Neizlēmība

Neizlēmība ir iestrēgšana izvēles priekšā. Griba sastingst starp variantiem, atliekot soli, jo jebkurš lēmums šķiet potenciāla kļūda.

Neizlēmība nav pauze. Ne izsvēršana. Tā ir apstāšanās, kurā jūs iestrēgstat starp divām vai vairākām iespējām, un katra no tām šķiet vienlīdz (ne)iespējama. Jūs vienkārši nezināt, ko izvēlēties. Jūs jūtat, ka jebkurš lēmums uz visiem laikiem nogriezīs kaut ko svarīgu, un šī neatgriezeniskuma sajūta saslēdz kājas. Ārēji jūs stāvat uz vietas, bet iekšienē — mētāšanās, variantu pārcilāšana, mēģinājums atrast pēdējo, neesošo trešo ceļu, kas paglābs no zaudējuma. Šāda sastingšana ir brīdis, kad jūs jau esat izvēlējušies neizvēlēties, bet vēl neesat to sev atzinuši.

Viens no tiem, kas ielūkojās šī stāvokļa būtībā, bija filozofs Sērens Kērkegors. Viņš rakstīja par «slimību uz nāvi» kā paralīzi bezgalīgu iespēju priekšā — kad cilvēks noslīkst nevis vienā izvēlē, bet pašā izvēles aktā, jo jebkurš solis prasa viņam kļūt par sevi, pieņemt sava «es» galīgumu. Izvēlēties nozīmē atteikties no bezgalības, bet tā pieķeras ilūzijai, ka var palikt atvērtam visam.

Mēģiniet atcerēties, kas notiek ar ķermeni, kad iestrēgstat krustcelēs. Elpošana kļūst sekla, it kā jūs neļautu sev pilnībā ieelpot — it kā, uzņemot gaisu, jūs jau uzņemtos saistības. Krūškurvis sastingst, pleci paceļas līdz ausīm, un vēders kļūst ciets. Jūs varat pamanīt, ka sīkie sejas muskuļi saspringst — lūpas savelkas, uzacis saraucas. Dažreiz rodas sajūta, ka grīda zem kājām kļuvusi nestabila, galva viegli reibst. Rokas kļūst aukstas — asinis atplūst, jo ķermenis gatavojas “cīnies vai bēdz”, bet ne viens, ne otrs nenotiek. Jūs karājaties gatavības stāvoklī, kas nekur neizlādējas.

Gadās, ka iekšienē izplešas smagums: it kā rīklē iestrēgtu kamols, bet saules pinumā — mezgls. Jūs neizvēli norijat, bet arī neizspļaujat. Ķermenis kļūst par trauku, kurā rūgst neizteikta enerģija. Ja nekas netiek mainīts, šī neizlēmība pārvēršas nogurumā, trulās sāpēs pakaušī vai sajūtā, ka kustaties cauri biezam ķīselim.

Šī stāvokļa pamatā vienmēr slēpjas klusa nostādne: “Man jāpieņem vienīgais pareizais lēmums — citādi notiks kaut kas nelabojams.” Tā reti tiek izrunāta skaļi, bet tieši tā saspringst kā stīga. Jūs baidāties nevis no pašas izvēles, bet no sekām, ko jūsu iztēle uzzīmēs. Visbiežāk jūs neticat, ka spēsiet tikt galā ar kļūdu. Vai arī ka jums piedos nepareizo soli. Vai arī ka jūs piedosiet sev.

Slazds šeit ir īpaši viltīgs: neizlēmība jums šķiet kā veids, kā saglabāt kontroli pār situāciju — neizvēloties, jūs it kā paliekat pāri cīņai. Taču patiesībā kontrole tiek pilnībā zaudēta, jo realitāte izvēlas jūsu vietā. Kamēr jūs stāvat, laiks aizplūst, apstākļi mainās, citi pieņem lēmumus, un jūs nonākat punktā, kuru neizvēlējāties. Bet lūk, kur ir āķis: cenšoties izvairīties no zaudējuma, jūs zaudējat pašu iespēju rīkoties. Uzskats “man jābūt pārliecinātam, pirms spert soli” pārvērš jūs par savas dzīves skatītāju.

