Apjukums

Apjukums ir orientācijas zudums negaidītības brīdī. Vecais plāns ir sabrucis, jaunā vēl nav, un nav skaidrs, pie kā ķerties.

Jūs pēkšņi pārstājat saprast, kur atrodaties — ne tikai telpā, bet arī dzīvē. Ierastā karte, pa kuru pārvietojāties pēdējās minūtes, stundas vai gadus, pēkšņi vairs nesakrīt ar apkārtni. Pazīstamie rādītāji ir pazuduši, ceļi sazarojušies, un iekšējais kompass, kas vēl nesen pārliecinoši rādīja uz ziemeļiem, sācis bezjēdzīgi griezties. Šis stāvoklis nav ne panika, ne bailes, tas ir stāvoklis, kad prāts pēkšņi zaudē savu galveno instrumentu: spēju acumirklī nolasīt situāciju un izdot gatavu scenāriju. Tā vietā — tukšums, viegls reibonis un jautājums, kas iestrēgst kaut kur kaklā: «Ko tagad?»

Antropologs Viktors Tērners šādu stāvokli nosauca par limināru — sliekšņa stāvokli: cilvēks jau ir izgājis no iepriekšējās lomas, bet vēl nav iegājis jaunajā, un tāpēc uz laiku paliek bez vārda un bez kartes. Šādos brīžos visdrošākais kompass kļūst nevis doma, bet neskaidra ķermeņa sajūta — tā zina virzienu ātrāk, nekā prāts paspēj to noformulēt. Bet mēs esam pieraduši uzticēties tieši prātam, un, kad tas apklust, šķiet, ka esam zaudējuši visu. Patiesībā tas nav sevis zaudējums, bet gan īslaicīgs priekšstata zaudējums par sevi un pasauli. Tā ir pauze, kuras laikā vecās shēmas pārstāj darboties, bet jaunas vēl nav dzimušas. Šajā pauzē mēs saskaramies ar kaut ko primārāku par zināšanām: ar tīru nezināšanu, kas nav vājums, bet atvērtas durvis.

Vai var būt, ka apjukums ir visgodīgākais veids, kā apziņa pasaka: «Es nezinu — un tā ir patiesība?»

Apjukums ķermenī jūtams kā viegls līdzsvara zudums. Kājas it kā kļūst kā no vates, un smaguma centrs nobīdās kaut kur augšup, tāpēc gaita kļūst nedroša. Var parādīties viegli drebuļi vai, gluži pretēji, pēkšņi sviedri plaukstās. Ieelpas kļūst seklas un biežas – krūtis tik tikko paplašinās, un gaiss iestrēgst kaut kur rīklē, nenokļūstot līdz plaušu dibenam. Krūtīs – dīvaina tukšuma sajūta, nevis sāpes, bet tieši trūkums: ierastās spriedzes, kas jūs uzturēja tonusā, vairs nav, un tās vietā – svārstīgs tukšums.

Dažkārt rīklē uzrodas kamols, bet tas netraucē elpot – tas vienkārši ir tur, kā atgādinājums, ka vārdi vēl nesaliekas. Skatiens kļūst izklaidīgs, acis skraida, mēģinot pie kaut kā pieķerties, bet neko neatrod. Sejas muskuļi atslābst, bet ne mierā, bet apjukumā: uzacis nedaudz paceltas, mute pavērta. Jūs varat pamanīt, ka esat sastingis pozā, kas ir neērta, bet spēka to mainīt nav. Viss ķermenis saka: «Stop. Tālāk es nezinu.»

Šajā brīdī jūs jūtaties neveikls, it kā jūsu paša ķermenis būtu kļuvis svešs. Viegls nelabums vai reibonis var pavadīt apjukumu, jo vestibulārais aparāts arī ir apjucis: iekšējā koordinātu sistēma ir zaudējusi atskaites punktu. Ja ieklausās, var pamanīt, ka sirds pukst nedaudz ātrāk, bet ne paniski, bet apjukusi – tā arī gaida komandu, kuras nav.

