Veselums

Ļoti bieži garīgajā pasaulē cilvēki aizmirst, ka viņi joprojām dzīvo uz zemes. Dzenoties pēc augstiem stāvokļiem, pēc atbrīvošanās no sāpēm, pēc tiekšanās uz dievišķo, cilvēks aizmirst personību, ķermeni un attiecības — vai, vēl precīzāk sakot, vienkārši tos noraksta. Tāds garīgums ir miris. Tas ir mūžīgi nepiepildīta sapņa auglis — sapņa par vienaldzīgu svētlaimi, kurā gan pasaule, gan pats cilvēks izšķīst nirvānā.

Šādā idealizētā nirvānā nav nekādu formu, nekādas kustības, nekādas dzīvības! No šī Miera viss rodas, bet, radies, tas nekad pilnībā netiecas atpakaļ pie tā. Jo tāda tiekšanās nozīmētu tiekšanos pēc iemiesojuma zaudēšanas, bet tā ir Dzīves antitēze. Taču, tā kā Dzīve jeb Esamība ir Viss, Kas Ir, tā nevar nebūt. Vēlme būt ir pati tās daba. Tostarp arī vēlme būt tādam, kāds tu “vēl neesi”. Mūžīgais Dzīves jautājums: kāda ir sajūta būt Tam, Kas Es Esmu?

Tāpēc pēc tam, kad reiz esi “kļuvis”, vienīgais, kas atliek, ir “kļūt” vēl vairāk, un tad vēl, un vēl, un vēl. Jo ar katru kļūšanu paveras iespējas vēl lielākai kļūšanai. Citiem vārdiem, Dzīve vienmēr tiecas uz Dzīves vairošanu. Uz triumfālu un nevaldāmu pašizpausmi, uz radīšanu.

Šī vētrainā jaunrades plūsma rada pieredzes daudzveidību, kura, saritinoties apziņas virpuļos, veido to, ko mēs saucam par individualitāti jeb personību. Galvenā šādas radītās psiholoģiskās struktūras īpašība ir pašapziņa un veselums. Tāpat kā Esamība ir vienota un zina, ka Tā Ir, arī visi Tās atvasinājumi ir veseli un zina, ka tie ir. Un tomēr veselums nenozīmē galīgumu. Pilnība nenozīmē pabeigtību. Pabeigtība nav iespējama, jo jaunrades potenciāls ir neizsmeļams. Jo vairāk radīts, jo vēl vairāk var tikt radīts, un tā tālāk, bez gala.

Virpulis pēc virpuļa Esamība paplašinās ar savu dārgo fragmentu radošo darbību. Un šajā radīšanas virpuļvētrā paši fragmenti — individuālas, sevi apzinošas personības — nemitīgi paplašina savas apziņas robežas, iegūstot arvien jaunas pabeigtības pakāpes, izpaužot arvien jaunas savas pilnības šķautnes.

Tā notiek Dzīve. Individuālā Dzīve un Dzīve kopumā. Tieksme pēc jaunas pieredzes ir Visa, Kas Ir, pamatvēlme. Tā ir pašas dzīves enerģija. Tā ir ziņkāre un zinātkāre, tā ir kaisle rīkoties, tā ir mīlestība, kas meklē izpausmi. Tā mudina personību nemitīgi iet tālāk par esošo struktūru, lai cik skaista, brīnišķīga un patīkama tā būtu. Bruģējot jaunus ceļus esamības izvēršanai — gan savas, gan kopumā.

Tāda atteikšanās nekad nevar tikt pilnībā īstenota. Viss, Kas Ir, rada individualitātes, nevis izšķīdina tās. Faktiski pati Dzīve ir kļūšanas par Sevi process: mēs izdzīvojam arvien vairāk no tā, cik vareni mēs patiesībā esam.

Dzīve notiek visos līmeņos. Radīšana notiek visos līmeņos. Vismazākās daļas, tāpat kā vislielākās, atklājas arvien pieaugošā varenībā. Esamība nemitīgi paplašina savas esības kvalitāti visos savos neskaitāmajos aspektos un iespējamajās izpausmēs.