Lūk, kā tas ir jūtams:

• Jūs atklājat, ka domas riņķo pa apli, atgriežoties pie tiem pašiem argumentiem, it kā pārlasāt tukšus gliemežvākus, meklējot to, kurā dzirdama okeāna šalkoņa, bet katrs skan vienādi blāvi.
• Jūsos it kā ir divi strīdnieki, un neviens nav spēcīgāks: viens kliedz “riskē”, otrs čukst “pagaidi”, un viņu balsis pārklājas, līdz tagadne pārvēršas nepārtrauktā dūkoņā.
• Jūs pieķerat sevi atliekam lēmumu ar vispārliecinošākajiem ieganstiem: “vajag savākt vēl informāciju”, “laiks vēl nav pienācis”, “pēc nedēļas nogales kļūs skaidrāk”, lai gan patiesībā nekas nemainās.
• Krūtīs iemājo kurls nemiers, kam nav formas, bet kas spiež: jūs zināt, ka jāsper solis, bet katrs mēģinājums atduras pret iekšējo sienu.

Iekšējais monologs:

• “Es taču nevaru kļūdīties — tas ir pārāk svarīgi. Labāk pagaidīšu, kamēr kļūs acīmredzami.”
• “Ja nu es nožēlošu, burtiski katru sekundi nožēlošu? Un ja nu tas variants, ko es noraidīju, izrādīsies vienīgais pareizais?”
• “Kāpēc mani visu laiku nostāda izvēles priekšā — es neprasīju šo atbildību.”
• “Ja es tagad izlemšu, un pēc tam izrādīsies slikti, tā būs mana vaina. Es neesmu gatavs maksāt par kļūdu.”

Šīs balsis skan kā statikas troksnis — tās neļauj sadzirdēt kluso “jā” vai “nē”, kas jau ir iekšā.

No malas neizlēmība izskatās kā lēnums, izvairīšanās, «līkumošana». Jūs varat atlikt atbildi, desmito reizi teikt «padomāšu», prasīt padomu visiem pēc kārtas, bet nesekot nevienam. Apkārtējie redz, kā jūs pārjautājat, pārbaudāt, atgriežaties pie jau apspriestā. Jūs varat sākt kaut ko darīt, tad pamest, tad sākt no jauna. Vai, tieši pretēji, izaicinoši neievērot, ka izvēle karājas gaisā — novirzīt sarunu, ienirt ikdienā, apbērt sevi ar steidzamiem sīkiem darbiem.

Attiecībās tas izpaužas kā «varbūt» — «jā» vai «nē» vietā. Jūs nesakāt ne vienu, ne otru, atstājot partneri neskaidrībā. Jūs nesolāt, bet arī neatsakāties — un šī nenoteiktība ieveļ visus tajā pašā purvā. Ārējais novērotājs var sajust jūsu saspringumu: jūs mīņājaties no kājas uz kāju, grozāt kaut ko rokās, izvairāties no tieša skatiena, kad runa nonāk līdz lēmumam.

Neizlēmība bieži tiek uztverta kā vājums vai neuzticamība. Pasaulē, kurā tiek vērtētas ātras atbildes, skaidras nostājas un gatavība uzņemties atbildību, sastingis cilvēks izraisa aizkaitinājumu vai žēlumu. Citi var sākt izdarīt spiedienu, steidzināt, pieņemt lēmumu jūsu vietā — un tas nereti noved pie tā, ka jūs nonākat situācijā, kuru neesat izvēlējies, bet arī neatraidījāt. Tuvinieku aizkaitinājums pieaug, jo jūsu neizlēmība viņiem atņem stabilitātes sajūtu: viņi nezina, uz ko var paļauties.