Zem apjukuma slēpjas uzskats: “Man ir jāzina, ko darīt.” Tas ir neizteikts līgums ar sevi pašu, ko noslēdzam jau bērnībā: pasaule ir paredzama, katrai problēmai ir risinājums, un es esmu tas, kurš šo risinājumu atradīs. Kad šis līgums sabrūk, ieslēdzas sekundārā trauksme: ego sāk cīnīties ar savu bezpalīdzību. Tas izmisīgi mēģina pārcilāt vecos scenārijus, ķerties pie jebkuras pazīstamas domas, tikai lai nepaliktu tukšumā. Taču, jo aktīvāk prāts meklē izeju, jo dziļāk tas iestrēgst apjukumā, jo izeja nav atcerēties, bet gan pieņemt: es kaut ko nezinu, un tas nav biedējoši.

Pilnīgas kontroles mirāža pār notiekošo šeit izgaist visspilgtākajā veidā. Mēs esam pārliecināti, ka jebkurā situācijā mums ir jābūt skaidram plānam. Apjukums atklāj pretējo: mēs nekontrolējam realitāti, mēs to tikai interpretējam, un, kad interpretācija pārstāj darboties, paliek tikai kaila sastapšanās ar to, kas ir. Tas biedē, bet tieši šajā vietā sākas īsta elastība. Psiholoģiski apjukums ir mirklis starp veco un jauno, starp zināmo un nezināmo. Un, ja jūs ar to necīnāties, bet vienkārši skatāties uz to, varat pamanīt, kā šajā spraugā sāk dīgt kaut kas svaigs, kas nevarēja rasties, kamēr jūs turējāties pie vecajiem modeļiem.

Kā tas jūtams:

• Jūs sastingāt krustcelēs, kur visi virzieni saplūduši bezjēdzīgā rakstā, un neviens nevilina, jo esat zaudējis priekšstatu par to, kur vēlaties doties.
• Ierastās domas, kas parasti velk jūs uz priekšu, sastingst, un iekšienē iestājas kurls klusums — nevis satraucošs, bet kaut kā plašs, kā tukša zāle.
• Jūs skatāties uz pazīstamām lietām un nespējat atcerēties, kam tās vajadzīgas; to jēga it kā izbalējusi, palikušas tikai aprises.
• Laiks pārstāj plūst ierastā veidā: tas izstiepjas, katra sekunde ilgst bezgalīgi, un jūs nezināt, cik ilgi jau stāvat šajā nekustīgumā.
• Jūs jūtaties caurspīdīgs — it kā jūs varētu redzēt cauri, un iekšienē nav nekā, tikai viegls apjukums, izplūdis pa visu ķermeni.

Iekšējais monologs:

• «Es nesaprotu, kas notiek. Man vajadzētu saprast, bet es nevaru. Kāpēc es nevaru?»
• «Agrāk es zināju, ko darīt šādos gadījumos, bet tagad — tukšums. Kur pazudušas visas manas zināšanas?»
• «Labi, dod man mirkli. Es vienkārši pastāvēšu… bet cik ilgi var stāvēt? Cilvēki skatās… Lai gan, kāda man daļa par cilvēkiem, kad es pats nezinu, kas es esmu?»
• «Un ja es nekad neatradīšu atbildi? Ja tas ir uz visiem laikiem?»
• «Stop. Es atkal mēģinu aizbēgt domās. Vienkārši esi šeit… bet kur ir šis “šeit”?»

No malas apjukušs cilvēks izskatās sastindzis. Viņš var stāvēt uz vietas, viegli šūpojoties, vai, gluži pretēji, sākt bezmērķīgi staigāt pa istabu, aiztikt priekšmetus, tos nemanot. Skatiens ir prombūtnē, «cauri» sarunu biedram. Cilvēks pārjautā, kaut tikko dzirdējis atbildi, vai atbild nevietā. Runa kļūst raustīta, frāzes pārtrūkst pusvārdā, pauzes ieilgst.