Tādējādi, kad mēs sadalām savu eksistenci personiskajā, fiziskajā un garīgajā, nirvāniskajā, mēs noliedzam pašu būtību tam, kas ir Dzīve, tam, kas esam mēs. Mēs palaižam garām — pasludinām par zemāku, nepareizu, nebūtisku un nesvarīgu — to pieredzes bagātību, ko tik kaislīgi tiecāmies radīt un sajust. To pieredzes bagātību, bez kuras svētlaimīgā miera uztvere principā nebūtu iespējama. Bez drāmas, sasprindzinājuma, kontrastiem un kustības nav iespējams piedzīvot mieru, klusumu un svētlaimi. Bez personiskā nav pieejams bezpersoniskais. Bez daļām Veselā “nav”. Vienotas apziņas pieredze ir iespējama vienīgi pateicoties mūsu apziņas individualitātei.

Apzināties savu dabu kā Visu, Kas Ir, savu veselumu, visa vienotību ar visu — tas ir brīnišķīgs, totāli piepildošs un atdzīvinošs pārdzīvojums. Tajā jūtams milzīgs radošais potenciāls, prieks un mīlestība. Tajā Dzīves enerģija piepilda tevi līdz malām un izlīst pāri, radot iekšpusē un apkārt vēl vairāk Dzīves.

Ja tas tiek apzināti izdzīvots pirmo reizi, tad tā ir garīga pamošanās, savas patiesās dabas dziļākās apskaidrības brīdis. Pēc šādas pieredzes individualitāte netiek sagrauta, bet gan pārveidota. Personība kvalitatīvi bagātinās un iegūst jaunas brīvības pakāpes, jo tagad tā ir sajutusi, kāda ir sajūta būt unikālam rakstam, kas ieausts Esamības pilnīgajā audumā, kurā nav neviena lieka pavediena, neviena slikta ornamenta.

Pat mirklis šādas apzināšanās spēj pilnībā pārveidot cilvēku un viņa skatījumu uz Dzīvi. Gadās arī tā, ka šāds pārdzīvojums ilgst ilgāk, un dažos gadījumos tas jūtams gandrīz nepārtraukti. Tomēr tas nekad nav dzīves beigas. Tieši otrādi — tas ir ikvienas dzīves sākums, tā ir Dzīves serde, no kuras Dzīve pati arī izvēršas.

Bieži vien, saskaroties ar to, var šķist, ka, lūk, tā arī ir pabeigtība. Ka vairs nav par ko sapņot, ka vairs nav ko vēlēties. Un tad rodas klusa atteikšanās no vēlmēm un aiziešana no visas tās pieredzes daudzveidības, ar ko Dzīve ir bagāta. Notiek mēģinājums iekonservēties šajā saldajā un klusajā svētlaimē, cerot sastingt šajā stāvoklī uz mūžiem. Bet cik tālu Dzīve ir no tādas sastingšanas! Izmantojot garīgumu, lai bēgtu no jebkādiem pārdzīvojumiem, mēs galu galā paliksim bez pārdzīvojumiem vispār! Tostarp arī bez tā, ko iztēlojāmies kā savu augstāko un galīgo mērķi.

Bet, par laimi, tāds “nekas” nav iespējams ilgi pat individuālās apziņas līmenī, jo tas, kas mēs patiesībā esam, tiecas būt, bet esamības pieredzei nepieciešams iemiesojums, radīšana un izmaiņas — vārdu sakot, nepieciešama Dzīve. Jā, Dzīves forma var mainīties. Kļūt trīsdimensionāla vai daudzdimensionālāka, tad atkal trīsdimensionāla vai vispār vairs neizpausties fiziski. Bet apziņas veidošanās, personības tapšana nekad nebeidzas — nevienā no dzīvēm.

Nav tāda Esamības plāna, kur būtu galīgā pietura un izaugsme apstātos. Esamība vienmēr ir priecīga un iedvesmota, atkal un atkal piepildoties ar svaiga izbrīna viļņiem par savu radījumu. Radījums, kas apzinās savu dabu, ir priecīgs un iedvesmots, atkal un atkal piepildās ar svaiga izbrīna viļņiem par savu jauno radījumu. Viens izriet no otra. Dzīve tiek radīta no Dzīves mūžīgā pašizpausmē, vienmēr pilnīgi, geštalts pēc geštalta, un — nekad pabeigti.