Taču ir arī otra puse. Dažkārt neizlēmība ir zemapziņā izdevīga: tā ļauj izvairīties no konflikta, neuzņemties vainu par iznākumu, palikt “labam” citu acīs. Jūs nesakāt “nē”, lai nesāpinātu, un nesakāt “jā”, lai nesaistītu sevi. Rezultātā jūs šķietat elastīgs un piekāpīgs, lai gan iekšēji — tas ir hronisks kompromiss ar sevi. Sociālais konteksts var pastiprināt jūsu paralīzi: ja jūsu vidē ir pieņemts gaidīt ideālo brīdi vai kolektīvu apstiprinājumu, neizlēmība kļūst par normu, no kuras grūti izkļūt.

Attieksme pret neizlēmību gadsimtu gaitā ir mainījusies. Viduslaiku kultūrā tā bieži tika pielīdzināta izmisumam — garīgam slinkumam, grēkam, kas atņem cilvēkam gribu un padara viņu līdzīgu dzīvniekam, kas nespēj izdarīt apzinātu izvēli. Toreiz cilvēks tika uzskatīts par Dievam atbildīgu par lēmumu pieņemšanu un to sekām; lēnums tika uztverts kā ticības trūkums.

Apgaismības laikmetā uzsvars tika pārcelts uz saprātu: neizlēmību sāka uzskatīt par atteikšanos racionāli aprēķināt labāko iznākumu. Filozofi tajā saskatīja rakstura vājumu, nespēju izmantot brīvību. Taču vēlāk, 20. gadsimtā, psihoanalīze un eksistenciālisms atklāja, ka aiz paralīzes slēpjas iekšējs konflikts — nevis tikai slinkums vai nevēlēšanās domāt, bet gan bailes no brīvas izvēles, no tā, ka pēc tās jūs vairs nevarēsiet atsaukties uz apstākļiem.

Mūsdienu kultūra — ar tās bezgalīgo iespēju plūsmu, sociālajiem tīkliem un “labākās sevis versijas” idealizāciju — rada auglīgu augsni neizlēmībai. Mēs esam aizmirsuši, kā atsijāt: mums šķiet, ka nerealizēta iespēja ir neatgriezenisks zaudējums. Optimizācijas un nepārtrauktas uzlabošanas kults padara izvēli mokošu, jo aiz katras iespējas slēpjas “pareizā” lēmuma rēgs, kas nesīs laimi, panākumus, atzinību. Neizlēmība vairs nav tik daudz personīgs vājums, cik sabiedrības simptoms, kas baidās aizvērt durvis.

• Neizlēmība vs Nedrošība: nedrošība — par balstu: «neuzticos sev, saviem spēkiem, savām tiesībām». Neizlēmība — par rīcību: «nevaru izdarīt izvēli un spert soli, iestrēgstu krustcelēs». Bieži pirmais rada otro, bet nedrošība izskalo pamatu, kamēr neizlēmība sastingst jau rīcības punktā.
• Neizlēmība vs Šaubas: šaubas ir prāta darbs: sveru, vai tas ir pareizi, patiesi, vai ir vērts. Neizlēmība ir gribas paralīze: pat apsverot, nespēju izvēlēties un izkustēties. Šaubas griežas domās; neizlēmība iestrēgst kājās.
• Neizlēmība vs Ambivalence: ambivalence ir šķelšanās attieksmes un jūtu līmenī: jūs vienlaikus mīlat un dusmojaties, un abas jūtas jums ir patiesas. Neizlēmība ir paralīze rīcības līmenī: jūs nevarat izdarīt izvēli un spert soli, baidoties kļūdīties vai palaist garām alternatīvu. Ambivalencē jūs esat šķelti būtībā; neizlēmībā — bloķēti rīcībā.
• Neizlēmība vs Apjukums: neizlēmība stāv krustcelēs: varianti ir redzami, bet solis netiek sperts. Apjukums stāv bez krustceļa: nav pat skaidrs, kur ir ceļš. Neizlēmība neizvēlas; apjukums neorientējas.

Pretstats: Apņēmība — jau ir izvēlējusies un spērusi soli — šaubas ir aiz muguras, visa enerģija aizgājusi kustībā uz priekšu. Neizlēmība mīņājas krustcelēs — “a ja nu nav tas”, un atkal un atkal atliek soli, tērējot spēkus pašā gaidīšanā.