Sarunā viņš var sākt smieties bez iemesla vai, gluži pretēji, pēkšņi apklust un ieblenzties vienā punktā. Bieži vien apjukuma pārņemti cilvēki rausta drēbju malu, pārcilā pirkstus vai griež rokās jebkuru priekšmetu, kas pagadās pie rokas — tas ir mēģinājums dot pirkstiem darbu, kamēr prāts klusē. Ja vērojat apjukušu cilvēku, varat pamanīt, ka viņa poza mainās ik pēc dažām sekundēm, it kā viņš meklētu ērtu stāvokli, bet neviens neder. Viņš var spert soli uz priekšu, tad atpakaļ, tad atkal sastingt — ķermenis atkārto prāta stāvokli: nekādi nevar izvēlēties virzienu.

Sabiedrībā apjukums bieži tiek uztverts kā vājums vai neveiklība. Mums jau no bērnības māca būt pārliecinātiem, zināt atbildes, kontrolēt situāciju. Tāpēc, nonākot apjukuma stāvoklī citu priekšā, mēs izjūtam dubultu slogu: ne tikai mēs paši nesaprotam, ko darīt, bet arī baidāmies, ka citi to pamanīs un nosodīs. Rodas sociāla trauksme, kas pastiprina apjukumu. Mēs cenšamies to noslēpt aiz smaida, joka vai atvainošanās, bet tas tikai pastiprina iekšējo apmulsumu.

Grupas dinamikā viena cilvēka apjukums var ātri pāriet uz citiem, īpaši nenoteiktības situācijā. Ja komandas līderis pēkšņi sastingst un saka “Es nezinu”, tas rada vakuumu, kas var nobiedēt pārējos, bet var arī kļūt par patiesības brīdi, kad visi pārstāj spēlēt pārliecinātību un sāk meklēt kopā. Sociāli apjukums ir izaicinājums: vai jūs parādīsiet savu neaizsargātību vai uzvilksiet masku “viss ir kontrolē”? Pirmais prasa drosmi, otrais – ierastus melus. Un šī izvēle notiek sekundes daļā, bieži vien ārpus apziņas.

Kādreiz apjukums tika uzskatīts par rakstura vājuma vai gribas trūkuma pazīmi. Antīkajā ētikā tam nebija savas vietas — drīzāk tas tika uztverts kā īslaicīgs prāta apduļķojums, kas jāpārvar ar saprāta spēku. Viduslaikos to varēja norakstīt uz dēmonu darbību vai kārdinājumu — cilvēks, kas ir apjucis, viegli kļūst par grēka upuri. Vēlāk, attīstoties racionālismam, apjukums sāka tikt uztverts kā domāšanas mehānisma kļūme: ja jums ir metode, jums nekad nevajadzētu apjukt. Leibnics, piemēram, veidoja izziņas teoriju, balstoties uz skaidru un neskaidru priekšstatu nošķiršanu — prāta apjukums viņam bija tikai īslaicīgs domas skaidrības trūkums, kas prasa loģikas darbu.

Šodien mēs apjukumu saprotam citādi. Mūsdienu psiholoģija un filozofija atzīst to par normālu cilvēka pieredzes daļu — īpaši pasaulē, kur pārmaiņu ātrums ir tik liels, ka vecās kartes noveco ātrāk, nekā mēs tās paspējam apgūt. Informācijas pārbagātības un bezgalīgas izvēles kultūra paradoksālā kārtā pastiprina apjukumu: mēs vienlaikus zinām pārāk daudz un pārāk maz. Sociālie tīkli, kur katrs izrāda savu pārliecību, rada ilūziju, ka citi vienmēr zina, kurp doties, un tikai mēs vieni klīstam tumsā. Taču tieši šajā kontekstā apjukums pārstāj būt trūkums un kļūst par izaugsmes punktu: spēja palikt neziņā, nekrītot panikā, ir mūsdienu cilvēka galvenā īpašība.

