kā atvērta vēstule.
• Laiks it kā palēninās — jūs nedzenaties pēc rezultāta, bet baudāt pašu kustību.

Iekšējais monologs:

• «Jā, tas ir grūti, bet es tikšu galā — es jau agrāk esmu ticis galā, un šī pieredze tagad ir ar mani».
• «Varbūt es nezinu, kā tieši viss pagriezīsies, bet es uzticos procesam — tas mani jau ir atvedis šurp».
• «Ko labu es varu gūt no šīs situācijas? Pat ja es tagad neko neredzu, esmu pārliecināts, ka šis grauds uzdīgs».

Optimistu var viegli atpazīt pēc viņa runas sākuma. Sarunā viņš biežāk lieto konstruktīvus formulējumus: “pamēģināsim citādi” nevis “neko nesanāks”. Viņš netērē enerģiju sūdzībām — viņa rokas jau meklē risinājumu, pat ja problēma tikko iezīmējusies.

Optimists smaida nevis tāpēc, ka viss ir labi, bet tāpēc, ka tā ir vieglāk iet uz priekšu. Viņš drosmīgāk riskē, zinot, ka kļūda ir mācība. Grupas darbā viņš kļūst par to, kurš uzņem ideju un sāk apsvērt, kā to īstenot, nevis nogriež: “tas nav iespējams”. Viņa ķermenis ir atvērts, žesti plaši, viņš nekrusto rokas — viņš ir gatavs pieņemt.

Optimisms ir lipīgs — bet tikai tad, ja tas ir patiess. Viltus možums atgrūž, bet tas, kas dzimst no grūtību pieņemšanas, rada apkārt atvieglojuma telpu. Cilvēki sniedzas pēc tā, kurš nezaudē cerību, jo viņa tuvumā dzīvot kļūst vieglāk.

Kolektīvā optimists bieži kļūst par neformālu līderi — nevis tāpēc, ka viņš ir skaļākais, bet gan tāpēc, ka viņā jūtama noturība. Viņš nenoliedz problēmas, bet viņa reakcija uz tām («mēs tiksim galā») dod citiem atļauju arī nezaudēt drosmi. Tomēr kultūrā, kurā pieņemts ironizēt un gaidīt sliktāko, šāds cilvēks var šķist svešs — viņu var apsūdzēt vieglprātībā, lai gan patiesībā viņš vienkārši redz citādāk.

Ilgu laiku optimisms tika uzskatīts vai nu par tikumu, vai arī par naivumu. Antīkie filozofi tajā saskatīja cerību — dievieti Elpisu, kas palika Pandoras lādē, lai cilvēki nezaudētu prātu no bezcerības. Viduslaikos to turēja aizdomās par lepnību: kā jūs uzdrošināties gaidīt labu, kad pasaule ir grēcīga? Tikai ticība Dievam varēja attaisnot šādas gaidas.

Jaunajos laikos, attīstoties zinātnei un progresam, optimisms kļuva gandrīz vai par pilsonisku pienākumu — ticēt gaišai nākotnei, saprātam, kas visu izlabos. Savukārt 20. gadsimtā to sāka pētīt psihologi: Martins Seligmans un viņa kolēģi apgrieza priekšstatus kājām gaisā, parādot, ka optimisms nav rakstura iezīme, bet prasme, ko var attīstīt.

Mūsdienās sociālo tīklu un ziņu kultūra nemitīgi šūpojas šūpolēs: no vienas puses — toksisks pozitīvisms (“vienkārši pasmaidi”), no otras — satraucoši virsraksti, kas grauj jebkādu ticību. Īstais izaicinājums nav nemitīgi runāt par labo, bet gan noturēt šo gaismu sevī, neaizverot acis uz ēnu.