Vairāk līdzīgu:

Kad neizlēmības ir pārāk daudz, dzīve pārvēršas vienās garās gaidīšanās. Jūs atliekat svarīgus lēmumus — kur iet mācīties, ko strādāt, ar ko veidot attiecības —, līdz kļūst par vēlu vai līdz apstākļi izlemj jūsu vietā. Iekšpusē aug nožēlas sajūta par zaudēto laiku, kauns par savu pasivitāti. Hroniska paralīze var pāraugt sajūtā, ka jūs nepārvaldāt savu dzīvi, ka jūs vienkārši peldat pa straumi, un katra diena ir kā pelēks atkārtojums ar vienu un to pašu nepārdzīvoto izvēles krustceli. Jūs sākat izvairīties no jebkādām situācijām, kur jāizdara izvēle, sašaurinot pasauli līdz minimumam, lai izvairītos no spiediena.

Bet ir arī cits pols — kad neizlēmība ir pilnīgi nepieejama. Cilvēks metas lēmumos impulsīvi, nedodot sev ne mirkli šaubām. Viņš mokoši alkst ātras izlādes no nenoteiktības un izvēlas pirmo, kas šķiet kā “atbrīvošanās”. Pauzes trūkums arī ir iekšējās nesaskaņas pazīme: aiz tā slēpjas tās pašas bailes, tikai izgrieztas uz otru pusi. Nespēja apstāties kaut uz mirkli, lai sadzirdētu savu vajadzību, noved pie virknes nepārdomātu rīcību, par kurām vēlāk nožēlo. Veselība nav tajā, lai nekad nevilcinātos, bet gan tajā, lai prastu atšķirt brīdi, kad sastingšana liecina par gudrību (vajag iejusties), no brīža, kad tā kļuvusi par bēgšanu no dzīves.

Austrumu tradīcijās apcere un nesteidzība tika uzskatītas par tikumiem. Daoisti runāja par nedarbību — nevis kā paralīzi, bet kā dabisku plūdumu, kad rīcība dzimst no klusējošām mirkļa zināšanām. Tur neizlēmība nebija netikums; drīzāk tā varēja liecināt par gudrību, ja cilvēks nesteidzās iejaukties notikumu ritējumā. Taču Rietumu kultūrā, īpaši attīstoties protestantiskajai ētikai, vērtību ieguva ātrums, noteiktība, spēja riskēt. Neizlēmība tika nosodīta kā “dvēseles gurdums”.

Antīkajos laikos stoiķi mācīja, ka svārstīšanās rodas no pieķeršanās rezultātam; gudrais izvēlas to, kas ir viņa spēkos, un neuztraucas par sekām. Taču arī viņi neaicināja uz pārsteidzību — drīzāk uz skaidru nošķiršanu. Interesanti, ka dažās kultūrās (piemēram, ziemeļu tautu vai kalnu kopienu vidū) ātrs lēmums varēja nozīmēt nāvi: kļūda maršrutā vai laika izvēlē — un jūs esat pagalam. Tur neizlēmībai bija aizsargfunkcija: labāk pakavēties vēl vienu reizi, nekā spert soli bezdibenī. Šodien mēs reti stāvam uz fiziskas bojāejas robežas, bet emocionālā iztēle zīmē tos pašus bezdibeņus aiz katra pagrieziena.

Literatūra

Tomasa Sternsa Eliota poēmā “Dž. Alfreds Prufroks” neizlēmība pārvēršas sāpīgā pašapceres rituālā. Varonis mēra savu eksistenci ar kafijas karotītēm, iestrēgstot bezgalīgajā “uzdrīkstēšos?”, kur katra kustība grimst bailēs no sveša skatiena. Šeit laiks zaudē savu lineāro gaitu, pārvēršoties sastingušā istabā, pilnā ar neizrunātiem vārdiem un nerealizētiem nodomiem.