• Apjukums vs Ambivalence: ambivalence ir divu pretēju, bet vienlīdz spēcīgu un skaidru jūtu vienlaicīga klātbūtne pret kaut ko vienu (“mīlu un ienīstu”); tajā ir struktūra un fokuss, lai gan tie jūs plēš gabalos. Apjukums ir orientieru zaudēšana vispār, kad iekšējais kompass ir demagnetizējies, uzmanība ir izkliedēta un jūs nesaprotat, kas notiek un kur skatīties.
• Apjukums vs Apstulbums: apjukums ir par darbību: “ko man tagad darīt?” — uzmanība mētājas starp variantiem. Apstulbums ir par uztveri: līdz jautājumam “ko darīt” vēl ir tālu, vispirms ir jāaptver pats fakts, “kas ir noticis”.
• Apjukums vs Neizpratne: neizpratne ir aktīvs prāta darbs konkrēta rēbusa priekšā: “bilde nesakrīt, jāpārkārto shēma”; apjukums — īslaicīga prāta paralīze, kad visi orientieri ir sabrukuši vienlaikus: “es nezinu, kur esmu un kur skatīties”. Neizpratne sarauc pieri un meklē risinājumu, apjukums — sastingst.
• Apjukums vs Pārsteigums: pārsteigumā uzmanība ir asa un fokusēta — jūs precīzi zināt, kas jūs satrieca; apjukumā tā izklīst — jūs nesaprotat, kur skatīties un ko darīt.
• Apjukums vs Mulsums: apjukums ir orientieru zaudēšana nesaprotamā priekšā, ierastās mentālās kartes sabrukums (“kas notiek?”). Mulsums ir sociāls neveiklums, kas rodas, sajūtot pārmērīgu apkārtējo uzmanību pret sevi (“uz mani skatās”). Apjukums meklē informāciju un atbalstu; mulsums meklē veidu, kā paslēpties vai atjaunot distanci.
• Apjukums vs Nedrošība: nedrošība ir hronisks uzticēšanās trūkums sev, saviem spēkiem vai vērtībai; tā ir vērsta uz iekšu un dzīvo kā fons (“es baidos netikt galā, jo neesmu pietiekami labs”). Apjukums ir situāciju noteikts un rodas, saskaroties ar krasām ārējo apstākļu izmaiņām; tas ir īslaicīgs orientācijas traucējums (“es nezinu, kur esmu un ko darīt tieši tagad”). Nedrošība šaubās par subjektu; apjukums mēģina nolasīt objektu.
• Apjukums vs Neizlēmība: neizlēmība stāv krustcelēs: varianti ir redzami, bet solis netiek sperts. Apjukums stāv bez krustceļa: nav pat skaidrs, kur ir ceļš. Neizlēmība neizvēlas; apjukums neorientējas.
• Apjukums vs Šaubas: apjukums zaudē attēlu pilnībā: nav skaidrs, kas notiek. Šaubas attēlu notur un pārbauda vienu tā gabalu: vai tieši šis ir pareizi. Apjukums neredz; šaubas pārpārbauda.

Kad apjukums kļūst hronisks — cilvēks zaudē spēju orientēties pat vienkāršās ikdienas situācijās. Katra izvēle, sākot no ēdiena izvēles līdz dienas plānošanai, pārvēršas mokošā apjukumā. Uzmanība klejo, lēmumi netiek pieņemti, dzīve sastingst bezgalīgā pauzē. Šis stāvoklis izsmeļ, jo prāts nepārtraukti darbojas tukšgaitā, pārcilājot variantus un neatrodot nevienu pārliecinošu. Cilvēks var sākt izvairīties no jebkādām situācijām, kur nepieciešama izvēle, sašaurinot savu pasauli līdz minimumam.

