Ambivalence

Ambivalence ir vienlaicīga divu pretēju jūtu klātbūtne pret vienu cilvēku, lietu vai notikumu, kad “gribu” un “negribu” skan ar vienādu spēku un neviens no tiem neuzvar.

Jūs sēdaties pretī cilvēkam, kurš jums ir dārgs, un pēkšņi pieķerat sevi pie domas: “Es gribu būt šeit — un es gribu aizbēgt”. Nevis pārmaiņus, bet vienā un tajā pašā mirklī. Divas pretējas patiesības pastāv jūsos vienlaikus, kā divas stīgas, kas skan unisonā — bet dažādās tonalitātēs. Tas ir tīrs “gan tas, gan tas” tieši tagad, atšķirībā no svārstīšanās starp poliem. Ambivalence ir iekšēja brieduma izpausme. Tā jums paver piekļuvi visa dzīvā paradoksālajai dabai: jūs varat mīlēt un dusmoties, vēlēties un baidīties, tuvoties un atvirzīties — no visas sirds, uzreiz.

Vārdu 1911. gadā ieviesa psihiatrs Eigens Bleilers: viņam bija vajadzīgs nosaukums stāvoklim, kurā pretējas jūtas pret vienu cilvēku nenomaina viena otru, bet pastāv vienlaikus. Mūsu ķermenis satur daudz vairāk jēgas, nekā prāts spēj apstrādāt lineārā loģikā. Ambivalence ir tieši tā vieta, kur ķermenis saka: “Šeit ir divas realitātes, un abas ir patiesas.” Tā ir zīme, ka esat saskāries ar dzīvās esamības sarežģītību, kas neietilpst vienkāršos “jā” vai “nē”.

Ķermenī ambivalence ir jūtama kā plīsums. Jūs vienlaikus varat izjust spriedzi plecos — it kā gatavotos lēcienam, un smagumu krūtīs — it kā kaut kas jūs turētu. Elpošana kļūst pārtraukta: ieelpa dziļāka nekā parasti, bet izelpa — ar aizturi, it kā ķermenis neuzdrošinātos ne atlaist gaisu, ne to aizturēt. Reizēm sejai pieplūst siltuma vilnis, bet tūlīt pēc tam — vēsums rokās. Rīklē var būt kamols, bet tajā pašā laikā lūpas neviļus izstiepjas pussmaidā — it kā divas emocijas sacenstos par tiesībām izpausties sejā.

Pievērsiet uzmanību plaukstām: tās reizēm savelkas dūrēs, reizēm atveras. Vēders reizēm saspringst mezglā, reizēm atslābst. Ķermenis nezina, kuram signālam pakļauties, un šis iekšējais strīds burtiski tiek izdzīvots muskuļos. Jūs jūtaties sastindzis kustībā — kā fotogrāfija, kurā iemūžināts skrējiens, bet kājas vēl pieskaras zemei.

Zem ambivalences slēpjas viens spītīgs uzskats: “Man jāzina, ko es gribu. Pasaulei jābūt viennozīmīgai.” Šis uzskats ir prāta mēģinājums ieviest kārtību tur, kur kārtība nav iespējama. Jūs esat pieraduši visu dalīt melnā un baltā, “pareizā” un “nepareizā”, “manā” un “svešā”. Ambivalence nāk, lai parādītu: realitāte neietilpst šajos plauktos.

Jums šķiet, ka jums jātur savas jūtas pavadā, un tas liek jums izvēlēties vienu un apspiest otru. Jūs sākat strīdēties ar sevi: kāpēc es nevaru vienkārši priecāties? Dusmas jums šķiet liekas, nepareizas. Jūs mēģināt pierunāt sevi, atcelt vienu pārdzīvojumu. Bet jo vairāk jūs cīnāties ar polaritāti, jo ciešāk tā jūs satver savos tvērienos. Ambivalence ir spogulis, kurā atspoguļojas jūsu vajadzība pēc skaidrības. Tikai skaidrība ne vienmēr nāk caur vienkāršošanu. Dažreiz tā nāk caur dualitātes pieņemšanu.

Kā tas jūtams:

• Jūs stāvat krustcelēs, kur abi ceļi ved mājup, bet uz dažādām istabām, un jūs neesat gatavi atstāt nevienu no tām.
• Jūsos vienlaikus skan divas melodijas — tās nedisonē, bet katra velk savā virzienā, un jūs nespējat apklusināt nevienu.
• Jūs jūtaties pārgriezti uz pusēm: viena puse sniedzas pēc apskāvieniem, otra izstiepj plaukstas uz priekšu, it kā uzceltu barjeru.
• Galvā ir troksnis, bet ne haotisks, bet gan ritmisks — it kā divi bundzinieki spēlētu katrs savu ritmu, bet jūs būtu viņu kopējā skatuve.