Glezniecība

Viktora Vasņecova “Bruņinieks krustcelēs” iemūžina mirkli, kad izvēles smagums paralizē pašu gribu kustēties. Jātnieka monumentālā figūra, sastingusi akmens priekšā ar liktenīgiem pareģojumiem, šķiet kā daļa no pašas ainavas, kur katrs ceļš sola tikai zaudējumu. Mākslinieks meistarīgi atveido šo iekšējo strupceļu. Zirgs pazemīgi nolicis galvu, un varonis kļuvis par nekustīgu statuju plašās, vienaldzīgās stepes vidū.

Mūzika

Karla Filipa Emanuela Baha «Fantāzija fa diēz minorā» ietver prāta sajūtu, kas atsakās no pabeigtības loģikas. Muzikālās frāzes pārtrūkst pusvārdā, pēkšņi maina tempu un tonalitāti, it kā būtu klejojošs prāts, kas baidās nostiprināties vienā harmonijā. Šajā skaņu plūsmā nav paredzamības — ir tikai nervozs, pulsējošs meklējums, kas atstāj klausītāju pastāvīgā nākamā pagrieziena gaidīšanas sajūtā.

Kino

Filmā “Enija Hola” Vudijs Allens emocijas preparē ar tādu rūpīgumu, ka pati tuvības iespēja izkūst galvenā varoņa bezgalīgajās refleksijās. Elvijs Sangers nemitīgi cenšas izrēķināt laimi, plosoties starp impulsu un analīzi, kamēr pati dzīve izslīd no rokām asprātīgu, bet neauglīgu dialogu virknē. Ielūkojoties varoņa nervozajos žestos un dzirdot viņa nepārtraukto iekšējo monologu, var maigi apjaust, kā pārmērīga piesardzība pārvēršas sienā, ļaujot uz šo smalko pašatstumtības mehānismu paraudzīties no kinozāles drošā klusuma.

Ja nu «neizvēlēties» arī ir izvēle? Pajautājiet sev klusi. Šajā mirklī jūs jau esat izvēlējies — izvēlējies palikt karājoties, samaksāt ar laiku un enerģiju par drošības ilūziju. Atzīt to nenozīmē pasludināt sev spriedumu. Tas nozīmē ieraudzīt cenu, ko maksājat par neizlēmību, un izlemt, vai esat gatavs to maksāt tālāk.

Palīdzēt var maigums, nevis stingra pavēle «izvēlies jau beidzot». Var sākt ar mazumiņu: pamanīt, kuri lēmumi jums padodas visvieglāk — kaut kas par ēdienu, apģērbu, pastaigas maršrutu. Un vienkārši pamēģināt: izvēlēties to, kas patīk mazliet vairāk, bez garantijām, necenšoties izdarīt «ideāli». Sajust, ka pēc tam zeme nav pašķīrusies. Pamazām jūs atklāsiet, ka lielākā daļa lēmumu ir atgriezeniski: kļūdījies — varat mainīt kursu, koriģēt, palūgt piedošanu, sākt no jauna. Nav viena vienīgā pareizā ceļa; ir jūsu kustība, kas jau rada realitāti.

Un vēl viens veids — noņemt no nākotnes nelabojamības nastu. Fantāzija par labāko iznākumu — lūk, ko jūs patiesībā zaudējat, izvēloties «ne to», nevis reālu labumu. Izlemt nozīmē piekrist dzīvei, kurā ir nenoteiktība un kļūdas; piekrist, ka jūs neesat dievība, kas visu zina iepriekš, bet cilvēks, kurš mācās gaitā. Pieņemiet savas tiesības uz nepilnīgu izvēli.

Viegli pateikt, grūti izdarīt, jo neizlēmībai ir savs smagums. Atcerieties lēmumu, kas kādreiz šķita neatgriezenisks, un paskatieties, par ko tas pārvērtās. Neatgriezeniskums gandrīz vienmēr mājo izvēles minūtē un gandrīz nekad tajā, ko izvēlaties. Reizēm pastāvēt šajā sastingušajā krustcelē kopā ar to, kurš nesteidzinās ar izvēli – izrādās veids, kā nevis iedomāties bezdibeni, bet elpot vienā ritmā ar otru.