Otrā polā — pilnīga apjukuma apspiešana. Daži cilvēki tik ļoti necieš nenoteiktības stāvokli, ka izstrādā ieradumu vienmēr «zināt» un rīkoties acumirklīgi, pat uz kļūdu rēķina. Viņi neļauj sev ne mirkli vilcināties, aizpildot katru pauzi ar pārliecību. Tas maskē apjukumu, bet neizdzīvo to. Iekšpusē paliek spriedze, kas var izlauzties negaidītos aizkaitinājuma uzliesmojumos vai psihosomatisku simptomu veidā — galvassāpēs, spriedzē kaklā, gremošanas problēmās. Veselīga attieksme pret apjukumu atrodas kaut kur pa vidu: spēja apstāties, atzīt, ka nezināt, un dot sev laiku, neaizbēgot viltus pārliecībā un nenoslīkstot tukšumā.

Dažādās kultūrās apjukums ir vērtēts atšķirīgi. Taoisma tradīcijā, piemēram, stāvoklis “wu wei” — bezdarbība — nozīmē atteikšanos no vardarbīgas kontroles, uzticēšanos dzīves plūdumam. Apjukums šeit nav ienaidnieks, bet dabisks pārrāvums, kad prāts atlaiž savu tieksmi visu zināt un ļauj notikumiem risināties pašiem. Sūfismā pastāv jēdziens “hayrat” — svēta apmulsuma stāvoklis, kad dvēsele pazaudē sevi Dievišķā priekšā, un tas tiek uzskatīts par svētīgu stāvokli.

Rietumu kultūrā, īpaši protestantu ētikā, apjukums ilgu laiku bija tabu: jums jāzina savs ceļš, citādi esat nomaldījušies no patiesā ceļa. Eksistenciālisti, gluži pretēji, apjukumā saskatīja īstas brīvības nosacījumu: tieši tajā mēs sastopamies ar sevi bez gatavām atbildēm. Budismā apjukums ir daļa no ceļa: prāts, pieradis pieķerties enkuriem, mācās uzturēties tukšumā, nekrītot izmisumā. Katra tradīcija savā veidā piedāvā nevis cīnīties ar apjukumu, bet izmantot to kā durvis uz dziļāku izpratni.

Literatūra

Romānā “Meistars un Margarita” Mihails Bulgakovs iegremdē lasītāju Maskavā, kur ierastā ikdienas loģika sabrūk putekļos, atstājot varoņus svārstīgas nenoteiktības sajūtā. Kad nauda pēkšņi pārvēršas nederīgos papīriņos, bet sava dzīvokļa sienas sāk elpot ar svešu gribu, pati realitāte kļūst trausla un neprognozējama. Tā ir cilvēka sajūta, kurš pēkšņi atklājis, ka ierastie spēles noteikumi vairs nedarbojas, bet realitāte ir mainījusi savas aprises.

Glezniecība

Uz Džordžo de Kīriko gleznas „Ielas noslēpums un melanholija” arhitektūras formas sastingušas nedabiskā, gandrīz sapņainā transā. Garas, sagrozītas ēnas krīt pretēji fizikas likumiem, pārvēršot pilsētvidi par labirintu, kur katrs pagrieziens ir bezjēdzīgs, un klusums kļūst gandrīz taustāms. Šeit apjukums ir horizonta trūkums un nespēja atrast kādu, kam pajautāt ceļu šajā bezcilvēku, sastingušajā pasaulē.

Mūzika

Čārlza Aivza «Centrālais parks tumsā» ir veidots kā atšķirīgu skaņu slāņu uzslāņojums, kur sasaucas maršu fragmenti un naksnīgās pilsētas nejaušas šalkas. Klausītājs nonāk šī polifoniskā haosa iekšienē, kur nav iespējams izdalīt vadošo tēmu, un zaudē stabilas zemes sajūtu zem kājām. Mūzika atspoguļo prāta apjukumu, kas cenšas satvert pazīstamu ritmu pieaugošās nezināmā dūkoņas vidū.