Iekšējais monologs:

• “Es gribu būt viņam blakus — bet katru reizi, kad viņš izrunā šo frāzi, viss manī saraujas.”
• “Šis darbs dod man brīvību — un vienlaikus atņem spēkus. Es nevaru izvēlēties, es gribu abus.”
• “Es mīlu savu bērnu tik ļoti, ka reizēm ienīstu viņu par to, ka viņš man atņem laiku. Kā tas var būt patiesība?”
• “Man patīk šī pilsēta, bet tā mani žņaudz. Abas sajūtas ir īstas.”

Neviena no šīm balsīm nav meli. Abas esat jūs. Un šī pieredze ir neizturama tieši tāpēc, ka no tās nevar atteikties, nezaudējot daļu sevis.

No malas ambivalence bieži izskatās kā nekonsekvence. Jūs piekrītat tikšanās reizei, bet pēc tam to atceļat. Sākat projektu ar entuziasmu, bet pēc nedēļas zaudējat interesi — un atkal atgriežaties pie tā. Runa kļūst pārtraukta: jūs sakāt “jā, bet…” vai “no vienas puses…, no otras puses…” — un šie pagriezieni atkārtojas, jo jūs patiešām redzat abas puses.

Sarunā jūs bieži varat apklust, novērst skatienu, raustīt apģērba malu. Jūsu žesti it kā ir pretrunā ar vārdiem: jūs sakāt “es priecājos”, bet pleci ir nolaisti. Apkārtējie var uzskatīt jūs par neuzticamu vai pretrunīgu cilvēku, lai gan patiesībā jūs vienkārši godīgi izdzīvojat iekšējo konfliktu, kas neietilpst viennozīmīgā uzvedībā.

Attiecībās ambivalence kļūst par pārbaudījumu gan jums, gan otram. Jūs vēlaties tuvību — un baidāties no saplūšanas. Jūs plosāties starp uzticību un brīvību. Partneris var just jūsu dualitāti un reaģēt uz to ar aizkaitinājumu vai trauksmi. “Tu esi reiz auksts, reiz karsts,” jums saka. Un tā ir taisnība, tikai ne pēc jūsu izvēles.

Sabiedrība nemīl dualitāti. No jums gaida skaidru nostāju: “Tu esi ar mums vai pret mums?” Draudzībā, darbā, ģimenē ambivalence tiek uztverta kā vājums vai nevēlēšanās uzņemties atbildību. Bet patiesībā tā ir godīgums sarežģītības priekšā. Jūs neizliekaties, ka viss ir vienkārši, kad tas tā nav. Jūs noturat spriedzi, un tas prasa patiesu briedumu.

Ilgu laiku ambivalencei nebija sava vārda. To uztvēra kā nestabilitāti, kaprīzi, nespēju izšķirties. Antīkajā ētikā tika vērtēts veselums: cilvēkam bija jābūt uzticīgam savai izvēlei. Viduslaiku kultūrā jūtu dualitāte tika uzskatīta par grēcīgas dvēseles šķelšanās pazīmi — “cilvēks ar divām sejām”. Tikai 20. gadsimtā psihoanalīze atklāja, ka pretējas jūtas var pastāvēt vienā cilvēkā, un tā ir normāla psihes struktūra.

Šodien, sociālo tīklu un ātru vērtējumu laikmetā, ambivalence atkal ir zem spiediena. Mūs aicina izvēlēties pusi, nospiest “patīk” vai “nepatīk”, paust viennozīmīgu viedokli. Algoritmi nesaprot “gan vienu, gan otru”. Taču tieši tagad aug arī jauns skatījums: spēja izturēt pretrunas kļūst par prasmi, nevis trūkumu. Izpratne par ambivalenci virzās no kauna — uz sarežģītības pieņemšanu kā dzīves normu.