• Optimisms vs Cerība: optimisms ir vispārēja nostādne «viss kaut kā nokārtosies», mierīga fona pārliecība par labvēlīgu iznākumu. Cerība ir asāka un neaizsargātāka: tā rodas tieši tur, kur iznākums nav garantēts, un turas spītējot izredzēm. Optimists nešaubās; cerētājs šaubās — un tomēr sniedzas pēc gaismas.
• Optimisms vs Pārliecinātība: optimisms ir par iznākumu: ticu, ka viss izdosies, pat nezinot kā. Pārliecinātība ir par saviem spēkiem: zinu, ka tikšu galā. Optimisms paļaujas uz labvēlīgu lietu gaitu; pārliecinātība balstās uz sevi.
• Optimisms vs Pateicīgums: atšķirīgs vektors laikā. Optimisms — gaišs skatiens uz priekšu: «viss izdosies». Pateicīgums — silts skatiens atpakaļ: «paldies par to, kas bija». Viens cer; otrs pateicas.

Pretstats: Bezizeja — optimisms redz priekšā gaismu un tic, ka viss nokārtosies — pat grūtībās ir iespēja un atvērtas durvis. Bezizeja atduras pret sienu — “izejas nav, lai ko tu darītu”, un nākotne saraujas līdz strupceļam, kur nolaižas rokas.

Kad optimisma ir pārāk daudz, tas pārstāj būt resurss un kļūst par aizsardzību pret realitāti. Cilvēks var ignorēt acīmredzamos riskus, negatavoties grūtībām, un pēc tam tiek sagrauts negaidīta trieciena dēļ — jo viņa ticība neietvēra “nē”. Šāds optimisms ir trausls, tas balstās uz sāpju noliegšanu.

Kad tā ir pārāk maz — pasaule sašaurinās līdz pelēkam tonim. Cilvēks pārstāj saskatīt iespējas, katra sīkā neveiksme apstiprina: “viss ir bezjēdzīgi”. Tas ir paša kompasa zaudējums, kas norādīja uz “iespējams”. Bez optimisma nākotne pārstāj būt dzīvības pilna telpa un pārvēršas par koridoru bez logiem.

Abi poli ir aicinājums uz līdzsvaru. Veselīgs optimisms nenoliedz tumsu, bet zina, ka tā nav visa aina. Tas prot pateikt: “Jā, tagad ir slikti, bet es nezinu, kas būs rīt — un šī nezināšana var būt durvis, nevis siena.”

Budismā optimisms nav atdalāms no nepastāvības pieņemšanas: viss mainās, arī uz labo pusi, jo nekas nav mūžīgs, pat ciešanas. Tās ir iekšējas zināšanas: pati dzīves kustība sevī nes atjaunotni.

Japāņu kultūrā pastāv jēdziens “ukiyo” — “peldošā pasaule”, prieks un baudījums no īslaicīgā. Tas radies tieši no īslaicīguma apzināšanās: nenovēršoties no tā, ka viss pāries, var mirdzēt tagadnē. Dzenbudisms māca “mierīgu prieku” — kad optimisms nav satraukts, bet kluss kā mēness, kas apgaismo pat peļķi.

Eiropas tradīcijā optimisms ilgi bija progresa sinonīms: Leibnics, un pēc viņa Voltērs “Kandidā” — bet Voltērs arī izsmēja naivu ticību “labākajai no pasaulēm”. Strīds par to, vai optimisms ir pamatots, turpinās joprojām. Šodien bināro dalījumu “optimists/pesimists” nomaina smalkāka izpratne: tas ir dzīvei nepieciešams fokuss.

Literatūra

Eleonoras Porteres romānā «Polianna» šī emocija parādīta kā disciplinēts prāta darbs, kas pārvērš katru šķērsli par pateicības iemeslu. «Prieka spēle» kļūst par veidu, kā pārkonfigurēt iekšējo skatienu, kur pat visapgrūtinošākajos apstākļos varone atrod kaut ko apbrīnas vērtu. Tas ir dziļš realitātes tulkošanas process gaismas valodā, kur cilvēka griba izrādās stiprāka par ārējiem apstākļiem.