Kino

Filmā “Vecpuišu ballīte Vegasā” rīts pēc trakas nakts pārtop detektīvmīklā, kur varoņi spiesti vākt savas atmiņas lauskas, skatoties uz tīģeri vannas istabā. Trakā absurdu atradumu secība liek personāžiem ar šausmām apzināties, ka viņu ierastā dzīve ir izdzēsta, dodot vietu absurdam haosam, kas tagad prasa tūlītēju skaidrojumu. Atminot kopā ar varoņiem viņu dīvainās pamošanās noslēpumu, var redzēt, kā šī aina ļauj no malas paskatīties uz savu bezpalīdzību neprognozējamo likteņa pavērsienu priekšā, pārvēršot personīgo dezorientāciju par iemeslu ironiskai kontemplācijai.

Pirmā lieta, ko varat darīt apjukumā, — atbrīvot sevi no pienākuma nekavējoties saprast un izlemt. Sakiet sev klusībā vai skaļi: “Es šobrīd esmu apjucis. Man nav pienākuma uzreiz zināt, kā rīkoties, un tas ir normāli.”

1. Atlaidiet iekšējo pretestību, lai klusums dod telpu risinājumam. Šī atzīšana novērš ego sekundāro paniku, kas cīnās ar savu bezspēcību. Tiklīdz cīņa beidzas, prāts pārstāj tērēt enerģiju tukšgaitā. Jūs varat pamanīt, kā spriedze ķermenī sāk atlaisties, un parādās neliela sprauga — nevis risinājums, bet klusums, kurā risinājums var nobriest.

2. Sajūtiet atbalstu pašreizējā mirklī caur ķermeni un uztveri. Atgriezieties pie tuvākajiem fiziskajiem faktiem. Kad mentālā karte ir sabrukusi, vienīgā realitāte — tas ir ķermenis un tas, kas to iekļauj tieši tagad. Sajūtiet ar pēdām grīdu, pārvelciet pirkstiem pār galda vēso virsmu, klusībā nosauciet trīs priekšmetus, ko redzat sev priekšā. Tas sašaurina uzmanības fokusu līdz “šeit un tagad” mērogam, novācot biedējošo nenoteiktās nākotnes dūkoņu. Savilktais vēders var maigi atslābt; pleci, kas pacelti līdz ausīm, nolaisties. Jums nav pienākuma atrisināt visu uzreiz. Var vienkārši elpot.

3. Koncentrējieties uz tūlītēju vienkāršu darbību, lai sāktu taustīt ceļu. Atrodiet vienu vismazāko, acīmredzamo soli. Nemēģiniet atrisināt visu problēmu uzreiz. Pajautājiet sev: kas ir acīmredzams tieši tagad? Izdzert glāzi ūdens. Aizvērt logu. Iztaisnot plecus. Pierakstīt vienu rindiņu bloknotā. Pēc šī soļa veikšanas jūs atklāsiet, ka migla ir nedaudz izklīdusi un atklājies nākamais solis. Kustība apjukumā ir iespējama tikai taustot ceļu sev priekšā — soli pa solim, neskatoties tālu uz priekšu.

Atceros, kā reiz, nonācis pilnīgas nenoteiktības vidū, izdarīju vienīgo, ko tobrīd spēju: vienkārši pieliku roku pie krūtīm un teicu “es te esmu” — un ar to pietika, lai zeme atkal parādītos zem kājām.

Lai gan dažkārt mums pietiek ar savu klātbūtni, reizēm apjukumu ir vieglāk pārdzīvot, kad blakus ir kāds cits — un kopīgā klusumā dzimst ceļš, kuru vienatnē nevar atrast. Apjukums nav strupceļš, bet plašs sākumpunkts. Tas atkailina mūsu cilvēcisko trauslumu, taču šajā trauslumā slēpjas neticams spēks: tieši šeit, neziņā, mēs kļūstam patiesi atvērti jaunajam. Un reizēm iziet cauri šim apjukumam roku rokā, līdz no kopīgā klusuma piedzims taka, kas nav kartē, bet pašā tīrās klātbūtnes sirdī.