• Ambivalence vs Apjukums: ambivalence ir divu pretēju, bet vienlīdz spēcīgu un skaidru jūtu vienlaicīga klātbūtne pret kaut ko vienu (“mīlu un ienīstu”); tajā ir struktūra un fokuss, lai gan tie jūs plēš gabalos. Apjukums ir orientieru zaudēšana vispār, kad iekšējais kompass ir demagnetizējies, uzmanība ir izkliedēta un jūs nesaprotat, kas notiek un kur skatīties.
• Ambivalence vs Nedrošība: ambivalence ir jaukta attieksme pret konkrētu ārēju objektu vai situāciju (“šis darbs man ir dārgs, bet es to ienīstu”). Nedrošība ir hronisks uzticēšanās trūkums sev, saviem spēkiem vai vērtībai; tā ir vērsta uz iekšu, liekot šaubīties par savām tiesībām just un rīkoties. Ambivalence pārauj saikni ar objektu; nedrošība — izskalo pamatu zem subjekta.
• Ambivalence vs Neizlēmība: ambivalence ir šķelšanās attieksmes un jūtu līmenī: jūs vienlaikus mīlat un dusmojaties, un abas jūtas jums ir patiesas. Neizlēmība ir paralīze rīcības līmenī: jūs nevarat izdarīt izvēli un spert soli, baidoties kļūdīties vai palaist garām alternatīvu. Ambivalencē jūs esat šķelti būtībā; neizlēmībā — bloķēti rīcībā.
• Ambivalence vs Šaubas: ambivalence ir emocionāls konflikts, kurā jūs vienlaikus piedzīvojat divas pretējas jūtas (“gribu un baidos”); abi poli ir reāli un uzlādēti ar spēku. Šaubas ir intelektuāls strupceļš, uzticēšanās krīze kādai domai vai izvēlei (“vai tas ir pareizi?”); šaubās nav jūtu spēka, tajās ir prāta svārstīšanās, kas pārbauda pamatu izturību.

Pretstats: Pārliecība — ir viengabalaina un nešķeļas — “es zinu, ko domāju un ko gribu”, ir uz ko atbalstīties un kā rīkoties. Ambivalence plēš uz pusēm — “gan gribas, gan bail”: divas pretējas izjūtas velk vienlaicīgi, un jūs iestrēgstat starp tām, nespējot noliekties ne uz vienu, ne otru pusi.

Vairāk līdzīgu:

Kad ambivalences ir pārāk daudz, tā pārstāj būt īslaicīgs stāvoklis un kļūst par hronisku plaisu. Jūs pārtraucat uzticēties jebkurām savām jūtām, jo aiz katra “jā” slēpjas “nē”. Katru lēmumu pavada mokošas šaubas. Jūs nevarat izvēlēties ne profesiju, ne partneri, ne maršrutu nedēļas nogalei. Dzīve pārvēršas par bezgalīgu svārstīšanos, kas izsmeļ un atņem enerģiju.

Bet arī tad, kad ambivalence ir pilnībā apspiesta, tā ir lamatas. Ja esat aizliedzis sev divējādas jūtas, jūs kļūstat stingrs, bezkompromisa, nespējīgs saskatīt nianses. Jūs nogriežat pusi no saviem pārdzīvojumiem, lai justos vesels. Bet šī veselība ir ilūzija, nopirkta par dzīvīguma zaudēšanas cenu. Jūs pārtraucat brīnīties par sevi, pārtraucat augt. Apspiestā ambivalence padara cilvēku dogmatisku un atsvešinātu no saviem dziļumiem.

Veselīga attieksme ir tad, kad ambivalence tiek izdzīvota kā īslaicīgs spriedzes lauks, nevis kā pastāvīga dzīvesvieta. Jūs nenoliedzat nevienu no pusēm, bet arī nefiksējaties uz šķelšanos. Jūs ļaujat sev just abas plūsmas, zinot, ka kaut kur aiz tām ir veselums, kas neprasa izvēli.

Daoisma tradīcijā ambivalence ir ierakstīta pašā esības principā: iņ un jaņ nav tikai pretstati — tie pārplūst viens otrā un satur viens otrā pretējā sēklu. Pasaule neprasa viennozīmību. Rietumu filozofijā, gluži pretēji, ilgi valdīja izslēgtā trešā loģika: vai nu tas, vai cits. Tas atspoguļojās arī psiholoģijā: dualitāte tika uzskatīta par neirotisku simptomu.

Indijas domāšanā pastāv jēdziens dvandva — dualitāte, kas jāpārvar, apzinoties vienoto liecinieku. Bet pārvarēt nenozīmē apspiest: ir jāizdzīvo abas puses, lai atklātu, ka jūs nereducējaties ne uz vienu no tām. Mūsdienu kultūrā, īpaši mākslā, ambivalence ir sākta vērtēt kā dziļuma pazīme: tēli, kas vienlaikus pievelk un atgrūž, stāsti bez viennozīmīga morāla secinājuma. Mēs sākam nogurt no plakaniem varoņiem un meklējam tos, kas līdzinās mums — saplosītiem un īstiem.