Glezniecība

Alekseja Savrasova glezna “Krauķi atlidojuši” ir atjaunotnes neizbēgamības himna, iemūžināta pieticīgajos krievu dubļainā ceļa toņos. Neskatoties uz kūstošo sniegu un bērzu kailajiem zariem, pašā kompozīcijā jūtama dzīvības pārliecinātā kustība, kas izlaužas cauri agrā pavasara pelēkajai dūmakai. Mākslinieks meistarīgi atainojis brīdi, kad daba vēl nav nometusi ziemas važas, bet gaiss jau piesūcies ar tuvā siltuma priekšnojautu.

Mūzika

Džordža Gēršvina «Blūza rapsodija» skan kā jaunā gadsimta pulsējoša enerģija, kur katra klavieru frāze ir caurstrāvota ar pārdrošu ticību nākotnei. Džeza intonācijas, savienojoties ar simfonisko vērienu, rada straujas kustības uz priekšu sajūtu, it kā pilsētas ielas piepildītos ar pirmo rīta saules staru gaismu. Šajā mūzikā dzirdama tīra, neatvairāma sajūsma par iespējām, kas paveras ikvienam, kurš uzdrošinās uzticēties dzīves ritmam.

Kino

Filmas “Dzīve ir skaista” režisors Roberto Beninji optimismu paceļ augstākā radošā akta līmenī, pārvēršot neizturamo apstākļu nežēlību aizsargājošā kokonā bērnam. Ar ekscentriskiem žestiem un lipīgiem smiekliem galvenais varonis ļauj skatītājam ieraudzīt, kā skatiens spēj pārrakstīt pašu realitāti, saglabājot cilvēcību tur, kur tā šķiet neiespējama. Ļaujiet šim stāstam izaugt caur ekrānu, lai uzsūktu tā nelokāmo ticību dzīvei un aiznestu daļiņu no šī siltuma savā rītdienā.

Optimisms nedzimst no vardarbības pret sevi. To nevar ieskrūvēt kā spuldzīti, ja iekšā ir izslēgts slēdzis.

1. Apzinieties, kurp aizved ierastais domu scenārijs. Mēģiniet pamanīt, kā jūsu prāts automātiski slīd uz vissliktāko scenāriju. Nebariet sevi par to — vienkārši atzīmējiet to.
2. Ļaujiet sev pieļaut alternatīvu notikumu pavērsienu. Un tad, nepiespiežot, pajautājiet sev: “Un ja nu…?” Ja nu šis klupiens ir tikai pagrieziens? Ja nu šajā neveiksmē slēpjas zināšanas, bez kurām jūs neatradīsiet īsto ceļu? Nav nepieciešams tam ticēt — pietiek vienkārši pieļaut šādu skatījumu.
3. Beidziet turēt triecienu. Bieži vien mēs no pēdējiem spēkiem tēlojam nelokāmību, un šajā sasprindzinājumā pat nepamanām, ka iekšā vēl arvien kvēlo gaisma. Atļaujiet sev būt ievainojamam — tieši šajā sava trausluma atzīšanā gaisma izlaužas spožāka un patiesi kļūst par jūsējo.

Es to līdz kaulam izjutu, kad reiz saskāros ar situāciju, kur viss bija pret mani — un pēkšņi sevī sajutu avotu, kas turpināja spīdēt, pat tad, kad prāts kapitulēja. Tas ir dziļāk — tur, kur izvēle paliek arī tad, kad šķiet, ka tās vairs nav. Bet es zinu, cik grūti reizēm ir noturēt šo sajūtu vienatnē.

Ja arī jums nav viegli — nav jāizliekas. Dažreiz pietiek vienkārši noskaņoties uz gaismu kopā ar kādu, kurš arī meklē, lai kopīgā ticība kļūtu reālāka par šaubām.