Literatūra

Roberta Lūisa Stīvensona romānā “Daktera Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts” autors pēta neredzamo robežu starp sociālo veidolu un pirmatnējo impulsu. Stāstījums veidots caur bezgalīgu masku maiņu, kurā viens cilvēks ir spiests pastāvēt divās nesamierināmās izpausmēs, neatrodot mieru nevienā no tām. Tā ir mūžīgās plaisas sajūta, kad griba pēc kārtības nemitīgi saduras ar nevaldāmo tieksmi uz pašiznīcināšanu.

Glezniecība

Leonardo da Vinči «Mona Liza» notur skatītāju starp apgalvojumu un noliegumu. Sfumato mīkstina viņas lūpu kontūras, pārvēršot sejas izteiksmi par izslīdošu fenomenu. Vienā mirklī šķiet, ka seja ir apgarota ar rāmumu, bet, tiklīdz maināt skata leņķi, iznirst dziļu šaubu ēna. Mākslinieks ir iemūžinājis pašu neuztveramības būtību, kur jebkurš spriedums par varones jūtām paliek tikai skatītāja projekcija.

Mūzika

Nino Rotas mūzika filmai “8½” atgādina karnevāla gājienu, kur maršēšanas ritmi pēkšņi nomainās ar melanholiskiem stīgu pārplūdumiem. Šajā skanējumā dzīves triumfs ir nesaraujami saistīts ar zaudējuma sajūtu, it kā svētki un eksistenciālā krīze dejo vienā ritmā. Komponists savij absurdumu un sirsnību skaņu audumā, kurā nav iespējams atdalīt rūgtumu no ironijas.

Kino

Maika Nikolsa filmas «Absolvents» noslēguma kadros nav triumfa, lai gan varoņi šķietami ir guvuši uzvaru pār apstākļiem. Ielūkojoties viņu sejās, sastingušajās autobusa aizmugurējā sēdeklī, pamana, kā bēgšanas eiforija pamazām piekāpjas tukšuma apziņai un biedējošai nenoteiktībai par gaidāmo ceļu. Šis klusuma mirklis salonā, ko pārtrauc tikai motora troksnis, aicina ielūkoties šai trauslajā robežā starp iegūto brīvību un bailēm no nezināmā, ļaujot izjust šo vēso pārmaiņu vējiņu un paņemt tā daļiņu līdzi savā paša lēmumu pieņemšanas pieredzē.

Vislielākais ambivalences slazds ir mēģinājums ar varu atrisināt konfliktu. Jūs metaties vienā no jūtām, cerot, ka otrā izzudīs. Taču tā paliek, tikai aiziet ēnā, lai atgrieztos ar divkāršu spēku.

1. Atbrīvojiet vietu abām emocijām, neizvēloties vienu. Ko darīt, ja izvēles vietā jūs vienkārši pasēdētu sava plīsuma iekšienē, nemēģinot to salīmēt? Ieelpojiet un sakiet sev: «Es jūtu abus šos impulsus. Viņiem abiem ir tiesības būt šeit.» Tā ir apjoma atvēršana.

2. Pētiet vajadzības, kas slēpjas aiz katras sajūtas, bez vērtēšanas. Mēģiniet dot balsi katrai pusei tā, it kā jūs pierakstītu divu tēlu dialogu. Nevērtējiet tās, neizvēlieties pareizo — vienkārši klausieties. Bieži vien aiz vienas sajūtas slēpjas vajadzība pēc tuvības, aiz otras — vajadzība pēc drošības. Abas vajadzības ir likumīgas, un tās var pastāvēt līdzās, ja jūs neliekat tām cīnīties par vienīgo vietu.

3. Atļaujiet sev beigt izlikties par veselo — un jūs atklāsiet, ka ievainojamība nevis sagrauj, bet gan vieno. Noņemiet masku “es tieku galā” un atzīstieties sev paši savā apjukumā. Tieši šajā godīgajā savas daudzveidības atzīšanā dzimst klusa harmonija, kas nevis izdzēš pretrunu, bet gan to aptver.

Es atceros brīdi, kad pamanīju sevi vienlaikus alkstam pēc savrupības un vēloties piezvanīt draugam, un pēkšņi aptvēru — man nav jāizvēlas. Es varu palikt divatā ar šo jautājumu — un tas pats atradīs savu veidolu, ja es beigšu to mocīt.

Ambivalence nav kļūda, bet briedums. Spēja noturēt pretrunu ir dvēseles muskulis. Un, kad vienatnes nepietiek, dot balsi abām šīs plaisas pusēm līdzās tam, kurš neizvēlēsies jūsu vietā ir vēl viens solis, lai neaizbēgtu no savas pilnības.